Gruzija
Valsts Kaukāzā, pamatiedzīvotāji gruzīni.
Galvaspilsēta - Tbilisa.
Vēsture.
Izcelsme. Paši sevi senatnē sauca par kartiāņiem. Uzskatīja, ka viņu senči cēlušies no Noāsa mazmazdēla Kartla.
Sadrumstalotības periods. Vēsturiski Gruzija ir nelielu sadrumstalotu valstiņu zeme.
Kristietības pieņemšana. No pagānisma pievērsās kristietībai ar Sv.Nīno gādību IV gs. Gruzija kļuva par trešo kristīgo valsti pasaulē pēc Armēnijas un Etiopijas.
Pirmie valsts apvienošanas mēģinājumi. To gribēja veikt karalis Gorgasali (446.–502.g.). Viņš arī pārvietoja galvaspilsētu no Mchetas uz Tibilisi.
Četri okupācijas gadsimti. Tad Gruzijā valdīja persieši, bizantieši un arābi.
Seldžuku turki Gruzijā. 1064.gadā Alparslans sāka 4 gadu karu, kura rezultātā seldžuku valdīšanā nonāca Azerbaidžānas teritorija. Seldžuku kareivji arī dziļi iegāja Gruzijā.
Valsts apvienošana. Tā notika pirmo reizi XI gs. – karalis Bagrats III.
Tamāras laiks. Gruzijā uzplaukst kultūra un māksla. Gruzijas valstij starptautiski visai labvēlīgs laiks: ziemeļos polovciešus bija sakāvis Vasīlijs Monomahs; Bizantijas impērijā bija iestājušās jukas, jo Konstantinopoli bija sagrābuši krustneši. Seldžuku valsts arī bija iegājusi sabrukuma stadijā. Kamēr agonizēja šie trīs lielie ārējie spēki, Tamāras Gruzijas valsts pacēlās. Tomēr tas neturpinājās ilgi - tikai kādus 40-50 gadus, kamēr nelielo valstiņu nomēza no politiskās skatuves kārtējais aziātu iebrukums - Tamāras valsti iznīcināja mongoļi.
Mongoļu iebrukums (1220.g.). Divi tumeni (20 000) mongoļu karotāju iznīcināja Tamāras valsti.
Sadrumstalotības periods. Mongoļu iebrukums pārtrauca Gruzijas uzplaukumu un tās sadrumstalotība turpinājās līdz pat XVIII gs., kad ietekmi Aizkaukāzā ieguva Krievija. Nekādu nopietnu gruzīnu valstu vairs nebija līdz pat Iraklija II laikiem.
Turku valdīšana. XV gs. vidū turki pakļāva Rietumgruziju.
Kari pret persiešiem. 1540.gadā persiešu šahs bija jau apkarojis uzbekus un pasāka 20 gadu ilgu džihādu pret Gruzijas kristiešiem. Daudzi tika nogalināti, paverdzināti, ievērojama gruzīnu daļa pieņēma islāmu, tā nokļūdami augstos valsts amatos.
Savu mērķu sasniegšanai sefevīdu persiešu šahs Abāss I (1588.-1629.g.) sāka militāru un politisku reformu. Ja viņa priekšgājēji paļāvās uz vietējo rekrūšu armiju, tad Abāss I nokomplektēja armiju no čerkesu un gruzīnu guljami ("vergu gvarde," mameluku analogs). Ar to pašu sefevīdu Persija tika paglābta no kizilbašu tjurku ietekmes.
Krievu ekspansija. Pēdējos Borisa Godunova valdīšanas mēnešos Maskavija krasi aktivizējās Kaukāzā. Krievi vēlējās pievienot zemes Kaukāza austreņos, lai nodibinātu ciešas saites ar Persiju.
Arī gruzīni sūtīja delegāciju uz Maskavu, lai lūgtu palīdzību cīņā pret osmaņiem, persiešiem un Dagestānas kalniešiem. krievi pret šiem lūgumiem iztirējās vēsi - ne nu tā, ka atteica, bet arī palīdzēt nesteidzās.
