Dravīdu tautas
Tautu grupa, gas dzīvo galvenokārt Dienvidindijā (andri, kannari, malajali, tamili, tuli), arī Indijas centrālajā daļā (oraoni, kandi, gondi), Indostānas pussalas kalnainajos mežu novados (todi, badagi, koti, kurundi, čenči, iruli, urali u.c.), Šrilankā un Malaizijā (tamili). u.c.),
Andri.
Badagi.
Brahuji.
Čenči.
Gondi.
Iruli.
Kandi.
Kannari.
Koti.
Kurundi.
Malajali.
Oraoni.
Tamili.
Todi.
Tuli.
Urali.
Antropoloģija. Antropoloģiskā ziņā pieder Dienvidindijas (dravīdu) rasei, kas ir pārejas forma starp lielās eiropeīdās rases dienvidu atzaru un lielās ekvatoriālās rases vedoīdo tipu. Savrupām grupām kalnos un mežos ir pārsvarā vedoīdu pazīmes.
Vēsture. Dravīdus uzskata par Indijas seniedzīvotāju (pirmsāriešu) pēctečiem.
Jau I g.tk.pmē. tiem bija savas valstis Dienvidindijā - Andra, Pandja, Čola, Čera.
Dravīdu valoda. Dravīdu valodas pieder dravīdu valodu saimei. Dravīdu saimes valodai pieder arī brahuji valoda (dzīvo Pakistānā un Afganistānā).
Kultūra. Dravīdi radījuši augtu kultūru - literatūru, mākslu, teātri.
Reliģija. Galvenokārt hindi, daļa dravīdu ir arī kristieši vai musulmaņi. Kalnu un mežu novados izplatīti ģints kultu elementi.
Dravīdi nodarbināti galvenokārt lauksaimniecībā, daļa arī rūpniecībā. Kalnos un mežos medības, dabas produktu vākšana. Attīstīta amatniecība.
Hipotēze par dravīdiem kā Indas ielejas civilizācijas pamatiedzīvotājiem. Dravīdu klātbūtne Indas ielejas civilizācijas laika iedzīvotāju substrātā daudzviet tiek minēta ja ne kā pierādīts fakts, tad kā hipotēze ar lielu iespējamības koeficientu. Kā viens no galvenajiem argumentiem nereti tiek minēta dravīdu valodā runājošo brahuju cilšu klātbūtne Beludžistānā - Hārapas civilizācijas rietumu areālā.
Tomēr ne visi pētnieki atbalsta dravīdu hipotēzi. Jau Māršals rakstīja: "Ja dravīdi, kā vairums pētnieku uzsver, Indijā ieradās kā iekarotāji, nākot no rietumiem, mēs varam pieņemt, ka viņi bija radniecīgi Vidusjūras tipa cilvēkiem, kuri atrasti Kišā, Anauā, Nālā un Mohendžodarā (kur šim tipam pieder lielākā daļa galvaskausu) un, ka šis tips Indijā pakāpeniski izmainījās, sajaucoties ar protoaustraloīdiem un citiem. Ja dravīdi tomēr bija Indijas pirmiedzīvotāji, kā domā citi pētnieki, mums jāpieņem, ka viņi sākotnēji bija protoaustraloīdi, kas dravīdiskās iezīmes ieguva gan sajaucoties ar ienācējiem, gan dabīgā veidā evolucionējot. Tomēr, lai arī kurā virzienā viņi būtu devušies - no austrumiem uz rietumiem, jeb no rietumiem uz austrumiem, - acīmredzami būtu pārsteidzīgi pie mūsu patreizējā zināšanu apjoma nosaukt par "dravīdiskiem" vai nu tos galvaskausus, kurus pulkvedis Sjūels klasificējis kā protoaustraloīdus vai tos, kas ierindoti Vidusjūras tipa grupā." (110.lpp.)
