Aliens

Golems. Pagātnes dzēšana

Rakņājoties pa grāmatplauktiem, atradu čupiņu piemirstu brošūriņu. Krievu valoda, 1991.-92.gg. Padomju brīvībā pasprukušās preses brīvās mīlas laiks. Viltus zinātnes vēl nav atpazītas, un akadēmiķi – viltus zinātņu apkarotāji, vēl nav organizējušies.

Nosaukumi vien ir ko vērts: „Vai nāve ir neizbēgama?,” „Gaišredzība aparātu vietā,” „Kā būvēta laika mašīna?,” „Vai būs pasaules gals?”
Skan tīri mūsdienīgi, vai ne?

Izkonspektēju vienu. Brošūriņas nosaukums - „Pa seno astronautu pēdām” Kā zināms, tie lidojuši ar vimanām, un kurš gan nav vimanas redzējis?

Taču ir viena problēma - NLO un NIO (Nesaprotams Izrokams Objekts) artefakti pazūd. Bija, un izbija, bija un nav.
Skeptiķiem viss ir skaidrs – pierādījumi nav bijuši.
Entuziasti ir apjukuši.

Lielākais NLO riebējs, kādu man gadījies lasīt, ir ASV astronoms Donalds Menzels. Bieza grāmata, reiz bija izdota latviski.
Uzstādījums bij skaidrs uzreiz – ticībā pieņemts, ka NLO nemaz neeksistē, vēl tikai jāpabāž apakšā pierādījumu bāze: kosmiskie kuģi, lidmašīnas, mākslīgās saules, putniņu bari, mirāžas, tīšuprāt apmāns un cilvēku murgi.
Pats Menzels 2.Pasaules kara laikā ir kalpojis par militārās informācijas šifrētāju.
Viņš arī parakstījis vienu no Rozvelas protokoliem. Visu cieņu šifrēšanas seciālistam – darbs profesijā. Tikai viens jautājums – kāpēc vispār ir protokoli, ja Rozvelā nekā nebija?
Tad jau man interesantāks liekas pats Dēnikens, viņš vismaz faktus nesauc par zinātni. Pat arī tad ne, ja fakti ir viltoti.

NLO ir redzēti vienmēr. Tos katra laikmeta apziņa ietērpj savas izpratnes formās. Pēc Otrā Pasaules kara šī forma iegūst tik pazīstamo lidmašīnu apveidus, mazliet noapaļojot stūrus. Trīsstūrus lidojam redz joprojām, eņģeļus lidojam neredz.
Sevišķi daudz NLO novērojumu ir pēc 1947.gada. Par tiem, inkognito – kauns taču, sāk interesēties arī zinātnieki. Kauns tāpēc, ka spīd un laistās, bet noķert nevar. Kauns tiek kompensēts, paziņojot - tur nekā nebija.

1951.g., zem pseidonīma, iznāk it kā fantastisks romāns „Mēness impērija.” Elite zin, ka tā autors ir Austrijas Kosmisko Pētījumu centra sekretārs, pazīstams zinātnieks Fridrihs Hehts. Zinātnieki darbu lasa ar interesi, taču publiski intereses izrādīšanā atzīties nedrīkst.
Ap to pašu laiku savu NLO kontraversiju dod viens no 20.gs. erudītākajiem cilvēkiem, psihologs Karls Gustavs Jungs.
Junga versija: NLO uzvedas kā nemateriāls objekts, tas ir līdzīgs nesveramajām domām. Junga izpratnē doma ir reālāka par dzelzsgabalu. Patērētāja izpratnē – otrādi.

NLO piedzīvojumu bijis tik daudz, tai skaitā militāristu fiksētu, ka ap 60–tajiem gadiem tiem spīdēja iespēja tikt iekļautiem zinātniskajos pētījumos. Taču, tāpat kā ar artefaktiem, nejaušu gadījumu virkne NLO legalizāciju nepieļauj.

Sešdesmitie gadi. Gagarins „ir bijis Kosmosā” – vismaz daudzi tā domā. Radiotehnika ļauj sākt kosmosa signālu meklējumus. Padomju matemātiķis Agrests iesaka meklēt bijušo apciemojumu pēdas tepatās uz zemes. Igors Kurčatovs, padomju zinātnes milzis, ir gatavs rekomendēt Agresta rakstus „PSRS Zinātņu Akadēmijas vēstīm.” Bet Kurčatovs tiek izdzēsts no Zemes, skeptiķu valodā runājot – nomirst. Agresta raksti tiek noraidīti kā pārāk drosmīgi. Būt bijis internets, varbūt mēs zinātu vairāk.
Līdzīgi Agrestam domā ASV astrofiziķis Karls Sagāns. Viņš kritizē tai laikā pieņemto domu, ka radiosakari ir labākais veids starpcivilizāciju saziņai. Babiloniešu raksti vēsta par dīvainām būtnēm, kuras sākušas Šumeru civilizāciju. Pēc Sagāna domām, tie varēja būt citplanētieši.
Taču Agresta un Sagāna aicinājumi meklēt NLO pēdas uz Zemes dzirdīgas ausis neatrod. Vēsturniekiem, arheologiem, folkloristiem, paleontologiem pierastāk meklēt cilvēku atstātas zīmes. Zinātne tēmu atdeva citiem.