1604.gadā Godunovs nosūtīja delegāciju uz Gruziju ar domes muižnieku Mihailu Tatiščevu (Михаил Татищев) priekšgalā, citu jautājumu starpā arī ar mērķi sarunāt kopēju cīņu pret Dagestānas valdniekiem. Tas bija grūts uzdevums, jo Dagestānas valdnieciņi nebūt nevēlējās zaudēt patstāvību. Bez tam Kaukāzs tolaik kļuva par sīvas cīņas lauku starp persiešiem un osmaņu turkiem. Kahetijas galvaspilsētā Zagemā krievu sūtniecību sagaidīja princis Georgijs. Viņa tēvs Aleksandrs kopā ar savu armiju pēc persiešu šaha Abāsa aicinājuma bija devies karā pret turkiem. Zagemu aizsargāja visai nelieli spēki un tieši krievu ierašanās brīdī Georgijs saņēma ziņu par lielas turku vienības tuvošanos. No Dagestānas puses ziemeļos tuvojās kumiki un stāvoklis bija draudīgs.
Grigorijs lūdza palīdzību Tatiščevam, jo sūtniecības apsardzē bija vairāki desmiti strēļu. Krievu sūtnis nonāca spiedīgā situācijā - viņam nebija cara atļauja iesaistīties karadarbībā. No otras puses - atsakot Grigorijam, tiktu apdraudēta viņa misija, jo gruzīni cerēja uz krievu palīdzību.
Tatiščevs pieņēma lēmumu palīdzēt un Georgijam tika nosūtīti 40 strēļi. Kaujā viņi tika nostādīti pirmajā rindā. Viņu plaukšķeņu zalves apstādināja turku vienības uzbrukumu un pēc gruzīnu pretuzbrukuma turki metās bēgt. Uzvara bija pilnīga - daļa uzbrucēju tika sagūstīti un kumiki, uzzinājuši par turku sakāvi, steidzīgi atkāpās. Zagema bija glābta.
Krievijas aizsardzība. XVIII-XIX gs. sākumā Krievijas sastāvā brīvprātīgi ieslēdzās teritorija, kas sastāda daļu no mūsdienu Gruzijas teritorijas - Tifilisa ar apkārtējām zemēm un Kartli-Kahetija (Persijas ietekmes zona). Visu pārējo krieviem nācās atkarot no Persijas un Osmaņu impērijas. Imeretija, Abhāzija - tās bija osmaņu ietekmes zona. Tajās atradās turku cietokšņi un garnizoni, piemēram, Suhumkalē un Redutkalē (tagadējā Novorosijska). Tādēļ mūsdienu Krievijas propagandonu apgalvojums, ka Gruziju tās mūsdienu veidolā izveidojusi Krievijas impērija, zināmā mērā ir patiess.
XVIII gs. situācija Kaukāzā sāka mainīties, galvenokārt tas notika Persijas iekšējās nestabilitātes dēļ - impērija sāka sadalīties. Krievijā turpretim ķeizars Pēteris I sāka veikt progresīvas reformas, notika pirmie Persijas karagājieni - viņš gribēja nodrošināt drošu krievu tirdzniecību Kaspijā un Astrahaņā (tobrīd Astrahaņas tirdzniecība sastādīja 5-6% Krievijas tirdzniecības apgrozījuma).
Persijas varas novājināšanās noveda pie anarhijas. XVIII gs. vidū tā mazinājās, lai atsāktos atkal no jauna - sākās pilsoņu karš. Šai laikā sāka izvirzīties Kartli-Kahetijas valsts ar ambiciozo un visai talantīgo Irakliju II no Bagratīdu dinastijas priekšgalā, kas nāca pie varas pēc ilgstoša erioda karos ar Persiju un kizilbašiem. Kādubrīd persieši ielika šeit savu tiešo pārvaldnieku. Iraklijs II situācijā, kad Persijā eksistēja vairāki varas centri, lavierēja starp tiem, vienlaicīgi veidojot savu miniimpēriju. Iraklijs II mēģināja pakļaut Erevānu, iekarot Gjandžas hanisti. Viņš centās izveidot valsti, kas dominētu Aizkaukāzā. Tāpēc mēģināja uzlabot attiecības ar armēņiem un Aizkaukāza tatāriem (tā toreiz sauca azerbaidžāņus), tomēr nekāda pamata panākumiem nebija. Visai maza ietekme iraklijam II bija arī uz vietējiem kņaziem - eristaviem un maurastaviem, kas valdīja atsevišķos rajonos. Tie uzskatīja sevi par augstdzimušiem, strādāt nevīžoja, karot negribēja. Nodarbojās ar sirošanu un vergu tirdzniecību - pie tam verdzībā pārdeva savus paša zemniekus.
