Aliens

Arja Nagardžuna Bodičitas skaidrojumi

Sanskr.: Bodhicitta vivaraņa nāma
Tib.: buang chub sems kyi ‘grel pa zhes bya bas

Paklanos dižajam Vadžrasatvam!

 Sacīts:

Brīvs no visiem priekšmetiem (dangos po): bez ajatanas, dhatu, skandhām, objekta un subjekta –tā kā visas dharmas vienlīdzīgas un bez savas būtības, mūsu prāts – sākotnēji ne-dzemdēts, un tukšs pēc savas dabas. (1)

“Kā Budas – Bhagavāni un dižie bodisatvas tiecas uz diženo Atmošanos, tā arī es, no šā brīža, līdz kamēr neatradīšos Atmošanās sirdī, tiekšos uz dižo Atmošanos, lai izglābtu neskaitāmās būtnes, atbrīvotu nebrīvos, nomierinātu satrauktos un aizvestu līdz nirvānai no ciešanām neatbrīvojošos.” Tā vajag bodisatvām, Slepenajā Mantrā darbības veicošiem, radot nosacīto bohičitu, kam piemīt cenšanās daba, ar kultivēšanas spēku radīt absolūto bodhičitu. Tāpēc skaidrošu tās dabu.

(1) Paklanos dižajiem Vadžras [turētājiem] – bodičitas iemiesojumiem, es izskaidrošu bodhičitas kultivēšanu, nosacītās eksistēšanas sagraujošu.
(2) Budas uzskata ka bodhičita nav aptumšota ar tādiem priekšstatiem, kā “es” un skandhas; tā vienmēr raksturojama kā tukša.
(3) Tiem, kuru apziņa līdzjūtības atmaidzināta, nākas cītīgi to kultivēt. Līdzjūtīgie Budas pastāvīgi kultivē bohičitu.
(4) Kad loģiski izpēti tā dēvēto atmanu, citticībnieku iedomāto, tad neatrodi tā vietu it nevienā skandhā.
(5) Skandhas eksistē, bet nepastāvīgas; tajās nav atmana dabas. Pastāvīgais un nepastāvīgais nevar būt saturošais un saturamais.
(6) Ja nav tas, ko sauc par “atmanu,” kā gan var būt pastāvīgs tā sauktais “darītājs”? Ja eksistētu subjekts, varētu izpētīt tā īpašības pasaulē.
(7) Tā kā pastāvīgais nevar [kaut ko] izsaukt ne pakāpeniski, ne uzreiz – ne ārpusē, ne iekšpusē, - nav tādas pastāvīgas būtības.
(8) Ja tas būtu varens, kāpēc tam būt atkarīgam? Tas izpaustu [visu] uzreiz. Tas, kas atkarīgs no kaut kā cita, nav ne mūžīgs, ne varens.
(9) Ja būtu kāda nebūt būtība, tā nebūtu pastāvīga, tā kā lietas (būtības) vienmēr mirklīgas un tādējādi netiek noliegts, ka nepastāvīgām lietām ir funkcionējošs spēks.
(10) Šī pasaule, atdalīta no atmana un tam līdzīga, [šravaku] priekšstatu iekarots par skandhām, dhatu, ajatanām, obekta un subjekta.
(11) [Budas] vēloties palīdzēt stāstīja šravakiem par piecām skandhām: fiziskajām, sajūtu, izšķiršanas, pamudinājumu un apziņas.
(12) Bet bodisatvām “labākais no divkājainajiem” (Buda) vienmēr izklāstīja tādu mācību par piecām skandhām: “Fiziskais līdzīgs putām.
(13) sajūtu – burbuļiem, izšķiršanas līdzinās mirāžai, pamudinājumi – [dobai] niedrei, bet apziņa līdzinās ilūzijai.”
(14) Fiziskā skandha izskaidrota kā piederoša četru elementu dabai. Pārējās [skandhas] noteiktas kā pēc savas būtības neattiecināmas fiziskajam. (2)
(15) Acis, [ar tām redzamās] formas un pārējais sadalās [astoņpadsmit] dhatās. Tie paši, kā objekti un subjekti pazīstami kā [divpadsmit] ajatānas.
(16) Ne fiziskā atoms, ne sajūtu orgāni neeksistē; vēl jo vairāk – darbības orgāni. Tāpēc “ģenerējošais” un “ģenerētais” pilnīgi nederīgi priekš ģenerēšanas.
(17) Fiziskā atoms neģenerē sajūtu apziņu, jo iziet ārpus sajūtu robežām. Varbūt, tos ģenerē [atomu] apkopojums? Bet tāds apkopojums nepieņemams.
