Latīņu savienība
Senās Itālijas latīņu pilsētu federācija ar Albu Longu priekšgalā, kas radās I tūkstošgades pmē. sākumā un tajā bija 30 vietējās kopienas.
Latīņu savienības dalībniekiem bija kopēji reliģiskie svētki. Pēcāk tika arī ieviests, ka katrs latīnis var iegādāties zemes īpašumu un tirgoties visā Lācijā. Sabiedroto sapulce lēma kopējos jautājumus un šķīra strīdus Latīņu savienības dalībnieku starpā.
Saskaņā ar leģendu VII gs.pmē. ķēniņa Tūlija Hostīlija laikā Roma sagrāva Albu Longu. No šī brīža ar Latīņu savienību apzīmē attiecību sistēmu starp Romu un pārējām Lācijas kopienām. Roma pieņēmās spēkā diktāk par pārējām savienības pilsētām, tas bija saistīts ar aktīvu tirdzniecību un to, ka etrusku laikā tā bija kļuvusi par lielu amatniecības centru. Tas viss kopā arī nodrošināja Romas hegemoniju pār citām Lācijas zemkopju kopienām jau VI gs.pmē.
Politiskās situācijas sarežģīšanās Romā republikas tapšanas laikā VI-V gs.pmē. mijā ļāva dažām latīņu kopienām atsvabināties no romiešu kundzības. Saskaņā ar nostāstu konsula Spūrija Kasija laikā 493.g.pmē. starp latīņiem un Romu tika noslēgts līgums par tiesību atjaunošanu, savstarpēju palīdzību karos, dalību karaspēka komandēšanā un laupījuma sadalē.
486.g.pmē. Latīņu savienībai pievienojās herniki.
Gallu invāzijas laikā 390.vai 387.g.pmē. Latīņu savienība izjuka, bet 358.g.pmē. tika atjaunota uz Romai izdevīgākiem noteikumiem un eksistēja līdz Otrajam latīņu karam (340.-338.g.pmē.), kura rezultātā Latīņu savienība tika likvidēta un Lācija bija spiesta pilnīgi pakļauties Romai.
Saites:
Latīņi.
Senā Roma.
Latīņu kari.
