Aliens

Dāgs Lasmanis. Par elektronisko balsu fenomenu...

Par elektronisko balsu fenomenu un instrumentālo transkomunikāciju, jeb Tiltu starp Paralēlajām Realitātēm.
(tulkots no D.P-P.)

Kāds rakstnieks kādreiz savu laiku nodēvēja par „feļetonu laikmetu.” Lai gan – tas bija dzelzs ieroču intensīvas kaldināšanas laiks, gatavojoties pasaules iekarošanai. Patlaban nets pārpilns ar hohmām, blefu, dezinformāciju, iztālām vai atklātām manipulācijām ar sabiedrisko domu. Pie kam, šīs izmainītās patiesības avoti nereti atrodas cits cita iznerrošanas sfērā. Visi māna visus.

Ir vēl kāda iezīme – bailes. Nepārtraukts stress, radot pretinieka tēlu, un tad to nolādot un drudžaini gatavojoties karam ar to. Izsaukt draudu sajūtu, vai pasaules bojāejas ainas cilvēku iztēlē, lai... – gūtu peļņu uz psihozes rēķina.

Atsevišķam („mazajam”) cilvēkam nolaižas rokas neietekmējamo, pārcilvēcisko procesu priekšā. Šo „agregātstāvokli” tiražē un pie tam - aizgūtnēm - informatīvās apmaiņas līdzekļos. Kas tiražē? Kāpēc? Tikai tirgus konjunktūras uzturēšanai?

„Mazais cilvēks” dumpojas – dezorganizētību un individuālās pašapziņas kritumu aizstāj ar „blusas kodienu” - pārspēkam... Viņš ceļas izjokot Absolūto Varu ar mistifikāciju starpniecību, izplatot hohmas, datorvīrusus (te nav runa par „organizēto noziedzību” vai „politisko pasūtījumu”). „Mazais cilvēks” pieslienas „mazo cilvēku apvienībām,” piemēram domu biedru grupai „sazvērestību teorija,” vai dodas pāri ielai uz tatoo salonu, lai izrotātu sevi ar kādu draudīgu emblemātiku.

Rast eksistencei motivāciju, ja esi norobežotā, turpat naturālā saimniecībā – viena lieta, bet to pašu censties sabiedrībā, kurā pretstati draudzīgi mijas vietām: demokrātija – totalitārisms, brīvā izvēle – nāves sods, puritānisms – pornogrāfija, vara - mistifikācija u.t.t., tur prātiņš sāk „rotēt ap savu asi”...
Iestājas ne tikai izmainītas apziņas, bet – Citas Realitātes stāvoklis tevī. Un ar likumībām, kādas vairāk raksturīgas personības dalīšanās sindromam.

Jau lieliskais un pretrunīgais Nikolā Tesla prognozēja, ka gadījumā, ja Realitāte ir kā daudzslāņains pīrāgs, sastāvošs no n-tajām suverēnām realitātem, starp kurām pastāv kādas kopējas likumības, tad, balstoties uz šīm - kopējām, var rast pārejas tiltus starp bezgalībām. Piemēram, pats prastākais elektromagnētiskais lauks, - un, skat, - varbūtējs atskaites punkts saiknei starp hipotētiskajām „paralēlajām pasaulēm” rokā.

Vēlākajos gadu desmitos aizsākās pirmie konkrētie mēģinājumi tilta hipotēzi iedzīvināt praksē. Attīstoties radioviļņu un to uztvērējiekārtu, kā arī magnētiskā ieraksta tehnoloģijām, tur un šur parādījās ziņojumi par jocīgiem „fona efektiem,” par „balsīm nenokurienes.”

XX gs. sākums, vidusdaļa iezīmīga ar savstarpēji noliedzošu pasaulsuzskatu līdzāspastāvēšanu: ateisms un reliģiozitāte, reliģiskais fundamentālisms un materiālisms, humānisma sludināšana un humanitārais nihilisms. „Neformāļus,” puszinātnisko eksperimentu veicējus vairs nenomētā ar akmeņiem vai neliek uz sārta. (Tos pārpērk, viņu patentus nobloķē, viņus pašus parāda komiskā kontekstā u.t.t.) Šķietamā „zaļā gaisma” parapsiholoģijai, ...alternatīvajām zināšanām, apauga ar spocīgām atļautības un apslāpējuma kārtām.