Talantīgākais no „citiem” ir Ēriks fon Dēnikens. Zinātnes ierobežojumu neapgrūtināts, Dēnikens lido sapņos un īstenībā. Parādās darbi par visādām ģeogrāfiskām vietām, ar fotouzņēmumiem un idejām. Tiek uzņemta triecienfilma „Atmiņas par nākotni.” Diemžēl, ar dažiem blēdīgiem kadriem. Skeptiķu nolādēts, Dēnikens iekaro pasauli.
Uz visiem jautājumiem Dēnikenam ir pārliecinošas un labas atbildes. No Dēnikena viedokļa pārliecinošas, bet ne no zinātnes viedokļa. Zinātne pieprasa artefaktus.

1975.g. Ukrainā, no 8 metru dziļuma, ekskavātors izrok lodi. Lielums 8,8 x 8,5 cm. Mālu slānis, no kuriem lode ir izrakta, tiek datēts ar 10 miljoniem gadu. Lode pēc izskata atgādna necaurspīdīgu stiklu, bet klāta ar sāļu nogulsnēšanās kārtu - tas varētu apliecināt senumu.
Lode vispirms nonāk vietējā muzejā, pēc tam pie zinātniekiem. Rentgena caurskatē redzams, ka vidū ir neregulārs dobums. Lodes ārējās formas matemātiskā analīze liecina, - „konstruktors” lietojis nevis decimālo, bet uz 24 balstītu skaitīšanas sistēmu.
Mēģinot noteikt vidū esošā dobuma blīvumu pēc lodes smaguma centra, zinātnieki ir šokā. Dobums izrādījies ar negatīvu blīvumu. Pētījumu atskaitē teikts:” Tas būtu izskaidrojams tad, ja dobums būtu antimatērijas glabātuve.”
Ekskavatorists esot mēģinājis to lodi pārsist pret ekskavatora kausu. Labi vien, ka viņam tas neizdevās, citādi mēs te netusētu? Ja nopietni, tad pie golemiem nav zināms, kas antimatēriju ierobežoja, lai lode neuziet gaisā.
Zinot citu artefaktu dabu, lodes tālākais liktenis nojaušams: pirms pētījumu pabeigšanas muzejs pieprasa lodi atpakaļ. Pēc tam lode pazūd ar galiem. Bijis – nebijis, tā kā Kurčatovs.

Dīvaina uzvedība, bijis – nebijis, piemīt ne tikai cilvēkiem. Arī slavenais „Zalcburgas meteorīts” (it kā meteorīts, bet ar iegravētu joslu pa ekvatoru) te uzrodas, te pazūd. Vai iespējams nemateriālā veidā iedarboties uz pagātni, likvidējot lietišķos pierādījumus? Helmuts Šmits un Merilina Šlica (ASV Parapsihologu asociācija) domā, ka daļēji ir. Citēju grāmatu „Hologrāfskais Visums,” 239.lpp.:
„Nākotne varētu nebūt vienīgais, ko var mainīt ar domas spēku. 1988.gada ikgadējā Parapsihologu asociācijas konferencē, Helmuts Šmits un Merilina Šlica paziņoja, ka prāts varētu būt spējīgs mainīt arī pagātni.
Viņi pierakstīja tūkstoti dažādu skaņu secību nejaušības kārtībā. Katra šāda secība sastāvēja no simt dažāda garuma toņiem, no kuriem daži bija ausij tīkami, bet daži tikai trokšņi.
Izvēli izdarīja dators pēc „gadījumskaitļu principa,” un, pēc varbūtības likumiem, katra secība saturēja 50% patīkamo skaņu un 50% trokšņa.
Šos ieskaņojumus pa pastu izsūtīja pētījumu dalībniekiem ar uzdevumu – klausoties, ar domu spēku, pagarināt patīkamo skaņu ilgumu.
Kad ierakstus pārbaudīja, izrādījās, ka patīkamo skaņu ilgumi bija kļuvuši garāki, nekā troksnis..

„Pati ideja, ka mēs varam psihokinētiski mainīt notikumus, kas jau ir atgadījušies, ir visai neomulīgs paziņojums, jo esam dziļi ieprogrammēti noticēt tam, ka pagātne ir sasalusi kā tauriņš stiklā... Tomēr hologrāfiskajā Visumā – Visumā, kurā laiks ir ilūzija un realitāte nav nekas vairāk kā prāta radīts attēls, - ir vēl kāda iespēja, pie kuras mēs varētu pierast.” (Talbots „Hologrāfiskais Visums”)

Ja jau Lielais Lācis cer okupāciju un aneksiju ar domu spēku padarīt nebijušu, varbūt cipīši spēj likvidēt arī bijis nebijis artefaktus? Tikai – kāpēc viņiem tas vajadzīgs un kāpēc tas vajadzīgs mums?
 

Pirmo reizi publicēts 16.06.2010. Aliens.lv iepriekšējā versijā.