Tā Kunga kapa baznīca Jeruzālemē
Krieviem - храм Воскресения Христова vai храм Гроба Господня.
Baznīca Jeruzālemē vietā, kur, saskaņā ar kristīgo mitoloģiju, apbedīts Jēzus Kristus pēc krustā sišanas, arī tā atdzimšanas vieta - viens no galvenajiem kristietībs svētumiem.
Atrašanās vieta. Jeruzālemes kristiešu kvartāls, vietā, kur pēc kristiešu domām atradās Golgātas kalns - Jēzus Kristus krustā sišanas, apbedīšanas un augšāmcelšanās ainas, kas aprakstītas evaņģēlijos.
Tūristam.
Ieeja no Souk el-Dabbagha puses.
Atvērta: katru dienu. Vasarā no 5.00 - 21.00
Ziemā no 4.00 - 19.00
Variet pat piezvanīt un apsveikt Lieldienās: (02) 627 3314
Vēsture. Jēzus Kristus soda vietas, apglabāšanas un atdzimšanas vietas meklējumi ilga vairākus gadsimtus.
313.gadā imperators Konstantīns I Lielais pārtrauca krietiešu vajāšanas, tāču naids starp pagāniem un kristiešiem palika. Visai asi tas izpaudās Jeruzālemē, kura tolaik nesa Ēlijas Kapitolīnas nosaukumu.
314.gadā par Jeruzālemes bīskapu kļuva Makarijs, enerģisks cilvēks, kas tolaik par savu uzdevumu nolika pagānu kultu izskaušanu (pilsēta vairumā bija pagāniska). Tieši Makarijam piederēja ideja uziet Kristus apbedīšanas vietu. Šodien nav zināms, ka , kādēļ Makarijs piedāvāja Kristus kapeni meklēt tieši šai vietā, kur atradās Venēras svētnīca. Nav nekādu liecību - ne rakstisku, ne arheoloģisku, kas apliecinātu, ka tā atradusies tieši šeit. Lai nu kā, bet 325.gada Nīkejas koncilā Makarijs saņēma no imperatora Konstantīna I Lielā atļauju šai vietā iznīcināt visas pagānu svētnīcas, lai varētu sameklēt Glābēja kapeni.
Sākās darbi. Zem vienas no pagānu svētnīcām Makarija strādnieki uzgāja senu žīdu kapsētu - tā bija virkne klintī izcirstu apglabāšanas dobumu, kuru ieejas slēdza akmens plāksnes. Pilnīgi nav zināms, pēc kādiem kritērijiem vadījās meklētāji, taču viens no kapiem ar apaļu slēdzējplāksni (tādu te bija 4) tika noteikts kā īstais. Imperators Konstantīns I savā vēstulē Makarijam novērtēja atradumu kā "lielu brīnumu" un vēlēja te uzcelt baznīcu.
326.gadā Romas imperatora Konstantīna I dullā māte Helēna Jeruzālemē "noteica" Kristus kapa vietu un "atrada" īsto Jēzus krustu. 330.gadā pēc imperatora Konstantīna I pavēles šai vietā uzcēla svēto zvanu torni.
335.gadā pirmo Tā Kunga Kapa baznīcu sāka celt imperatora māte Helēna, būvdarbi notika Jeruzālemes Makarija vadībā. Baznīcas kompleksā bez pašas baznīcas tika iekļauta arī domājamā Golgātas vieta un Jēzus krusta (krieviski - Животворящий крест) atrašanas vieta.
Ilggadēja darba rezultātā radās monumntāls baznīca, kas sastāvēja no vairākām daļām. Baznīca bija izstiepta virzienā no rieteņiem uz austreņiem. Tās galvenā daļa bija baznīca-mauzolejs ar nosaukumu Anastasis ("augšāmcelšanās" - grieķu val.) ar Tā Kunga kapu centrā. Tālāk atradās bazilika - Lielā baznīca, kuras iekšienē tika ierīkota kripta, kas atzīmēja Jēzus krusta atrašanas vietu. Telpu bagātīgi izrotāja ar dažādiem marmoru iežiem, cēlmetālu lējumiem un smalkām mozaīkām.
Baznīca tika iesvētīta 335.gada 13.septembrī paša imperatora Konstantīna I un dažādu zemju garīdznieku klātbūtnē. Par godu šim notikumam pareizticīgā baznīca šai diena ik gadus atzīmē Baznīcas atjaunošanas svētkus (krieviski - праздник Обновления Храма).
