Klosteri
Claustrum – "slēgta telpa" (latīņu val.).
Kristiešu valodā to sauca par coenobium, no grieķu koinobion – „kopdzīve."
Mūku dzīves vietas.
Vēsture.
Kristīgie klosteri. Pirmo reizi klosteri kā kristīgās Baznīcas iestādījumi bija sākuši veidoties jau IV gadsimtā Romas impērijas Austrumu provincēs - Ēģiptē. Tie parādījās akurāt tad, kad tika pārtrauktas vajāšanas pret kristiešiem. Daudzi no tiem bija alu klosteri.
No Ēģiptes klosteri un mūki izplatījās pārējā pasaulē, V–VI gadsimtā parādījās arī Rietumeiropā. Tos veidoja cilvēki, kas vēlējās attālināties no laicīgās dzīves, veltīt savu mūžu vienīgi Baznīcai, tādēļ viņus dēvēja par mūkiem.
VI gadsimtā sāka veidoties klosteru apvienības – mūku ordeņi, kuru darbību noteica īpaši statūti (no latīņu valodas statutum – "nolikums") jeb regulas (no latīņu valodas regula – "mēraukla").
Liela daļa alu klosteru VIII-IX gs. izveidojās laikā, kad bizantiešu varas iestādes cīnījās pret svētbilžu izmantosanu reliģiskajā praksē. Tradicionālo uzskatu mūki bēga uz Bizantijas impērijas nomalēm, daudzi aizklīda uz Austrumeiropu, līdzi atnesot alu klosteru ierīkošanas tradīciju. Uzskata, ka šajā laikā radušās t.s. Varjagu alas Pečoras laurā Kijevā un Boldinogoras alas Čerņigovā.
Senākais mūku ordenis Eiropā izveidojās ap 530.gadu Montekasīnas klosterī Itālijā un nosaukts tā pamatlicēja Nursijas Benedikta vārdā par benediktīniešu ordeni. Pateicoties viņa izstrādātajiem visai elastīgajiem klostera statūtiem, kas kļuva par pamatu arī citos klosteros Eiropā, VIII gs. beigās gandrīz visi Eiropas monarhi bija benediktīnieši, izņemot Īriju un dažus Spānijas klosterus.
Saskaņā ar Kārļa Lielā iecerēm, klosteriem vajadzēja kļūt par galvenajiem kultūras dzīves veidotājiem, tādēļ par vienu no svarīgākajām mūku nodarbēm kļuva garīgās literatūras, kā arī klasisko autoru darbu pārrakstīšana un izplatīšana, - pateicoties šai darbībai tika saglabāti un nodoti nākamajām paaudzēm daudzi antīkās kultūras rakstiskie pieminekļi.Lielu vērību imperators Kārlis Lielais pievērsa klosteriem.
Klosteri kā kristīgās Baznīcas iestādījumi bija sākuši veidoties jau IV gadsimtā Romas impērijas Austrumu provincēs, bet V–VI gadsimtā parādījās arī Rietumeiropā. Tos veidoja cilvēki, kas vēlējās attālināties no laicīgās dzīves, veltīt savu mūžu vienīgi Baznīcai, tādēļ viņus dēvēja par mūkiem (no grieķu valodas monaxos – vientuļnieks, atsevišķi dzīvojošs). Mūki strādāja fizisku darbu, dzīvoja ļoti pieticīgi, no darba brīvo laiku veltīdami lūgšanām un reliģiskām apcerēm. Laika gaitā klosteru zemes īpašumi paplašinājās, galvenokārt pateicoties valdnieku un citu dižciltīgo dāvinājumiem, pieauga to skaits. Klosteri kļuva par sava laika kultūras centriem, tajos tika ierīkotas skolas Baznīcas kalpotāju sagatavošanai, slimnīcas, nespējnieku patversmes. Mūki sava vienkāršā dzīvesveida dēļ, kā arī pateicoties kariatīvajai darbībai, guva samērā lielu ietekmi plašās ļaužu masās. VI gadsimtā sāka veidoties klosteru apvienības – mūku ordeņi, kuru darbību noteica īpaši statūti (no latīņu valodas statutum – nolikums) jeb regulas (no latīņu valodas regula – mēraukla). Senākais mūku ordenis Eiropā izveidojās ap 530.gadu Montekasīnas klosterī Itālijā un nosaukts tā pamatlicēja Nursijas Benedikta vārdā par benediktīniešu ordeni. Saskaņā ar Kārļa Lielā iecerēm, klosteriem vajadzēja kļūt par galvenajiem kultūras dzīves veidotājiem, tādēļ par vienu no svarīgākajām mūku nodarbēm kļuva garīgās literatūras, kā arī klasisko autoru darbu pārrakstīšana un izplatīšana, - pateicoties šai darbībai tika saglabāti un nodoti nākamajām paaudzēm daudzi antīkās kultūras rakstiskie pieminekļi.
Katoļu klosteru priekšniekus dēvē par prioriem.
Klosteri kā izglītības centri viduslaikos. Viduslaiku klosteri kļuva par tām nedaudzajām vietām, kur tika saglabāta antīkā kultūra un notika arī seno darbu pārrakstīšana. Benediktīniešiem šai procesā bija liela nozīme.
Klosteri Krievijā. XX gs. sākumā katrā kaut cik nozīmīgā pilsētā bija savs klosteris - pavisam 1914.gadā bija 1025 klosteri, no tiem 478 bija vīriešu un 547 - sieviešu. Kopējais mūku skaits tajos bija 94 629. Vislielākie klosteri bija Trīsvienības Sergija, Kijevas Pečoru, Počajevas, Solovecu, Valāma un Kirila Belozerskas klosteri.
Klosteri Eiropā.
Kasīna kalna klosteris.
Klosteri Āzijā.
Melas kalna klosteris. Turcija, grieķu pareizticīgie, laikam pamests(?).
Saites.
Mūki un mūķenes.