Piemēram, viena no hronikām stāsta par gruzīnu delegācijas braucienu uz Stambulu pie sultāna. Naudas tiem nebija, tādēļ ņēma līdzi jaunas meitenes - tās pa ceļam pārdeva un tā ieguva naudu iztikai.
Pie Krievijas pēc aizsardzības vēršas Austrumgruzijas ķēniņš Iraklijs II. Tas noveda pie Tretij of Gergievsk 1783.gadā, pie Gruzijas aneksijas un karaliskās ģimenes izraidīšanas 1801.gadā.
Krievija okupē Gruziju. 1800.gadā mira pēdējais Gruzijas ķēniņš Georgijs XII. 1801.gadā Kartli-Kahetijas valsts tika iekļauta Krievijas impērijas sastāvā. Georgija XII ģimene tika deportēta Krievijas iekšienē. Krievu ģenerālis Ivans Lazarevs organizēja karaliskās Georgija XII ģimenes deportāciju uz Krieviju, tās laikā 1803.gada aprīlī viņu nogalināja pēdējā ķēniņa otrā sieva Mariama Georgijeva.
Pēc krievu-turku kara (1806.-1812.g.). 1812.gadā Bukarestē parakstītais miera līgums izbeidza krievu-turku karu (1806.-1812.g.) un noteica jauno robežu starp Osmaņu un Krievijas impērijām pa Prutas upi. Krievija Turcijai atdeva Anapu, Poti, Ahalkalaku, bet paturēja Suhumus u.c. punktus Rietumgruzijā, kurus bija ieguvusi pēc Rietumgruzijas iekļaušanas Krievijas impērijā. Krievija pirmo reizi ieguva jūras bāzes Melnās jūras Kaukāza piekrastē.
1812.gadā no septembra līdz decembrim notika gruzīnu sacelšanās pret krieviem Kahetijā prinča Aleksandra vadībā. Decembrī sacelšanās tika apspiesta, Aleksandrs devās uz Unckulu (Dagestāna).
Gruzija krievu turku (1828.-1829.g.) laikā. Šī kara rezultātā saskaņā ar Adrianopoles līgumu, Krievijas impērija nostiprināja savas pozīcijas Kaukāzā - Turcija atzina Gruzijas, Imerētijas, Megrēlijas, Gūrijas kā arī Erevānas un Nahičevanas hanistu pievienošanu Krievijai.
Sazvērestība pret krievu varu. To organizēja viens no uz Krieviju izvestajiem prinčiem - Okropīrs. 1830.gadā viņš slepus apmeklējs Tbilisi, kur ņēma dalību slepenas organizācijas dibināšanā. Tās mēŗķis bija Gruzijas neatkarības atjaunošana ar Bagrationu dinastijas ķēniņu priekšgalā. Sazvērnieku pulkā atradās galvenokārt gruzīnu aristokrātijas un inteliģences pārstāvji. Sacelšanās bija nolikta uz kādu no 1832.gada decembra dienu, tomēr burtiski dažas dienas pirms tās sazvērnieki tika arestēti.
Okropīram Georgevičam tika piespriests nedzirdēts sods - viņu izsūtīja trimdā uz Kostromu. Pēc kāda laika tika apžēlots un viņam atļāva atgriezties Maskavā.
Gruzija Krimas kara (1853.-1856.g.) kara laikā. 1853.gada beigās turku armija uzbruka Ahalcihas cietoksnim Gruzijas dienvidos. Krievija bija to ieguvusi iepriekšējā kara rezultātā. Turku uzbrukums tika atsists un kņaza Vasīlija Bebutova (Василий Бебутов) komandētā 10 000 vīru lielā armija pārgāja pretuzbrukumā un galu galā turki tika pilnigi sagrauti, līdz ar to nevarēja būt ne runas par Kaukāza sagrābšanu. Vairākus mēnešus turki šai reģionā neizrādīja nekādu aktivitāti. Krievi, savukārt, neattīstīja panākumus dēļ tā, ka kareivju skaits bija mazs un galvenā uzmanība tomēr tika veltīta Donavas apgabalam.
