Aliens

Roterdamas Erasms. Muļķības slavinājums.

No latīņu valodas tulkojis Kristaps Eliass, 1959.g.

1508

Anotācija

Šajā grāmatā, kas pirmo reizi iznāca 1511.gadā, izcilākais ārpusitālijas Renesanses domātājs un rakstnieks Roterdamas Erasms asprātīgi un kodīgi izzobo gan visiem laikiem un visām tautām raksturīgus netikumus, gan arī sava laika ne­gatīvās parādības, vienlaikus sniegdams plašu ieskatu cilvēces kultūras vēsturē. Tāpēc tā tulkota un daudzas reizes izdota visu kultūrtautu valodās, bet līdz ar to, bez šaubām, ir ietek­mējusi cilvēces domas progresīvo attīstību.

Darbs paredzēts studentiem, skolēniem, skolotājiem, kā arī visiem lasītājiem, kuri vēlas asināt savu skatu apkārtējo pa­rādību vērtēšanā un paaugstināt vispārējo zināšanu līmeni.
 

ROTERDAMAS ERASMA DZĪVE UN VIŅA „MUĻĶĪBAS SLAVINĀJUMS” KĀ RENESANSES LAIKA SABIEDRĪBAS PRETRUNU SPOGULIS

Roterdamas Erasms (1469.-1536.g.), īstajā vārdā Ger­hards Gerhards (latinizētais vārds - Erasmus Roterda­mas, Desiderius) ir ievērojamākais ārpusitālijas Renesan­ses kultūras darbinieks, kurš prasmīgi un asprātīgi cīnījās pret tumsonību, varmācību un liekulību, kā arī pret reli­ģisko fanātismu un šarlatānismu zinātnē, sarakstīja darbus par valodniecību, filozofijas un teoloģijas jautāju­miem, daudz uzmanības veltot arī audzināšanas un sadzī­ves problēmām.

Periodā, kad dzīvoja Erasms, tika atklāts jūrasceļš uz Ameriku (1492.g.) un Indiju (1496.g.), veikts pirmais ce]ojums apkārt zemeslodei (1519.-1522.g.). Viņa laikabiedri bija astronoms N.Koperniks (tā atklājumi gan tika publicēti pēc Erasma nāves), mākslinieki Vinčas Leonards, Mikelandželo, Rafaels un Dīrers, politikas teorētiķis Makiavelli. Grāmatu iespiešana Rietumeiropā gan bija sā­kusi izplatīties dažus gadu desmitus pirms Erasma dzim­šanas, šaujamo ieroču lietošana — vēl agrāk, toties tieši Erasma dzīves laikā kļuva redzamas šo izgudrojumu so­ciālās un garīgās sekas Rietumeiropas sabiedrības dzīvē.

Precīzu ziņu par rakstnieka radurakstiem ir samērā maz, to nav daudz arī par viņa mūžu. Svarīgākais avots šajā ziņā ir Erasma vēstules (vairāk kā 3000), kas saglabāju­šās līdz mūsdienām.

Rakstnieks dzimis 1469.gada (daži pētnieki min 1467. vai 1466.gadu) 28.oktobrī Roterdamā. Māte bijusi ārsta meita, tēvs — katoļu garīdznieks. Vecāku laulība nav oficiāli reģistrēta, jo katoļu garīdzniekiem nebija atļauts precēties, taču tēvs rūpējies par mazā Erasma audzinā­šanu un izglītošanu, kaut gan, protams, dzīvojis citur. Tēva un, iespējams, arī mātes vecāku materiālais atbalsts devis iespēju apdāvinātajam zēnam mācīties vienā no labākajām Nīderlandes skolām — Deventeras pilsētas «Kopīgās dzīves brāļu» skolā.

Tā bija mācību iestāde ar senām tradīcijām (tā, pie­mēram, aptuveni 70 gadus pirms Erasma te skolojās ievērojamais XV gs. filozofs Kūzu Nikolajs). Tad, kad tur mācījās Erasms, skolā strādāja loti kvalificēti skolotāji (protams, pēc tā laika kritērijiem). Daži no viņiem iz­glītību bija ieguvuši Itālijā un ilgstoši mācījušies ari citu Eiropas zemju universitātēs.

