Krievu-turku, turku-krievu kari
Tādi esot bijuši veseli 12.
Krievu-turku konflikts (1569.g.). Turki kopā ar tatāriem devās uz Astrahaņu.
Starplaikā. 1637.gada jūnijā Donas kazaki triecienā ieņēma turku Azovas cietoksni, kas kalpoja turkiem un Krimas tatāriem kā bāze sirojumiem pa kazaku zemēm. Cietoksni ieņēmuši, kazaki nolēma tajā palikt un sāka gatavoties gaidāmajam turku uzbrukumam - nebija nekādu šaubu, ka tāds būs.
Jau pēc cietokšņa sagrābšanas 1637.gadā krievu ķeizars nosūtīja sultānam Muradam IV vēstuli, kurā kazakus nosauca par "zagļiem" un visādi uzsvēra, ka viņam nav nekāda sakara ar notikušo, viņš nekādi nekavēs sultānam kazakus sodīt. Līdzīgi krievu ķeizars rakstīja arī nākamajam turku sultānam Ibrahimam I. Masakva nekādi nevēlējās bjāt attiecības ar Osmaņu impēriju. Tai pat laikā ķeizars nosūtīja kazakiem pulveri, svinu, naudu kā arī ķeizara karogu. Skaidrs, ka turkiem un tatāriem bija zināms par Maskavas palīdzību kazakiem.
Tā vai citādi, bet turkiem bija nepieciešami veseli 4 gadi, lai sagatavotos uzbrukumam Azovai. 1641.gada janvārī pie pilsētas parādījās krimas hana vienības. Tad ieradās turku flote, kas cita starpā atveda arī janičārus un artilēriju. Arī kazaki bija sagatavojušies aizsardzībai par spīti skaitliskajam mazākumam - tikai ap 6000 vīru un vēl 1000 sieviešu, kas cīnījās kā vīri, tad turku-tatāru armija bija 6-8 reizes lielāka. Interesanti, ka cietoksnī atradās arī aizkrāciešu kazaku vienība apmēram 1000 vīru sastāvā, kas bija palīdzējusi cietokš'ma ieņemšanā 1637.gadā. Tomēr līdz ar aplenkuma sākumu starp kazakiem izraisījās domstarpības, jo aizkrācieši atsacījās pakļauties vienotai vadībai. Lieta nonāca pat līdz bruņotai sadursmei, kurā tika nogalināts aizkrāciešu vienības vadonis. Tā domstarpības tika noregulētas.
Turku armijas komandieris iesākumā mēģināja pierunāt kazakus ar labu atstāt cietoksni. Starp argumentiem tika minets arī tas, ka krievu ķeizars kazakiem nepalīdzēs - tā patiesi bija taisnība, jo Maskavā darīt netaisījās neko. Kazaki atbildēja, ka nekādas palīdzības arī negaidot un krievijā tos nevērtējot augstāk pat par "smirdošu suni" (krieviski - пса смердящего). Tā sarunas tika pārtrauktas un turki sāka cietokšņa apšaudi.
Aplenkt cietoksni no visām pusēm turki iespēja tikai jūlija sākumā. Turki aplenkumu veica pēc visiem tā laika karamākslas paraugiem. Katru dienu uz cietoksni izšāva simtiem lielgabalu ložu - pēc kazaku skaitītā 700-1000 ložu dienā. Lai no tām izvairītos, kazaki izraka dziļas tranšejas un zemnīcas, kā arī pameta daļu nocietinājumu, taču padoties netaisījās.
Turki izraka divus desmitus pazemes tuneļu, kas veda uz cietoksni. kazaki savukārt raka pretrakumus, lai traucētu zem nocietinājumiem palikt pulvera lādiņus. Nereti šaušana un tuvcīņa sākās tieši zem zemes. Galu galā kazakiem izdevās novērst šīs briesmas.
Augusta sākumā turku komandieri pieprasīja papildspēkus. Ieilgušais aplenkums un neveiksmīgie triecieni ārkārtīgi nomācoši iedarbojās uz aplencējiem. Bez tam sākās arī lielās armijas apgādes problēmas. Protams, arī kazakiem neklājās viegli. Aizstāvju skaits bija samazinājies līdz kādam tūkstotim, tomēr joprojām kazaki palika neuzvarēti.
Kazaki vairāk kā 3 mēnešus atsita turku uzbrukumus aplenktajā Azovā. Aplencēju skaitliskais pārsvars bija vairākas reizes lielāks, taču turki neko padarīt kazakiem nespēja. Kazakiem palīdzēja kara viltība. Viens no kazakiem , izlikdamies par pārbēdzēju, turkiem pastāstīja, ka zem viņu pozīcijām kazaki veikusi trīs rakumus un gatavojas tās uzspridzināt. Vienu tranšeju turki atrada, bet pārējās divas ne.
Tomēr rezultātā turki nolēma pārtraukt aplenkumu. Turku armijas virsnieki atzīmēja, ka lielāku sakāves kaunu nav jutuši pat pēc sakāvēm kaujas laukos. Kā nekā nelielais kazaku garnizons bija spējis noturēties pretim daudzu tūkstošu armijai. Pēc vēsturnieku aplēsēm sultāna armija pie Azovas zaudēja trešdaļu sava sastāva.
Pēc aplenkuma pārtraukšanas kazaki uz Maskavu nosūtīja delegāciju, kas piedāvāja ķeizaram pārņemt cietoksni "под свою руку." Tomēr krievu garnizona nometināšana Azovā nozīmētu kara sākumu ar Osmaņu impēriju. Bija skaidrs arī, ka pēc 1641.gada neveiksmīgā aplenkuma turki mēģinās revanšēties. Krievi resursu nepietiekamības dēļ nevarēja atļauties tagad karot vēl ar turkiem, jo pietika problēmas ar Reču Pospoļitu un Zviedriju.