Gruzija neatkarīgās republikas laikā (1918.-1921.g.). Tautas Padomes sastāvā 26 vietas bija atvēlētas mazākumtautībām, no kurām 2 vietas bija osetīniem, 4 – azerbaidžāņiem, 10 – armēņiem, 3 – abhāziem, 2 – krieviem, 2 – žīdiem un 2 – vāciešiem.
Lielinieku okupācija. 1918.gadā Gruzija līdz ar Armēniju un Azerbaidžānu ieguva neatkarību. Bet to jau 1921.gadā okupēja Maskavas lielinieku sūtītais karaspēks. Bojā gāja 30 Gruzijas armijas virsnieki.
Parīzes miera konferencē. 1919.gada 16.martā informatīvā sēdē franču premjers Klemanss pieņēma Baltijas valstu, Ukrainas un Gruzijas delegātus.
1921.gada martā lielinieki okupēja Gruziju.
Padomju laiks. No 1961.gada Mihaila Suslova (PSRS KP CK sekretārs) ziņojuma: „Ja ne šodien, tad rīt gruzīni sāks cīnīties pret komunismu, par neatkarību. Cīņu ar gruzīniem vajag sākt no Abhāzijas. Megrēlijai un Svanetijai jāpiešķir autonomija. Tajās vajag uzkurināt nacionāli separātiskas jūtas. Vajag visus pārliecināt, ka gruzīni tika pārcelti uz Abhāziju. Rietumgruzija jānoskaņo pret Austrumgruziju un pēc tam jāpilda starpnieka pienākumi.”
Ševarnadze kā Gruzijas PSRS KP 1.sekretārs (1972.-1985.g.).
Padomju sabrukums. Abhāzija vēlējās izstāties no Gruzijas. 1989.gada martā, piepalīdzot Maskavas emisāriem, jautājums aktualizējās. Gruzijas neatkarības cīnītājs Zviads Gamsahurdija ar jauniešu grupu aizbrauca uz Abhāziju, bet viņus tur piekāva un izraidīja. Jaunieši organizēja piketu pie valdības ēkas Tbilisi, un 100 no viņiem pieteica 10 dienu bada streiku. Pūlis ap viņiem pieauga, līdzās Gruzijas neatkarības prasībām parādījās lozungi „Nost PSKP” un „Krievija – tautu cietums.” Satrauktie komunistu līderi griezās pēc palīdzības Maskavā.
1989.gada 9.aprīļa naktī krievu karaspēks, darbodamies ar rungām, gāzes baloniem un sapieru lāpstām, 11 minūšu laikā pa šauru ieliņu pie Rustaveli prospekta izgrūda apmēram 10 000 cilvēku. 19 no tiem tika nospiesti vai sabradāti, vairāki simti cieta no lielām gāzes devām, starp tiem bija arī Gamsahurdija. Viens no šīs militārās operācijas komandieriem bija ģenerālis Aleksandrs Ļebeds.
1989.gada 13.oktobrī autokatastrofā gāja bojā Merabs Kostava, disidents un Gruzijas atmodas laika līderis.
Gamsahurdija kā Gruzijas prezidents (?-1992.g.).
1992.gada 23.jūlijā Abhāzija pasludināja neatkarību no Gruzijas.
Dienvidosetijas separātisms. Pēc īsa, taču nikna kara XX gs. 90.gadu sākumā Dienvidosetija pasludināja neatkarību no Gruzijas. Abas puses parakstīja pamiera līgumu, taču īsts miers tā arī neiestājās.
Neatkarības atgūšana. Tā notiek 1991.gadā. par pirmo demokrātiski ievēlēto Gruzijas prezidentu kļuva Zviads Gamsahurdija 1991.gadā. Pēc gada 1992.gadā viņš tika gāzts un slepus nogalināts. Viņa kaps tikai pēc ilgākiem gadiem tika uziets Čečenijā.
1992.gada 23.jūlijā Abhāzija pasludināja neatkarību no Gruzijas.
Январь 1992. В результате вооружённого путча пророссийской оппозиции, отстранён от власти законный президент Грузии Звиад Гамсахурдиа. Власть захватили вор в законе Джаба Иоселиани и Тенгиз Китовани. Гамсахурдиа эвакуирован в Чечню по приказу Дж. Дудаева
Piecu dienu karš (2008.g.augusts). Šo piecu dienu laikā Gruzijas valdība armilitāru spēku mēģināja atgūt separātisko Dienvidosetiju. Taču rezultātā saņēma krievijas intervenci, pilnīgu Dienvidosetijas un arī papildu Abhāzijas teritoriju zaudējumu.