No vienas puses, kas tevi tura, - pērci elektrotehniskās ietaises, aparātus, diodēm piebāztas kastes, un sazinies ar dievszi ko, ja jau tā gribās. No otras puses – dīvaina sabiedriskā indiference, gatavība našķoties ar mūžam servēto Atlantīdas meklējumu torti, ar mulsinošajiem „čakru” virpulīšiem personiskajā ķermenī, karmām un Radītāja nodomu paskaidrošanu nezinīšiem, gatava godzillām, frankešteiniem, savstarpējiem konfesiju ķīviņiem, kā arī starpvalstu aneksijām un tirgus pārdalēm ar militāra spēka starpniecību, galu galā gatava pasaules monopolizācijai un saldajam diktātam pāri visiem, tikai ne iespējai sadzirdēt, teiksim, mirušā tēva vai mātes, vai, vēl jocīgāk, - eņģeļa balsi.

Asūnes pusē, Latgalē vietējs lauku papa pratīsies teikt, ka, jā, – viņš tādu Konstantīnu Raudivi zina gan, jo tas pierādījis Viņpasaules eksistenci. Savukārt normālam rīdziniekam paprasi – 99% purinās ausis, - neko nezinu, neko nedzirdu. Bet – pasaulē? Aiz mūsu robežām Raudives vārdu pazīst pat vairāk nekā Sibīrijā dislocēto Latviju, reizēm.

Kas bija Konstantīns Raudive? Neieejot biogrāfiskos ekskursos, – viņš veicis simtiem, ja ne tūkstošiem nezināmas (?) izcelsmes balsu (?) ierakstus magnētiskajā lentē. Vienkārši – paņem magnetofonu (diktofonu), pieslēdzies radiaparātam, kas uzskaņots uz fonu starp divām (nosacīti) raidstacijām un... Vai pat vēl primitīvak – ņem to pašu ieraksta daiktiņu, ieklikšķini tukšumā, proti – neaizpildi to ar savu tērgāšanu vai vēl kādiem sadzīves trokšņiem, un...

Protams, nedaudz vienkāršoju, bet shematiski – tā.

No pagājušā gadsimta 50.-tajiem gadiem līdz pat mūsdienām, pateicoties atsevisķiem entuziastiem, kā arī pusprofesinālām pētnieku grupām, pat veselām organizācijām (vienu otru diskrēti finansējis (tā baumo) pat Svētais Krēsls Romā), saradās gūzma ierakstu materiāla (kā fonētiska, tā vizuāla, un vēl cita veida). Šie materiāli it kā liecina: jā – OTRĀ PUSE pastāv, un ir iespējams saziņas tilts ar starp TO un ŠO PUSI. Jauki un skaisti!

Taču, tā vietā, lai mēģinātu korelēt datus no turienes ar šejienē notiekošo, skatīt – kas un kāpēc, tā vietā, protams, protams, - uzņēmīgi ļaudis piedāvāja – par maksu – tiešsaziņu ar aizkapa pasauli. Ideja veca kā pasaule. Arī antīkie orākuli taču par pakalpojumiem ņēma „kukišu,” ne?

Peļņa pasaules apjēguma, pārveides vietā? Peļņa?

Ortodoksālā baznīca (kristieši nedaudz vairāk, musulmaņi – mazāk, bet, vēl nesasaistītāki aizspriedumos, šķiet, ir budisti u.tml.) – nevarēdama gūt jēdzīgu priekšstatu par situāciju, respektīvi – „kontrolpaketi,” automātiski šo neskaidro un slideno faktu, šo neprognozējamo fenomenu iedalīja tabu kategorijā, iegrāmatoja zem birkas: Stāt! - Pretinieks!

Dīvaini, bet tikpat rezignēti, lai neteiktu vairāk, pret EVP (elevoice phenomenonctronic) izturējās „oficiālā zinātne.” Ignorēja. Daļēji argumentēti, jo fenomens bija nepakļāvīgs, kā kaķis, kas iet, kur pašam patīk. Pat kaķi ir vieglāk metodoloģizējami. Taču, no otras puses, tas izskatījās arī tā: ar raupjajiem esošās cilvēkpieredzes instrumentiem – aprakstīt parādības, kuru algoritms ir cits... Algoritms ir cits?

Pēdējo 50-70 gadu laikā, kopš sporādiski tiek vākti šādas saziņas dati, to saradies iespaidīgs daudzums. (Skaitās, ka ITC - Instrumental Transcommunication - sakaros informācijas apmaiņa ir atgriezeniska, vai vismaz – šķietami tāda, un tu vari sarunāties (?), lai arī specifiski, - ar balsīm – būtnēm, kas sevi lielākoties personificē ar kādu no aizgājējiem.)

Vienlaikus – vairāk jautājumu nekā atbilžu.

