Aliens

Fatimas brīnums

Notikuma apraksts. 1917.gada 13.maijā ganot aitas, trīs portugāļu bērni – Fransišku (9), viņa māsa Žasinta Martuša (7), kā arī viņu māsīca Lūsija Santuša (10), uz lauka redzējuši Jaunavas Marijas parādīšanos.

Kā parasti ap pusdienlaiku ganu bērni skaitīja rožukroni un kliedēja laiku, no akmeņiem ceļot mājiņu vietā, kur tagad slejas varena bazilika. Pēkšņi viņi ieraudzījuši starojošu gaismu, ko sākumā noturēja par zibeni. Nedaudz izbijušies, bērni jau gribēja doties tālāk, kad sekoja nākamā zibens strēle, un pār mazo akmeņozolu, kur tagad atrodas Parādīšanās kapela, parādījās sieviete. Viņa esot bijusi spožāka par sauli, tērpta baltā un savās rokās turējusi baltu rožukroni. Citur vēlteikts, ka virs galvas tai bijis zvaigžņu kronis (?).
Starojošā būtne piekodinājus bērniem daudz lūgties, kā arī aicinājusi turpmāko piecu mēnešu laikā 13.datumā un tai pašā stundā ierasties šajā vietā. Bērni tā arī darījuši karu mēnsi laikā no maija līdz oktobrim (tātad 6 reizes!), un neparastā sieviete trešās tikšanās laikā viņiem nodeva trijus, tā sauktos Fatimas noslēpumus. Tai laikā šis notikums kļuva par galveno Portugālē.
Nākamajos Dievmātes noliktajos mēnešu datumos arvien vairāk cilvēku nāca līdz bērniem, lai paši savām acīm pārliecinātos par šo brīnumu. Paši cilvēki gan nav izjutuši kādas īpašas sajūtas, taču varēja vērot kā trīs bērni pēkšņi nometas ceļos, kā apskaidrojas viņu sejas, un kā viņi sajūsmināti runā ar kādu augšā. Bērni Fatimas Dievmātes vēstījumus uzņēma telepātiski tieši savās smadzenēs.
Pēdējās parādīšanās reizē 1917.gada 13.oktobrī 70 000 cilvēku devās līdzi bērniem laukā, jo Dievmāte bija apsolījusi brīnumu. Tai dienā lietus gāza kā ar spaiņiem, laiks brīnumiem nešķita visai piemērots. Tomē pēkšņi mākoņi pašķīrās, parādījās zilas debesis u sākās Fatimas „Saules brīnums”: tā sāka drebēt un laisties lejā. Saule veica asas kustības pa labi un pa kreis. Pēc tam kā gigantisks ugunīgs ritenis Saule sāka griesties ap savu asi, šķīda aļas, sarkanas un gaiši zilas špreksteles, skats līdzinājies bengāliskajām ugunīm. Pār apkārti spīdēja kāda neparasta, nedabiska gaisma. Tad Saule kādu bršniņu apstājās, it kā dodot cilvēkiem laiku atpūtai, un tad viss turpinājās no jauna. Tad atkal pauze – un viss jau trešo reizi!
Šo neiepējamo lietu redzēja ap 70 000 cilvēku kuru vidū bija arī žunālisti, Saules deja tikusi pat nofilmēta melnbaltā variantā. Kopējais „izrādes” laiks bija 12 minūtes un tā bija redzama 40 km attālumā.
Būtne pavēstīja, ka ir Dievmāte un pavēlēja sev par godu uzcelt kapelu.
Tā mazais ciematiņš ieguva dižu slavu, un to apmeklē daudzi cerībā uz brīnumu un dziedināšanu.
Puisēns Fransišku nomira 1919.gada 4.aprīlī tikai 11 gadu vecumā. Žasinta ari mira jauna, palika tikai Lūsija, kas aizgāja Sv.Terēzes klosterī Koimbrā, un nu viņa arī jau ir mirusi, tiesa, lielā vecumā ( nodzīvoja vismaz 94 gadus ).
Pirmais – elles vīzija.
Otrais – par Pirmā pasaules kara beigām un Otrā kara tuvošanos. Abus pirmos atklātībā paziņoja tikai 1942.gadā.