Redzot padomju sistēmas sabrukumu, krievu Čeka bijušajās okupētajās teritorijās veidoja savas atbalsta grupas. Gruzijā par centrālo čekistu balstu tika izvēlēts Igors Giorgadze (Игорь Гиоргадзе), kas 1993.gadā ieņēma Valsts drošības minstra amatu un pamazām gatavoja E.Ševarnadzes nomaiņu. Pēc neveiksmīgā atentāta pret Ševarnadzi, Georgadze 1995.gadā patvērās Krievijā.
Ševarnadze kā Gruzijas prezidents (1995.-?).
Rožu revolūcija (2003.g.). 2003.gada novembrī notika tā saucamā "Rožu revolūcija." Tā beidzās ar prezidenta Eduarda Ševarnadzes demisiju un Mihaila Saakašvilli nākšanu pie varas.
Piecu dienu karš (2008.g. augusts). Sākās ar to, ka Gruzijas valdība mēģināja nodibināt kontroli pār separātisko Dienvidosetiju. Taču Krievija veica militāru intervenci un Gruzija zaudēja visu Dienvidosetiju un papildus vel dažas teritorijas pie nepakļāvīgās Abhāzijas.
Salomes Zurabišvillas prezidentūra (2018.-patlaban). 2018.gada novembrī par Gruzijas prezidenti otrajā kārtā tika ievēlēta Salome Zurabišvilli.Uz vēlēšanām ieradās 56,23% gruzīnu, no tiem par Salomi nobalsoja 59,52%, bet par viņas sāncensi Grigolu Vašadzi - 40,48%.
S.Zurabišvilla dzimusi 1952.gada 18.martā politemigrantu ģimenē Parīzē. Francijā izveidojusi diplomātisko karjeru, vairāk kā 30 gadu nostrādājusi Francijas ārlietu struktūrās. Bijusi pat Francijas sūtne Gruzijā 2003.gadā. 2004.gadā stājusies Gruzijas Ārietu ministrijas vadībā. 2005.gadā izveidojusi savu opozīcijas partiju. 2013.gadā viņa mēģināja balotēties par Gruzijas prezidenti, tomēr viņas kandidatūru atteicās reģistrēt dubultpilsonības dēļ. 2018.gada augustā Salome atteicās no Francijas pilsonības.
Jaunā Gruzijas galva paziņoja, ka nevarēs sadarboties ar Krieviju dēļ "Maskavas agresijas pret Gruziju un Ukrainu." Inaugurācija notiks 16.decembrī, amatā viņa būs turpmākos 6 gadus. Pēc konstitucionālās reformas prezidenta pilnvaras valstī kļuvušas ievērojami šaurākas, pārsvarā tā tagad ir reprezentatīva figūra.
Ļaunas mēles melš, ka S.Zurabišvillas kandidatūru aktīvi atbalstījis Ivanišvilli ("likumīgais zaglis" un Putina ieliktenis Gruzijā). Tomēr nav skaidrs, kāda ietekme uz jauno prezidenti ir prokrieviskajai mafijai.
Gruzijas vēsture. Pirmos fundamentālos darbus par Gruzijas vēsturi, tiesību un ekonomikas vēsturi - "Gruzīnu tautas vēsture" (1.-4., 1908.-1949.g.), "Gruzīnu tiesību vēsture" (1.-2., 1928.-1929.g.), "Gruzijas ekonomiskā vēsture" (1.-2., 1930.-1934.g.) sarakstījis I.Džavahišvili.
Publicējis daudzus Gruzijas vēstures avotus.
Viens no pirmās Gruzijas vēstures augstskolu mācību grāmatas autoriem.
Pirmās Gruzijas vēstures mācību grāmatas izveidē piedalījies S.Džanašia.
Likumdošana. Gruzijā atļauta marihuānas lietošana nemedicīniskiem nolūkiem.
Aplūkojamie objekti.
Tbilisa.
Šavnabadas klosteris. Tbilisas apkaimē.
Paņķuhina šahta. (Пещера Шахта Пантюхина) Otrā dziļākā pasaulē.