(18) Kad analizē, sadalot telpiskās daļās, redzi, ka arī atoms tajās dalās. Kā var būt [nedalāms] atoms tas, ko analizējot sadala daļās?
(19) Viens un tas pats ārējais objekts uztverts dažādi. Tā pati forma, kas skaista [vienam cilvēkam] var būt savādāka [citam].
(20) Attiecībā uz vienu sievietes ķermeni askēts, miesaskārīgs [cilvēks] un [traks] suns ar trim dažādiem priekšstatiem: “līķis,” “kaisles objekts” un “barība.”
(21) Ja [apgalvot]: “Objekti darbojas pēc līdzības,” vai tas neatgādina konfūziju sapnī? (3) Miega un nomoda stāvokļos [lietu] darbība neatšķiras.
(22) Kas attiecas uz objekta un subjekta atspulgu apziņā, [nākas saprast], ka nav nekāda ārējā objekta, atdalīta no apziņas.
(23) Tāpēc ārējā objekta kā [neatkarīga], “reāla” lieta vispār nav. redzamās formas – [vien] individuālās apziņas uztveres [projekcija].
(24) Kā cilvēki aiz aptumšota prāta redz ilūzijas, mirāžas, gandharu pilsētas un tamlīdzīgi, tāpat uztveras forma un pārējais.
(25) Par skandhām, dhatu un pārējo tika mācīts [vien] lai novāktu priekšstatu par “es.” Taču [daži], novākuši šo [izpratni], ļoti laimīgi atrodas [priekšsstatā] “tikai prāts.” (4)
(26) Atbilstoši vidžjanavadistiem (6) šī daudzveidīgā [pasaule] reducējas apziņā. Bet kāda apziņas daba? Tūlīt izskatīsim.
(27) Muni mācība, ka “visa [pasaule] – tikai prāts]” paredzēta lai “bērniem” mazinātu bailes. Tā ne [māca] realitāti (tattva).
(28) [Trim dabas veidiem] (6) – iluzorajam, atkarīgajam un absolūtajam – piemīt tikai viena paša daba – tukšums. Tie – prāta priekšstati.
(29) [Bodisatvām], izpaužot entuziasmu Mahajānā, Budas mācība reducējas bezpatībā, [visu] dharmu līdzvērtībā un sākotnējā prāta ne-dzimšanā.
(30) Jogačari postulē kā galveno mūsu prātu (7). Viņi saka, ka transformācijas (8) rezultātā tīrais prāta apzinās pats sevi kā objektu.
(31) Bet taču pagājušais [prāts] neeksistē, un nākamais vēl nav sasniegts. Kā var pašreizējais [prāts] pāriet no vienas fāzes nākamajā?
(32) Tas, kas patiesībā ir (9) nav tāds, kāds rādās. Tas, kas rādās, patiesībā nav tāds. Apziņa bezpatīga savā būtībā: cita pamata (rten) apziņai nepiemīt.
(33) Dzelzs [priekšmets] ātri pagriežas, kad tam pietuvo magnētu. [Tad] šķiet ka tam piemīt prāts, lai gan prāta tam nav.
(34) Tā arī apziņa – pamats nereāla, lai gan šķiet reāla. Un, kad tā svārstās šurp - tur, [šķiet] ka tur visu pasauli.
(35) Kā okeānam un kokiem nepiemīt prāts, bet svārstās [no vēja], tā arī apziņa – pamats aktīva vien atkarībā no ķermeņa.
(36) Ja pilnībā izpratuši, ka “bez ķermeņa apziņa neeksistē,” tāpat teiksiet – kā gan var būt [apziņai] individuālā paš – apziņa (rang rig)?
(37) Sakot, ka individuālā paš – apziņa [eksistē], tāpat apgalvo ka tā [ir] lieta (dangos po), bet pie tam taču saka: “Nedrīkst teikt “Lūk tā!””
(38) Lai pārliecināties pašiem, un pārliecinātu apkārtējos, gudrie vienmēr rīkojas bez [loģiskajām] kļūdām.
(39) Izzinošie sasniedz izzināmo, bez izzināmā nav izzinošie. Kāpēc tad neatzīst, ka izzināmais objekts un izzinošais subjekts [paši par sevi] neeksistē?
(40) Prāts – vien apzīmējums. Atsevišķi no apzīmējuma tas neeksistē. Apziņu nākas uzskatīt vien kā apzīmējumu. Apzīmējumam tāpat nav pašeksistence.
(41) Uzvarētāji (Budas) neatrod prātu ne iekšpusē, ne ārpusē, ne starp tiem diviem [stāvokļiem]. Sekojoši, prāts iluzors pēc savas dabas.
