Aliens

Patriarha Aleksija I runa Staļina nāves sakarā

"VISSVĒTĀKĀ" MASKAVAS UN VISAS KRIEVZEMES PATRIARHA ALEKSIJA RUNA PIRMS AIZLŪGUMA PAR J.STAĻINU, TEIKTA PATRIARHU SAPULCĒ VIŅA BĒRU DIENĀ

(09.03.1953.)
Maskavas Patriarhijas žurnāls. 1953.g., №4. 3.lpp.

Mūsu tautas Lielā Vadoņa, Josifa Visariona dēla Staļina, vairs nav starp mums. Zuda lielais spēks, tikumiskais un sabiedriskais spēks: spēks, kurā mūsu tauta sajuta pati savu spēku, kas viņu iedvesmoja savos radošajos pūliņos un darbos, kurā viņš guva mierinājumu daudzu gadu garumā. Nav nozares, kurā nebūtu iesniedzies lielā Vadoņa skatiens. Zinātnes ļaudis bija pārsteigti par viņa dziļo zinātnisko apgaismību pašās dažādākajās jomās, par viņa spēju ģeniāli zinātniski vispārināt; karavīri - par viņa militāro ģēniju; pašu dažādāko darbu darītāji nemainīgi saņēma no viņa varenu atbalstu un vērtīgus norādījumus. Kā jau ģēnijs, viņš katrā lietā atklāja to, kas bija neredzams parastam prātam.

Par viņa spraigajām rūpēm un varoņdarbiem Lielā Tēvijas kara laikā, par viņa karadarbības ģeniālo vadību, kas sniedza mums uzvaru pār stipru ienaidnieku un pār fašismu vispār; par viņa daudzkārtējiem neaptveramajiem ikdienas darbiem vadībā, par valstisko lietu kārtošanu - plaši un pārliecināti runāts presē, un, īpaši jau, pēdējo atvadu laikā patlaban, viņa bēru dienā, arī viņa tuvākie domubiedri. Viņa vārds, kā miera aizstāvja vārds visā pasaulē, un viņa lieliskie darbi dzīvos gadsimtiem ilgi.

Mēs, kas te savākušies aizlūgt par viņu, nevaram klusēt par viņa vienmēr labvēlīgo, dalības pilno attieksmi pret mūsu baznīcas lietām. neviens lūgums, lai ar kādu pie viņa vērsāmies, netika noraidīts; viņš apmierināja visas mūsu vajadzības. Daudz laba un derīga, pateicoties viņa augstajai autoritātei, mūsu baznīcas labā paveica mūsu Valdība.

Viņa piemiņa mums ir neaizmirstama, un mūsu Krievu Pareizticīgā Baznīca, apraudot viņa aiziešanu no mums, pavada viņu pēdējā ceļā, "visas zemes ceļā,"ar dedzīgu lūgsnu.

Šais mums skumjajās dienās no visam mūsu Tēvzemes malām no arhierejiem, garīzdzniecības un ticīgajiem un no aizrobežu Baznīcu pārstāvjiem un Galvām, kā pareizticīgām, tā arī citu ticību, esmu saņēmis milzums telegrammu, kurās tiek vēstīts par viņam veltītām lūgšanām un mums izteiktas līdzjūtības šī mums skumjā zaudējuma sakarā.

Mēs lūdzāmies par viņu, kad pienāca ziņa par smago slimību. Un tagad, kad viņa vairs nav starp mums, mēs lūdzamies par mieru viņa nemirstīgajai dvēselei.

Vakar mūsu īpašā delegācija eminences metropolīta Nikolaja; Sibīrijas bīskapijas, garīdzniecības un ticīgo pārstāvja arhibīskapa Palādija; Ukrainas bīskapijas, garīdzniecības un ticīgo pārstāvja arhibīskapa Nikona un virsmācītājs tēvs Nikolajs, nolika vainagu pie viņa zārka un pateicās Krievu Pareizticīgās Baznīcas vārdā viņa dārgajiem pīšļiem.

Lūgšana, pilna kristīgās mīlestības, nonāk līdz Dievam. Mēs ticam, ka mūsu lūgšana par nelaiķi tiks Dieva sadzirdēta. Un mūsu mīlētajam un neaizmirstamajam Josifam Visariona dēlam mēs lūdzoties, ar dziļu, dedzīgu mīlestību pasludinām mūžīgu piemiņu.

09.03.1953.
Maskavas Patriarhijas žurnāls. 1953.g., №4. 3.lpp.

Latviešu mēlē pārcēlis Vilnis Strods.
© Aliens.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.