Svētās Trīsvienības baznīca. (Gergeti) Kalnos 2800 m augstumā.
Kahetija. Gruzijas vīna reģions.
Hareba. 7 km garš vīna tunelis.
Kindzmaraulis MARANI. Vīna darītava, degustācijas.
Naphareuli Zavodi. Vīns, čača, čučhelas.
Aleksandra Čavčavadzes vasaras muiža. Gruzīnu dzejnieks, kņazs.
Sausais tilts. Suvenīru tirgus.
Signaga. Sākašvili laikā izlaizīta un sapucēta vecpilsēta. To ieskauj 4,5 km garš aizsargmūris ar 23 sargtorņiem
Šhara. 5068 m, augstākā Gruzijas virsotne.
Kazbeks. 5033 m.
Sv.Trīsvienības baznīca. Uz to ir pārgājiens kalnos. Gergeti (2800 m).
Bodbe. Slavenākais sieviešu klosteris Gruzijā.
Svanetija. Skaistākais Gruzijas kalnu novads.
Gori. Staļina dzimtā pilsēta.
Staļina muzejs. Tā ir Staļina dzimtā māja - muzejs.
Paņķūhina šahta. Gruzija. Otra dziļākā pasaulē - ne mazāk par 1508 m.
Boržomi. Pilsēta kopš 1921.gada. Atrodas Kūras ielejā, rajona centrs. Dabīgā minerālūdens avoti. Balneoloģiskais un klimata kūrorts. 17 100 iedzūvotāji (1975.g.). Ārstē gremošanas orgānu, vielmaiņas, urīnceļu slimības. Sanatorijas, atpūtas nami, pansionāti. Novadpētniecības muzejs. Apkaimē Boržomi rezervāts.
Mcheta. Senā Austrumgruzijas galvaspilsēta.
Kutaisa. Otra lielākā Gruzijas pilsēta, kas II gs.pmē. esot minēta leģendā par Zelta aunādu.
Pie šīs pilsētas ir baznīca ar tuneli, kuru var tikai izrāpot. Tas nesot laimi.
Kumistavas alas. Sauktas arī par Prometeja alām, atklātas tikai 1984.gadā. Visu gadu saglabājas nemainīga temperatūra - +14oC.
Gudaura. Ciematiņš atrodas 2000 m augstumā un 120 km attālumā no Tibilisi. Slēpot tajā var no decembra līdz pat aprīļa vidum, dažreiz līdz pat maija sākumam.
Cenas. Ļoti zemas. Slēpju un zābaku noma visai dienai ir ap 10 Ls, par pacēlāju 7 – 8 Ls dienā. Trases ir labi aprīkotas un var izvēlēties dažādas grūtības pakāpes. Nobrauciens no pirmā līmeņa ir stipri lēzens, tā ka to var izmantot iesācēji un bērni. Jo tālāk, jo interesantāk. Var pacelties līdz pat 3 600 m augstumam, kur pie kājām ir mākoņi.
Nakšņošana. Te esot ap 14 viesnīcām un nakšņošana maksā no 25 – 40 Ls.
Gruzijas Kara ceļš. Tas savieno Gruziju ar Krieviju. Pa to 1799.gadā pa to iesoļoja krievu armija, kas okupēja Gruziju, pārkāpjot krievu un gruzīnu vienošanos par mieru.
Dāvida kalns.
Atrašanās vieta. Gruzija, Kahētija.
Apraksts. 2000 m augsts. No tā var redzēt Azerbaidžānas robežu. Mūki, Dāvida Gareja klostera komplekss uz pašas Azerbaidžānas robežas un senas freskas.
Uplisciha. Viduslaiku alu pilsēta.
Vardzija. Tās 366 istabās esot dzīvojusi ķēniņiene Tamāra. 50 gadu laikā šī alu pilsēta tikusi izveidota uz Ananuri alu dzīvotnes pamata. Tā sastāv apmēram no 2500 telpām 13 stāvos klintī. Dažādas nozīmes telpas ielenc arkotu pazemes baznīcu (laikam Ananuri klosteri?).
Adžārija. Vēsturisks novads Gruzijas DR.
Bakuriani slēpošanas kūrorts. Otrs populārākais Gruzijā.
Nokļūšana. No Tibilisi ar vilcienu līdz Boržomi, tad ar mikriņu līdz Bakuriani. Ar privātu auto brauciens mazliet vairāk par 3 stundām.