(42) Prātam nav formas un krāsu atšķirības, objekta un subjekta, vīrišķā, sievišķā, bezdzimuma un pārējā.
(43) Īsumā sakot, Budas neredz to, ko neiespējami redzēt. Kā viņi var redzēt pašeksistenci tajā, Kam nepiemīt pašeksistence?
(44) “Priekšmets” ir prāta veidojums (vikaļpa). Prāta veidojumu neesamība – tukšums. Tur, kur izpaužas priekšstati, kāds gan var būt tukšums?
(45) Tadhagatas neuzskata prātu kā apzinājušos un/vai apzināmu. Tur, kur ir apzinājies vai apzināmais, nav Atmošanās.
(46) Telpa, bodhičta un Atmošanās ir ber raksturojumiem un rašanās neeksistē [paši par sevi], tie ir aiz runas “ceļa”; tiem raksturīga nedualitāte.
(47) Visi cildenie Budas, Atmošanās sirdī esošie, un līdzjūtīgie [bodhisatvas] vienmēr zina, ka tukšums līdzīgs telpai.
(48) Tāpēc pastāvīgi apcerēt šo tukšumu – visu parādību (dharmu) pamatu, mierīgo, ilūzijai līdzīgo, bez pamata, nosacīto eksistenci sagraujošo.
(49) Tukšums ir tas, ko dēvē par “ne-radīšanos,” “šuņjatu” un “patības neesamību.” Tas, ko apgūst zemākās personības (hinajānisti), [bodisatvām] nav vajadzības apgūt.
(50) Priekšstatiem par svētīgo un nesvētīgo raksturīgs īslaicīgums un izbeigšanās. Budas runā par [to] tukšumu; tad, kad citi tos par tukšiem neatzīst.(51) Bezpamata (10) prāta stāvoklim piemīt [tukšas] telpas raksturojums. [Tāpēc] citi uzskata, ka tukšuma apcerēšana [līdzīga] telpas apcerēšanai.
(52) Tukšuma lauvas rēciens biedē visus [teorētiķus]. Bet, lai kur viņi dotos, tur viņus gaida tukšums.
(53) Tam, kā apziņa [sastāv no] momentiem, tā nevar būt pastāvīga. Bet, ja prāts nepastāvīgs, vai tad tas nesavietojams ar [tā] tukšumu?
(54) Īsāk, ka Budas uzskata prātu par nepastāvīgu, kāpēc gan viņiem neuzskatīt to par tukšu?
(55) Prātam sākotnēji, nekad, nav piemitusi pašesamība. Bet lietas, to dabas noteiktas, [mēs] nepasludinām brīvus no to dabas.
(56) No tāda apgalvojuma seko, ka prātam nepiemīt esības stāvoklis. Parādībām (dharmām) nav raksturīga iziešana ārpus to dabas īpašībām. (11)
(57) Kā melases daba – saldums bet uguns – karstums, tā par visu parādību dabu (12) [mēs] uzskatām tukšumu.
(58) Apgalvojums par [visu parādību] tukšuma dabu nepavisam nepauž nihilismu, bet tāpat neizpauž arī eternālismu.
(59) Savstarpēji atkarīgās rašanās divpadsmit posmus, sākot ar neziņu un nobeidzot ar novecošanu [ - un – nāvi], [mēs] uzskatām līdzīgus sapņiem un ilūzijai.
(60) Šis ritenis ar divpadsmit spraišļiem trencas pa nosacītās rašanās ceļu. Nevar iztēloties, ka ārpus tā būtu kādas nebūt būtnes, kuras neizjūt savu darbību augļus.
(61) Atkarībā no spoguļa top redzams sejas ovāls; tā [seja], neieiet [spogulī], bet [atspulgs] bez tās neeksistē.
(62) Tā arī skandhas rekombinējas jaunā eksistencē. Bet gudrie vienmēr pārliecināti, ka nav tā, kas piedzimst tajā vai pārnesas tajā.
(63) Īsāk sakot, tukšās parādības rodas no tukšām parādībām. Uzvarētājs norāda, ka darītājs, darbība, auglis un to izjūtošais – [vien] nosacīti.
(64) Kā bungu skaņa un stāds rodas no [cēloņu un nosacījumu] kopuma, tā arī ārējais, atkarīgi notiekošs, pēc mūsu domām, līdzinās sapņu tēliem un ilūzijām.
(65) Tajā, ka parādības rodas no cēloņiem, vispār nav pretrunas: jo tāpēc ka cēloņi tukši no cēloņu būtības, mēs uzskatām tos kā ne-dzimušus.
