Dievmāte, Dievmātes kults
Cilvēki pielūguši Dievmāti jau pirms tūkstošiem gadu daudzās kultūrās kā Māti-radītāju. Un nav nekādas nozīmes, ka katoļi pārsaukuši to par Mariju vai vēl kā savādāk. Katolicismā plaši attīstīta Dievmātes godāšana kopš 1854.gada, kad pāvests Pijs IX pasludināja dogmu par jaunavas Marijas neapgrēcīgo ieņemšanu.
Marijas kults. Efesa (šodienas Turcijā) bija Artemīdas (Semiramīdas) kulta vieta. No visas apkārtējās pasaules cilvēki devās uz šo pilsētu svētceļojumā pie šīs sievietes un pienesa viņai raušus un dažādas lietas cerībā, ka viņa viņiem palīdzēs visās viņu vajadzībās. Pats Pāvils esot ieradies šajā pilsētā un tipiskā kristiešu manierē sludinājis, ka, Artemīda ir sātaniska sieviete un Kristus ir nācis, lai cilvēkus visā pasaulē atbrīvotu no šīs mātes dievības.
Romas ķeizars Teodosijs I 391.gadā kristietību padarīja par valsts reliģiju un aizliedza visus pagānu kultus. Tā pakāpeniski visā Romas teritorijā sākās kristianizācija ar visām no tās izrietošajām sekām. Tiem ļaudīm Efesā, kas līdz tam laikam bija palikuši uzticīgi savai tradīcijai un pagāniskajai ticībai uz Artemīdu, tagad iestājās grūti laiki.
Taču tikai 40 gadus vēlāk - 431.gadā, Efesas koncils izdarīja izšķirošo pagriezienu. Proti, Artemīdas pielūgšana gan netika atkal atļauta, taču kristīgā baznīca apzīmēja Mariju (ne vairs kā Jēzus māti, bet gan kā tādu, kas ir dzemdējusi Dievu) kā Dieva dzemdētāju un vienlaicīgi sāka to godāt kā Dievmāti. Tādā veidā Marijai tika atņemts gods un viņa tika padarīta par dievieti, kas viņa nekad nav bijusi un nekad negribēja būt. Tūdaļ pēc koncila, visas Artemīdas statujas pilsētā pārsauca par Dievmātēm, tādējādi pamazām neitralizējot Artemīdas kultu un pieradinot iedzīvotājus pie dieves-mātes kristīgās versijas. Tagad efesiešiem atkal bija sava dieviete, Artemīdas aizvietotāja, jo neskaitāmi pagāni Teodosija laikā ieplūda kristiešu draudzēs un sev līdzi paņēma to dievu ticību, ko tie nesa savās sirdīs. Marija kļuva par Dievmāti, debesu ķēniņieni, par to sievieti, kas agrāk bija Artemīda/Semiramīda. Baznīcas pasludināto dogmu par Dieva dzemdētāju Efesā "uzņēma ar milzīgām gavilēm” un tādā veidā šis vecais kults katoļu baznīcā tiek nests tālāk līdz pat mūsu dienām.
Jaunavai Marijai veltītās dziesmas gandrīz vārds vārdā atkārto dieves Izīdas slavas dziesmas: „Jūras zvaigzne,” „Jūrā braucēju aizbildne,” „Rīta zvaigzne,” „Zemes valdniece,” „Karaspēka vadone.” Jaunavas godināšana īpaši pieauga V gs. sākumā.
Tomēr lielāko ieguldījumu Dievmātes kulta radīšanā veica nevis reliģiskie saieti, bet gn vēlākie pāvesti. 1854.gadā Pijs IX paziņoja, ka Jēzus māte ir bezgrēcīga un brīva no baznīcas apgrēcībām. Pijs XII 1950.gadā gāja vēl tālāk: viņš par dogmu padarīja Marijas debesbraukšanu.
Patlaban baznīcā tiek uzlūkota kā svētā.
Visai plaši vērojama bija parādība, ka arī dieves Izīdas kults dažādās Romas impērijas vietās transformējās kristiešu Dievmātes kultā. Tā piemēram, Francijā kristiešu uzietos nomelnējušōs koka Dievmātes tēlus sāka uzskatīt par Jēzus Dievmātēm un iekļāva kristiešu reliģiskajās ceremonijās. Vairums pētnieku sliecas domāt, ka šie bijuši Izīdas tēli. Viena no tādām Melnajām Jaunavām atrodas Šartras katedrālē Francijā, kur tiek pielūgta līdz pat šai dienai un to uzskata par senāko pielūgsmes objektu pasaulē.
Viduslaikos Dievmātes Marijas kultu īpaši izkopa franciskāņi.
Marijas kults un protestantisms. Saskaņā ar protestantisma mācību cilvēks tiek pestīts tikai ar ticību, ka Kristus izpirks grēkus. Tikai no personīgās, individuālās ticības, nevis no baznīcas ir atkarīga cilvēka petīšana. Princips, ka pestīšana nāk no ticības vien, nozīmēja noliegt arī lielum lielo daļu katoļu ceremoniju: izbeigt svētbilžu, svēto, relikviju un jaunavas Marijas pielūgšanu.