Dzīvošana. Divas istabas uz 5 cilvēkiem no katra pa 40 USD diennaktī sanāk – luksusa numuri.
Varot pārnakšņot arī pie vietējiem par 5 Ls. Tur būšost gruzīnu gatavotas maltītes.
Ēšana. Viesnīcas cenā iekļautas 3 ēdienreizes, bet neesot neko garšīgi. Kaut kur tur ir labs restorāniņš Monmartra, kurā pusdienas var paēst par 3–4,5 Ls (10–15 lari).
Inventārs. Moderns inventārs var arī nebūt. Vislabāk ierasties ar savu. Ja nomā, tad slēpes uz visu dienu maksā ap 6 Ls. Busiņš kalnā var arī nevest, jo sabojājies. Ja būtu vesels tāpat nevarētu uzbraukt.
Trases.
Kohta-1 (Kohta). 1500 m nobrauciens, pirmie 400 m – 52 grādu slīpumā. Pacēlājs ar krēsliem – 0,60 Ls (2 lari) par reizi. Slēpju noma 6 Ls (20 lari) par visu dienu. Instruktors – 7,5 Ls/st. (25 lari).
Kohta-2 (Tatra). 1700 m nobrauciens. Pacēlājs ar stieni – 0.60 Ls (2 lari) par reizi. Slēpju noma – 3 Ls/st. (10 lari). Instruktors – 7.5 Ls/st. (25 lari).
Papildus izklaides. Izjādes ar zirgiem – 0,60 s (2 lari ) par apli. Sniega moči – 1,5 Ls (5 lari) par apli.
Džavahetija.
Ananuri klosteris. XII-XIII gs. alu klosteris. No tā paveras skats uz „Gruzijas Staburagu” - Žinvali ūdenskrātuvi. To izveidoja 80.gados pēc Žinvai HES dambja uzbūvēšanas. Tika appludinātas vairākas baznīcas un ciemi.
Inguras HES. Atrodas uz Gruzijas un Abhāzijas robežas, 30 km no Zugdidas. Otra augstākā spēkstacija bijušajā PSRS - dambja sienas augstums ir 271 m. Pēc militārā konflikta tās jauda tiek dalīta divās daļās - 60% gruzīniem un 40% abhāziem. Tā kā spēkstacija atrodas uz Inguras upes Svanetijā, tad šī reģiona iedzīvotājiem elektrība tiekot dota par brīvu.
Pasanauri. Hinkāļu dzimtene.
Šatilas ciems. Ļoti nomaļš, tikai 2 km attālumā no Čečenijas. Senatnē iedzīvotāji aizsardzības nolūkos to pārveidoja par īstu cietoksni. Ciemā palikušas tikai dažas kevshetu ģimenes ar visām vienādu uzvārdu - Činčarauļi. Vasarā te mitinās 20 ģimenes, bet ziemā paliek tikai 8, jo ceļi nav vairs izbraucami un ciems tiek nogriezts no ārpasaules.
Omalas pāreja. Šis kalnu ceļš iekļauts pasaules 10 bīstamāko sarakstā.
Pankisas ieleja. Gadsimtiem ilgi te dzīvo kistīņi, kas nāk no Čečenijas. 1995.-1999.gados Čečenijas karu laikā Gruzija pieņēma 12 000 bēgļu, no kuriem lielāko daļu izmitināja tieši šeit. Krievi pēc tam regulāri pārmeta gruzīniem modžahedu atbalstīšanu. 2002.gadā amerikāņi uz ieleju nosūtīja īpaši trenētus kareivjus kārtības ieviešanai, jo to kontrolēja noziedzīgi grupējumi un islāmisti. Tieši no šīs ielejas nāk viens no slavenākajiem Islāma valsts darbiniekiem Tarhans Batirašvili (islāmistiem - Abu Omārs aš Šišani). Kādreiz viņš bijis seržants Gruzijas armijā.