Baznīca daudz cietusi ticību karos starp krustnešiem un musulmaņiem. Tieši šīs Kunga kapa vietas dēļ Romas baznīca aicināja atbrīvot svēto Palestīnas zemi no neticīgajiem - musulmaņiem, un tādējādi cēlās vairums no Krusta kariem.
Tā baznīca nostāvēja bez izmaiņām līdz 614.gadam, kad Jeruzālemi ieņēma persiešu ķēniņš Hozrojs. Komplekss tika stipri bojāts, tomēr inoka Modesta (vēlākais Jeruzālemes patriarhs) vadībā un par imperatora Iraklija un Hozroja sievas Marijas (kristiete) līdzekļiem 616.-626.gados bojājumi tika novērsti.
Nākamais un otrais trieciens kompleksam notika 1009.gadā, kad baznīcu sagrāva Fatimīdu dinastijas sultāns Hakims, apspiežot sacelšanos Palestīnā. Sultāns tika uzkurināts ar baumām un aizdomām pret kristiešiem, tādēļ masveidā Jeruzālemē tika nogalēti kristieši. Jeruzālemē un tās apkārtnē tika nopostīti visi kristiešu dievnami. Barbarisko postījumu rezultātā neatgriezeniski tika nopostīta bazilika un nopietni tika izpostīts viss sakrālais komplekss.
Bizantijas imperators Konstantīns VIII iztirgoja no Hakima dēla Zahīra (1021.-1036.g.) atļauju atjaunot Tā Kunga kapa baznīcu apmaiņā pret mošejas atvēršanu Konstantinopolē. Baznīcas kompleksa "kapitālais remonts" gāja ilgāk nekā pati būvniecība, taču rezultāts bija tā vērts.
XI gs. 40.gados Bizantijas imperators Konstantīns IX Monomahs uzcēla jaunu, bet mazāku dievnamu.
Baznīca krustnešu laikos. Laupīšanas krusta kari, ko uz Palestīnu rīkoja no XI gs. beigām līdz XIV gs., norisinājās ar lozungu "atbrīvot Kristus kapu no neticīgo varas."
Baznīca krustnešu laikos piedzīvoja "jaunu dzīvi," kas to laika posmā no 1114.-1170.gadam ar vērienu paplašināja un pārbūvēja romāņu stilā. Tomēr krustneši neaiztika un nemainīja baznīcas rieteņu daļu - apaļo Anastāsi. Tādejādi apaļās rotondas, sauktas par "Helēnas stabiem," var dievnamā redzēt vēl šobaltdien.
Galvenā bruņinieku rūpe bija uzbūvēt jauno Lielo baznīcu - Katalikonu, kas no austreņiem piekļāvās rotondai, bet visa arhitektoniskā ansambļa akords bija piecu stāvu zvanu torņa uzsliešana.
Pēcāk komplekss vairākkārt cieta no zemestrīcēm un ugunsgrēkiem, bet katru reizi to atjaunoja - dažādi arhitekti nodažādām zemēm.
Kad 1187.gadā Jeruzālemi ieņēma musulmaņu karavadonis Saladins, visas kristiešu baznīcas no pilsētas bēga uz Kipru. Tad etiopu ķēniņš Lalibela vērsās pie Saladina ar lūgumu atļaut etiopu kristiešiem turpināt kalpošanu dievam Tā Kunga Kapa baznīcā, un šādu atļauju 1189.gadā arī saņēma. Saladins tiem iedalīja bazilikā atbilstošas teritorijas, ieskaitot Krusta atrašanas vietu cisternā (ūdenskrātuvē).
Postošs ugunsgrēks notika 1808.gadā, notika rūpīga restaurācija.
Gadsimtiem ilgie strīdi starp kristiešu konfesijām galīgi pieriebās "neticīgajiem." Un tā - 1852.gadā Osmaņu valdība izdeva dekrētu, ko dēvē par Status Quo, un kas teritoriāli sadalīja baznīcu starp 6 kristiešu paveidiem. Dažas telpas tiek pārvadītas kopīgi. Kopš tā laika katru rītu baznīcu rituāli atslēdz neitrāls musulmanis-vārtsargs, kas ir vienas ģimenes pārstāvis jau daudzus gadus.
1860.gados virs baznīcas rotondas ierīkoja pussfērisku tērauda kupolu, kas ar savu formu atgādina pirmējo Konstantīna I laika būvi. Tādā izskatā baznīca nonākusi līdz mūsdienām.
