Drūzi
Raksturojums. Reliģiska sekta, viena no šīītu novirziena sekotājām. Tās locekļi dzīvo Libānas un Sīrijas kalnu rajonos. Lai gan viņi tiek uzskatīti par musulmaņiem, patiesībā tiem ir daudz dažādu ticējumu, to skaitā atzīst arī reinkarnāciju.
Drūzu vēsture. Fatimīdu kalifa Hakima (996.-1021.g.) iekšpolitika Ēģiptē raksturojas ar plašām iedzīvotāju vajāšanām, īpaši nemusulmaņu - kristiešu un jūdu, reizēm arī musulmaņu sunnītu, ar to lielā mērā veicinājis vēlāko krusta karu izcelšanos. Pēdējos viņa valdīšanas gados galmā pastiprinājās galējie šiīti, kuru ietekmes rezultātā Hakims 1017. vai 1018.gadā sevi pasludināja par dieva iemiesojumu. Šo faktu atzinušie izveidoja drūzu sektu.
Savienība ar krieviem krievu-turku kara (1768.-1774.g.) laikā. 1770.gada jūlija sākumā krievu eskadra grāfa Alekseja Orlova vadībā bija sakāvusi un iznīcinājusi Egejas jūras floti, kas ļāva krieviem bloķēt Dardaneļus. Krievu flotes uzdevums bija ne tikai milit;ari iedarboties uz turkiem, bet arī atbalstīt pretturku sacelšanās. Tādēļ pēc Česmas kaujas krievu kara kuģi turpināja aktīvu darbību Vidusjūras austreņu daļā.
Viena no tādām epizodēm bija Beirūtas bloķēšana 1773.gada vasarā. Drūzu līderis Dahīrs pace''ela sacelšanos pret sultānu un vērsās pēc palīdzības pie krievu flotes komandieriem. Kā atbildi viņš atzina Krievijas impērijas aizbildniecību un bija gatavs karot pret turkiem tik ilgi, kamēr pret tiem karo Krievijas impērija.
1773.gada jūlija beigās krievu eskadra, kas sastāvēja no divām fregatēm un vēl vairākiem kuģiem, pilnīgi bloķēja Beirūtu, neļaujot pievest pārtiku pa jūru. Eskadra gan bija diezgan vāja, galvenie krievu jūras spēki bija pie Grieķijas krastiem. Taču pat tik nelieliem spēkiem turkiem nebija ko likt pretim un krievu flote pilnībā kontrolēja situāciju austreņu Vidusjūrā.
Beirutas aplenkums negāja vienkārši. Pirmo desantu no kuģiem izcēla augustā, tomēr doties uzbrukumā Beirūtai krievi neizlēma stiprā pilsētas garnizona dēļ. Pēc divām nedēļām desantu izcēla atkārtoti. Taču uzbrukuma atkal nesekoja - izceltā vienība apvienojās ar Dahīra spēkiem un blokēja pilsētu arī no sauszemes. Tikai pēc mēneša aplenkuma garnizons kapitulēja un Beirūta nonāca drūzu kontrolē.
Pēc tam krievu eskadra, kas palīdzēja drūziem ieņemt pilsētu, vēl vairākus mēnešus palika pie Sīrijas krastiem, kamēr 1774.gada janvārī nedevās uz Egejas jūru saienoties ar galvenajiem spēkiem.
1860.gadā Sīrijā tūkstošiem maronītu fermeru, kas nomāja zemi Libānas kalnu tuvumā, gāja bojā sadursmēs ar drūziem (šiīti–ismailīti). Izcēlās pilsoņu karš. Starptautiskā sabiedrība ar Franciju priekšgalā prasīja izveidot protektoriātu. Šie secīgie notikumi noveda pie Libānas valsts nodibināšanas, lai gan toreizeji šī teritorija palika Osmaņu impērijas kontrolē.
Sīrijas sultāns Al Atrašs 1925.gadā paziņoja par republikas nodibināšanu. Libāna palika franču kontrolē, bet Palestīna – britu. 1926.gadā franči pasludināja Libānā konstitūciju. Valsti apdzīvoja maronītu kristieši, drūzi-ismailīti un citas ietekmīgas musulmaņu kopienas. Vara tomēr tika koncentrēta kristiešu rokās.
Kad 1940.gadā Franciju okupēja nacistu Vācija, tad vācieši ieguva tiesības arī uz Sīrijas un Libānas pārvaldi. To gan likvidēja britu karaspēks ta paša gada jūnijā. 1940.gadā pasludināja Libānas neatkarību, tās pieņemtajā konstitūcijā bija nostiprināta maronītu dominance pār drūziem un citiem musulmaņiem.
1958.gada maijā Libānā sākās sadursmes starp prorietumnieciskajiem maronītiem (prezidenta Kamila Šamuna piekritējiem) un arābu nacionālistiem.
1969.gada oktobrī sākās lielas nekārtības palestīniešu bēgļu vidū Libānā. Drūzu partizāņi sāka uzbrukumus Libānas armijas daļām, kas pārsvarā sastāvēja no maronītiem, kā arī uz Izraēlas teritoriju.
Pilsoņu karš (1975.-1990.g.). Karš sākās no sadursmēm starp drūziem un maronītiem, kuru naids bija jau tradicionāls. Tomēr konflikts izvērtās tik plaši, ka 1976.gadā tajā iesaistījās arābu valsts Sīrija, lai aizstāvētu apspiestos musulmaņus. Libānas musulmaņu palika arvien vairāk dēļ palestīniešu nepārtrauktās ierašanās valstī. Radās kaujinieku grupējumi, piemēram, Amaļ un Hisballah, aiz kurām stāvēja Irāna. Šie grupējumi bija apņēmušies sakaut Izraēlu, tamdēļ karā iesaistījās arī jūdu valsts.
Sākumā maronīti meklēja atbalstu pie Izraēlas, tomēr pamazām viņu rindās notika šķelšanās sakarā ar lojalitātes jautājumu. Tomēr 1990.gadā vairums maronītu tomēr nosprieda, ka izdevīgāk tiem būtu atbalstīt Sīriju, kas piedāvāja tiem atbalstu. Tādējādi, pilsoņu karš beidzās.
Tas bija prasījis 15 000 dzīvību. Tomēr karš neko neatrisināja. Valsts galvaspilsēta Beirūta kļuva par sadalītu un nemierīgu vietu, kamēr valsts dienvidi kļuva par pastāvīgu karadarbības zonu starp palestīniešu kaujiniekiem un Izraēlu.
1983.gadā Sīrija arī palielināja atbalstu Libānas minoritātei šiītiem-drūziem. Septembrī Libānas armijai uzbruka drūzi un PAO kontrolētas organizācijas.
Palestīnā (tagad Izraēlā) arī dzīvojošie drūzi ir islāma sektas pēcteči.
Objekti.
Drūzi uzcēluši lielu svētnīcu uz Jetra (Mozus sievastēva) kapenēm (kaut kur Ziemeļizraēlā).
