Gruzijas ķēniņi (III gs.pmē.-1801.g.)
Farnavaziānu dinastija (III gs.pmē. 1.puse).
Farnavazs (III gs.pmē. 1.puse).
Kartli valsts (Ibērijas) dibinātājs saskaņā ar gruzīnu hroniku Kartlis chovreba. VI gs.pmē. beigās kopā ar Kolhīdas valsts ķēniņu Kudžu stājās Gruzijas valsts dibināšanas kustības priekšgalā.
Dzīvesgājums. Vietējās aristokrātijas pārstāvis, kas pacēla sacelšanos pret valdošajām aprindām, kuras atbalstīja "grieķi" (Pontas valsts). Sacelšanā ņēma dalību Rietumgruzijas ķēniņš un kalnu ciltis, Farnavazu atbalstīja arī seleikīdi.
Uzvarējis, Farnavazs kļuva par Kartli ķēniņu Farnavaziānu dinastijas dibinātāju.
Farnavazs savus valdījumus iedalīja apriņķos - saeristao, kuru priekšgalā nolika valdniekus-eristāvus. Centrālajā apgabalā Šida Kartli - spaspetu. Nocietināja savu galvaspilsētu Mchetu kā arī citas Kartli pilsētas un cietokšņus.
Ar Farnavaza vārdu tiek saistīta gruzīnu rakstības iedibināšanās.
Farsmanu dinastija. Ibērijas (Kartli) ķēniņu dzimta.
Farsmans I (30.-60.g.).
Radniecība. Dēls – Radamists (Armēnijas ķēniņš).
Brālis – Mitridāts (padarīja viņu par Armēnijas ķēniņu).
Biogrāfija. Ibērijas ķēniņš no 30.-60.gadam.
Viņa laikā Ibērija sasniedza nozīmīgu ekonomisko un militāro varenību. Balstoties uz savienību ar Romu, Farsmans I realizēja aktīvu ārpolitiku.
35.gadā ar albāņu un sarmatu palīdzību iekaroja Armēniju un nosēdināja tās tronī savu brāli Mitridātu, kuru vēlāk nomainīja dēls Radamists. Radamists gan visai drīz pameta Armēniju partiešu valsts spiediena un iekšējās sacelšanās dēļ.
Farsmans II Drosmīgais (II gs. 30.-50.gadi).
Biogrāfija. Realizēja aktīvu ārpolitiku. Viņa valdīšanas laikā Ibērija dienvidos izgāja pie Melnās jūras – iekļāva savā sastāvā Rietumgruziju un vēl dažas citas teritorijas.
Laikā no 135.-136.gadam Farsmans II organizēja postošu alānu iebrukumu Albānijā (Kaukāza), Partiešu valsts un Romas valdījumos. Tādejādi romieši bija spiesti izpelnīties Farsmana II labvēlību, izpildot viņa teritoriālās pretenzijas un sūtot viņam dāvanas.
Romas imperatora Antonija Pija valdīšanas laikā Farsmans II ar greznu svītu apmeklēja Romu, kur tika sagaidīts ar lielu godu. Pijs atzina Ibērijas robežu paplašināšanos. Pēc viņa pavēles Romā Farsmanam II uzslēja jātnieka statuju.
Mirians III (~327.g.). Apmēram 320.gadā Nīno sasniedza senās gruzīnu valsts – Ibērijas robežas. Tur, mazajā Ahalkalakas pilsētiņā, viņa uzstādīja krustu pirms nonākšanas Mchetā. Ibērijas valsts bija kaimiņu impērijas Persijas ietekmē un spēlēja nozīmīgu lomu kā reģionālā Kaukāza lielvara. Ibērijas ķēniņš Mirians III un viņa tauta pielūdza sinkrētiskos dievus Armazi un Zadenu.
Drīz pēc Nīno ierašanās Mchetā, Ibērijas ķēniņiene Nana lūdza tikšanos ar viešņu no Kapadokijas. Nana cieta no smagas slimības. Nīno, uzzinot par to, izdziedināja ķēniņieni un pēc tam pat dalīja savas zināšanas ar mācekļiem no galma. Pašai uz sevis izbaudot Svētā gara dziedinošo spēku, Nana pievērsās kristietībai un Nīno pati kristīja viņu.