--------------------------------------------------------------------------------------------

Atrašanās vieta. Fatima ir neliela pilsētiņa, kas atrodas Portugālē Estremadūras provincē, 135 km uz ziemeļiem no Lisabonas.

Lietas būtība. 1917.gada 13.maijā ganot aitas, ar trīs portugāļu bērniem – Fransišku (9), viņa māsu Žasintu Martušu (7), kā arī viņu māsīca Lūsiju Santušu (10), notika brīnumu lietas - viņi uz lauka pieredzēja Jaunavas Marijas parādīšanos. 

Pirms notikuma. Interesanti, ka ar Pārdabisko viņi bija saskārušies arī iepriekš. Tā piemēram Lūsiju visa 1915.gada garumā (viņa tad bija 8 gadu veca) apmeklēja "caurspīdīgs balts mākonis un noslēpumaina cilvēka figūra." Bez tam 1926.gadā, kad visi trīs bērni kopā slēpās no lietus alā netālu no Fatimas, tie ieraudzīja radījumu, kuru paši nosauca par "eņģeli." (Jack Valle, The Invisible College, 148.-149.lpp.) Sākumā tā bija zaigojoša gaisma "baltāka par tikko uzsnigušu sniegu." Šo parādību pavadīja stiprs vējš, tā ka liecās koki alas ieejas priekšā. Tad no zaigojošā mākoņa iezīmējās siluets "jaunam caurspīdīgam un gaismu izstarojošam cilvēkam." (Hapur, Daimonic Reality, 101.lpp.)

Tikšanās. Visas tikšanās noritēja lielā pļavā. Tā atradās netālu no senas svētvietas - Sv.Irīnas alas (Kova da Iria).

1.tikšanās 1917.gada 13.maijā. Kā parasti ap pusdienlaiku ganu bērni skaitīja rožukroni un kliedēja laiku, no akmeņiem ceļot mājiņu vietā, kur tagad slejas varena bazilika. Pēkšņi viņi ieraudzījuši starojošu gaismu virs Sv.Irīnas alas, ko sākumā noturēja par zibeni. Nedaudz izbijušies, bērni jau gribēja doties tālāk, kad sekoja nākamā zibens strēle, un pār mazo akmeņozolu, kur tagad atrodas Parādīšanās kapela, zaigojoša mākoņa vidū parādījās "maza sieviete." Viņa esot bijusi spožāka par sauli, tērpta baltā un savās rokās turējusi baltu rožukroni. Citur vēl teikts, ka virs galvas tai bijis zvaigžņu kronis (?). 
Dāma pavēstījusi bērniek, ka ir nolaidusies "no Debesīm," tādēļ bērni viņu nodēvēja par Jaunavu Mariju (Harpur, Daimonic Reality, 100.lpp.). Starojošā būtne piekodinājus bērniem daudz lūgties, kā arī aicinājusi turpmāko piecu mēnešu laikā 13.datumā un tai pašā stundā ierasties šajā vietā. Bērni tā arī darījuši katru mēnesi laikā no maija līdz oktobrim (tātad 6 reizes!), un neparastā sieviete trešās tikšanās laikā viņiem nodeva (kādā veidā tas noticis?) trijus, tā sauktos Fatimas noslēpumus. Tai laikā šis notikums kļuva par galveno Portugālē. 
Ziņas par šo brīnumu ātri izplatījās, un nākamajos Dievmātes noliktajos mēnešu datumos arvien vairāk cilvēku nāca līdz bērniem, lai paši savām acīm pārliecinātos par šo brīnumu. Paši cilvēki gan nav izjutuši kādas īpašas sajūtas, taču varēja vērot kā trīs bērni pēkšņi nometas ceļos, kā apskaidrojas viņu sejas, un kā viņi sajūsmināti runā ar kādu augšā. Bērni tā saucamās Fatimas Dievmātes vēstījumus uzņēma telepātiski tieši savās smadzenēs.

