Centrālamerikas indiāņu mitoloģija
Centrālamerikas teritorijā līdz spāņu iekarojumiem XVI gadsimtā dzīvoja dažādu grupu valodās runājoši indiāņi. Vidusamerikas indiāņiem (actekiem, toltekiem, sapotekiem, taraskiem, maijiem u.c. tautām) pastāvēja agrīni valstiski veidojumi, bet ziemeļos un dienvidos dzīvojošās ciltis atradās uz zemāka attīstības pakāpiena. Kaut arī bija vērojama valodu un vēsturiski likteņu atšķirība, Vidusamerikas indiāņu mitoloģija bija vienota, tikai pakļauta stadiālām pārmaiņām, kas tad arī izpaužas dažādajās dievībās un to savstarpējās attiecībās.
Centrālamerikas indiāņu, tapat ka parējo Amerikas pamatiedzīvotāju, reliģijas raksturs bija un ir izteikti šamanisks.
Tolteki. VII gadsimtā Vidusamerikā ieradās tolteki. „Meksikāņu vēsture pēc viņu zīmējumiem” (nezināma XVI gs. spāņu autora hronika) vēstī, ka augstākais tolteku dievs Tonatekutls un viņa sieva Tonatasikutla radīja 4 dēlus: sarkano Teskatlipoku, melno Teskatlipoku, Ketcalkoatlu un Uitcilipočtlu, kas asociējas ar 4 debespusēm. Pēc mītiem Kecalkoatls un Teskatlipoka nonesa no debesīm zemes dievieti Tlatekutli, kam visas locītavas bija pilnas... ar galvām un mutēm, ar kurām tā koda kā mežonīgs zvērs [1]
Vairāk par to atsevišķā esejā Tolteku mitologija.
Maiji. Maz pētīta, tādēļ tika daudz interesantas informācijas slēpjoša ir kalnu maiju (kiču, kačkikellu, kekču) mitoloģija - saglabājies minimāls informācijas loks - kiču poēmas Popol Vuh un B. de las Kasa sacerējumi. Pēc viena mīta varianta, pasaules radīšanā piedalījušies daži dievu laulātie pāri: „veidotāja,” radītājs,” „radītāja, lielā māte” un „dēlu radītājs, lielais tēvs,” „iekarotāja, varen un ar zaļām spalvām klātā čūska.” Pēc cita mīta pasaules radītāja bija dieviete Tepeva un dievi Kukumacs un Hurakans. Viņi radīja zemi, augus, ielejas, dzīvniekus, mēģinājis no māla atveidot cilvēku, taču tas izplūda un nevarēja kustēties: dusmīgie dievi šo radījumu iznīcināja.
Acteki. XIII gadsimtā tagadējā Mehikas ielejā no ziemeļiem ieradās acteki, kas lielā mērā pārņēma savu priekšteču tolteku, sapoteku, maiju mitoloģiskos priekšstatus. Izcelsmes ziņā sarežģītā acteku dievu panteona attīsti pārtrauca spāņu iebrukums. Acteku mitoloģijas pamata motīvi: divu pirmcēloņu (gaisma-tumsa utt., šai gadījumā nav skaidri noteikts) mūžīgā cīņa, visam cikliska attīstība, cilvēku atkarība no dieviem, kas personificēja dabas spēkus, nepieciešamība barot dievus (dažus - pat katru dienu) ar cilvēku asinīm (bez tām viņi aizietu bojā). Dievu nāve nozīmētu visas pasaules katastrofu, tāpēc obligāta bija cilvēku upurēšana. Reti sastopam dievu radnieciskas attiecības, kas tā samudžina grieķu mitoloģiju. Šais dievu sistēmai raksturīgs savdabīgs vienreizīguma un daudzējādības savienojums.
Acteki arī uzskatīja, ka ik pēc 52 gadiem visums pakļauts iznīcināšanas briesmām, tādēļ katra šāda jauna cikla sākumu un beigas pavadīja īpašas ceremonijas, lai tādā vīzē izlūgtos zināmu atpestīšanu vai soda mazināšanu...
Topalhualli - acteku (Centrālā Meksika, Meksikas D-daļa) svētais kalendārs, kurā bija 260 dienas, kas sadalītas 20 nedēļās, nedēļā bija viena diena, katrai nedēļas dienai atbilda sava dievība. Paralēli tika lietots arī Saules kalendārs, kurš ietvēra 5 gadus ilgu ciklu. Topalhuals atbilst maiju Colkīna kalendārs.