(66) Tas, ka parādības – ne-dzimušas norāda uz to tukšumu. Īsumā, par “visām parādībām” tiek dēvētas piecas skandhas.
(67) Kad realitāte (13) pareizi izskaidrota nosacītā “plūsma” netiek šķērsota. Aiz nosacītā (kun rdzob) robežām nav realitātes balsta (14).
(68) Nosacītais norādās kā tukšs, tukšs ir nosacītais; [viens] nav iespējams bez [otra] – tāpat kā radītais un nepastāvīgais.
(69) Nosacītais rodas no (klešu) un karmas piesārņojuma. Karma rodas no prāta. Prāts ir tieksmju “savākts.” Brīvība no tieksmēm – laime.
(70) Laimīgs prāts ir mierīgs. Laimīgs prāts nav piesārņots. Būdams nepiesārņots, sasniegsi realitāti. Sasniedzis realitāti, iegūsi Atbrīvošanos.
(71) [Realitāte] tāpat dēvējas “tādējība,” “īstenā robeža,” “pazīmju neesamība,” “augstākā (absolūtā) īstenība,” “augstākā bodhičita” un “tukšumu.”
(72) Tie, kuri neizprot tukšumu nevar būt par Atbrīvošanās “pamatu.” Tie muļķi “griežas” būtņu sešu [veidu] eksistences cietumā.
(73) Un tā, kad jogi savienojas ar šo tukšumu, viņu prāts neapšaubāmi pievēršas visu pārējo labumam:
(74) “Man nepieciešams pateikties būtnēm, kuras, būdamas mani tēvi, mātes un draugi, man agrāk palīdzējušas.
(75) Kā es [agrāk] nosacītās eksistences cietumā radīju ciešanas būtnēm, klešu ugunī degošas, tā [tagad] nākas dāvāt tām laimi.”
(76) Vēlamie un nevēlamie augļi laimīgajās un nelaimīgajās sfērās rodas no palīdzības vai kaitējuma sniegšanas būtnēm.
(77) Ja Budas augstākais stāvoklis tiek sasniegs pateicoties balstam uz būtnēm tad kas gan pārsteidzošs tajā, ka nav šajās trijās pasaulēs tādas
(78) cilvēciskas un dievišķas baudas, kādas izjūt Brahma, Indra, Rudra un pasaules sargi, kādas neiegūst pateicoties palīdzībai citiem?
(79) Bet dažādās ciešanas, kādas būtnes izjūt, ellēs, dzīvnieku un pretu [pasaulēs], rodas no kaitējuma veikšanas būtnēm.
(80) Neizbēgamas, nebeidzamas ciešanas no bada, slāpēm, savstarpējām ķildām un sāpēm – augļi no kaitējuma veikšanas būtnēm.
(81) Kā ir Budas stāvoklis un bodhičita, laimīgi un nelaimīgi likteņi, tāpat zini, arī divi augļu [veidi] nobriest būtnēm.
(82) Atbalsti [būtnes] visiem līdzekļiem, sargā tās, kā savu ķermeni. Bēdz no vienaldzības pret būtnēm, kā no elles.
(83) Vai tad ne tikai dēļ vienaldzības šravaki sasniedz vien zemāko atmošanos? Bet, nekad neatstājot būtnes, sasniegsi pilnīgā Budas Atmošanos.
(84) Un tā, ja aizdomāties par palīdzības sniegšanas un nesniegšanas [būtnēm] augļiem, kā iespējams kaut uz brīdi palikt pieķeries savam personīgajam labumam?
(85) Uzvarētāju Dēli kultivē Atmošanos, ar stingru līdzjūtības sakni, augošu no bodhičitas stāda, - unikālo augli [rūpēm] par citiem.
(86) Nostiprinājušies tās kultivēšanā viņi nonāk skumjās par citu ciešanām un, atteikušies no meditācijas svētlaimes, pat dodas uz nepārtraukto ciešanu elli (Aviči).
(87) Tas ir satriecoši, viscaur slavējami, tas – augstākais svēto ceļš! [Tad] arī nepārsteidz tas ka viņi atdod [citiem] savu ķermeni un bagātību.
(88) Tie, kuri saprot parādību tukšumu, bet seko darbību – augļu (karmas) likumam, - vēl pārsteidzošāki vēl slavējamāki!
(89) Kuri vēlas izglābt būtnes, pat ja viņi dzimuši nosacītās eksistences džungļos, līdzīgi lotosa ziedam, [izaugušam] purvā: tos nesmērē dubļi.