1927.gadā baznīca cieta zemestrīcē, bet tikusi rūpīgi restaurēta.
XX gs. vidū tika plānota būtiska kompleksa pārbūve, bet to realizēt neļāva II Pasaules karš. Tā sākās 1950.gadu beigās un risinās vēl līdz šodienai.
Pētījumi. Arheoloģiskās liecības par baznīcas atrašanos īstajā vietā ir pavisam trūcīgas, taču Baznīca tās uzskata par pietiekami pārliecinošām.
Jau Aleksandra hospisa (darbojas pie krievu pareizticīgo Sv.Aleksandra baznīcas) dibināšanas laikā 1859.gadā, blakus Tā Kunga Kapa baznīcai, bija zināms, ka šajā vietā atrodas Konstantīna I laika Tā Kunga Kapa baznīcas drupas.
1882.gadā arheologi zem tā atraka Hēroda laika Jeruzālemes vaļņa fragmentu. Šis atklājums parādīja, ka Tā Kunga Kapa baznīcas vieta atradusies ārpus Jeruzālemes mūriem līdz 43.gadam, kad tika uzbūvēti jauni pilsētas vaļņi, un tātad tiešām varēja būt (bet vai bija?) īstā Golgāta. Mūsu ēras I gs. sākumā šeit atradās pamestas akmenslauztuves ar saplaisājušiem bluķiem, bet klintī izcirstās kapenes tika izmantotas jau kopš I gs.pmē. Šie vēsturiskie fakti visumā atbilst JD evaņģēlijos aprakstītajai situācijai.
Pēc protestantu domām Golgāta gan atradsies vairāk uz ziemeļiem no vecpilsētas.
Baznīcas apraksts. Mūsdienu Tā Kunga kapa baznīca ir milzīgs sakrālās arhitektūras komplekss, kas sevī ietver Golgātu ar krustā sišanas vietu, rotondu ar milzīgu kupolu, katedrāli, Dzīvību radošā Krusta iegūšanas pazemes baznīcu, Sv.Helēnas baznīcu un vairākas piebūves.
Patreiz baznīcai ir ļoti komplicēta uzbūve, kas saistīts ar tās daudzkārtējām pārbūvēm. Lai dzīve neliktos pārlieku vienkārša, baznīcas teritorija sadalīta starp 6 kristiešu konfesijām (grieķu pareizticīgie, armēņi, etiopi, Romas kotoļi, Ēģiptes kopti, sīrieši).
Rotonda. Baznīcas majestātiskākā daļa. Būvēta klasiskajā romiešu stilā. Ārējā aizmugures siena (tagad to apslēpj interjera elementi) no IV gs. ir saglabājusies 11 m augstumā.
Pārbūvēta pēc 1808.gada ugunsgrēka, tika nomainīts 11.gs. kupols un uzbūvēta divstāvu kolonāde. Pirmās 2 kolonnas labajā pusē (ja stāvat ar muguru pret jomu) ir kopijas kolonnām, kas pārcieta ugunsgrēku, bet tika uzskatītas par nedrošām. Oriģinālās kolonnas tika izkaltas 11.gs. no milzīgas romiešu kolonnas divām pusēm. Iespējams, ka šī romiešu kolonna bija atlikusi vēl no Adriāna svētnīcas, varbūt tomēr no Konstantīna I celtās oriģinālās bazilikas.
Rotondas aizmugurējā sienā iebūvēta Sīriešu kapela.
Galvenā ieeja. Būvēta XII gs. sākumā. Labās puses durvis tika aizmūrētas tā paša gadsimta nogalē.
Galvenās ieejas pagalms. Pagalmu ieskauj kapelas. Vecās kāpnes iepretim zvanu tornim savulaik veda uz Franku kapelu (krustnešu ceremoniālo ieeju Golgātā). Pagalma stūrī ir Koptu kapela, caur kuru var nonākt Etiopu klosterī.
Katholikon kupols. Tas ir kupols virs krustnešu baznīcas centrālā joma. Pēc 1927.gada zemestrīces tika pārbūvēts un izrotāts ar Kristus attēlu. Tagad šai dievnama daļā notiek Grieķu ortodoksālās baznīcas dievkalpojumi.
Kristus kapenes. Kristiešiem vissvētākā vieta pasaulē.