Ķēniņš Mirians III bija daudz nepiekāpīgāks Nīno centieniem pievērst kristietībai, tomēr slepus pats bija izveidojis kristīgo kopienu savos valdījumos. Kā vēsta leģenda, reiz medībās viņš nezināmu iemeslu dēļ bija palicis akls un atrodoties bezcerīgā stavoklī viņš nolasīja lūgšanu Sv.Nīno dievam. Tiklīdz lūgšana tika pabeigta, viņš atkal kļuva redzīgs un gavilējot viņš atgriezās savā pilī. Par dievišķo brīnumu pārliecinoties, ķēniņš tūdaļ atteicās no elku pielūgšanas un, Sv.Nīno kristīts, pievērsās kristietībai, kļūstot par pirmo kristīgo ķēniņu Ibērijā. 327.gadā Mirians III pasludināja kristietību par valsts reliģiju, tādejādi Ibērijai kļūstot par trešo kristīgo valsti pēc Armēnijas un Etiopijas.
Dāvids III Kuropalats (961.-1001.g.).
Biogrāfija. Cīnījās ar Gruzijā iebrukušajiem arābiem. Paplašināja Tao-Klardžeti kņazistes robežas līdz Vana ezeram un Erzinkiekm (Erzindžana). Mēģināja apvienot feodāli sadrumstaloto Gruziju. Ietekmēja Bizantijas iekšpolitiku – 979.gadā apspieda Vardas Sklira feodāļu sacelšanos.
Bagratīdu dinastija (?). Gruzīnu augstmaņu un ķēniņu dinastija. Viena no bagrationu dzimtām izvirzījās vadībā Kartli valstī VI-VIII gs. IX gs. Ašots Bagrations nodibināja Dienvidgruzijā Taoklardžetijas kņazisti, iegūstot no Bizantijas imperatora kuropalata („galmķēniņa”?) titulu. No IX gs. bagrationi bija visas Gruzijas ķēniņi.
X gs. beigās Dāvids Bagrations savā varā apvienoja Dienvidgruziju, daļu armēņu apdzīvoto zemju, Kartli un Abhāziju, pakļāva savai ietekmei arī Ziemeļgruziju, tādejādi padarot Taoklardžetijas valsti stipru un liekot pamatus vienotai Gruzijai.
Dāvids Bagrations (X gs. beigas).
Biogrāfija. Savā varā apvienoja Dienvidgruziju, daļu armēņu apdzīvoto zemju, Kartli un Abhāziju, pakļāva savai ietekmei arī Ziemeļgruziju, tādejādi padarot Taoklardžetijas valsti stipru un liekot pamatus vienotai Gruzijai.
Bagrats III (975.-1014.g.).
Radniecība. Taoklardžetas valdnieka Dāvida pieņemtais dēls.
Pa mātes līniju brālēns abhāzu ķēniņam Teodosijam.
Biogrāfija. Gruzīnu ķēniņš 975.-1014.gadam.
Savā varā apvienoja rieteņu un ievērojamu daļu austreņu Gruzijas – Kartli, Kahetiju, Eretiju.
Balstoties uz aristokrātiem, Bagrats III sīvi cīnījās ar lielajiem feodāļiem, kas pretojās valsts apvienošanai.
Cīnījās arī pret arābu iekarotājiem.
Viņa valdīšanas laikā tika uzbūvēta brīnišķīga Bedija svētnīca Abhāzijā un Bagrata templis Kutaisi (viens no skaistākajiem gruzīnu viduslaiku arhitektūras pieminekļiem)..
Georgijs III.
Radniecība. Meita - Tamāra.
Tamāra (1184.-1213.g.).
Gruzijas ķēniņiene no 1184. līdz 1213.gadam, viņas valdīšanas laiks bieži tiek dēvēts par Gruzijas Zelta laikmetu.
Radniecība. Tēvs - Georgijs III, iepriekšējais ķēniņš.
Pirmais vīrs - Jurijs (Юрий (Георгий) Андреевич), Vladimiras kņaza Andreja Dievmīļa dēls, pederasts.
Otrais vīrs - alānu princis.
Dzīvesgājums. Dzimusi ap XII gs. 60.gadu vidu.