Deventeras skolā, kur nākamais rakstnieks iestājās 8 vai 9 gadu vecumā, tāpat kā visās to laiku Rietumeiropas mācību iestādēs, galvenais mācību priekšmets bija latīņu valoda, taču šeit to apguva nevis no viduslaiku lūgšanu grāmatām un teologu traktātiem, bet gan no Senās Romas literātu darbiem. Šī valoda, būdama reālās dzīves norišu izteiksmes līdzeklis, bija daudz dzīvāka, saistošāka un bagātīgāka nekā sterilie, caur daudzu anonīmu redaktoru un cenzoru rokām gājušie viduslaiku autoru sacerējumi.

Roterdamas Erasms te iepazina Senās Romas nozīmī­gāko literātu svarīgākos darbus. Par viņa mīļāko dzej­nieku kļuva Horācijs, bet Terencija komēdijas viņš drīz vien zināja no galvas. Nākamais rakstnieks te iemācījās paust savas domas labā latīņu valodā tiklab mutiski, kā rakstiski. Sī prasme kopā ar lielajām darbspējām turp­māk deva viņam daudz priekšrocību un ļāva daudz paveikt visas Eiropas kultūras veidošanā.

Sekmīgi sāktais izglītošanās darbs negaidīti aprāvās. Kad zēnam bija 13 gadu, māte un mātes ģimenes locekļi nomira ar mēri. Tad pat pēc ilgas slimības nomira ari tēvs. Tā atstātie līdzekļi, kā vēlāk rakstīja Erasms, bija pietiekami lieli, lai viņš vēl vismaz dažus gadus varētu mācīties labā skolā un, iespējams, arī universitātē, taču aizbildņi izlēma citādi un ļāva viņam mācīties tikai vie­tējā klostera skolā.

Pēc dažiem gadiem, būdams pilnīgi bez līdzekļiem, bet dedzīgi vēlēdamies turpināt skološanos, Erasms iestājās Steinas klosterī, kur bija liela bibliotēka un tika solī­tas iespējas mācīties. Klostera dzīve viņam ļoti nepatika, it īpaši daudzo gavēņu, nakts dievkalpojumu un mūku ne­mitīgo ķildu dēļ, tomēr te bija iespējams nodarboties ar pašmācību. Viņš rūpīgi studēja baznīcas tēvu rakstus, pārrakstīja visas sv. Hieronima vēstules, daudz laika vel­tīja Aurēlija Augustīna sacerējumiem. Klostera bibliotēkā bija arī daži Renesanses perioda autoru darbi. Nākamais domātājs sevišķi iedziļinājās Lorenco Vallas (1406.-1457.g.) apcerēs par ētikas jautājumiem.

Klosterī sākās Erasma literārā darbība. Viņš bieži ap­mainījās vēstulēm ar Tergavas iedzīvotāju, mācītu latīnistu V.Hermani, lai izkoptu savu latīņu valodas stilu un dalītos domās par dažādiem literatūras jautājumiem. Te Erasms sāka rakstīt dzejas latīņu valodā, bet apmēram divdesmit gadu vecumā sacerēja savu pirmo darbu prozā «Par pasaules nicināšanu», ko veltīja savam kādreizējam skolotājam. Tam gan vēl piemita kompilatīvs raksturs, taču tā latīņu valoda bija tik laba, ka skolotājs lika to iespiest vietējā grāmatspiestuvē bez autora ziņas.

Lielo zināšanu un centības dēļ Erasmam izdevās atstāt klostera sienas. Kambrē bīskaps H. fon Bergiss gatavojās pārcelties uz Romu, kur viņam bija izredzes kļūt par kardinālu, un centās nākamos palīgus un tehniskos dar­biniekus izraudzīties savlaicīgi no sev pazīstamu sava no­vada cilvēku vidus. Tāpēc viņš 1491.gadā aicināja Erasmu kļūt par vienu no sekretāriem un tas bez nožēlas pameta klosteri.

Bīskapa mājā Erasms ātri apguva sekretāra pienākumus un atrada iespējas turpināt pašizglītošanos. Te viņš sa­draudzējās ar bīskapa brāli, kurš arī bija garīdznieks, bet mazāk domāja par karjeru un vairāk — par literatūru. Līdzīgas intereses bija arī Kambrē pilsētas sekretāram J.Batusam un dažiem viņa paziņām, tādēļ Erasms šeit satika kulturālus un labvēlīgi noskaņotus sarunu biedrus. Šajā laikā, šķiet, viņam nebija daudz obligātā darba, jo bīskapam tobrīd bija vairāk darbinieku, nekā vajadzīgs.