Bija skaidrs, ka turki atgrieszīsies, jo tie sāka plānot jaunu operāciju.
Kazaki paši pameta Azovu 1642.gada vasarā pēc tam, kad krievu valdība (ķeizars Mihails Fjodorovičs un Zemstes sapulce) atteicās nosūtīt karaspēku Azovas aizstāvēšanai. Turki atgriezās un ātri uzcēla jaunu cietoksni kazaku izpostītā vietā.
Vēl pēc puses gadsimta cietoksni nācās ieņemt Pētera I armijai un tas prasīja lielus upurus un veselus divus karagājienus.
Krievu-turku karš (1676.-1681.g.). 4 Čigirinas karagājieni.
Lielais Turku karš. Tā laikā notika divi krievu karagājieni uz Krimu.
Krimas karagājiens 1687.g. 1687. un 1689.gados krievu armija kņaza Vasīlija Goļicina (Василий Голицын) vadībā veica divus lielus karagājienus uz Krimu. Vēsturē šie karagājieni kalpo kā piemērs nejēdzīgai komandēšanai un organizēšanai. Pie tam jāņem vērā tas, ka krievu karaspēks skaitliski bija daudz lielāks par Krimas hana armiju.
Uzbrukums Krimas hana zemēm notika krievu-turku kara laikā, kas bija tā saucamā Lielā Turku kara laikā. Eiropiešu koalīcija, kas sastāvēja no Hābsburgu impērijas, Krievijas impērijas, Rečas Pospoļitas un Venēcijas, cīnījās pret Osmaņu impēriju un Krimas hanisti.
Kņaza Goļicina karaspēks divas reizes pietuvojās Perekopam, tomēr tā arī nesāka iebrukumu Krimā. Galvenā krievu problēma bija ārkārtīgi sliktā milzīgā karaspēka apgāde. Pirmajā karagājienā devās 150 000, bet otrajā 112 000 cilvēku. Krimas hana karaspēks pielietoja "izdedzinātās zemes" taktiku - dedzināja stepi un saindēja akas.
Krimas karagājiens 1689.g. Otrā karagājiena laikā kņaza Goļicina karaspēks pietuvojās Perekopam, taču uzgāja tur tikai 3 akas ar ūdeni. Armiju apgādāt ar ūdeni nebija iespējams, nebija arī iespējams uzbrukums pa Krimas bezūdens stepēm. Tādēļ kņazs nolēma atkāpties, lai gan iesākumā plānoja nostiprināties Perekopā un uzkrāt pārtikas rezerves tur uzceltajos cietokšņos. Praktiski Goļicins atkāpās bez zaudējumiem. Krievu karagājiens piesaistīja Krimas hana spēkus un neļāva tatāriem doties kārtējos sirojumos uz ukraiņu un poļu zemēm. Tomēr Goļicina pretinieki galmā šo karagājienu nodēvēja par neveiksmīgu.
Azovas karagājieni (1695.-1696.g.). Pētera I vadībā. Piedalījās arī B.Šeremetjevs. Laikam šais karagājienos krievi cieta sakāvi.
Prutas karagājiens (1711.g.). Zviedru sakāves iedvesmots krievu ķeizars Pēteris I izplānoja karagājienu pret turkiem. Šis Prutas karagājiens bija pavisam neveiksmīgs un Pēteris I ar visu savu armiju gandrīz vai krita gūstā. Tomēr sarunu rezultātā turki to palaida brīvībā. Viena no krievu apņemšanām bija netraucēt zviedru karaļa Kārļa XII atgriešanos Zviedrijā, kas arī notika.
Krievu-turku karš (1735.-1739.g.). 1735.gadā Krievijas impērija kārtējo reizi pieteica karu turkiem. Iemesls bija Krimas tatāru sirojumi. Laui gan Krimas haniste bija Osmaņu impērijas vasale, tomēr Stambulā nekā reaģēt nevēlējās. Un turkiem nebija arī vajadzības, jo līdz šim visas sadursmes ar krieviem bija beigušās vai nu turkiem par labu, vai arī tām nebija nekādu nopietnu seku.
Ķeizarienes Annas valdība bija pilna optimisma. Feldmaršals vācietis Kristofors Minihs (Христофор Антонович Миних) dedzīgi vēlējās kaldināt savu autoritāti ar militārām uzvarām.
Iesākumā organizēja turku cietokšņu Azovas un Očakovas aplenkumus. Nesagaidījis to ieņemšanu, Minihs ar 50 000 vīru lielu karaspēku virzījās uz Krimu. Vācu karavadonim izdevās tas, kas līdz šim nebija izdevies nevienam krievu karavadonim - 1736.gada maija beigās Miniha karaspēks sturmēja un ieņēma Perekopa nocietinājumus, devās iekšā dziļāk Krimas pussalā. Tādejādi krievu armija pirmo reizi nonāca Krimā. Tad tika ieņemta Eipatorija (toreiz Hezleva), Akmošeja un Bahčisaraja.
Tomēr saglabāt iekarojumus Krimā feldmaršals tomēr nespēja. Karagājiens līdz Perekopam un vēlāk pa Krimas stepēm maksāja dārgi. Epidēmiju, pārtikas un ūdens trūkuma dēļ Minihs zaudēja pusi armijas. Tikmēr kaujās krita knapi 2000 vīru. Kā arī rupjās kļūdas karagājiena sagatavošānā gandrīz noveda pie katastrofas.
No Očakovas atkāpās mēra dēļ. Austrija izstājās no kara un krievi Belgradā noslēdza mieru. Krieviem palika tikai Azova.
Ķeizarienes Annas galmā piedāvāja Miniham atkārtot karagājienu uz Krimu tā paša gada rudenī, tomēr feldmaršals atteicās. Vairāk Krimas karagājienu tajā karā nebija.
