Aliens

Analīze. Fragments no dalailamas lekcijas Hārvardā, 1981.gadā

Budisma skatījumā ciešanas sakņojas nezināšanā, bet izeju no nezināšanas dod analītiskā gudrība. Eksistē seši objektu pētīšanas veidi analīzes ceļā, kuru mērķis – beidzamā ciešanu izskaušana. Pirmais – vārdu jēgas pētīšana, ar ko saprot skrupulozu katra vārda nozīmes pētīšanu. Otrais – Parādību būtības pētīšana, lai noteiktu, tās ir iekšējas, vai ārējas. Trešais – parādību īpašību pētīšana, kā individuālo, atsevišķo, tā arī kopējo. Ceturtais – parādību kategoriju pētīšana, vadoties pēc to labvēlīgajām un nelabvēlīgajām īpašībām. Piektais – laika pētīšana: jo parādībās notiekošās izmaiņas atkarīgas no laika. Sestais – loģisko spriedumu pētīšana, kurus izdala četros veidos:

1. Spriedumi par atkarību: rezultāti atkarīgi no cēloņiem.
2. Spriedumi par funkciju izpildi: piemēram, uguns izpilda degšanas funkciju, bet ūdens – mitrināšanas.
3. Spriedumi par (parādību) dabu: katrai parādībai piemīt tai raksturīga daba, piemēram, ugunij piemīt karstuma daba, bet ūdens ir ar mitruma dabu.
4. Spriedumi par noteikšanas ticamību: tā nevar būt pretrunā nepastarpinātajai uztverei un prāta slēdzieniem.

Ticama pozīcija ir divu tipu: tiešā uztvere un prāta slēdziens. Pie kam pēdējais, savukārt dalās trīs veidos: prāta slēdziens, balstīts fakta spēkā, prāta slēdziens, balstīts jau zināmajā, un prāta slēdziens, balstīts ticībā svētajiem tekstiem vai ticībā.

Pamats prāta slēdzienam ir loģiskā pazīme. Nozīmi loģiskajām pazīmēm, vai spriedumiem, nosaka tas, ka atkarībā no pareizās, nekļūdīgās pazīmes, prāta slēdzienu rezultātā tiek izvests kāds objekts, kas, kā likums, nav sasniedzams ar tiešo uztveri. Loģikas skolotāji – Dignaga, Dharmakirti un citi – devuši ļoti precīzus dažādu spriedumu veidu aprakstus.

Drošajai pazīmei, vai loģiskajam spriedumam, piemīt trīs īpašības. Īsumā - tas nozīmē, ka

1) pazīme ir objekta neatņemama daļa, t. i. objekta secinājums,
2) nodibinās tiešā iekļūšana*,
3) nodibinās apgrieztā iekļūšana**.

Tādas drošas pazīmes tiek apskatītas no dažādiem redzes leņķiem. Ja runā par to būtību, tad ir triju veidu drošās pazīmes: cēloņa pazīmes, uz kā balstoties var loģiski izvest to eksistēšanas iemeslus; analītiskās pazīmes (tajās atrodas analizējamā objekta būtība, kā pierādījumā, ka kas ir koks, pa cik tas ir ozols); un neuztveres pazīmes (kā kāda fenomena neesamības pierādīšanas gadījumā***, balstoties tā neuztverā, neskatoties uz visu nosacīto uztveres daudzumu).

Klasificējot drošās pazīmes pēc pierādāmo kvalitātes skatu punkta, izšķir divus to veidus: pazīmes, nosakošas apgalvojumu, un pazīmes, pierādošas noliegumu. Tālāk, piemērojot pusei, kurai adresēts pierādījums, atšķir drošas pazīmes sev, kad ar loģisko izvedumu palīdzību ko pierāda pats sev, un ticamas pazīmes citiem, kad ko pierāda citiem. Pēc tam, no pierādījumu veida skatu punkta, izšķir piecus veidus:

1. Pazīmes, pierādošas jēdzienu – tas ir, pierādāmā jau zināmais jēdziens, bet nepieciešams tā nosaukums.
2. Pazīmes, pierādošas nozīmi.
3. Pazīmes, pierādošas tikai jēdzienu.
4. Pazīmes, pierādošas tikai nozīmi.
5. Pazīmes, pierādošas gan jēdzienu, gan nozīmi.

