Aliens

Golems. Hologrāfija

1. Tehniskā hologrāfija. Katrs būs redzējis hologrammu uz automašīnas vējstikla, naudas papīra vai Rīgas Balzāma korķa. Lai tā un šitā varētu redzēt, stipri savu roku ir pielikuši divi ASV dzīvojuši baltieši – Juris Upatnieks un Emmets Leits (igaunis?). Upatnieks tagad uzturas arī Latvijā. Sveiciens!

Pirmā abu elektroniķu radītā hologramma ir dolārs – mīļš un kārdinošs, tikai sagrābt nevar. Spokus neķer aiz stērbelēm.
Holos - grieķ. – "pilns." Grafo – "rakstu." Pilns pieraksts.

Fotogrāfija pilnu pierakstu nedod – melnbaltā – viļņa amplitūda. Krāsainā – amplitūda un frekvence.
Hologramma reģistrē arī viļņa polarizāciju un fāzi – pilns pieraksts. Polarizāciju ar aci redzēt nevar. Fāze dod iespēju trīsdimensiju objektu attēlot uz divdimensiju virsmas.
Hologrammu rada divu gaismas viļņu interferences aina. Interference rodas arī uz ziepju burbuļiem, plānās eļlas plēvēs un citur, bet nenes jēdzīgu informāciju. Lai rastos hologramma, diviem gaismas viļņiem jābūt koherentiem, pie tem vienam no tiem vēl modulētam.
Tagad koherentus viļņus iegūst ar lāzera staru. Kad strādāja Upatnieks, vēl lāzeru nebija. Viņš pamanījās koherenci iegūt ar difrakcijas režģi.

Viens no koherentajiem viļņiem ir pamatvilnis. Otrs – priekšmeta vilnis – tas savu modulāciju iegūst, atstarojoties no holografējamā priekšmeta. Pēc tam abi viļņi, krustojoties, interferē. Tā arī ir hologramma. Ja viļņi krustojas gaisā, rodas dināmiskā hologramma – hologrāfiskais kino, kuru var novērot radīšanas momentā. Komerckino pagaidām neiznāk, jo dināmisko hologrammu var novērot tikai ierobežots cilvēku skaits (staru fokusēšanās dēļ).

Hologrammu var ierakstīt nelineārā vidē (nelineāra vide gaismas ietekmē maina īpašības). Tāda vide ir parastā fotoemulsija, šķidrie kristāli, polimērs reoksāns un citi zemes pīšļi. Tādās vidēs rodas interferences kūlīsu un mezglu „spoguļi.” Uz tiem laižot nolasošo, referento vilni, šie spoguļi atstaro tikai tos viļņu garumus, kas rezonē.
Parasti atskaņo (ar lāzera staru), kurš nāk no tā paša punkta,no kura tika laists pamatvilnis, hologrammu ierakstot. Bet var atskaņot arī ačgārni – lai nolasošais stars sākuma punktā atgrieztos. Tad redz, piemēram, putnu, it kā no iekšpuses – kā tukšu trauku. Vai tā dažreiz gleznoja Pikasso?

Briljuena tipa hologrammas. Te nemaz nav vajadzīgs nolasošais vilnis: skaņai krītot uz blīvāku virsmu (piem. sēroglekļa pulvēri), rodas hologramma. Tā var dabūt atmiņai līdzīgas asociācijas.

Hologrāfiskā interferometrija. Ja holografē priekšmetu pirms lietošanas (piem – autoriepu), un pēc, nodilušajās vietās redzama tumša josla. Tā testē lidmašīnu riepas.

Skaitļu hologrammas. Ir iespējams matemātiski aprēķināt konstrukciju, un fiksēt to datorā. Uz datora ekrāna var dabūt reāli neeksistējošas, izdomātas „ būtnes.” Tā Ričards Dovkinss radīja izdomātu kukaini, kurš „evolucionēja” pēc izstrādātās programmas. Ar to tika pierādīta darvinistiskā evolūcija, aizmirstot, ka mākslīgā kukaiņa evolūcija ir intelekta radīta un notiek pēc algoritma, ne haotiski, kā Darvina teorijā.

Ultraskaņas hologrammas. Slimnīcu Ultraskaņas sonorogrāfs. Skaņai, krītot uz šķidrumu, veidojas reljefs. To, vienlaicīgi apstarojot ar nolasošo vilni, attēlu var novērot uz ekrāna.
Pieliekot vienu pie otra, summēšanās notiek tikai lielo priekšmetu pasaulē. Ja viļņa galotne trāpa otra ieplakā, viļņi dzēšas. Tā rodas „atļautās elektronu orbitas” atomā. Elektrons ir tur, kur viļņu galotnes summējas – tas arī ir elektrons.