1854.gadā pāvests Pijs IX pasludināja dogmu par jaunavas Marijas neapgrēcīgo ieņemšanu.
1950.gadā pāvests Pijs XII pasludināja dogmu par jaunavas Marijas miesīgo debesbraukšanu - turpmāk katoļiem bija jātic, ka sākumā uzbraukusi debesīs mītiskās jaunavas Marijas dvēsele, pēc tam miesa un debesīs tās savienojušās.
Katoļu baznīca plaši izmanto Divmātes godināšanu, lai izplatītu savu ietekmi starp sievietēm. Tā māca, ka jaunava Marija esot cilvēku "varenā aizstāve" Dieva priekšā, aicina sievietes visās nelaimēs griezties ar lūgšanām pie jaunavas Marijas.
Svētki par godu Sv.Marijai.
Guardia Sanframondi. Šis iespaidīgais gājiens notiek reizi 7 gados Itālijā par godu Sv.Marijai. Vairāk kā tūkstoš grēku nožēlotāju battenti procesijas laikā šausta sevi līdz asinīm, jo tic, ka tādējādi tie attīra miesu un garu.
Dievmātes debesīs uzņemšanas svētki. Katoļu mitoloģija to izcelsmi skaidro sekojoši: kad Dievmāte bija mirusi, apustuļi viņas miesu guldīja kapā. Pēc kāda laika ieradies viens no apustuļiem, kas nebija atvadījies no Kristus Mātes. Viņš pierunāja pārējos mācekļus vēlreiz atvērt kapu. Kad viņi to izdarīja, kapā neatrada Jaunavas Marijas miesu, bet tas bija pildīts ar brīnišķu aromātu. Velti meklēt evaņģēlijos šī gadījuma atstāstu, jo tā tur nav. Kāds to vienkārši ir izdomājis (tāpat kā Jaunavu Mariju), bet katoļi to tagad uzskata par visīstāko patiesību.
Lai nu kaq, bet katoļi šo lietu ņēmusi nopietni un šie ir senākie jaunavai Marijai veltītie svētki. Austrumu baznīcā tos svinēja jau ~450.gadu, arī Francijā no 5.gadsimta.
Mūsdienās šie svētki tiek svineti daudzās pasaules zemēs. Lietuva tā ir oficiāla brīvdiena. Par godu šiem svētkiem nosaukumu ieguvusi Paragvajas galvaspilsēta Asunsjona. Latvijā tos svin 15.augustā Aglonā.
Dievmātes Marijas parādīšanās brīnumi. Kopumā tādi reģistrēti ap 40 000 (!).
Zeitūna – vieta Ēģiptē, kur tūkstošiem cilvēku it kā redzējuši šo parādību koptu Sv.Marijas baznīcas tornī. Pirmo reizi parādība redzēta laika posmā no 1968.gada aprīļa līdz 1971.gadam. Tad tā atkal parādījusies 80.gadu vidū, bet šoreiz virs citas – Sv.Demiana koptu baznīcas. Tēlu aptvēris gaišs mirdzums, sākumā tas vienmēr rādījies agrā rītā. Vēlāk šī parādība bija redzama vairākas reizes katru nakti, bet vienmēr tikai uz īsu brīdi. Ielās blakus baznīcai sanāca lieli ļaužu pūļi. Dažādi aculiecinieki stāstīja, ka baznīcas kupols parādības laikā mirdzējis. Citi stāstīja, ka dažkārt gaisā visā apkārtnē bijusi jūtama vīraka smarža. Žurnālists Musāds Sadiks rakstīja Kairas laikrakstā Watani, ka parādība bijsi redzama 20 minūtes: „Cilvēki bija pilnībā fascinēti un sāka lūgt dievu un izteikt lūgumus.”
Assiuta – šeit par Marijas parādīšanos 2000.gada septembrī ziņoja avīze Velt am Zonntag. Svētā Marija daudzkārt rādījās virs Sv.Marka katedrāles kupola Asiutas pilsētā. No sākuma parādījās baltas dūjas, tad gaismas stars, kas bija tik nedabīgi spilgts, ka klātesošajiem nācās novērst skatienus. Ēģiptes koptu oficiālais izdevums Vatani ziņoja, ka virs kupola piepeši uzlidoja vesels baltu baložu bars, tad spilgts stars un tad arī pati Sv.Marija. Kopš tā brīža šeit ierodas daudz svētceļnieku. Šai gadījumā gan nebija nekādas telepātiskas iedvesmas.
Meli un klusēšana ap Fatimu. Atsevišķa eseja par Dievmātes rādīšanos Fatimā, Portugālē.
Gvadelupe.
Andoras Dievmāte - tā ir rādījusie kādā dievnamā Mertikselas kalna nogāzē. 1972.gadā šis dievnams nodega, vietā uzslēja jaunu.
Lurda.
Laslahasas ciemats. Šai Kolumbijas ciemā vietējam pirms 100 gadiem parādījies Marijas tēls 45 m augstumā. Tam par godu uzcelta gotiska baznīca tā, lai altāra vietā būtu klints. Tā celta uz milzu tilta, kas savieno upes abus krastus.