Nepietiek ar to, ka Konstantīns Raudive šādi ierakstīja savas mirušās mātes (?) vārdus: - Touta, mosties! – viņa (?) mazliet saasinātā, kaut kādā tādā kā tehniskā intonācijā – no turienes (?) it kā sūtīja uzsaukumu Konstantīnam. Figurē dialogu ieraksti ar K.Raudivi (pēc viņa "oficiālās" nāves, kuri gan tagad tiek ieskatīti par falsifikāciju). Eksistē visnegaidītākās vārdiskās komunikācijas ar raksturīgo, diezgan īpatnu it kā turieniešu leksiku – aprautu, ļoti koncentrētu izteiksmi, vārdu, jēdzienu sapludinājumiem, it kā ekonomējot laiku un enerģiju.

Tas nava viss. Pastāv ieraksti arī tādām balsīm, kuras autorizējas kā ...ne cilvēki. Diapazonā no ...velna (?) līdz ...eņģeļiem. Pirms gadiem atpakaļ mani ieinteresēja ITC-EVP ieraksts, ko bija īstenojusi (tā pieteikts) kāda itāļu pētnieku (Marcello Bacci, Mark Macu) grupa. Šajā balsu fiksācijā skan ...eņģeļu (?) dziedājums. Uz mēles tobrīd bija teikt – tie dzied ne kā cilvēciskie koristi, kas automātiski dara, ko diriģents liek, bet, kā būtnes, kas aiz sevis nes dziļu pārdzīvojumu. Katra balss kā individuāls, dziļš spēks. Tagad, pēc gadiem... es vairs tik drošs neesmu. Nepavisam ne. Bez tam – neesmu iepazinies literatūrās, vai arī šī balsu fenomena pētnieku grupa jau nav atzīta par blēžiem. Vai ko tur vēl...

Vairāku iemeslu dēļ. Izvirzītas visdažādākās šī fenomena interpretācijas. No cilvēciskā, kā šo impulsu rezonanses avota, līdz mehāniskām vides atbalsīm vai psiholoģiska rakstura halucināciju versijām u.t.t. Zīmīgi, ka šajā imitāciju un „cauri iznešanas” laikmetā šie eksperimenti uzrāda lielu atšķirību starp ierakstu dažādajām kvalitātēm, gan fonētiskajām, gan saturiskajām. Pārsteidz tas, ka zināmas intereses spiediena apstākļos, fenomena apzināšana pavirzījusies uz priekšu - cik? Tik cik „melns aiz naga.” Vēl vairāk, kā jau teicu sākumā, tā burtiski „buksē uz vietas.”

Gandrīz vai uzkrītoša ir valdošo varas institūciju ārēja klusciešana šī fenomena sakarā. Un kāda gan daļa varai (izpildvarai?) par aizkapa dzīvi, kamēr tā tur turas kaut kur „aiz kadra”?! Zemes finansu (tātad – enerģētiskie) resursi tiek šķiesti pa labi un kreisi, tikai ne tam, lai definētu, iespējams to, kas sagaida ikvienu – nāve vai ...pēcnāves dzīve. (Tikpat izplūdušas, miglainas ir zemes cilvēku „pētnieciskās izpausmes” – klīniskas nāves un tai tuvo stāvokļu (NDE - Near-Death Experience un OBE – Over Body Opinion) priekšstatu lokā.)

Tas atgādina blokādi, pie kam, ne tikai vispārējā ziņā, bet blokādi arī katra cilveka apziņā: ieraudzīju - neredzēju, dzirdēju, bet nesaklausīju. Šķiet, galvenais cilvēku uzdevums šeit uz Zemes – „knakstināties ap savām drabiņām un neskrullēt ausis”... (Man te patika vienā diskusiju komentārā formulējums: babki i djevki... – lūk, kas kustinot VISU!)

Kapēc? Kapēc producēt apstākļus, kas izsauc vardarbību, falšus enerģētiskos patēriņus, cilvēkekspluatāciju, kapēc radīt likumus, un priekšnoteikumus, pat vairāk – provokatīvus tracinājumus to pārkāpšanai, lai pēc tam tiktu sodīts, sists, pazmots līdz pat nāvei, un pa laikam bez tiesībam uz apžēlošanu? Kas cilvēkiem devis tiesības – neapžēlot?

P.S. Autoram bija jāpiestrādā dažu labu gadiņu, kamēr uzcītība atalgojās ar skaidru, bez jebkāda radio fona starpniecības saņemtu balss ierakstu.
Tipisku.

Post criptum. Šo drīkst publicēt, autors ir atļāvis.
Pirmo reizi publicēts 06.12.2010 Aliens.lv iepriekšējā versijā.