Pirmā un oriģinālā svētnīca bija Konstantīna I celta IV gs. Konstantīna I celtnieki bija norakuši pakalnu ap iespējamo Kristus kapa vietu un novāca arī Adriana tempļa (135.g.) drupas, kas atradās šai vietā. Tādējādi tika atklāta cietā Golgātas klints. 1009.gadā oriģinālo celtni sagrāva sultāns Hakims.
Pēc tam tika būvētas vairākas kapelas, kas aizstāja oriģinālo. 1555.gadā tādas vienas būvi pasūtīja franciskāņu mūks Bonifačo da Raguza. Tā gāja bojā 1808.gada ugunsgrēkā.
Tagadējā svētnīca ap kapenēm ir celta no 1809.-1810.gadam. 1810.gada monumenta iekšpusē marmora plāksne sedz klinti, uz kuras esot tikušas guldītas Jēzus miesas. Svētnīca pieder 4 konfesijām - grieķiem, armēņiem, koptiem un katoļiem. Te atrodas divas kapelas: ārējā un iekšējā.
Ārējā - Ēņģeļa kapelā atrodas zems pilastrs ar iebūvētu akmeni no bluķa, ko, saskaņā ar kristiešu mitoloģiju, eņģeļi novēluši no Kristus kapeņu ieejas. Tagad šis akmens ir Grieķu ortodoksālās baznīcas draudzes altāris.
Uz iekšējo šauro kapelu ved zemas durvis. Marmora plāksne klāj klints vietu, kur esot guldīts mirušais Kristus. Šo plāksni uzstādīja 1555.gada pārbūves laikā un speciāli iešķēla, lai to nepiesavinātos osmaņu turki. Katru gadu pareizticīgo Lieldienās šeit no debesīm nonāk (vai arī nenonāk!?) Svētlaimīgā Uguns, kas ir viens no pasaules brīnumiem.
Te ir arī koptu kapela (aiz svētnīcas), kur redzams nopulēts akmens, ko uzskata par daļu no pašām kapenēm. Taču kapenēm būtu jābūt veidotām no kaļķakmens, bet šis akmens ir granīta.
Pie Kristus kapenēm parasti ir pamatīga rinda, nāksies tajā izstāvēt. Iekšā var pavadīt tikai dažas minūtes. Ja grib ilgāk, tad jāceļas un jānāk agri no rīta.
Svaidīšanas akmens. Šai vietā kopš viduslaikiem tiek pieminēta Kristus miesu svaidīšana un ietīšana audeklā. Akmens plāksne tikusi uzstādīta 1810.gadā. Plāksnei tiek piedēvētas brīnumainas dziedējošās īpašības - uz tās izliets ūdens vai eļļa atkal savākts, iegūst brīnumainas īpašības. Pa to berzē turpat nopirkto sveču kūļus.
Golgāta - latīņu calvary "pieres vieta." Pie tās var nokļūt pa kāpnēm, kas atrodas pa labi no dievnama galvenās ieejas. Šeit telpa ir sadalīta divās kapelās: kreisajā pusē - grieķu pareizticīgo kapela, bet labajā pusē - Romas katoļu kapela.
Grieķu kapelas altāris novietots tieši uz klintsradzes, kas esot balstījusi Kristus krustu. Mīkstākie ieži, kas senāk ieskāvuši klintsradzi, esot norakti baznīcas celtniecības laikā. Tagad Grieķu ortodoksālās baznīcas altāri apjož aizsargstikla siena, caur kuru var redzēt iespējamo saplaisājušo Golgātas klintsradzi, ko ticīgie godina kā Kristus krustā sišanas vietu. Golgātas klintij var pieskarties caur atveri grīdā altāra pakājē.
Šai vietā ir "Sāpju ceļa" (Via Dolorosa) 12.pieturvieta.
Romas katoļu kapela ir Sāpju ceļa 10. un 11.pieturvieta. Sudraba un bronzas altāri 1588.gadā tai dāvāja Ferdinands de Mediči. Griestus rotā krustnešu laika medaljons, kas attēlo Kristus debesbraukšanu. To ieskauj mozaīkas, kas darinātas 1937.gadā. No loga paveras skats uz Franku kapelu.
Starp abām kapelām atrodas Stabat Mater altāris, kas veltīts Sv.Marijas sērām, stāvot krusta pakājē. Šeit ir 13.Sāpju ceļa pieturvieta. Dievmātes koka krūšutēls izgatavots XVIII gs.