Pēc dažiem gadiem noskaidrojās, ka Bergisa cerības nokļūt Romā bijušas veltīgas. Pāvests koriģēja savus plānus un Kambrē bīskapam bija jāpaliek mājās. Nevēlē­damies atgriezties klosterī, Erasms saņēma bīskapa at­ļauju studēt teoloģiju Sorbonnas universitātē Parīzē, jo uzskatīja, ka pat ilgstoša pašmācība un uzturēšanās kul­turālā sabiedrībā nevar aizstāt sistemātisku izglītošanos. Parīzē Erasms nonāca 1496.gadā un jutās dziļi vīlies, jo mācībām te bija nedzīvi sholastisks raksturs, un mīt­nes, kur dzīvoja mazturīgie studenti, — ļoti sliktas un neveselīgas. Niecīgā subsīdija, ko studiju sakuma maksāja bīskaps, nenodrošināja pat pienācīgu uzturu. Tādēļ viņš Parīzē bieži slimoja, bet iztiku nācās pelnīt ar privāt­stundām latīņu valodā. Drīz vien Bergiss pārtrauca, sūtīt līdzekļus un Erasms, vairs nejuzdamies saistīts, pārgāja uz filoloģijas fakultāti, kuras mācību kurss viņam šķita interesantāks.

Privātstundu pasniegšanai, ko Erasms saka nelabprāt, jo nevēlējās tērēt savu laiku turīgu slaistu izglītības robu aizpildīšanai, tomēr bija labi rezultāti. Divi bagāti angļu aristokrāti, kuri jau bija apceļojuši Itāliju un Dienvidfranciju un, sekodami angļu aristokrātijas virsotņu tradīcijām, uzskatīja par nepieciešamu studēt arī Parīze, bet kuru zinā­šanas latiņu valodā bija diezgan vājas, redzēdami, ka dzīvo viņu skolotājs, ataicināja to uz pašu īrēto namu, kur nodeva Erasma rīcībā gan labas telpas, gan arī savus sulaiņus un virtuvi. Šāds darījums bija izdevīgs abam pusēm, jo abi aristokrāti vēlāk Anglijā ieņēma augstus amatus un visu mūžu jutās pateicīgi Erasmam, ka tas, nežēlodams pūles, īsā laikā sniedzis viņiem plašas un stabilas zināšanas ne tikai latīņu valodā, bet arī vispā­rējās zinībās. Pēc studijām atgriežoties Anglija, viņi devas tur kopā ar Erasmu un ieveda to Anglijas valdošajās ap­rindās, taču drīz vien rakstniekam vairs nebija vajadzīgas rekomendācijas, — labā latīņu valoda, lielas zināšanas un takta izjūta viņam atvēra daudzu izglītotu ļaužu durvis.

Sava pirmā Anglijas brauciena laikā Erasms iepazinās ar izcilajiem angļu kultūras darbiniekiem Tomasu Moru un Dinu Kolē. Kolē, bagāta tirgotāja dēls, ilgi studēja gan vairākās Itālijas universitātēs, gan arī Parīzē un ieguva teologa izglītību, taču lielo spēju un talanta dēļ divas reizes ieņēma lordmēra amatu. Mūža otrajā pusē viņš strādāja par skolotāju skolā, ko pats nodibināja un lielā mērā uzturēja ar saviem līdzekļiem. Kolē bija ne tikai labi iepazinis latīņu valodu un antīko kultūru, bet arī iemācījies saprast grieķiski. Savukārt viņa draugi bija apguvuši grieķu valodu pilnīgāk un dažu mēnešu laikā iemācīja tās pamatus Erasmam tik labi, ka nākamais rakstnieks vēlāk Parīzē varēja pilnveidot šīs zināšanas patstāvīgi.

Atšķirībā no Erasma, kurš tolaik vēl juta respektu pret kristīgo teoloģiju, Kolē bija pret to noskaņots skeptiski. Viņš, protams, nebija ateists, bet uzbruka tolaiku sholastiskajai teoloģijai, galvenokārt balstoties uz agrīnās kristietības sacerējumiem, it īpaši uz apustuļa Pāvila vēstu­lēm. Kolē mudināja Erasmu salīdzināt viduslaiku filozofu sacerējumus ar minētajiem tekstiem un pārliecināties pa­šam, cik tālu tos atstājusi sholastiskā teoloģija. Erasms arī agrāk visai augstu nevērtēja Dunsa Skota teoloģiskos prātojumus, toties pret Akvīnas Toma darbiem un tomismu Sorbonnas teologu ietekmē juta lielu cieņu. Turpretī Kolē, uzskatīdams, ka Akvīnas Toms teoloģijā rīkojies ļoti nekaunīgi, jo pakļāvis kristīgo reliģiju savai profānajai filozofijai, šādu uzskatu gultnē centās ievirzīt arī Erasma domas.