2.tikšanās 1917.gada 13.jūnijā. Noliktajā datumā še savācās 50 cilvēku. Tie cerēja ieraudzīt brīnumus, bet paši Dāmu tā arī neredzēja. Toties viņi varēja novērot kā bērni krīt ekstāzē. Vecākā no tiem - Lūsija, vērsās pie neredzamās būtnes. tikai Lūsija arī varēja dzirdēt neredzamās būtnes atbildes. Tomēr viens no klātesošajiem vēlāk atcerējās, ka kaut kur tuvumā tomēr esot skanējusi knapi dzirdama balss, vairāk gan līdzīga bites zumēšanai. (Jacques Vallee, The Invisible College, 143.lpp.)
Tikšanās noslēgumā visi klātesošie izdzirda skaļu skaņu. vienlaicīgi koku, virs kura bērni vēroja Mazo Dāmu, ietina mazs mākonītis. (Jacques Vallee, The Invisible College, 143.-144.lpp.)

3.tikšanās 1917.gada 13.jūlijā. Savācās vairāk kā 4000 cilvēku. Šoreiz klātesošie novēroja fenomenus, kas, pēc ufologa Ž.Valles domām, "bija pietiekoši raksturīgi, lai tos saistītu ar NLO redzējumiem." (Jacques Vallee, The Invisible College, 144.lpp.) Tie bija: "dūcošā vai sanošā skaņa, saules karstuma un spilgtuma samazināšanās, mazs balts mākonītis virs koka un skaļš troksnis redzējumam izzūdot." (Jacques Vallee, The Invisible College, 144.lpp.)

4.tikšanās 1917.gada 13.augustā. Bērni uz kārtējo tikšanos ar Jaunavu nevarēja ierasties, jo vietējais ierēdnis, kas visu notiekošo uzskatīja par pilnīgu bleķi, viņus ieslodzīja cietumā par tautas musināšanu. Tomēr vēlāk tai pašā dienā viņus atbrīvoja reliģiski motivētu ļaužu pūlis. Tikmēr 18 000 savākušos cilvēku pļavā pie Sv.Irīnas alas, izdzirda skaļu skaņu, ko pavadīja spilgts gaismas uzliesmojums. Tad ap koku izveidojās mazs balts mākonītis, kas izklīda pēc dažiem mirkļiem. Visa apkārtne iezaigojās psihodēliskās nokrāsās. Mākoņi debesīs intensīvi mainīja krāsas no aveņu uz rozā, no rozā uz dzeltenu un gaiši zilu. Aculiecinieki stāsta par "krāsām, kas laistās, līdzīgām varavīksnei uz zemes," par "mākoņiem ap sauli, kas zaigo visdažādākajās krāsās,"  par "krāsām, "kas kritušas no debesīm uz zemi. Viens no aculieciniekiem Manuēls Pedro stāsta par "zaigojošu lodi, kas rotēja mākoņos" (una especie de globo luminoso girando nas nuevas - Jacques Vallee, The Invisible College, 145.lpp.)