Turpināja Dāvida Celtnieka iesākto politiku Gruzijas valsts apvienošanai un nostiprināšanai. Tās valdīšanas laiks bija feodālās Gruzijas ekonomisks, kulturāls un politisks pacēlums - gruzīnu historiogrāfijā bieži dēvēts par Zelta laikmetu.
Attīstījās saimniecība un tirdzniecība, tika būvētas pilsētas. Tika ierīkots ceļš starp Tbilisi un Džavahetiju, izrakti Alazaņas un Samgoras kanāli utt.
Kāpšana tronī. Tamāra kāpa Sakartvelas tronī 1185.gadā pēc tēva nāves. Tuvākie uzstāja uz drīzu laulību. Tamāras valdīšanas laikā attīstījās politiski-diplomātiskie sakari ar Krieviju un tieši Jurija/Georgija (kņaza Andreja Dievmīļa dēlu) kandidatūru bija izraudzījusi augstmaņu padome. Nav gluži zināmi iemesli, tomēr jāņem vērā, ka pēc tēva nogalināšanas viņš ilgu laiku dzīvoja pie viena no polovciešu haniem - hronikās sauktu par "hanu Sevendžu." Nebija šaubas par viņa izcelsmi, tomēr aiz Jurija nestāvēja nekāds ietekmīgs spēks. 1185.gadā Jurijs ieradās Tamāras galmā un rezultātā tai pat gadā Tamāra izgāja pie sava pirmā vīra. Līdzgaitnieki aprakstījuši šīs kāzas kā ļoti krāšņas. Tomēr Jurija statuss Gruzijas valstī nav skaidrs. Tiek pieņemts, ka Jurijs komandējis armiju, ar kuru devies vairākos veiksmīgos karagājienos, tostarp arī pret persiešiem. Diemžēl Jurijs izrādījās pederasts un tādēļ drīzi pēc kāzām laulāto starpā sākās nesaskaņas. Tamāra divus gadus esot centusies vest jauno vīru pie kārtības, bet viss velti.
Tādejādi Tamāra šķīrusies - tiem lakiem tā bija neparasti ekstravaganta rīcība! 1188.gadā Juriju izraidīja uz Konstantinopoli. Pēc dažiem gadiem viņš ieradās Erzurumā un pilsēta sāka pulcēties gruzīnu aristokrātija - Tamāras opozīcija. Jurija karaspēks ieņēma Kutaisi, kur viņu pasludināja par ķēniņu. Galu galā Tamāras karaspēks sakāva uzurpatoru, Jurijs nonāca gūstā, taču viņam tapa piedots.
Tomēr arī pēc tā Jurijs turpināja apdraudēt Tamāras varu - tagad viņš guva to valdnieku atbalstu, kas tobrīd valdīja mūsdienu Azerbaidžānas teritorijā. 1193.gadā Tamāra atkal sakāva Juriju. Tad nu gan tālākās ziņas par Juriju iztrūkst.
Ārpolitika. Viņas vadītais karaspēks paplašināja Gruzijas valsti no Melnās līdz Kaspijas jūrai. 1211.gadā Tamāras karaspēks atkaroja Persijai Dienvidazerbaidžānu.
Kultūra un izglītība. Tamāras valdīšanas laikā augstu līmeni sasniedza literatūra, glezniecība un arhitektūra.
Mirusi 1213.gadā.
Aplūkojamie objekti.
Ķēniņienes Tamāras rezidence. Atrodas citā kalnu virsotnē. Gruzijas augstākā placdarma, no kuras paveras skats uz pirmatnīgo Inguri upes ieleju un 5201 m augsto Šharu.
Vardzija. Tamāra esot dzīvojusi tās 366 istabās.
Iraklijs II.