Krievu-turku karš (1768.-1774.g.) Sākās kārtējais Krievijas un Otomaņu impērijas karš. Neparasti šai karā bija tas, ka Vidusjūrā aktīvi darbojās krievu kara flote. Krievi vēlējās sagrābt zemes Melnās jūras ziemeļu krastā - Krimu un Pieazovu.
Par kara iemeslu kļuva tā saucamais Baltas incidents. Šim ciemam, kas atradās uz Polijas robežas un piederēja Krimas hanam, uzbruka liela kazaku vienība. Vajājot poļu dumpiniekus, kazaki nogalināja vairākus tatārus, moldāvus un turkus. Pēc tam devās tālāk un nonāca pie Dubosāriem, kuras pārvaldnieks atteicās izdot poļu konfederātus. Tad kazaki nodedzināja pilsētu. Gāja bojā 2000 tatāru, moldāvu un turku.
Stambulā satraucās un izvirzīja uz robežu 20 000 vīru lielu armiju. Krievu sūtnis Obreskovs centās nogudināt asumus, taču nekā - to ieslēdza 7 torņu cietoksnī, kas nozīmēja kara pieteikumu. Turki izvirzīja krieviem ultimātu izvākt karaspēku no Rečas Pospoļitajas, un tas bija galvenais iemesls kādēļ Turcija pieteica karu Krievijai.
No krievu puses karu veda laikam A.Suvorovs. Krievi ieņēma labi nocietināto Izmailas cietoksni (pirmo reizi), ko saskaņā ar miera noteikumiem atdeva turkiem atpakaļ.
Kauja Česmas līcī 1770.gadā. Turku flotes pārspēku 1770.gada jūlija sākumā Česmas līcī sakāva krievu flote, kuru komandēja grāfs Aleksandrs Orlovs (Алексей Орлов), tas par uzvaru saņēma titulu - Česmas kņazs. Kauja ilga 3 dienas, tās rezultātā turkiem vairs nebija Egejas jūras flotes. Tas, savukārt, ļāva krieviem bloķēt Dardaneļus.
1774.gadā turkus sakāva A.Suvorovs kaujā pie Kozludžas.
Kučukas-Kainadžaras miers. Krievija saņēma Kerču un Jenikali, atdeva atpakaļ turkiem Izmailu. Krimas haniste tika pasludināta neatkarīga no Osmaņu impērijas.
Karadarbība Krimā. 1771.gadā kārtējā krievu-turku kara laikā ģenerālanšefa Vasīlija Dolgorukova (Василий Долгоруков) komandētā krievu armija iegāja Krimas pussalā. Tatāru hans Selims aizbēga uz Turciju. Pirms tam jau krievu armija bija pabijusi Krimā, taču šoreiz Krievijas impērija cerēja te nostiprināties uz ilgu laiku, taču formāli hanistes pievienošana arī vēl nebija plānota. Krimā tika iecelts jauns hans - Sahibs II Hirejs, kas parakstīja savienības līgumu ar Krieviju. Apmaiņā pret to hanistei tika garantēta militārs un finanšu atbalsts. Vēlāk, protams, izrādījās, ka atbalsts nemaz nav tik garantēts...
1772.gadā Krievijas impērija atzina Krimas hanistes neatkarību. Tas bij apilnīgi formāls žests, jo turpinājās karš ar turkiem un Osmaņu impērija nebūt negrasījās atteikties no pretenzijām uz Krimu - haniste jau turpat vai 300 gadus atradās vasaļatkarībā no Portas.
Karadarbība Aizkaukāzā. 1768.-1774.gadu karā karadarbību mēģināja vest arī Aizkaukāzā, lai saistītu turku spēkus. Krievijai šeit bija sabiedrotais - Kartli un Kahetijas ķēniņš Iraklijs II un Imeritijas ķēniņš Zālamans I. Tomēr šis plāns izgāzās.
1769.gada rudenī pie Iraklija II nonāca krievu kataspēka vienība grāfa Gotlība fon Totlēbena (Готтлоб фон Тотлебен) vadībā. Šis sakšu avantūrists jau daudzus gadus bija krievu dienestā un bija pazīstams ar to, ka Septiņgadu karā komandēja krievu armiju, kas iegāja Berlīnē. Lai gan vācietim bija visai solīda militārā pieredze, tomēr ar diplomātiju viņam veicās mazāk un ar Irakliju II labas attiecības neizveidojās. Lieta tāda, ka gruzīnu ķēniņš bija palīdzējis kādam pulkvedim Čoglokovam (Чоглоков), kas mēģināja nobīdīt pie malas Totlēbenu un pats komandēt krievu karaspēku Gruzijā. Kad šis nodoms izgāzās, Čoglokovs bega pie Iraklija II uz Tifilisu. No turienes viņš rakstīja ziņojumu par Totlēbenu, ka tas vai nu sajucis prātā, vai arī gatavo nodevību. Pašam Totlēbenam radās aizdomas par Iraklija II nodevību, tādēļ ar visu vienību devās prom no Imeretijas, ar to nolikdams Irakliju II visai neapskaužamā stāvoklī. Tomēr viņa armija, lai gan bija stipri vājāka par turku, spēja iemānīt ienaidnieku lamatās un sakaut Aspindzas kaujā, kad turki cēlās pāri Kurai.
Tikmēr Totlēbens ieņēma Kutaisi un aplenca Poti. Tomēr arī ar Zālamanu I neizdevās saskaņot kopdarbību. krievu armija un imeretieši karoja nesaskaņoti. galu galā Pēterpilī nolēma Totlēbenu nomainīt ar ģenerālmajoru Alekseju Suhotinu (Алексей Сухотин). Tas vispār ieskatīja Poti aplenkumu par nevajadzīgu un atkāpās - par to tika izmeklēšanā.