5.tikšanās 1917.gada 13.septembrī. Savācās ap 30 000 cilvēku. Starp tiem bija arī divi jezuīti, kas bija ieradušies te ar mērķi atmaskot krāpšanu. Tomēr līdz dienas beigām viss viņu skepticisms bija pagaisis kā nebijis. Savā atskaitē tie vēstīja, ka "visi klātesošie novēroja spīdošu lodi, kas lēnām pārvietojās pa ieleju - no austreņiem uz rieteņiem, virzienā uz bērniem." Tālāk viņi rakstīja, ka šī lode apstājās pie koka, kur vienmēr parādījās Jaunava, un kā te izveidojās balts mākonis, un kā no debesīm sāka krist "ziedlapiņas." 
"ļaudis, kas novēroja šo brīnumaino skatu, pamanīja, ka, par spīti visiem perspektīvas likumiem, šīs krītošās, zaigojošās lodītes kļuva jo mazākas, jo vairāk tās tuvojās zemei. Kad klātesošie centās pieskārties ziedlapiņām vai sažņaugt tās rokās, tās noslēpumainā veidā pārvērtās par neko." (Jacques Vallee, The Invisible College, 145.lpp.) Paranormālo parādību pētnieki šai parādībā saskata halucinogēnu miglu, kas sastāv no entopiskajiem punktiem un plankumiem.
Tikmēr trīs bērni sarunājās ar Mazo Sievieti, kas atradās lodes iekšienē. Noslēpumainā svešiniece pavēstīja, ka 13.oktobrī jāgaida brīnums. Tad lode pacēlās augšup un pazuda saules staros. (Jacques Vallee, The Invisible College, 146.lpp.) Vēlāk kāds viens no jezuītiem aprakstīja to kā "debesu ratus, kuros Dievmāte nolaidās no debesīm uz zemi."(Jacques Vallee, The Invisible College, 147.lpp.)

6.pēdējā tikšanās 1917.gada 13.oktobrī. bija savākušies ap 70 000 cilvēku, kuru vidū bija arī žurnālisti. Tai dienā lietus gāza kā ar spaiņiem, laiks brīnumiem nešķita visai piemērots. Tomēr pēkšņi mākoņi pašķīrās, parādījās zilas debesis un sākās Fatimas „Saules brīnums.” Neviens no klātesošajiem personīgi tā arī neredzēja un nedzirdēja Jaunavu. Taču visi klātesošie varēja novērot brīnumu - tā saucamo "Saules deju." To aprakstā kā "rotējošu daudzkrāsainu disku, kas nolaidās lejā, bet pēc tam no jauna pacēlās debesīs." (Bryan Appleyyard, Aliens, 138.lpp.)
Tā sāka drebēt un laisties lejā. Saule veica asas kustības pa labi un pa kreisi - kustēties pa zigzaga trajektoriju jeb "krītošas lapas trajektoriju" (anomālists Ž.Valle atzīmē, ka tāda trajektorija raksturīga NLO - Jacques Vallee, The Invisible College, 148.lpp.). Pēc tam kā gigantisks ugunīgs ritenis Saule sāka griezties ap savu asi, šķīda zaļas, sarkanas un gaiši zilas špreksteles, skats līdzinājies bengāliskajām ugunīm. Pār apkārtni spīdēja kāda neparasta, nedabiska gaisma. Tad Saule kādu brīsniņu apstājās, it kā dodot cilvēkiem laiku atpūtai, un tad viss turpinājās no jauna. Tad atkal pauze – un viss jau trešo reizi!

Viens no klātesošajiem, kas aplūkoja objektu līdzpaņemtajā binoklī, stāsta, ka redzējis "kāpnes un divas radības," kas parādījušās uz šī lidojošā objekta virsmas. (Jacques Vallee, The Invisible College, 152.lpp.)
Būtne pavēstīja, ka ir Dievmāte un pavēlēja sev par godu uzcelt kapelu. Tā mazais ciematiņš ieguva dižu slavu, un to apmeklē daudzi cerībā uz brīnumu un dziedināšanu. 

"Saules dejas" dokumentēšana. Kopējais „izrādes” laiks bija 12 minūtes un tā bija redzama 40 km attālumā. Divas fotobildes ar vecu filmas kameru (no mūsdienu viedokļa raugoties!) uzņēma Portugāles iknedēļas žurnāla reportieris Alfrēds Frandriks (Alfredo Frandrikas). Abas melnbaltās bildes šeit publicētas. Pirmajā redzams spilgts objekts zem mākoņiem dienas laikā. Otrajā uzņēmumā spilgtais objekts redzams jau krietni tuvāk. Tas uzņemts neilgu laiku pirms tam kā tas metās lejup uz pūli un tad atkārtoja savu slaveno "saules deju" - zigzaga kustību.
Šo neiespējamo lietu redzēja ap 70 000 cilvēku kuru vidū bija arī žunālisti. Saules deja tikusi pat nofilmēta melnbaltā variantā (labprāt to redzētu! Mazais Zaļais).

