Kentauri
Kentauros - "vēršu nogalinātājs" (grieķu val.).
Mītiskas un mežonīgas radības sengrieķu mitoloģijā – pa pusei cilvēki, pa pusei zirgi.
Kentauru nosaukums nāk no grieķu valodas, tāpēc pieņemts, ka tos izdomājuši Hellādas iedzīvotāji. Lai gan pastāv arī versija, ka šis tēls pārņemts no šumeriem.
Apraksts. Sengrieķu mitoloģijā kentauriem ir būtiska loma.
Kentauri, pa pusei cilvēki, pa pusei zirgi, dzīvojuši kalnos un mežu nogāzēs. Tie bijuši trakulīga un agresīva rakstura. Kentauri cīnās ar saviem kaimiņiem (kentauromahija) - lapitu cilti, no kuras tie cenšas nolaupīt sievietes.
Kentauri bija fiziski ārkārtīgi spēcīgi. Tie spēja nogalināt vērsi, iesviežot tam ar klints bluķi (no šejienes arī to nosaukums). Tiek atzīmēts, ka kentauriem bijusi tieksme pēc grādīgajiem dzērieniem. Tos sadzērušies, kentauri sākuši trakot un uzmākties sievietēm. No šīs nelāgās kentauru īpašības visvairāk cietuši tie paši lapifi – jaunā ķēniņa, Iksiona dēla, kāzās piedzēries kentaurs mēģināja izvarot līgavu. Tad izvērtās lapifu karš ar kentauriem, kā rezultātā pēdējie tika sakauti un pārcēlās uz dzīvi kalnu mežos. Taču miera nebija – no turienes tie ik pa laikam uzbruka cilvēkiem, meklējot stipro dziru.
Beigu beigās kentaurus ar saindētām bultām apšāva Hērakls.
Tomēr eksistēja arī citi – jēdzīgāki kentauri, piemēram, Heirons, kuram kā kentauram bija cita izcelsme, bet tikpat bēdīgs liktenis.
To bioloģiski jauktais izskats mitoloģijā izskaidrots ar to rašanos, proti, no Iksiona un kāda mākoņa attiecībām tie radušies. Mākonis pēc Zeva pavēles pieņēmis Hēras izskatu, kam arī uzmācies Iksions.
Kentauru izcelšanās. Grieķijas Tesālijas zemē dzīvojusi mītiska lapitu cilts, kurā valdījis šerpais un ārkārtīgi bagātais Iksions. Reiz Zevs uzaicinājis ķēniņu piedalīties dievu maltītē Olimpā. Tur ķēniņš iemīlējās Zeva sievā Hērā. Par to Zevs viņu sodīja. Zevs lika vienam no mākoņiem pārtapt savas sievas tēlā un iet pie Iksiona. Miesaskārīgais ķēniņš tūdaļ sagājās ar Hēru un no šī akta tapa vesela puscilvēku-puszirgu cilts. Iksions nesaskatīja krāpšanu un sāka ar savu sakaru lielīties. Tad Zevs pavēlēja Iksionu piesiet pie uguns rata un nosūtīja to uz pazemes valstību Tartaru ciest mūžīgas mokas. Tā nu arī pēc ķēniņa palika vesela kentauru cilts.
Pēc tam, kad kentaurus uzvarēja Hērakls, tie tika izspiesti no Tesālijas un izklīda pa visu Grieķiju. Poseidons paņēma kentaurus savā aizbildniecībā. Sengrieķu varoņmītos viens no kentauriem audzinājis varoņus - Jāsonu, Ahilleju, bet citi varoņiem tēloti kā naidīgi (Eiritions mēģina nolaupīt Pirītija sievu, Ness apdraud Dejanira dzīvību un ir tā nāves cēlonis).
Kentauri ir mirstīgi, tikai Heirons ne.
Sengrieķu Lukrēcijs teica, ka tie nevarētu eksistēt, jo 3 gadu vecumā būtu gan mazuļi, gan pieauguši.
Kā uzskata zinātnieki, kentaura tēls apziņā dzimis kādas senas nometnieku tautas pārstāvjiem, kas nepazina zirgus, pirmo reizi ieraugot jātnieku – stepes klejotāju. Nesagatavotajam skatītājam tas būs licies viens vesels. Tāda lieta atkārtojās arī nesenākā vēsturē, kad par vienu veselu acteki uzskatīja Kortesa konkistadoru jātnieku. Liels bija to šoks, kad cīņas karstumā cilvēks „atdalījās" no zirga.
Slaveni kentauri:
Fols. Selēna un nimfas Melijas dēls ("ceriņu").
Heirons.
Krots.
Kentauri viduslaiku priekšstatos. Kristiešu simbolikā sastopami dažādi kentauri, gan pozitīvi, gan ne tik.
Agrīnās kristietības stāstu par dzīvniekiem krājumā „Fiziologs" aprakstīta visai atbaidoša himēra – tās dzīvnieciskā puse ņemta no ēzeļa. Šis radījums nosaukts par onokentauru. Tāds radījums simbolizē cilvēku ar divām dvēselēm: atrodoties baznīcā tas ir dievbijīgs, bet ārpus tās pat slepkavīgs. Viduslaikos tādu onokentauru bieži attēloja ar čūsku rokās kā blēdības un viltības iemiesojumu.
Savās grāmatās Sv.Augustīns no IV gs. par kentauriem sauca cilvēkus, kas nebija stipri ticībā un divkosīgi rīkojās it kā Dieva vārdā.
Bizantijas freskās bieži sastopams kentaura cēlais variants ar tam izaugušajiem spārniem. Pareizticīgā tradīcijā tas sasniedza arī Krieviju, kur ieguva nosaukumu – Kitovrass (slāviskots kentauros vārds). Otrs kentaurs – Palkans, Krievijā radās XVII gs. nejauši no kāda populāra tulkota XIII gs. franču bruņinieku romāna.
Kentauri debesīs. Debesu kartē kentauri parādās divreiz: Kentaura jeb Centaura un Strēlnieka (šaujošā kentaura) zvaigznājos. Zvaigznāji ietilpa jau Klaudija Ptolemaja (II gs.) zvaigžņu katalogā. Šaujošais kentaurs Strēlnieks ir zodiakālais zvaigznājs. Tajā gada periodā, kad Strēlnieks parādās debesīs, Vērša zvaigznājs pilnībā paslēpjas – patiesi, kentaurs - „vēršu nogalinātājs."
Saites.
Sengrieķu mitoloģija.
Heirons.