Persijas varas novājināšanās noveda pie anarhijas. XVIII gs. vidū tā mazinājās, lai atsāktos atkal no jauna - sākās pilsoņu karš. Šai laikā sāka izvirzīties Kartli-Kahetijas valsts ar ambiciozo un visai talantīgo Irakliju II no Bagratīdu dinastijas priekšgalā, kas nāca pie varas pēc ilgstoša erioda karos ar Persiju un kizilbašiem. Kādubrīd persieši ielika šeit savu tiešo pārvaldnieku. Iraklijs II situācijā, kad Persijā eksistēja vairāki varas centri, lavierēja starp tiem, vienlaicīgi veidojot savu miniimpēriju. Iraklijs II mēģināja pakļaut Erevānu, iekarot Gjandžas hanisti. Viņš centās izveidot valsti, kas dominētu Aizkaukāzā. Tāpēc mēģināja uzlabot attiecības ar armēņiem un Aizkaukāza tatāriem (tā toreiz sauca azerbaidžāņus), tomēr nekāda pamata panākumiem nebija. Visai maza ietekme iraklijam II bija arī uz vietējiem kņaziem - eristaviem un maurastaviem, kas valdīja atsevišķos rajonos. Tie uzskatīja sevi par augstdzimušiem, strādāt nevīžoja, karot negribēja. Nodarbojās ar sirošanu un vergu tirdzniecību - pie tam verdzībā pārdeva savus paša zemniekus.
Piemēram, viena no hronikām stāsta par gruzīnu delegācijas braucienu uz Stambulu pie sultāna. Naudas tiem nebija, tādēļ ņēma līdzi jaunas meitenes - tās pa ceļam pārdeva un tā ieguva naudu iztikai.
Pie Krievijas pēc aizsardzības vēršas karalis Iraklijs II. Tas noved pie Tretij of Gergievsk 1783.gadā, pie Gruzijas aneksijas un karaliskās ģimenes izraidīšanas 1801.gadā.
Simons I. 1569.gadā kaujā pie Parchisas (Algetas aizā), vajājot atkāpjošos persiešus, tika sagūstīts gruzīnu Kartli ķēniņš Simons I. 9 gadus viņš pavadīja persiešu cietumā. Kad irāņi sāka just pirmās sakāves no turkiem, tad šahs atbrīvoja Simonu I no cietuma un nozīmēja to par ķēniņu Kartli, ko jau bija ieņēmuši turki. Atgriezies Simons I tūdaļ organizēja partizāņu karu, un drīzumā atņēma turkiem Lori, Gori u.c. gruzīnu cietokšņus.
1579.gadās Simona I karaspēks aplenca Tbilisi, ko turki bija ieņēmuši 1578.gada vasarā, un sakāva citas turku vienības, kas steidzās palīgā aplenktajiem. 1582.gadā Simons I noslēdza pretturcisku savienību ar Manučāru II Džakeli. Tai pat gadā kaujā pie Muhranas tie abi kopā sakāva sultāna armiju. Un tikai pēc 5 gadiem osmaņiem izdevās atgriezt Gruziju daļējā kontrolē. Pie tam Simons I nepalika bešā - par nodevām sultāns atzina viņu par Kartli ķēniņu.
Tādejādi Osmaņu impērijai Aizkaukāzā nācās cīnīties divās frontēs - pret gruzīniem ar Simonu I vadībā un pret tos atbalstošajiem sefevīdiem.
Iraklijs II.
Dzīvesgājums. Lūdza palīdzību Krievijai cīņā pret turkiem.
Georgijs XII (?-1800.g.). Pēdējais Kartli-Kahetijas ķēniņš.
Radniecība. Divas sievas.
Otrā sieva - Marjama Georgijeva. 1803.gada aprīlī nogaliināja krievu ģenerāli Ivanu Lazarevu (Иван Лазарев), kas vadīja gruzīnu prinču deportēšanu no Gruzijas uz Krieviju.
No divām sievām 14 dēlu un 9 meitas.
Okropirs - viens no dēliem, kas mēģināja atjaunot Gruzijas neatkarību. Viņu izveda uz Krieviju un no sākuma ieskaitīja Pāžu korpusā, pēc tam viņš ieguva virsnieka pakāpi kavaliergardu pulkā. 1816.gadā atvaļinājās, bet viņam bija aizliegts doties uz Gruziju, lai neveicinātu separātismu.
Dzīvesgājums. 1800.gadā mira pēdējais Gruzijas ķēniņš Georgijs XII.
1801.gadā Kartli-Kahetijas valsts tika iekļauta Krievijas impērijas sastāvā, Georgija XII ģimene tika deportēta Krievijas iekšienē. Tās bija neatkarīgās Gruzijas beigas un līdz ar to beidzās arī gruzīnu ķēniņu saraksts.
Saites.
Gruzīni.