Pēc tam. Puisēns Fransišku nomira 1919.gada 4.aprīlī tikai 11 gadu vecumā. Žasinta arī mira jauna, palika tikai Lūsija, kas aizgāja Sv.Terēzes klosterī Koimbrā, un nu viņa arī jau ir mirusi, tiesa, lielā vecumā (nodzīvoja vismaz 94 gadus). 
Pirmais – elles vīzija.
Otrais – par Pirmā pasaules kara beigām un Otrā kara tuvošanos. Abus pirmos atklātībā paziņoja tikai 1942.gadā.

Fatimas dziednieciskais spēks. Interesanti, ka Fatimas fenomens veica tādu pat efektu kā citas tādas pārdabisko parādīšanos vietas kā Lurda, Noka u.c. Daudzi no Fatimas brīnuma aculieciniekiem ir piedzīvojuši izdziedēšanos. (Jacques Vallee, The Invisible College, 150.lpp.)

Pirmais Fatimas pareģojums. Pirmajā pareģojumā bērniem vajadzēja ieraudzīt elles uguni: „Mūsu Dievmāte parādīja mums uguns jūru, kas trakoja Zemes dzīlēs. Mēs ieraudzījām šai ugunī iegremdēto velnu un dvēseles – caurspīdīgas, taču tai pat laikā melnas vai brūnas, tādas kā dilstošas oglītes cilvēciskā veidolā.”
Bērnu stāstītais ir klajā pretrunā pāvesta Jāņa Pāvila II paziņojumam. Viņš 1999.gadā ticīgajiem skaidroja, kas ir elle, bet kas – paradīze. Skaidrojums publicēts jezuītu ordeņa izdevumā Chivilta catolica: „Paradīze nepavisam nav kāda telpa virs mākoņiem, kur spriņģo enģeļi, bet esības stāvoklis, kas iestājas pēc nāves.”

Otrais Fatimas pareģojums. Pēc baznīcas datiem mūķene Lūsija otro pareģojumu pierakstījusi tikai 1929.gada 13.jūnijā. 
Tajā Dievmāte vēstīja, ka milzīga valsts tiks iznīcināta, ja cilvēce neatteiksies no saviem reliģiskajiem maldiem, un ja viņu, Dievmāti, neatzīs un negodās cilvēki visā pasaulē. Pāvesti šai valstī saskatījuši Krieviju, pareizāk sakot, PSRS, lai gan Lūsijas pierakstītajā tekstā vārds „Krievija” nav minēts. 
Saskaņā ar pāvesta Pija XII publiskoto versju, tajā teikts, ka risināses jauns, vēl postošāks Pasaules karš: „kad jūs ieraudzisiet nakti, apgismotu ar nezināmu gaismu, tad ziniet, ka šis – Dieva zīme par to, ka Viņš soda Zemi un cilvēkus par visu sadarīto: kariem, nabadzību, baznīcas un svēto tēvu vajāšanām...”