Ketcalkoatls - Centrālamerikas indiāņu tautām viena no trim galvenajām pasaules dievībām par kuru sīkak lasiet esejā Ketcalkoatls - Centrālamerikas galvenā dievība.
Miktlantekutls („Miktlanas valdnieks”) - acteku mitoloģijā pazemes pasauļu dievs Miktlantekutlu attēloja kā skeletu vai kā cilvēku ar galvaskausu galvas vietā; viņa pavadoņi bija sikspārnis, zirneklis un pūce. Ceļš līdz tā valstībai - Miktlanai ilga 4 dienas. Mirušajiem bij jāiziet caur diviem kalniem, kas grasījās to saspiest, vienlaikus izvairoties no čūsku un krokodilu uzbrukumiem, jāšķērso astoņi tuksneši, jāuzkāpj astoņos kalnos, jāiztur salts vējš, kas sviež tam sejā akmeņus un obsidiāna lauskas. Beidzot uz maza, sarkana suņa muguras mirušais šķērsoja platu upi. Nokļuvis pie Miktlantekutla, mirušais viņam sniedza dažādas veltes, un viņam tika ierādīta kāda no vietām deviņas pazemes valstībās. Miktlanā nokļuva visi iedzīvotāji, izņemot, slīkoņus, karavīrus un dzemdībās mirušās sievietes.
Šipetoteks („mūsu skrandainais vadonis”) - acteku mitoloģijā dievība, kas saistīta ar senajām pavasara sējas dievībām Šipetoteks parasti saistījās ar dabas atjaunotni pavasarī, burvju dzērienu oktli. Parasti Šipetoteku attēloja tērpušos mugurpusē šņorējamā akā, kas bija darināta no cilvēku ādas, no elkoņiem tam nokarājās upura rokas ar izplestiem pirkstiem. Tā seju sedza cilvēka ādas maska (tāpēc tēlam dubultas lūpas), uz galvas koniska cepure ar divām bezdelīgas astei līdzīgām rotām, rokā - figūrveida zizlis ar grabuli galā un vairogs. Visām Centrālamerikas tautām bija rituālas upurēšanas Šipetotekam, kuru laikā priesteri ietērpās upurēto cilvēku ādās un svinīgi dejoja ar karavīriem, kas bija saņēmuši gūstekņus.
Šiutekutls - Centrālamerikas indiāņu mitoloģijā uguns un vulkānu dievs - gan debesu, gan nesaudzīgās un visu aprijošās pazemes uguns dievs, kā arī mājas pavarda dievs. Šiutekutlu attēloja ar seju, kurai viena puse izkrāsota sarkana, bet otra - melna, rokās tam bija zizlis un vairogs vai smēķējamie sveķi un kūpināmais trauks.
Teskatlipoka („kūpošais spogulis”) - Centrālamerikas indiāņu mitoloģijā dievība, kurā attēlojas daudzu senāk dievību īpašības: maiju un nauatlu cilšu galvenais dievs. Teskatlipoka figurē kā nakts dievs, laupītāju, burvju aizbildnis. Vissenākā Teskatlipoka izpausme bijusi Tepejotls („kalnu sirds”) - jaguārveidīgs alu, zemestrīču un citu nelaimju dievs. Acteku mītos viņš bieži attēlots kā Kecalkoatla pretinieks, Uicilopočtli līdzbiedrs darbos, viņa dubultnieks. Pēc acteku domāšanas Teskatlipoka simbolizēja ziemu, ziemeļu zvaigžņotās debesis, tāpēc to attēloja ar melnu, dzeltenām šķērssvītrām klātu seju vai sava gara-dubultnieka jaguāra izskatā(plankumainā kažoka dēļ tiek salīdzināts ar zvaigžņotajām debesīm). Pēc dažiem mītiem, lai iegūtu uguni, Teskatlipoka pārvērties par Polārzvaigzni; viņš kļūst arī par Lielā lāča zvaigznāju.
Teskatlipoka simbols ir spogulis, no kura paceļas dūmu strūkla. Tas nēsā spoguli, piestiprinātu pie deniņiem vai arī pie kājas stulmeņa - tā viņš redz visu, kas notiek pasaulē.