Kamēr notika apstākļu skaidrošana, Katrīna II nonāca pie domām, ka krievu armija Gruzijā nedod nekādu labumu - tikai skandāli ar vietējiem valdniekiem. uzturēšanas izmaksas un masveida dezertēšana. Galu galā 1772.gada pavasarī krievu vienība tika atsaukta.
Krievu kara flotes darbība Vidusjūrā. Tas šai karā bija neparasti, jo krievi pirmo reizi krievu-turku karu vēsturē ieveda Vidusjūrā savu jūras kara floti. No Kronštates uz Vidusjūru tika nosūtītas vairākas eskadras.
1770.gada jūlija sākumā krievu eskadra grāfa Alekseja Orlova vadībā bija sakāvusi un iznīcinājusi Egejas jūras floti, kas ļāva krieviem bloķēt Dardaneļus. Krievu flotes uzdevums bija ne tikai milit;ari iedarboties uz turkiem, bet arī atbalstīt pretturku sacelšanās. Tādēļ pēc Česmas kaujas krievu kara kuģi turpināja aktīvu darbību Vidusjūras austreņu daļā.
Viena no tādām epizodēm bija Beirūtas bloķēšana 1773.gada vasarā. Drūzu līderis Dahīrs pace''ela sacelšanos pret sultānu un vērsās pēc palīdzības pie krievu flotes komandieriem. Kā atbildi viņš atzina Krievijas impērijas aizbildniecību un bija gatavs karot pret turkiem tik ilgi, kamēr pret tiem karo Krievijas impērija.
1773.gada jūlija beigās krievu eskadra, kas sastāvēja no divām fregatēm un vēl vairākiem kuģiem, pilnīgi bloķēja Beirūtu, neļaujot pievest pārtiku pa jūru. Eskadra gan bija diezgan vāja, galvenie krievu jūras spēki bija pie Grieķijas krastiem. Taču pat tik nelieliem spēkiem turkiem nebija ko likt pretim un krievu flote pilnībā kontrolēja situāciju austreņu Vidusjūrā.
Beirutas aplenkums negāja vienkārši. Pirmo desantu no kuģiem izcēla augustā, tomēr doties uzbrukumā Beirūtai krievi neizlēma stiprā pilsētas garnizona dēļ. Pēc divām nedēļām desantu izcēla atkārtoti. Taču uzbrukuma atkal nesekoja - izceltā vienība apvienojās ar Dahīra spēkiem un blokēja pilsētu arī no sauszemes. Tikai pēc mēneša aplenkuma garnizons kapitulēja un Beirūta nonāca drūzu kontrolē.
Pēc tam krievu eskadra, kas palīdzēja drūziem ieņemt pilsētu, vēl vairākus mēnešus palika pie Sīrijas krastiem, kamēr 1774.gada janvārī nedevās uz Egejas jūru saienoties ar galvenajiem spēkiem.
Kučukkainardžas miera līgums (1774.g.). 1774.gadā Krievijas un Osmaņu impērija noslēdza Kučukkainardžas miera līgumu, kurā arī osmaņi atzina Krimas hanistes neatkarību. Abas lielvalstis uzstājās kā hanistes drošības garanti (cik smieklīgi!). Hanistē tūdaļ pat iesākās iekšējā cīņa starp prokrieviem un proturkiem. Turcijas atzītā neatkarība līgumā bija formulēta visai izplūdusi - netika noteikta ne valsts pārvaldes forma, ne hanistes attiecības ar Krieviju. Tāpat arī hanam Sahibam II Hirejam pietika ienaidnieku - stipra neapmierinātība valdīja par viņa balstīšanos uz krievu armiju (bija palikusi daļa, bet lielākā daļa pēc kara no Krimas bija izvesta).
Krievu -turku karš (?-1783.g.). ???? Krimas haniste tika pievienota Krievijas impērijai 1783.gadā.
Galu galā uzvarēja turkiem draudzīgā frakcija. Krimā iegāja Devleta IV Hireja karaspēks, kas vēlējās atjaunot tuvas attiecības ar Turciju, bet arī tas nenoturējās ilgi - 1777.gadā to gāza Šahins Hirejs, kas atkal balstījās uz krievu durkļiem. Viņa valdīšanas laikā 1783.gadā pēc krievu-turku kara beigām Krimu jau oficiāli iekļāva Krievijas impērijas sastāvā.
Krievu-turku karš (1787.-1791.g.). 1787.gadā sākās kārtējais krievu-turku karš. Turcija nepiekrita tam, ka Krima ir krievu īpašums, kas izraisīja karu. Turcijas mērķis bija izspiest krievus no Krimas un Melnās jūras ziemeļu piekrastes. Būdams britu premjers no 1783.-1801.gadam, Viljams Pits Jaunākais centās izraisīt šo karu. P.Rumjancevs vadīja krievu armiju.
Kinburnas aizsardzība. Vienam no pirmajiem tika uzbrukts Kinburnas cietoksnim, kam bija liela stratēģiska nozīme. Pirmkārt, tas atradās netālu no Očakovas, kurā toreiz atradās turki, tādēļ to varēja izmantot kā bāzi uzbrukumam Očakovai. Otrkārt, cietoksnis aizsargāja pieeju Hersonai, kurā toreiz atradās Melnās jūras kara flotes būvētava un bāze. Tādejādi krievi saprata cietokšņa nozīmību un to aizsargāt nosūtīja ģenerāli-anšefu A.Suvorovu.