Trešais Fatimas pareģojums. Pēc baznīcas datiem mūķene Lūsija pierakstījusi šo pareģojumu tikai 1941.gada 31.augustā un nodeva aploksni Leiras bīskapam. Pēc Lūsijas vārdiem tekstu varēja izlasīt gan Leiras bīskaps, gan arī Lisabonas bīskaps. Leiras bīskaps 13 gadu uzrakstīto slēpa seifā, līdz visbeidzot vērsās pie Vatikāna slepenā dienesta. Tur noslēpumā teksts tika glabāts vēl 5 gadus, kamēr to 1959.gada 1.augustā neatvēra pats pāvests Jānis XXIII. Pēc tam viņš aploksni no jauna aizzīmogoja un nodeva atpakaļ saviem slepenajiem, ar pievienotu norādi, ka atklāsmi nedrīkst publicēt.
Atklāsmi nedrīkstēja atklāt pirms 1960.gada, taču to neatklāja arī 1960.gadā, kad pāvests Jānis XXIII paziņoja par publikācijas nepieļaujamību, jo „tā sašūpos mūsu ticību.”
Pēc sešiem gadiem, t.i. 1966.gadā pāvests Pāvils VI rīkojās līdzīgi savam priekšgājējam, un izmantoja līdzīgus argumentus.
1980.gadā Fuldas pilsētā pāvests Jānis Pāvils II žurnālistiem paskaidroja: „Noslēpuma daudznozīmīgā satura dēļ mani priekšteči diplomātiski cietuši klusu. Bez tam, katram kristietim pietiekami zināt ka: okeāni apludinās veselus kontinentus, un ļaudis mirs miljoniem ik minūti. Un nemaz nav nepieciešams uzzināt, kas tad tajā noslēpumā teikts. Lūdzieties un nejautājiet. It visā uzticieties Dievmātei.”
Pirmo reizi pāvests to nolasīja publiski pēc 1981.gada 13.maija atentāta, tādējādi, tāpat kā viņa priekšgājēji, pareģojumu atkal neatklāja.
2000.gada 19.aprīlī (83 gadus pēc notikuma!) pāvests pie sirmās mūķenes Lusijas nosūtīja svarīgu garīdznieku, lai tas „noskaidrotu kādus neskaidrus trešās atklāsmes aspektus.” Ahā! Tātad Dievmāte caur Lūsiju bija izteikusies neskaidri?
2000.gada vidū Vatikāna slepenais dienests pēkšņi nolēma Atklāsmi publicēt. It kā jau labi, taču tā arī nekas nenotika: publiskotajā tekstā nebija nekā tāda, kādēļ tik ilgi vajadzētu atlikt publicēšanu. Tas alegoriskā veidā vēstīja par baznīcas vajāšanu 20.gs., kā arī 1981.gada 13.septembra atentātu pret pāvestu Jāni Pāvilu II Pētera laukumā Romā. 
Nākamais un tagadējais pāvests, tai laikā kardināls Jozefs Ratcingers, pareģojumu komentēja šādi: „Baznīcas mācība nošķir „vispārēju atklāsmi” no „privātas atklāsmes.” Starp tām pastāv būtiska atšķirība. Jēdziens „vispārēja atklāsme” nozīmē Dievišķu Atklāsmi, kas domāta visai cilvēcei un radusi savu atspoguļojumu Vecajā un Jaunajā derībās. „Atklāsme” tādēļ, ka Dievs soli pa solim sevis ļaudīm iepazīt sevi, kamēr pats nebija kļuvis par cilvēku, cilvēka Dēlu Jēzu Kristu, visas pasaules ieguvumu. Tā kā Dievs ir vienots, tad arī viņa atnākšanas stāsts pie cilvēkiem ir viens visiem laikiem un saistīts ar Kristus dzīvi, nāvi un augšāmcešanos. Taču „privātas atklāsmes” jēdziens būtiski atšķiras no „vispārējas atklāsmes” jēdziena...” Tālāk seko ūdentiņš par ticību un vēl šo to. Bet tad mēs lasām: „Taču ja privāta atklāsme ved prom no Kristus vai pat tiek pasniegta vairāk svarīga kā Evaņģēlijs, tas nozīmē, ka tā nenāk no Svētā Gara” (Bertone, Tarcisio: „Die Botschaft von Fatima. Vatikanstadt.” 2000.gada jūnijs). Tāds riktīgs melnsvārču murgs. Ja pieņemam, ka atklāsmes tomēr nākušas no Dieva, tad godājamais Ratcingers tomēr taisās viņas izrediģēt!