Gruzīnu armija un īpašo uzdevumu vienības reizi pa reizei iebrūk ielejā, krasta mājokļus un arestē vietējos čečenus. 2017.gadā tika kratītas mājas vairākos ciemos un nošauts 17 gadu vecais Temirlans Mačalikašvilli. 2021.gada augustā atkal tika veikta specoperācija un arstēti 5 jaunieši - Muhameds Mačalikašvilli, Jusufs Catiašvilli, Hamza Bagakašvilli, Ramazs Kavtarašvilli un Ramazs Margošvilli. Gruzīnu varas iestādes apgalvo, ka šie pieci zvērējuši uzticību Islāma valstij un pat ievēlējuši "Gruzijas emīru." Īstenībā viens no jauniešiem ciemā parādījies ar Islāma valsts karogam līdzīgu dienā, kad talibi ieņēma Kabulu, tā paužot par to prieku.
Berta.
Bertas klosteris. Tajā ir svēto foreļu strauts. Zivīm tajā esot noteikta hierarhija - pār tām valdas foreļu ķēniņš un ķēniņiene. Fakts tiešām atbilst patiesībai, foreles te dzīvojot kopš "neatminamiem laikiem." Klostera mūki apgalvo, ka zivis pašas izvēloties savus valdniekus, tie uzturoties tuvāk strauta iztekai pie ēkas pamatiem. Kopš senseniem laikiem tiem izvēlēti vārdi Vasīlijs un Vasilisa. Ir stāsts, ka padomju laikā kāda armēņu kompānija nolēmusi ar zivīm pamieloties, bet jau nākošajā ritā kompānija atrasta mirusi no saindēšanās.
Klosterī kalpo 6 mūki, vecākais no tiem - tēvs Nikolass (2015.gada dati). 6 mūki ir "melnie" - tiem nevar būt ģimenes, nevar piedalīties daudzos laicīgās dzīves pasākumos. Klostera celtnes izvietotas kalnu alās.
Alazanas ieleja. Šeit parādoties kaut kas "neredzms."
Dienvidosetija. Krievu okupēts apgabals Gruzijā.
Fasīda. Sengrieķu pilsēta pie Rioni upes grīvas, kuras atrašanas vieta vēl nav precīzi noteikta.
Chaltuba. Chaltubo. Pisēta kopš 1953.gada valsts rieteņos, Lielā Kaukāza dienvidu priekškalnē. Balneoloģiskais un klimata kūrorts. 16 000 iedz. (1975.g.). Ārstē kaulu un locītavu, nervu, asinsrites sistēmas, ginekoloģiskās, ādas, elpošanas orgānu slimības. Sanatorijas un pansionāti. Novadpētniecības muzejs. Apkaimē gumbrīnmālu ieguve.
Kolhīdas Valsts parks. UNESCO sarakstā. Atrodas Samegrelo reģionā Kolhīdas zemienē. Parks aptver Melnās jūras austrumos izvietotos piejūras un Paliostomi ezera baseina rajonus. Tā sastāvā ir kolhīdas purvi - liecība par tropu un subtropu ekosistēmu, kas pastāvēja Eirāzijā pirms miljoniem gadu. Šis dabas parks ir pieturvieta vairākām pārlidojošo putnu sugām, kas te atpūšas, lai sagatavotos tālākam lidojumam. Parkā dzīvo slokas, kuitalas, ziemeļu gulbji un citi putni, ka arī eži, kurmji un vairākas sikspārņu sugas.
Mtirala Valsts parks. UNESCO sarakstā. Atrodas aptuveni 30 km attālumāno Batumi, ir slavens ar tā dzidrajiem avotiem un ūdenskritumiem. Tā nosaukums radies no Mtirala kalna - "raudošais" (gruzīnu val.), tā nosaukts tāpēc, ka bieži tinas miglā un lietus mākoņos.
Kobuleti aizsargājamā teritorija. UNESCO sarakstā.
Kintrišas aizsargājamā teritorija. UNESCO sarakstā.
Adžametas rezervāts. Rioni upes ielejā. Platība - 48 kvkm. Dibināts 1946.gadā. Saudzējami relikti - Imerētijas un Hartvisa ozoli un skābaržlapu dzelkvas audzes, kas pastāv kopš terciāra. Ozolu mežā aug arī oši, austrumu skābardis, Kaukāza bumbiere. Pamežā daudz vilkābeļu, arī rozes, Pontijas adatene, mespili.
Gorelova. Ciems Dienvidgruzijā, kas tiek saukts par duhoboru Aizkaukāza "galvaspilsētu."
Saites.
Gruzīni.
Gruzīnu ķēniņi.