1787.gada 12.oktobrī turku kara kuģi ar desantu uz klāja ieradās pie Kinburnas. A.Suvorovs tobrīd atradās baznīcā, jo bija Pokrova Svētās Dievmātes (Покрова Пресвятой Богородицы) svētki, viņš pavēlēja netraucēt turkiem izsēsties krastā un veikt aplenkuma darbus. Suvorova plāniem bija nepieciešams, lai krastā būtu viss turku desants. Spēki bija visai līdzīgi - ap 5000 turku un ap 4000 krievu. Paša cietokšņa garnizons gan bija tikai 1500 vīru, bet pārējie kā rezerve atradās apmēram 40 km attālumā.
A.Suvorovs deva pavēli uzbrukt turkiem un šis uzbrukums bija neveiksmīgs - garnizons cieta lielus zaudējumus un arī pats A.Suvorovs tika ievainots ar karteču un to gandrīz vai nobeidza janičāri. Suvorovu izglāba musketieris Ivans Novikovs (Иван Новиков).
Tomēr pēc rezervju pienākšanas Suvorovs deva pavēli otro reizi uzbrukt turkiem. Šoreiz tas bija daudz veiksmīgāks - turki tika atspiesti un bija spiesti doties uz kuģiem. Suvorovs vēlreiz tika ievainots.
Uzvara bija pilnīga, turki bija spiesti atteikties no plāniem ieņemt Kinburnu. Suvorovs piemiņai par kauju pie Kinburnas uzcēla Pokrovas Svētās Dievmātes katedrāli. Bet Katrīna II apbalvoja viņu ar augstāko Krievijas impērijas ordeni - Svētā apustuļa Andreja Pirmsauktā ordeni (орден Святого апостола Андрея Первозванного).
1788.gadā - Očakovas aplenkums, šeit tika ievainots M.Kutūzovs.
1789.gada 21.jūlijā (1.aug.) 25 000 lielais krievu un austriešu karaspēks A.Suvorova vadībā sakāva 30 000 lielo Osmanpašā komandēto turku karaspēku pie Fokšaniem (mūsdienu Rumānija). Suvorova divīzija Birladas rajonā piesedza krievu armijas labo spārnu, koncentrējusies uz austreņiem no Dņestras upes, kā arī uzturēja sakarus ar austriešu korpusu (18 000 kareivju), kas atradās Adžudas apkaimē pie Seretas upes. Saņēmuši ziņu par turku armijas izvirzīšanos no Fokšaniem uz ziemeļiem, Suvorovs 7000 kareivju vienības priekšgalā 17.(28.)jūlijā ieradās Adžudā un 19.(30.) jūlijā kopā ar austriešiem pārgāja uzbrukumā. Atspiedis turku avangardu, krievu-austriešu karaspēks uzreiz uzbruka nocietinātām turku pozīcijām pie Fokšaniem un pēc 10 stundu kaujas piespieda tos atkāpties.
1789.gadā krievi sakāva Maksimeni Jakubpašā un saņēma to gūstā (laikam kaujā ie Rimņikas?).
1790.gada 22.decembrī spīdoši ieņēma Izmailas cietoksni (otrā Izmailas ieņemšna), piedalījās šturmā M.Kutuzovs. Izmaila bija ļoti labi nocietināta (labāk kā pirmo reizi) un to aizsargāja stiprs garnizons - ap 40 000 vīru, 200 dižgabalu. Arī komandieris bija visai nopietns - Auduzlu Muhameds pašā. Izmaila nosedza pieeju Donavai, tai bija liela stratēģiskā nozīme. Šī kara laikā krievi vairākkārt pietuvojās Izmailai, taču padarīt neko nevarēja - aplencēju bija mazāk nekā aplenkto. Tādos apstākļos virspavēlnieka kņaza Grigorija Potjomkina (Григорий Потемкин) sūtītie ģenerāļi atbildību uzņemties atteicās.
1790.gada rudenī tika nolemts karaspēku no cietokšņa aizvest ziemošanai, lai gan Izmaila bija vienīgais iemesls kādēļ turki kavējās slēgt mieru - līdz tam laikam Osmaņu impērija bija cietusi vairākas nopietnas sakāves uz sauszemes un jūrā. Tad G.Potjomkins izsauca ģenerāli A.Suvorovu (Суворов), ar kuru tam bija visai saspringtas attiecības. Suvorovs ieradās pie Izmailas. sešās dienās sagatavoja karaspēku uzbrukumam un uzbruka. Cīņa bija smaga, abas puses cieta lielus zaudējumus, bet krievi 22.decembrī ieņēma Izmailu.
1791.gadā kauja pie Mačinas.
Miera līgumu noslēdza 1792.gadā Jasos. Pēc tā noteikumiem Izmaila tika atdota atpakaļ turkiem (jau otro reizi!). Toties Porta apstiprināja, ka Krima ir Krievijas impērijas īpašums, Turcijas nepiekritība šai jautājumā bija izsaukusi karu. Bez tam Krievijas impērija ieguva zemes starp Bugu un Dņestru.
Uzbrukums Korfu salai 1798.gadā (vai tas bija turku karos???).
Admirālis F.Ušakovs komandēja krievu floti, pabeidzot karu ar uzvaru kaujā pie Kaleakrijas 1799.(???)gadā.
1793.gadā ārkārtējais un pilnvarotais sūtnis Konstantinopolē - M.Kutūzovs.
Slepeni Krievija un Francija noslēdza līgumu arī 1808.gada 12.oktobrī - Erfurtes konvenciju, kas apstiprināja 1807.gada Tilzītes miera līguma noteikumus. Francija atzina Krievijas tiesības uz Somiju, Moldāviju un Valahiju, kā arī apsolīja ievērot neitralitāti Krievijas-Turcijas kara laikā.
Krievu-turku karš (1806.-1812.g.). Aleksandra I valdīšanas laiks. Eskadras Adrijas un Egejas jūrās komandēja D.Seņavins. Viņš 1807.gadā arī sakāva turku floti Dardaneļu un Atonas kaujās.