No Trešā pareģojuma teksta:

„Rakstu šo, pakļaujoties Jums, kas man to uzdevis caur viņa augstdzimtību, augsti godājamo Leiras bīskapu un svētāko Māti, pēc Dieva vēlējuma.
Pēc divām daļām, par kurām jau tiku stāstījusi, pa kreisi augšā no mūsu Jaunavas mēs redzējām eņģeli, kas turēja ugunīgu zobenu kreisajā rokā; šķīda dzirksteles, un liesmas izgāja no viņa un tulīt tūlīt tām bija jāaizdedzina pasaule. Taču uguntiņas izgaisa tiklīdz nonāca saskarē ar gaismu, ko izstaroja Jaunavas labā roka viņa virzienā. Tikām eņģelis ar labo roku norādīja zemes virzienā un skaļā balsī deklamēja: „Nožēlojiet, nožēlojiet, nožēlojiet!” Un mēs spožajā gaismā ieraudzījām, ka Dievs izskatās kā „cilvēks, iedams gar spoguli,” kā baltā tērpts bīskaps, un mums radās priekšstats ka tas ir svētais tēvs.
Daudzi citi bīskapi, garīdznieki, vienkārši kalpotāji un kalpotājas kāpa stāvā kalnā, kura virsotnē atradās milzīgs krusts, veidots no rupjiem korķozola stumbriem. Pirms tur iet, svētais tēvs gāja caur lielu pa pusei nopostītu pilsētu. Drebot un klūpot zem sāpju un rūpju smaguma, lūdzās viņš par bojāgājušo dvēselēm, kuru ķermeņi gulēja viņa ceļā. Uzgājis kalnā, pieplaka krusta pakājei. Un tad viņu nogalināja kareivji, kas viņam šāva no ugunsieročiem un stopiem. Pēc viņa gāja bojā garīdznieki, bīskapi, ordeņu kalpotāji, vīri un sievas no dažādiem sabiedrības slāņiem un klasēm. Zem abiem krusta spārniem stāvēja divi eņģeļi, un katram rokās bija kristāla trauks. Tajos viņ vāca mocekļu asinis un mieloja ar tām dvēseles, kas tuvojās Dievam.”

Fatimas pareģojumi un Krievija. Saskaņā ar akatoļu melnsvārču sniegto informāciju, Dievmāte vēlējusies, lai cilvēki lūgtu Dievu un lai tie nodarbotos ar "grēcinieku atgriešanu." Un galvenais - tā teikusi, ka Dievs gribot, lai Krievija tiktu "veltīta viņas sirdij" un pievērsta katolicismam, tad nākšot miers virs zemes. Šāds pareģojuma traktējums mazliet nemierīgus darīja krievu lieliniekus un viņu čekai kalpojošos pareizticīgo priesterus, kas to visu nodēvējuši par "imperiālistu tīkojumiem."

Publikācijas kritika. Ir pamatotas šaubas uzskatīt, ka šī Vatikāna „atklāsme” ir melīga, labākā gadījumā tā ir puspatiesība. Vai nu meloja iepriekšējie pāvesti, vai melo Ratcingers tagad. Vatikāna publicētajā versijā nekas nav teikts par iepriekšējiem vai esošajiem notikumiem, nekas nav teikts arī par 1981.gada atentātu pret Jāni Pāvilu II. Par to Rātcingers saka: „Noslēpumaino redzējumu fantastiskie traktējumi jau sen par tādiem (kādiem?) netiek uzskatīti. 1981.gada 13.maija atentāts bija tikai daļa no iecerētā Dievišķā plāna...” 
Vārdu sakot, Vatikāns liekuļoja. Pat māsa Lūsija, kas sākotnēji bija noteikusi, ka Atklāsme publicējama 1960.gada 17.septembrī, vēlāk pati sevi pārlaboja, ka šo datumu noteikusi viņa pati, nevis „Dāma.” Tā vai citādi, bet Vatikāna „papuči,” izskatās, no Atklāsmes neko nebija sapratuši ne 1960., ne arī vēlākajos gados.
Tā kā pāvests Pijs XII Fatimu bija jau noteicis par pasaulē lielāko Dievmātes pielūgsmes centru, te neko nevarēja vairs mainīt, pat ja Atklāsmes saturs izrādītos graujošs. Bet tieši tā laikam arī ir noticis – nekādas dievmātes labvēlības tajā laikam nav. Un to uzzināja arī visi nākamie pāvesti pēc Jāņa XXIII. Varbūt tieši tādēļ, ka vēstījums nav ne no Jēzus, ne no viņa mātes, arī Leiras bīskaps 13 gadus slēpa to savā seifā?