Difūzās hologrammas. Tās iegūst, apstarojot holografējamo objektu caur matētu stiklu. Tuvplānā tāda hologramma atgādina saduļķojumu, „troksni,” bet tajā regulāri atkārtojas noteiktas konfigurācijas, tikai tas vairs nav primitīvais šlāgera, bet simfonijas ritms. Atskaņojot difūzās hologrammas, iegūst viskvalitatīvākos attēlus. Arī intronā, nekodējošajā DNS daļā (97%), regulāri atkārtojas noteikti fragmenti. Domā, golem, domā - sliņķis mudina pats sevi.

2.Hologrāfiskais Universs. Domājis bija arī Stīvens Hokings, un izdomājis, ka Melnais Caurums nebūs vis pilnīgi melns – kvantu fluktuāciju dēļ drusciņ tiek izstarots no virsmas, un šito „drusciņ” var nolasīt. Pēc nolasītā starojuma uz virsmas var izrēķināt informācijas daudzumu cauruma iekšpusē, jo temperatūra, entropija un informācija ir saistītas. Bet trīsdimensiju informācijas atspoguļojums uz divdimensiju virsmas ir hologramma. Ka ne tikai Melnajiem Caurumiem, bet visam Universam ir hologrāfiska uzbūve, to, izmantojot „Brānu teoriju,” 1997.gadā ir izrēķinājis Huans Maldacena.

Pirms zinātniekiem to kaut kā bija nojautuši mistiķi. Viņu: „Kā apakšā, tā augšā” – tā ir viena hologrāfijas pazīme (Bībelē – zemes Templim ir prototips debesīs). Tehniskajā hologrammā to var novērot, salaužot ieraksta plāksnīti arvien mmazākos gabalos. Lauskām kļūstot kritiski mazām, pasliktinās redzamā kvalitāte, bet pilns attēls saglabājas. Tā ir hologrammas fraktālā autosimiliaritāte (pašlīdzība). Tāda pati pašlīdzība ir daudz kur nedzīvajā un it sevišķi dzīvajā dabā (skat.raksteli „ Matrjoškas”). Pašlīdzīgi, tātad hologrāfiskas, ir ne tikai lielas un mazas zemestrīces un cilvēka sirds ritma neregularitātes, bet pat tautas skaitīšanas dati un korporāciju pērdošanas un izmaksu rādītāji. Universs ir pašlīdzīgs, hologrāfisks visos līmeņos (Pakāpju funkciju likums ).

Hologrāfijā nav laika un telpas – kaut kam iekrītot Melnajā caurumā, tas momentāli atspoguļojas uz Melnā Cauruma virsmas. Šādu ārpuslaika informācijas pārraidi starp kvantu daļiņām, eksperimentāli novērojis Alēns Aspekts (Orsejas Optikas institūts, Francija) 10 metru attālumā. Pēc tam „kvantu nelokālo sasaisti” jau 10 km attālumā novēroja Titela un Žizēna grupa. Tie vairs nav svaigi, nepārbaudīti eksperimenti. Šodien momentāla tālu daļiņu sazināšanās ir panākta smagam oglekļa izotopa atomam (t.s.bakminstera fullerenam) un pat kompleksām organiskām molēkulām. Vai no tās pašas operas nebūs Karla Gustava Junga un Volfganga Paulī definētās „sinhronitātes”?

Uzreiz šķiet apšubāmi, vai daļiņas ar miera masu, un pat organiskas molēkulas var pārsniegt gaismas ātrumu un sazināties momentāli (saziņas ātruma aprēķini ir E.I.Siliņa grāmatā „Lielo Patiesību meklējumos”).

Deivids Boms piedāvā citu izpratni: nekas nav jāpārsniedz. Momentālo nelokālo sasaisti mēs novērojam citā, hologrāfiskā, līmenī, kur nav ne telpas, ne laika, tātad nav nekas jāpārsniedz.

Bohma piemērs: Akvārijā grozās viena zivtiņa. To no dažādiem punktiem filmē divas telekameras. Mēs sēžam citā istabā un vērojam zivtiņu uz diviem ekrāniem. Nezinot eksperimenta uzstādījumu, mēs varam domāt, ka tur divas zivtiņas kaut kā momentāli sazinās – kad pagriežas viena, pagriežas arī otra. Patiesībā zivtiņa ir viena, divas ir tikai mūsu apziņā („biocentriskais visums").

Lai ir, cik ir, kas mums par daļu? Lūk, tas: mēs, trīsdimensiju būtnes, esam tikai četrdimensiju pasaules ēnas (trīdimensiju priekšmets ir četrdimensiju priekšmeta hologramma). Četrdimensiju būtnes var mūs apgriezt uz mutes, ja piecdimensiju būtne to neaizkavē. Piemini pirmās, otrās un trešās pakāpes kontaktus un - šampānieti Hokingam – par tālredzību.

Pirmo reizi publicēts 07.10.2009 Aliens.lv ieprieksējā versijā.