Daudz krasāk par tēmu izsakās mūsdienu pētnieks, rakstnieks, francūzis ar Indijas pilsonību Mihels Danino. Madrasas universitātes (Čennaja, Indija) Senās vēstures un arheoloģijas nodaļas un Tamilnadu pavalsts 2007.gada februārī rīkotajā starptautiskajā simpozijā par Hindu civilizāciju un tamilu valodu nolasītajā rakstā "A Dravido-Harappan connection? The issue of methodology" Danino, kurš cita starpā pārstāv viedokli par āriešiem kā autohtoniem Indijas iedzīvotājiem, noliedzot vēsturisko indoāriešu migrāciju, saka: "1920.gados franču valodnieks Žils Blohs, analizējot brahuju vārdnīcu, pierādīja, ka šī valoda Beludžistānā nonākusi nesen, iespējams, islāma iekarojumu laikmetā, tās nesējiem ierodoties no Centrālindijas. Vēlāk šo tēzi apstiprināja Marejs Emeno un H.H.Hoks. Izmantojot citas metodes, pie līdzīgiem rezultātiem nonāca arī valodnieks un matemātiķis Josifs Elfenbeins. Franču indoeiropiešu pētnieks Bernārs Seržs saka: "secinājums ir radikāls ... brahuju valoda Beludžistānu sasniedza vēlu un tāpēc vairs nevar būt ne pierādījums un pat ne pavediens, kas ļautu apgalvot, ka Indas ielejas iedzīvotāji runāja dravīdu valodās." Nepārprotami, brahuju trumpis ir nosists, lai gan jāatzīst, ka daudzi indiešu zinātnieki joprojām neko nezina par šiem valodnieciskajiem pētījumiem.
No otras puses - ir viens lingvistisks arguments, kas dravīdu-hārapiešu tēzei ir teju iznīcinošs. Tas nāk no hidronomijas: visām 35 [lielajām, Indijas] subkontinenta ziemeļrietumos plūstošajām upēm ir nevis dravīdu, bet indoāriešu vārdi. Tas ir neiedomājami, ka dravīdiski runājoši iedzīvotāji varēja tur dzīvot pirms tā sauktajiem āriešiem - ja viņi tur bijuši, tad vismaz dažu upju vārdiem vajadzētu atklāt savas dravīdiskās saknes. Tomēr tāda nav neviena. Tik pilnīga iepriekšējo nosaukumu izdzēšana būtu bezprecedenta gadījums: Eiropā daudzām priekšromiešu laika upēm ir saglabājušies senie nosaukumi, tāpat arī Amerikā bieži sastopami pirmskoloniālā laika upju vārdi. Upju nosaukumi ir viena no viskonservatīvākajām lingvistiskajām formām un Ziemeļrietumu hidronīmija mums skaidri stāsta, ka indoāriešu valoda tur tikusi runāta kopš senseniem laikiem.
Patiešām, piekrastes apgabalos pie Maharaštras un Gudžaratas dažās vietās ir zināmi dravīdiski vietvārdi. Tomēr šīs vietas atrodas hārapiešu reģiona nomalē un, pirms droši datējam šo vārdu rašanās laiku, jādomā, kā nepieļaut līdzīgu kļūdu kā brāhuju gadījumā.
Visbeidzot ir vērts atcerēties, ka bijuši vismaz 5 nopietni mēģinājumi izlasīt Indas ielejas rakstību protodravīdu valodā. To centās izdarīt tēvs Hērass (Heras), somu komanda Asko Parpolas vadībā, krievu komanda Jurija Knorozova vadībā, Valters Feirserviss un I.Mahadevans. Ja viņu darba rezultātus vajadzētu sasummēt dažos vārdos, tad jāsaka, ka neviens no šiem pētniekiem nepiekrīt kāda cita atšifrējumam. Pat vēl vairāk - viņiem nav vienota viedokļa arī par Indas rakstības "dravīdiskajām" iezīmēm. Skaidrs, ka šāds scenārijs dravīdu tēzes attīstību diez ko neveicina, īpaši jau ņemot vērā, ka Parpola, Knorozovs un Mahadevans pie atšifrēšanas strādāja ilgstoši un intensīvi, izmantojot arī datoru palīdzību." (Danino 2007.g., x lpp)
