Voroncova pils, Alupkas
Grāfa M.Voroncova pils Krimā.
Atrašanās vieta. Ukraina, Krima, Alupka.
Vēsture. 1783.gadā Krima pēc kārtējā krievu-turku kara pārgāja Krievijas impērijas īpašumā un tad sākās plašas mežu stādīšanas pussalā un zemesgabalu izpārdošana krievu muižniekiem. Viens no pirmajiem zemi nopirka Balaklavas grieķu bataljona komandieris F.Revelioti. Tomēr vieta bija sausa, naudas tās iekārtošanai vajadzēja daudz, tādēļ 1823.gadā, kad to nopirkt piedāvāja ģenerālgubernators M.Voroncovs, viņš daudz netielējās un to pārdeva.
Pašam Voroncovam te iepatikās tik ļoti, ka nosprieda būvēt vasaras rezidenci - ziemas rezidence viņam atradās Odesā. Iesākumā to plānoja kā līdzīgu Odesas savrupmājai, tomēr 1827.gadā Voroncovs devās uz Angliju (tur arī bija pagājuši viņa bērnība un zēna gadi) apciemot tur dzīvojošo tēvu, un šī brauciena rezultātā viņa plāni kardināli mainījās.
Tika nolemts jauno pili būvēt Tjūdoru laikmeta stilā, papildinot to ar modīgiem austrumu motīviem, lai pasvītrotu vietējo kolorītu. Atrasts tika atbilstošs arhitekts - tais laikos Lielbritānijā pazīstamais Eduards Blors. Protams, ka viņš nebija bijis Krimā un arī netaisījās turpu braukt - darba procesa nodrošināšanai viņam piestādīja Alupkas apkārtnes ainavu gravīras un viņš speja jaunbūvējamo celtni "piesiet" apvidum. Celtniecību uzsāka 1828.gadā un to vadīja arī anglis - jauns un ļoti enerģisks arhitekts Viljams Hunts. Interesanti, ka par celtniecības materiālu izvēlējās vietējo pelēkzaļo akmeni - diabazu jeb grunšteinu ("zaļais akmens"), kas bija neparasti izturīgs un cietāks pat par granītu. Pats ķeizars Nikolajs I, kas apmeklēja Krimu 1837.gadā, rakstīja par jaunceltni, ka tā būšot "māja," kas ir vienīgā tāda gan arhitektoniskā gan izmantojamo materiālu ziņā. Pie tam lielu iespaidu uz ķeizaru atstāja tieši diabaza akmens. Voroncovs tiem laikiem bija ļoti turīgs, tādēļ varēja atļauties šādu celtniecību.
1851.gadā pils celtniecība bija pabeigta - ierīkotas pēdējās terases, uzstādītas vāzes un strūklakas, Pils kļuva par īstu mākslas darbu, britu-indiešu arhitektūras šedevru.
1945.gadā Jaltas konferences laikā te bija V.Čerčila rezidence.
10 gadus pēc Čērčila te viesojās Dž.Neru.
Te filmēta 1978.gada filma "Trīs muskatieri" ar Mihailu Bojarski D'Artanjana lomā.
Apraksts. Tā, lūk, romantisma ēra, kas iestājās pēc Napoleona kariem, cienīgi iemiesojās šai britu arhitekta un Krimas ainavas objektā. Centrālais korpuss veidots ar indiešu arhitektūras elementiem. Pasaulē nav daudz celtņu, kur neparastā un harmonoiskā veidā sadzīvo dažādi arhitektūras stili un vēstures laikmeti - šī pils vienlaicīgi līdzinās viduslaiku pilij no "vecās labās Anglijas" un indiešu pilij no Lielo Mogolu laikmeta, tātad eklektika.
Pils ziemeļu fasādē pirms parādes pagalma ir vārti vēlās angļu gotikas stilā kā viduslaiku bruņinieku pilīs. Interesanti, ka torņi ar dižgabalu šaujamlūkām 2.stāva līmenī abās vārtu pusēs veido nelielu leņķi, kas tīri vizuāli pasvītro to "aizsardzības" raksturu. Tai pat laikā ziemeļu puses fasāde, kas vērsta parka virzienā, jau izskatās kā Lielo Mogolu laikā celta, kamēr galvenais korpuss būvēts izsmalcinātā Elizabetes laika stilā. Tikām no dienvidu fasādes, kas vērsta pret jūru, un pie kuras ved platas parādes kāpnes ar marmora lauvām uz pjedestāliem, dveš arābu austreņu motīvi un pat uzraksts uz centrālā portāla veikts arābu mēlē - 6 reizes atkārtota frāze "Nav cita uzvarētāja, kā vien Allāhs!" Tiek uzskatīts, ka tā ir patiesa arhitekta Blora veiksme, jo sanācis, ka centrālais portāls vienlaicīgi līdzinās Sv.Jura kapellai Vindzorā un Masdžida mošejai Deli.
Pils interjers. Interjerā bija pulēta diabāza kamīni, kas pulēšanas dēļ arī šodien izskatās kā jauni. Daudzās pils istabas iekārtotas gan eiropeiskā, gan arī austrumnieciskā stilā. Šeit ir gan angļu mēbeles no ozola, gan tīri austrumnieciska istabas strūklaka - izveidota gotiska kamīna stilā un atgādina "Asaru strūklaku" no Bahčisarajas pils. Tomēr pilnīgu "Asaru strūklakas" kopiju var aplūkot Voroncova pils Bahčisarajas pagalmā. Ozolkoka paneļi uz sienām un kesona griesti labi sader ar baltām veidotām rozēm, kas vijās pa Gaišzilās viesistabas (Голубaя гостиннaя) sienām - tā veidota līdzīga vienai no Seraskīrpašā telpām Stambulā. Tā ka Austreņu un Rieteņu kompilācija turpinās arī pils iekšienē.
Pils parks. Tas ir ārkārtīgi krāšņs ar izsmalcinātiem koka, marmora un audumu izstrādājumiem.
Dārzu sāka veidot 1824.gadā, kad tam īpaši no Vācijas tika uzaicināts dārznieks Kārlis Kebahs. Viņš iestādīja šeit vairākus tūkstošus koku, pie kam daudzi no tiem speciāli tika ievesti no Japānas, Dienvidamerikas un Vidusjūras zemēm - korķozoli, itāļu priedes, palmas, araukārijas, magnolijas udc. Mūsdienās te aug vairāk kā 200 pašu eksotiskāko koku un krūmu sugu. Daudzi no augošajiem kokiem ir ārkārtīgi resni, pie tiem fotografējas tūristi.
Parkā ir baseini ar gulbjiem, jaukas ēnainas taciņas un divi haosi - Mazais un Lielais, kas ir visai mežonīgi, bet estētiski akmenskritumi. Pie Lielā haosa ir tējnīca ar vietējām zāļu tējām.