Sv.Jaunavas septiņas arkas. Tās ir atliekas no 11.gs. iekšpagalma kolonādes.
Pasaules centrs. Saskaņā ar seno kartogrāfu priekšstatiem Pasaules cents atrodas baznīcā - vietā, ko iezīmē akmens baseins.
Krustnešu zvanu tornis. 1719.gadā to samazināja par diviem stāviem.
Baznīcas iedalījums konfesijām. Galvenā baznīca sadalīta 6 kristigo novirzienu starpā: grieķu pareizticīgo, katoļu, armēņu, koptu, sīriešu un etiopu.
Etiopu klosteris. Šim vienkāršajam klosterim var piekļūt vai nu caur Koptu kapelu pagalma stūrī, pa labi no galvenās ieejas, vai arī no Souk Khan el-Zeit ielas puses, ejot pa kāpnēm pie slavenā Zalatimo`s saldumu veikala.
Klosteris aizņem vairākas nelielas ēkas uz Sv.Helēnas kapelas jumta, bijušās krustnešu krustejas drupu ielokā. Etiopiem XVII gs. nācās nedaudz sašaurināties, jo tie nespēja nomaksāt augstās osmaņu nodevas. Savas kapelas galvenajā baznīcas ēkā tie atdeva Ēģiptes koptiem un pārvācās uz šo, jau tiem piederošo, klosteri.
Visus īpašumus etiopu baznīcai pēc ķēniņa Lalibelas lūguma, iedalīja jaunais Jeruzālemes saimnieks musulmaņu karavadonis Saladins 1189.gadā. No Saladina piešķirtajiem tagad atlicis tikai klosteris uz jumta.
Liels daudzums kapelu.
Sv.Helēnas un Inventio Crucis kapelas. No ambulatorija krustnešu perioda apsīdā (tagad grieķu katolikona korī) stāvas kāpnes ved lejup uz Sv.Helēnas kapelu. Krustus uz sienām ir izcirtuši svētceļnieki. lai gan šo kriptu uzbūvēja krustneši, kuri izmantoja senās bizantiešu kolonnas, tomēr sānu sienas ir 4.gs. bazilikas fragmenti. Tālāk kāpnes ved lejup uz Krusta atrašanas (Inventio Crucis) kapelu - bijusī ūdens glabātuve/cisterna, kur Sv.Helēna esot atradusi "īsto" krustu. Tā neslikti - koka krusts turpat arī saglabājies 300 gadus!? Vieta ir pavisam dīvaina, fotografējot attēlos var sastapt "enerģētiskās bumbas."
Te ir aplūkojama 19.gs. darināta Sv.Helēnas statuja.
Kapelai uz jumta atrodas neliels etiopu klosteris un, cik noprotam, tad arī Krusta un Helēnas kapelas ir etiopu pārziņā. Tās tiem 1189.gadā iedalīja pats Saladins.
Ādama kapela. Atrodas tieši zem Grieķu ortodoksālās baznīcas kapelas un balstās pret Golgātas klinti. Tagadējā kapela būvēta viduslaikos. Tā aizstāja sākotnējo Ādama kapelu, kas bija daļa no 335.g. celtās Konstantīna bazilikas. Kristīgā mitoloģija vēta, ka Kristus ticis sists krustā tieši virs vietas, kur bija apbedīts Ādama galvaskauss. Pirmo tādu apgalvojumu sniedzis Origens (185.-245.g.).
Apsīdā skaidri saskatāma Golgātas klints plaisa. kristieši uzskata, ka klints ieplaisājusi zemestrīcē pēc Kristus nāves (Mateja, 27:51).
Franku kapela.
Sīriešu kapela. Iebūvēta Rotondas aizmugurējā sienā. Tajā atrodas žīdu kapenes (100.g.pmē.-100.g.mē.). Tās iezīmē pakalna norakšanas galējo robežu pirmās baznīcas celtniecības gaitā.
Abesīniešu kapela. Baznīcas DR spārnā. Tās attālākajā nostūrī var redzēt agrās romiešu impērijas laikā klintī izcirstus jūdu kapus (vai tik nav sajaukts ar Sīriešu kapelu?).
Koptu kapela.
Svētlaimīgā uguns. Brīnums, kas notiek Lieldienu sestdienā mazajā grieķu kapelā.
Radniecīgi materiāli.
Jēzus Kristus (0.-33.g.).