Svētceļošana. Lai gan varas iestādes iesākumā mēģināja ierobežot piekļuvi Fatimai, to ik gadus sāka apmeklēt milzīgi svētceļotāju pūļi. 1942.gada 17.oktobrī pāvests Pijs XII iesvētīja Fatimu kā bezgrēcīgās Marijas sirdi (tolaik viņš pats ar atklāsmes tekstu nebija vēl iepazinies).
Patlaban tā ir viena no lielākajām svētceļojumu vietām pasaulē. Īpaši daudz cilvēku atbrauc pirmajā un pēdējā redzējuma gadadienā, t.i. 13.maijā un 13.oktobrī – gaida jaunu brīnumu. Tai pat laikā Fatimu apmeklējuši arī paši pāvesti.

Aplūkojamie objekti.
Laukums. Lielāks par Pētera laukumu Romā, kurā var satilpt pusmiljons cilvēku. 700 m diametrā. Pa marmora celiņu rāpo cilvēki. To vairums ir sievietes ar sāpju un svētsvinības pilnām sejām.
Parādīšanās kapela. Uzbūvētas tieši tai vietā, kur bērni redzēja parādību pirmo reizi. Stiklota ēka, tai iekšā un ārā ir nemitīgs ļaužu pūlis. Tajā satilpst ap pusotrs tūkstotis cilvēku. Tai riņķī arī rāpo cilvēki. Kapelas aizmugurē blakus informācijas kioskam ir ugunskurs, kurā cilvēki dedzina roku, kāju u.c. cilvēka daļu imitācijas. Tās var turpat arī nopirkt tirdzniecības stendos.
Bazilika. Gaiša un gigantisku izmēru. Tajā pietiek vietas 9 000 svētceļnieku. Tā uzcelta nesen un aprīkota ar gaisa vēsinātājiem, preses centru, VIP daļu, trim pazemes kapelām un lielu telpu grēksūdzei. Baznīcai ir 12 blakuskapelas un 15 altāri, kas atbilst 15 rožukroņa noslēpumiem. Pirmajā blakuskapelā kreisajā pusē aiz nožogojuma atrodas Žasintas kaps, bet iepretim stāvošajā kapelā – viņas brāļa Fransišku atdusas vieta. Iekšā ir svēto statuju rindas, krusti un Marijas skulptūras.
Bazilikas vitrāžās attēlota Dievmātes parādīšanās visās tās detaļās.

Hipotēzes. Ir pamats uzskatīt, ka šeit sevi demonstrējis ārpuszmes/paralēlo pasauļu Saprāts. Jāņem vērā, ka tā saucamā "jaunavas Marijas parādīšanās" ir fiksēta tūkstošiem reižu. Ir arī kāda interesanta līdzība ar silfu parādīšanos debesīs, tuvāk aprakstīta esejā NLO viduslaikos.

Avoti:
Patrick Harpur, "Daimonic reality: A Field Guideto the Otherworld," Pine Winds Press, 1994.g.
Jacques Vallee, "The Invisible College," E.P.Dutton, Ņujorka, 1976.g.
Bryan Appleyyard, "Aliens: Why They Are Here," Scribner, Londona, 2005.g.

Saites:
Dievmātes rādīšanās.