(90) Lai gan Samantabhadra un pārējie Uzvarētāju Dēli sadedzinājuši savu aptumšojumu malkas pagales ar tukšuma sasniegšanas Gudrības liesmām, tomēr viņi izjūt līdzjūtību.
(91) Līdzjūtības motivēti viņi izpauž aiziešanas [no debesu sfēras] darbības, dzimšanu, iepriecinājumu, atteikšanos [no karalistes un askēzes;
(92) Dižo Atmošanos, uzvaru pār Maras armiju, Dharmas riteņa iegriešanu, ieiešanu visu dievu [sfērā], kā arī aiziešanu no visām ciešanām (nirvānu).
(93) Brahmas, Indras, Višnu, Rudras un pārējo [dievu] veidolos, viņi izpilda līdzjūtīgo “deju” būtņu [garīgajai] nomierināšanai.
(94) Kaut gan, lai atpūstos samsāras ceļā nogurušie, arī tika norādīti divi gudrības (15) [veidi], uz Dižo Ratu vedoši, tie nav augstākie.
(95) Kamēr Budas nepamudina šravakus, viņi atrodas ķermeniskajā gudrības stāvoklī, samadhas pilnībā apreibināti.
(96) Bet, pamudināti, viņi dažādos veidolos nododas [izpildīšanai] būtņu labumam un, pabeigdami nopelnu un apskaidrību uzkrāšanu, sasniedz Budas Atmošanos.
(97) Tā kā eksistē divu [aizkaru] (16) potenciāls šīs potences tiek dēvētas par “sēklām.” Šo sēklu tikšanās ar [labvēlīgiem] nosacījumiem rada nosacītās eksistences asnu.
(98) Pasaules Aizbildņu mācībai, saskaņota ar būtņu domāšanas veidu, piemīt daudzas atšķirības, [jo Budas] pasaulē pielieto daudzas metodes.
(99) [Mācības] atšķiras kā dziļās un plašās; dažos gadījumos [tām] piemīt abi raksturojumi. Lai arī tajās izklāstīti dažādi aspekti, [visas] tās vienādi tukšas un nedivdabīgas.
(100) Visu zinoši [Budas] saka, ka dharaņi [spēki], [bodhisatvas] līmeņi un Budu pilnības [ir] bodhičitas aspekti.
(101) Tos, kuri aizstāvot strīdos tukšumu ar ķermeni, runu un prātu pastāvīgi veicina būtņu labumu, [neviens] neapvainos nihilismā.
(102) Diženās personības neatrodas ne samsārā, ne nirvānā; tāpēc šeit Budas norādīja (“ne-atrašanās”) transcedentālo nirvānu.
(103) Labdariem [piemīt] vienota garša ar līdzjūtību; bet tukšuma garša – vislabākā. Par Uzvarētāju dēliem kļūst tie, kas dzer [tukšuma nektāru], lai sasniegtu mērķi priekš sevis un citiem.
(104) Viņiem visiem paklanies ar visu savu būtību; viņi vienmēr cienīgi triju pasauļu godinājumiem; šie pasaules skolotāji tajā atrodas kā pilnvaroti Budas.
(105) Šī bodhičita norādīta kā augstākā Lielajos ratos; tāpēc koncentrē piepūli bodhičitas radīšanai.
(106) Pasaulē nav cita līdzekļa mērķa sasniegšanai, sev un citiem. Budas nekad nav redzējuši citu līdzekli, kā vien bodhičitu.
(107) Ja nopelni, iegūti no bodhičitas radīšanas, būtu materiāli, tie piepildītu un pārpildītu visu pasaules telpu.
(108) Pat Uzvarētāji nespētu uzskaitīt nopelnus, kādus [iegūst] cilvēks, kurš kaut acumirkli kultivē bodhičitu.
(109) Nenovērtējamais prāts (čitta), brīvs no piesārņojumiem, ir vislabākā, unikālā dārglieta; tā nevar tikt bojāta, to nevar nozagt piesārņojuma mara un pārējie laupītāji.
(110) Kā Budu un bodhisatvu novēlējumi ir nelokāmi samsārā, tādai jābūt arī doma tiem, kuri nododas bodhičitai.
(111) Kaut arī brīnīdamies, tu centīgi seko tam, kas uzrakstīts. Vēlāk tu pats sajutīsi Samantabhadras darbību.
(112) Slavējot bodhičitu. Augstāko Uzvarētāju slavēto, šodien esmu iemantojis nesalīdzināmus nopelnus. Lai tie palīdz būtnēm, nosacītās eksistences okeānā slīgstošiem, ej pa ceļu, Diženo divkājaino noieto.