1809.gadā krievu armija jau trešo reizi sturmēja Izmailu, šoreiz kauja nebija tik liela kā 19 gadus agrāk.
Kara beigas. Karš tika izbeigts ar miera līguma parakstīšanu Bukarestē 1812.gadā.
Teritoriālās izmaiņas. Līgums noteica Krievijas-Turcijas robežu pa Prutas upi. Krievija ieguva Besarābiju, Serbija ieguva pašpārvaldi, krievija Turcijai atdeva Anapu, Poti, Ahalkalaku, bet paturēja Suhumus u.c. punktus Rietumgruzijā, kurus bija ieguvusi pēc Rietumgruzijas iekļaušanas Krievijas impērijā. Krievija pirmo reizi ieguva jūras bāzes Melnās jūras Kaukāza piekrastē.
Kara rezultāti. Bukarestes miera līgums nodrošināja Krievijas robežas pirms Napoleona I iebrukuma Krievijā, jo Turcija izstājās no savienības ar Franciju un Donavas armiju krievi tagad varēja izmantot rieteņu robežu nostiprināšanā.
Bukarestes miers veicināja Balkānu tautu nacionālos atbrīvošanās procesus. Līguma pamatpunktus apstiprināja 1826.gada Akermanas konvencija.
Krievu-turku karš (1828.-1829.g.). Krievu flote bloķēja Dardaneļus 1828.-1829.gadam. Krievi aplenca Anapu un Varnu. Kara rezultātā Krievija ieguva Ahalcihas cietoksni Gruzijas dienvidos.
Beidzās ar Adrianopoles miera līgumu (1829.g.). Turcija atzina Gruzijas, Imerētijas, Megrēlijas, Gūrijas kā arī Erevānas un Nahičevanas hanistu pievienošanu Krievijai. Krievu tirgotājiem atļava tirgoties Turcijas teritorijā, tirdzniecības kuģiem braukt cauri Bosforam un Dardaneļiem. Donavas kņazistes ieguva autonomiju. Turcija apņēmās samaksāt Krievijai kontribūciju. Krievijai tika pievienotas plašās Aizkaukāza teritorijas un tā palielināja savu ietekmi Balkānos.
Triumfa arka Kišiņevā. Celta 1840.gadā par godu krievu uzvarai pār turkiem. Arka ir 13 metrus augsta un savulaik tika radīta, lai būtu, kur novietot 6,4 tonnas smago zvanu, kas tika izliets no turkiem savulaik atņemtajiem lielgabaliem.
Krimas karš (1853.-1854.g.). Krievijai neveiksmīgs, jo cieta sakāvi no angļiem un frančiem, kas iesaistījās karā turku pusē.
Krievu-turku karš. 1853.gada 30.janvārī viceadmirāļa Pāvela Nahimova komandētā krievu flotes eskadra sagrāva turku floti kaujā pie Sinopas. Turku sagrāve bija tik graujoša, ka britu prese sacēla ap to lielu troksni, nodēvējot par "Sinopas slaktiņu" (Massacre of Sinope) un pēc tā miermīlīgās noskaņas (piemēram, prinča Alberta pozīcija) britu valdošajās aprindās stipri vājinājās un tās izšķīras par aktīvu militāru palīdzību turkiem.
Turcijas plānos ietilpa iebrukums Kaukāzā un visa reģiona sagrābšana veiksmes gadījumā. To saprata arī Pēterpilī, tomēr Kaukāzā dislocētie krievu spēki bija nesalīdzināmi mazāki par tiem, kas devās Donavas virzienā.
1853.gada beigās turku armija uzbruka Ahalcihas cietoksnim Gruzijas dienvidos. Krievija bija to ieguvusi visai nesen, 1828.-1829.gadu krievu-turku kara rezultātā. Turku uzbrukums tika atsists un kņaza Vasīlija Bebutova (Василий Бебутов) komandētā 10 000 vīru lielā armija pārgāja pretuzbrukumā. Ahmetapašā komandētā turku armija centās krievu virzīšanos apstādināt pie Baškadiklāras ciema Turcijas ZA. Turki ieņēma stipras pozīcijas, tiem bija artilērija un trijkāršs skaitliskais pārsvars. Neskatoties uz to, krievu kņazs deva pavēli uzbrukt turkiem. Kaujas sākums bija krieviem nelabvēlīgs, kuru grenadieru uzbrukumu turki apturēja ar blīvu uguni. Kaujas gaitā lūzumu panāca pats kņazs, kas ieradās ar divām rezerves rotām. Pēc tuvcīņas krievu armija sagrāba centrālo turku bateriju, kur bija 20 lielgabali.
Turku armijas sagrāve bija pilnīga, pēc tam nevarēja būt ne runas par kaukāza sagrābšanu. Vairākus mēnešus turki šai reģionā neizrādīja nekādu aktivitāti. Krievi, savukārt, neattīstīja panākumus dēļ tā, ka kareivju skaits bija mazs un galvenā uzmanība tomēr tika veltīta Donavas apgabalam.
Krievu-turku karš (1877.-1878.g.). Jau 1877.gada martā Kišiņevā krievi sāka formēt bulgāru zemessardzi gaidāmajam karam pret Turciju. Tika izveidotas 6 vienības 7500 vīru sastāvā, tās komandēja ģenerālis N.Stoļetovs.