Visas augstākminētās pazīmes ietilpst pirmās kategorijas pazīmēs, klasificējamas pēc to būtību skatu punkta, tas ir, pazīmju iemesli, analītiskās pazīmes un pazīmes ne uztveršanai. Atkarībā no laika, situācijas un oponenta personības, kuram sniedz loģiskos secinājumus, izmanto iemeslu pazīmi, analītisko pazīmi, vai ne uztveres pazīmi.

Katra no trīs veidu pazīmēm, klasificētas no to būtību skatu punkta, savukārt dalās daudzos apakš veidos. Tā izšķir trīs veidu iemeslu pazīmes:

1) pierādoši paši savu iemeslu;
2) pierādoši iepriekšējo iemeslu;
3) pierādoši kopējo iemeslu;
4) pierādoši atsevišķo iemeslu;
5) ticama iemesla pazīme, pēc kā tiek veikts prāta slēdziens par iemesla kvalitātēm.

Ne uztveres pazīmes dalās ticamās pazīmēs pēc ne uztveres neredzamo, un ticamas pazīmes ne uztverei tam, kam jābūt redzamam tā esamības gadījumā. Pēdējais atkal dalās vienpadsmit veidos, un pēc dažu zinātnieku klasifikācijas – pat divdesmit piecos, starp kuriem, piemēram, ir dzimuša objekta ne uztvere, iemeslu ne uztvere, vai neievietojama objekta ne uztvere. Pēdējie no sešiem pētījumu veidiem ir loģisko spriedumu pētīšana, kuri, kā augstāk minēts, dalās četros veidos. Rodas iespaids, ka zinātniskie pētījumi galvenokārt paļaujas uz trim no tiem: spriedumi par dabu, pēc kā tiek pētīts objekta pamata raksturs; spriedumi par funkciju izpildi, ar ko tiek pētīta funkcijas, ko izpilda objekts atkarībā no tam piemītošās dabas; un spriedumi par atkarību, kad tiek pētīti faktori, no kuriem atkarīgs objekts. Acīmredzot tās ir zinātniskās izpētes galvenās metodes. Tādā veidā, šķiet, ka šie seši pētīšanas veidi pilnībā aptver visu zinātnisko, kā arī garīgo meklējumu veidus.

Paskaidrojumi

*Tas ir, eksistē pazīmes tieša saite ar atbilstošo loģisko pētīšanu.

**Tas ir, eksistē arī pazīmes apgrieztais sakars ar loģisko pētīšanu. Apskatīsim, piemēram, apgalvojumu „Subjektam, personai, nepiemīt patība pašam sevī, un tas nav iedibināts pats sevī, jo tam raksturīga savstarpēji atkarīgā rašanās”. Šeit tas, ka pazīme ir objekta neatņemama sastāvdaļa, nozīmē, ka personai piemīt savstarpēji atkarīgās rašanās nosacījumi. Tas, ka noskaidroti savstarpējās rašanās nosacījumi, ļoti vispārīgi, nozīmē, ka viss kam piemīt savstarpēji atkarīgā rašanās, noteikti ir tukši savā patībā, un tas, ka noskaidrota apgrieztā izcelšanās, ļoti vispārīgi, nozīmē, ka visam, kas nav tukšs savā patībā, nepiemīt savstarpēji atkarīgā rašanās.

***Fenomens (sanskr. dharma) - budisma filozofijā viss eksistējošais vai viss iepazīstamais. Fenomena sinonīmi: eksistējošais, objekts, apzināšanas objekts, parādība. Tādā veidā, viss eksistējošais ir fenomens (dharma), un sanskrita termins „dharma” tulkots kā „fenomens”, pa cik visas dharmas – apzināšanas objekti, un var tikt apzināti prātā, pat pastāvīgie fenomeni, kā tukšums un telpa. Budisma filozofijā neeksistē no fenomena atdalītu noumenu kategorija, pa cik ne kam nepiemīt neatkarīga patība. Tai pašā laikā, termins „noumens” principā var tikt izmantots attiecībā uz jēdzieniem, kuri norāda uz fenomenu dabu, tādiem kā dharmata, piebilstot atrunu, ka visi noumeni – fenomeni.

Pirmo reizi publicēts 11.02.2014.