“Bodhičitas skaidrojumi,” ko sastādījis diženais skolotājs arja Nagardžuna, pabeigti. Tos tulkojis un rediģējis indiešu skolotājs Gunakara un tibetiešu tulkotājs Rabši Šeņjens. Vēlāk pārredaktējuši indiešu skolotājs Kanakavarama un tibetiešu tulkotājs Pačabs Ņimadraks.

Bet krieviski no tibetiešu valodas iztulkoja Aļģirdas Kudrjavičus, redaktējis Andrejs Terentjevs. Savukārt latviski, ļoti necili un nemākulīgi, tulkojis Imants Kore.

Lai būtu labums!

1. Guhjasamadža tantra 2. 16 -17.
2. Sanskr. arūpin.
3. Tas ir, sēklas emisiju sapnī – svanopaghāta – tā šis termins skaidrots Vasubanthu Vimša – tikā.
4. Izteikums “ļoti laimīgi” (sanskr.: mahābhāgaiš; tib: skal chen) šeit lietots skaidri ironiskā kontekstā, tā ka tālāk šajā tekstā čittamatra ir kritikas objekts. Taču Kamalašila (jogačarai simpatizējošs) komentēdams šo sacerējumu, Kudrjavičusa tulkojumā kvadrātiekavās ieliktā vārda “daži” vietā ielika apzīmējumu “bodisatva,” ar to pašu pasvītrodams, ka ironija šeit nevietā.
5. Vidžjanavada (mācība par apziņu) = čittamatra (mācība par “tikai prāts”).
6. Kurus atzīst vidžjanavadisti – parikaļpita, paratavitra un parinišpanna.
7. Sanskr.: svacitta.
8. Sanskr.: ārayaparirtti.
9. “Un tieši – [apziņa – pamats].” Sanskr. alajavidžņjana. Šī interpolācija no Smritidžņjanakirti komentāra “Bodhičittavivirana – tika,” šeit Lindtnera citēta, ievērojami sašaurina izteikuma apjomu, un Terentjeva prāt, lieka.
10. Sanskr. : anālambana; tib.: dmigs pa med pa.
11. Sanskr.: svasvabhāva; tib.: rang gi rang bzhin.
12. Sanskr.: prakrti; tib.: rang bzhin.
13. Tib.: de nyid = tādība.
14. Tib.: dmigs pa.
15. Domāta šravaku un pratjekbudu gudrība.
16. Kleša - avarna un džneja.