1877.gada aprīļa beigās Krievijas impērija pieteica karu Osmaņu impērijai ar ieganstu aizsargāt Balkānu slāvu iedzīvotājus. Pēterpilī cerēja izkaroties ātri, jo eksistēja bažas, ka karā pret krieviem varētu iesaistīties Rietumvalstis, īpaši jau Lielbritānija. Pēc 1856.gada Parīzes miera līgumanoteikumiem Lielbritānija un Francija bija Osmaņu impērijas nedalāmības garanti. Ja Francijai 1877.gadā tas neinteresēja (franči bija spēcīgi sakauti no prūšiem 1870.-1871.gada karā), tad ar Lielbritāniju bija citādi. Šeit palīdzēja pati Turcija, kas kategoriski iebilda pret jebkādiem kompromisiem Serbijas, Melnkalnes un Bulgārijas sakarā. Tādēļ kārtējo krievu-turku karu Londonā sagaidīja ar īgnumu, tomēr aktīvi iesaistīties negrasījās. Šai jautājumā karaliene Viktorija pat asi konfliktēja ar premjeru Bendžaminu Dizraēlu, jo 5 reizes draudēja atkāpties no troņa, ja viņš neuzsāks aktīvāku pretdarbību Krievijai. Premjers no tā ne īpaši ietekmējās un uzskatīja par labāku vilcināt laiku, tomēr viņa attieksme pret krieviju arī nebija nekāda labvēlīgā.
Pļevnas aplenkums. Šī kara galvenais notikums. 1877.gadā krievu spēki E.Totlēbena vadībā ielenca turkus Pļevnā, aplenkums turpinājās 4,5 mēnešus un beidzās ar turku izlaušanās mēģinājumu 1877.gada decembra sākumā. Krievu armija to atsita. Šai kaujā tika ievainots turku komandieris Osmans-pašā, kas pēc šīs neveiksmes padevās gūstā ar visiem saviem padotajiem.
Arī krievi aplenkuma laikā cieta visai prāvus zaudējumus, kam aplenkums arī bija visai smags.
1878.gadā pēc krievu-turku kara Bulgārija ieguva autonomas kņazistes statusu.
Piemineklis pie Pļevnas kritušajiem krieviem. Turku izlaušanās atsišanas laikā lielus zaudējumus cieta krievu Grenadieru korpuss. Pēc korpusa komandiera ģenerāļa Ivana Gaņecka (Иван Ганецкий) iniciatīvas tika organizēta līdzekļu vākšana, lai uzstādītu pieminekli pie Pļevnas kaujas vietā. Pēc Gaņecka lūguma Pļevnas pilsētas padome Grenadieru korpusa "mūžīgā īpašumā" nodeva zemes gabalu, kur pieminekli plānoja uzstādīt.
Tika piestādīti vairāki projekti, tomēr īpaši radītā komisija tos visus noraidīja, jo nepietiekami atspoguļoja "lielos notikumus." Galu galā strādāt pie pieminekļa tika piedāvāts arhitektam un tēlniekam Vladimiram Šervudam (Владимир Осипович Шервуд), kas bija Maskavas Imperatora vēstures muzeja ēkas autors.
Patlaban Maskavā aplūkojamais variants ir radies kompromisa rezultātā. Iesākumā Šērvuds piedāvāja daudz cēlāku pieminekli: tas bija zvanu tornis 20 m augstumā ar četrām skulpturālām grupām. Taču līdzekļu nepietiekamības dēļ (tos vāca parakstoties) viņam bija jāpiedāvā vienkāršāks variants. Skulptūras novāca, bet pats zvanu tornis kļuva zemāks. 1885.gada sākumā viss jau bija gatavs pieminekļa pārvešanai uz Pļevnu. jau tika sarunāta bezmaksas transportēšana, bet tad iejaucās politika.
Bulgārijas valdnieks Aleksandrs Batenbergs, kas ieguva varu ar Krievijas atbalstu, orientējās uz Austroungāriju. Bulgārijā bija stipras gan prokrievu, gan pretkrievu partiju pozīcijas. 1887.gada sākumā (?) starp Bulgāriju un Krieviju tika sarautas diplomātiskās attiecības. Beigās pārsvaru tomēr guva pretkrieviskās, kas orientējās uz Vāciju un Austriju. Tā nācās atteikties no pieminekļa uzstādīšanas Pļevnā. 1887.gada decembrī tas tika uzstādīts Maskavā - kaujas 10.gadadienā. 1887.gada 10.decembrī Maskavā svinīgi atklāja Pļevnā kritušajiem krievu karavīriem pieminekli-zvanu torni.
1887.gada jūlijā par Bulgārijas kņazu izvēlēja Saksijas, Koburgas, Hotas princi Ferdinandu.
Karadarbība Kaukāzā. Ja Donavas frontē krieviem veicās visai labi, tad citādi bija Kaukāzā. 1877.gadā turku emisāri izraisīja kalniešu sacelšanos Abhāzijā. To atbalstīt Suhumā ieradās turku eskadra, no tās tika izsēdināts desants. Tāds trieciens krieviem bija nepatīkams pārsteigums. Visai drīzi visa Abhazijas Melnās jūras piekraste jau atradās turku kontrolē. Pēc tam sākās sacelšanās arī Čečenijā un Dagestānā.
Suhumas nodalas priekšnieks ģenerālis P.Kravčenko (П.П.Кравченко) mēģināja turkiem atņemt Suhumu, taču darbojās visai neizlēmīgi un viņa mēģinājums izgāzās. Taisnības labad jāatzīmē, ka karaspēka ģenerālim bija visai maz,lai viņš reizē sekmīgi varētu darboties gan pret turkiem, gan pret kalniešiem.
Suhumu izdevās atgūt tikai 1877.gada augusta vidū. Tobrīd uz Abhāziju tika novirzīti papildspēki. Uz Čečeniju un Dagestānu nosūtīja divas kājnieku divīzijas. Ar visai lielām pūlēm turku uzbrukumu Kaukāzā izdevās atsist.