Raksturīga pazīme Teskatlipokam ir arī gredzens, ko tur pakārtu dzeltenā ādas lentā. Tāds pats gredzens ir viņa brāļiem - Uicilopočtlam, Kecalkoatlam un Šipetotekam.
Actekiem ir arī gaišais Teskatlipoka „paveids” - sarkanais Teskatlipoka (sinkretizācija ar Šipetoteku). Teskatlipoku uzskatīja gan par ļaunprātīgu, gan labvēlīgu dievību, viņš bija gan pasaules radītājs, gan tā postītājs, visurredzošā acs tumsā, ļaunā soģis un atriebējs, visuresošs un visu zinošs, nesaudzīgs, pilns nejaušību.
Par īpaši briesmīgu Teskatlipoka izskatu tika uzskatīts ķermenis bez galvas, ar divām durtiņām krūtīs, šīs durtiņas taisījās vaļā un ciet, radot koka ciršanai līdzīgu troksni. Šāda veida dievības figūras atrastas Teotivakānā.
Acīmredzot Teskatlipoka pamatā ir htoniski vulkānu, pazemes spēku dievi. Nauatlu cilšu mitoloģijā viņa tēls saplūst ar zvaigžņotās debess - ziemeļu un aukstuma dievu - Teskatlipoku, ir arī „pirmās ēras” saule.
Teskatlipoku plaši pielūdza, viņam tika upurēts, katru gadu acteki izvēlējās Teskatlipokas impersonatoru[2]- skaistu jaunekli bez fiziskiem defektiem. Gadu pret viņu izturējās kā pret dievību, pielūdza, bet pēc tam upurēja, kas raksturīga cilvēka-dieva kulta iezīme indiāņu reliģiskajos priekšstatos.
Tlaloks - acteku mītos lietus un pērkona dievs, visu uzturā lietojamo augu pavēlnieks (kas līdzīgs mūsu Ūsiņam tikai gan vienā aspektā). No viņa bija atkarīga zemes auglība, tāpēc viņam upurēja cilvēkus, visbiežāk bērnus. Tlaloku attēloja kā antropomorfisku būtni ar pūces acīm, jaguāra ilkņiem un čūsku gredzeniem zem deguna. Viņam bija melns ķermenis, galvā robots kronis, bet rokās - čūskveidīgs, zobiem rotāts zizlis, kukurūzas stiebrs vai ar ūdeni pildīta krūze.
Tloke Nauake - acteku mitoloģijā augstākā dievība (viena no augstāk dievību grupas), sākotnēji Tloke Nauake bija epitets dievam-demiurgam Tonatekutlam un Šiutekutlam.
Uicilopočtls - acteku augstākā dievība, sākotnēji acteku cilts dievs. Vēlāk Uicilipočtls kļuva par jaunās, zilās debess, kara un medību dievu, kā arī acteku aristokrātijas aizbildni. U. Bija viens no tiem dieviem, kam upurēja visvairāk. To attēloja kā antropomorfisku būtni ar kolibri formas cepuri, četrām dūņu bumbiņām rotātu vairogu un loku vai šķēpu metamo ierīci un šķēpiem rokās.
Nobeigumam jāmin, ka stāsts par Šipetoteku un Kamaštli, viņu savstarpējo konverģenci ir tikai viens, kas atrodas Bonampakas sienu gleznojumos. Gleznojumi parāda maiju glezniecības, dārglietu (mozaīkas maska un kaklarota), arhitektūras slēpto informāciju par viņu vēsturi un senajām tradīcijām Tas apstiprina iepriekšējās hipotēzes, ka maiji bijuši barbariska, kareivīga tauta, līdzinoties vēlākajiem actekiem, tātad šie pētījumi pamatos sagrauj daudzus vēsturiski iesīkstējušos uzskatus.
Atšifrējot tikai vienu no šiem sienu gleznojumiem, nonākam pie jautājuma, vai šīs cīņu ainas, kuras atklāja 1946.gadā, vispār attēlo patiesas cīņas. Tas tomēr liek domāt, ka pareizs bijis uzskats par maijiem kā miermīlīgu tautu.
[1]Mitoloģijas enciklopēdija „Latvijas enciklopēdija,”’ Rīga, 1993, 60 .lpp.
[2]Iemiesojums cilvēka formā.
