Kumulipo
Kumu-Lipo - „Radīšanas dziesma.”
Pats senākais un svarīgākais havajiešu mutvārdu mīts. Tulkojis havajiešu speciālists Berness Bišops. Viņš norāda uz tā ārkārtīgo senumu, jo tajā daudzi vārdi ir arhaiski un pilnīgi havajiešiem nezināmi.
Sadalīta daudzos pantos, no kuriem jau pašā pirmajā skaidri tiek runāts par Klusā okeāna civilizācijas lemūrisko izcelsmi.
Saturs. Rai-Rai, Saules gaismas dieve „nolaidās no debesīm uz zemes un kļuva par māti Mu, pirmajiem cilvēkiem.” Paši senāki no tiem – ku-mu-henua – izmantoja mana spēku lielisku svētnīcu celtniecībai no milzīgiem akmeņiem. Starp to pēctečiem – Ka MU Leva, Ka Mu Lani, Lolo Mu, Heku Mu, Nana Mua, Haleku Mu, Ku Mu lea, Mu Lele-Alii, Ko Mu Koa – vārdi, kas simbolizē to seno pirmdzimteni.
Caur Ku-Mu-henua visu galveno virsaišu ģeneoloģija ved pie galvenā dieva Te Mu Nui – „lielais celtnieks,” „galvenais skolotājs,” kas radījis pasauli. Paaudžu bezdibenī priesteri radījuši daudz ko, ko lieto cilvēce, un arī dažas garīgas mākslas, tagad zudušas.
Mu-Eu izgudroja aužamās stelles, Mumu-Hango parādīja kā darināt laivas un jumtus no totoras meldriem. Kahiki zemē bija zelta laikmets uzplaukumam un svētlaimei, taču tas turpinājās neilgi.
„Apvērsuma ēra” iesākās ar slavenās vulkānu dieves parādīšanos: „No Kahiki ieradās sieviete Pele. Raugiet izvirdumu Kahiki! Te esi līdzīga zibens zibsnim, o Pele! Peles acis deg, debesis dreb, zeme satricinās līdz pat svētajām vietām. Zeme dreb, debesis aizveras. Jūra trako, viļņi veļas uz pludmalēm, paceļas uz apdzīvotām vietām un pamazām noslīcina sauszemi.”
„Apvērsuma ēra” nobeidzas ar „plūdiem, kas izsauca visu vadoņu krišanu,” kas „bariem bēga no izzūdošās salas un moana liha [okeāna] pleciem. Tā senos laikos izbeidzās pirmo vadoņu dinastija. Gāja bojā straumes, kas nāca no Zemes Nabas. Tas bija lielais karu vilnis. Daudzi izzuda un izklīda naktī. Bangojošais okeāns noklāja kalnus un aprija dzīvību, kas cēlās augstāk un augstāk virs applūdušajām mājām. O, rēcošā jūra, mutuļojošā jūra, verdošā jūra, tā ieskāva mūs. O lielais Kahiki paisums! Tā beidzās Haiviki pasaule.”
No tā laika rietumi, no kurienes ieradās kahiki, tika saukts par he-ala-nui-o-ka-make („lielais mirušo ceļš”). Pati grimusī dzimtene tika no jauna pārdēvēta par Kahiki-ho-nuakele („dievišķā dzimtene, kas izzudusi dziļā zilā jūrā”).
Neskatoties uz katastrofu, daudzi tomēr izdzīvoja. Viens no tādiem bija Nu U, kas kopā ar sievu Lilinoe, trim dēliem un to sievām aizpeldēja ar ķēniņa kuģi, kas laimīgi piestāja Havaju salās.
„Kahike – nepazīstamas valodas zeme. Kanaki [mūsu tautas cilvēki] nav līdzīgi Kahikes iedzīvotājiem. Tur dzīvo tikai haole [baltie ļaudis]. Tie līdzinās dieviem, mēs līdzināmies cilvēkiem.”
Zaudējuši savu zemes paradīzi, Kahikes iedzīvotāji peldēja cauri Polinēzijai un DA Āzijai uz Indijas okeānu līdz pat Persijas jūras līcim. Visbeidzot tie apmetās Divupē, kur palikušas to pēdas.
Vēl tajā teikts, ka Mu zeme radusies Helānā – „nedrošā zemē dziļas un zilas jūras vidū.”
Havaju salas Kauai mītā stāstīts, ka Mu ķēniņš pretoties jauktajām laulībām starp eiropeīdiem un polinēziešiem. „Viņš savāca vīriešus un to pirmdzimtos dēlus un teica tiem, ka nākošajā naktī visiem menehunime ir jāpamet sala, lai saglabātu savas asins tīrību. Menehunu vīriešiem netika ļauts ņemt līdzi savas havajiešu sievas un jaunākos bērnus.”
Polinēziešu jūras dievs Tangaroa aicināja tautu „saglabāt ādu baltu, kā savus nodomus.”
Saites:
Havajiešu mitoloģija.
Pasaules Plūdu stāsti.