Erevānas vienība (Эриванский отряд) sagrāba Bajazetas cietoksni. Pēc tam galvenie ģenerālleitnanta Arzasa Tergukasova (Арзаса Тергукасов) spēki devās dziļāk Turcijas teritorijā. Cietoksnī atstātā krievu garnizona kareivji un virsnieki bija pārsteigti par veselas turku armijas ierašanos, tomēr visai varonīgi aizsargāja Bajazetas cietoksni (par to krievi sarkastījuši literatūru un tagad uzņēmuši arī seriālu). Garnizons atsita turku uzbrukumus 3 nedēļas no 18.jūnija. Galvenā cietokšņa aizstāvju problēma bija ūdens un pārtikas trūkums, garnizons nebija gatavs ilgstošam aplenkumam. Skaitliskais pārsvars reģionā bija turku pusē, arī vēl pēc Tergukasova uzbrukuma. Tomēr turki šeit izmantoja neregulāras militārās vienības, kas daļēji kompensēja skaitlisko pārākumu.
Tergukasova komandētās vienības reids turku teritorijas dziļumos nebija visai veiksmīgs. Tas gan bija ticis vistālāk, tomēr lielo zaudējumu dēļ tika nolemts uzbrukumu izbeigt un atkāpties. Tergukasovs zināja par Bajazetas cietokšņa aizstāvju bēdīgo stāvokli, tomēr uzreiz doties tiem palīgā nevarēja - viņa vienībā ija daudz ievainoto. Tikai tad, kad viņa vienība bija atgriezusies Krievijas impērijas teritorijā un savesta kārtībā, viņš devās palīgā cietokšņa aizstāvjiem. 1877.gada 10.jūlijā turki pārtrauca aplenkumu pēc Arzasa Tergukasova Erevānas vienības uzbrukuma.
Pēc aplenkuma izbeigšanās Erevānas vienība kopā ar Bajazetas cietokšņa garnizonu atkāpās. Militāri cietoksnim vairs nebija lielas nozīmes, tomēr aizsardzība nebija velta, jo tā saistīja lielus turku spēkus, kuriem bija jānogriež ceļš Tergukasova vienībai. Bajazetas neatlaidīgā aizstāvēšana arī kavēja turkiem iebrukt Krievijas impērijas teritorijā, tāds drauds bija pilnīgi reāls. Tā kā visi spēki bija iesaistīti karā ar Turciju, tad auzstāvēt impērijas teritoriju nebija kam.
1877.-1878.gadu krievu-turku kara rezultātā Krievija ieguva arī daļu Turcijas Armēnijas - Karsas apgabalu.
I Pasaules karā (1914.-1918.g.). Pirms iesaistīšanās karā Osmaņu impērijā notika iekšpolitiska cīņa starp kara un miera piekritējiem. 1914.gada augustā Stambulā ieradās divi vācu kreiseri - "Gēben" un "Breslau." Protams, ka tas uzreiz tapa zināms Krievijas Melnās jūras kara flotes komandieriem. Tas ne pa jokam tos satrauca, jo viena "Gēbena" bruņojums bija līdzvērtīgs trim krievu līnijkugu bruņojumam. Līdz ar vācu karakuģu ierašanos jūras spēku balanss Melnajā jūrā bija nosliecies turku flotes pusē, gadījumā, ja turki iesaistītos karā.
Krievu Melnās jūras komandieris Andrejs Eberhārds (Андрей Эбергард) piedāvāja uzbrukt vācu kreiseriem tieši Stambulā. Tomēr Nikolajs II aizliedza viņam to darīt, jo Antante vēlējās atturēt Osmāņu impēriju no iesaistīšanās karā. Tādēļ krievu Melnās jūras flotei tika ietekts izvairīties no darbībām, kas turkus varētu mudināt iesaistīties karā.
No krievu diplomātu avotiem Stambulā ienāca ziņas, ka turki gatavojas iestāties karā Vācijas pusē. Bija ievērots, ka vācu virsnieki iepērk krievu Melnās jūras ostu kartes. Turku karošana kopā ar vāciešiem sāka izskatīties pavisam reāla.
Galu galā virsroku guva kara piekritēji Kara ministra Enverapašā vadībā, kurš 1914.gada oktobrī deva pavēli uzbrukt krievu flotei bez iepriekšējas kara pieteikšanas. Vācu-turku flotes iziešana Melnajā jūrā nepalika krieviem nepamanīta, tomēr A.Eberhārdam bija attiecīga ķeizara pavēle un viņš atvilka savus karakuģus uz Sevastopoli.
Naktī no 1914.gada 28. uz 29.oktobri turku un vācu kuģi apšaudīja Odesu, Sevastopoli, Feodosiju, Novorosijsku. Šo uzbrukumu krievi atstāja bez atbildes - krievu Melnās flotes karakuģi izgāja jūrā tikai 29.oktobra dienā, kad turki un vācieši jau bija prom. Vajāšana bija nesekmīga. Situācija bija tāda, ka gan Pēterpilī, gan Sevastopolē labi saprata iespēju par turku uzbrukumu, tomēr pienācīgi tam tā arī nesagatavojās. Krievu presē šo notikumu ironiski nosauca par "pamošanos Sevastopolē" ("Севастопольскaя побудкa"). Vāciešiem un Enverampašā izdevās panākt savu. Osmaņu valdība gan centās labot situāciju - krieviem nosūtīja atvainošanos. Savukārt briti un krievi pieprasīja vācu kuģu tūlītēju izraidīšanu no Stambulas, bet tas nenotika.
1914.gada 2.novembrī krievu ķeizars Nikolajs II izdeva manifestu par kara pieteikšanu Osmaņu impērijai, krievu diplomātiem un sūtnim tika noteikts pamest Stambulu.
Osmaņu impērija pieteica karu Antantei 1914.gada 1.augustā. (???), dažus mēnešus pēc Vācijas un Austroungārijas.
N.Judeničs kā Kaukāza frontes virspavēlnieks 1916.gadā realizēja veiksmīgās Erzurumas un Trabzonas operācijas.
Saites.
Osmaņu impērija.
Krievijas impērija.