Erasms tūlīt neatzina Kolē viedokli. Atgriezies Parīzē, viņš iedziļinājās gan Jaunās derības tekstos un baznīcas tēvu (it īpaši Hieronīma) darbos, gan arī XIII un XIV gs. teologu rakstos. 1499.gadā viņš rakstīja, ka esot tik dziļi iestidzis Dunsa Skota filozofiskajos sapņojumos, ka pat Stentora balss nespētu viņu pamodināt. Sorbonnā Erasms mācījās līdz 1500.gadam.

Pēc tam viņš, uzturēdamies galvenokārt Parīzē, taču apmeklēdams arī Orleānu un Flandriju, lielākoties vie­sojās pie bīskapiem, klosteru priekšniekiem un līdzīga ranga garīgajām personām, kam bija labas bibliotēkas. Te viņš iedziļinājās Hieronima, Augustīna, Origcna, Kipriāna, Kirila un citu rakstos, cenšoties sengrieķu tekstus lasīt oriģinālā. Pēc šā perioda vēstulēm varam spriest, ka Erasms baznīcas tēvu zināšanas un garīgās attīstības līmeni vispār jau vērtē diezgan kritiski. Tā, piemēram, viņš raksta: «Lai gan viņi bija visai pamatīgi, tomēr viņi bija tikai cilvēki, kas daudz ko nezināja un nereti kļūdījās.»

Pēc gada Erasms atkal devās uz Angliju, bet šoreiz viesošanās laiku, ja neskaita grieķu valodas mācīšanos, galvenokārt izmantoja atpūtai un tērzēšanai izglītotā sa­biedrība. Lai labāk apgūtu grieķu valodu, viņš te sāka tul­kot no grieķu valodas latīniski sava mīļākā grieķu autora Lukiāna darbus.

Studēdams antīkās filozofijas un literatūras tekstus, Erasms izdarīja daudzus izrakstus, kurus izmantoja, mā­cot latīņu valodu, jo, kaut gan viņa materiālais stāvoklis bija jūtami uzlabojies, tomēr atteikties no stundu pasnieg­šanas nebija iespējams. Te piebildīsim, ka Erasmam vien­laikus bija viens vai daži spējīgi un turīgi skolēni, kuri varēja labi atlīdzināt par kvalificētajām nodarbībām.

1500.gadā rakstnieks pēc savu kādreizējo angļu skol­nieku padoma sakārtoja un lika iespiest Parīze sengrieķu un latīņu sentences (800). Lai gan darbs guva lielu atzinību un darīja Erasmu pazīstamu, tomēr viņam pašam tas nepatika, — tajā bija daudz iespiedkļūdu. Turklāt viņš nesaņēma gandrīz nekādu honorāru. Tā ka tolaik nepastā­vēja autortiesību aizsardzība, spiestuvju īpašnieki kopēja vairāk pieprasītās grāmatas, neprasīdami autora atļauju un nemaksādami viņam. Tādēļ Erasms nemitīgi uzlaboja savus jau iespiestos darbus un veidoja arvien pilnīgākus variantus, kas atstāja ēnā iepriekšējos izdevumus un no tiem negodīgi pavairotās kopijas. 1508.gada iznāca mi­nēto sentenču izdevums, kurā jau bija ap 3000 sentenču, bet pēdējā izdevumā, kas tika laists klajā Erasma dzīves laikā (1536.gadā), bija 4151 sentence. Sistemātiski tika uzlaboti un papildināti arī sentenču paskaidrojumi.

XVI gs. sākumā Erasms turpināja_ reliģisko tekstu stu­dijas tiklab latīņu, kā grieķu valodās un saka apgūt ari senebreju valodu, taču drīz vien pārtrauca mācības, lai nesadalītu savu uzmanību un nezaudētu iespēju līdz pat sīkām stila niansēm iedziļināties latīņu un sengrieķu va­lodās. Līdzīgu apsvērumu dēļ Erasms vairījās arī no Eiropas tautu valodu apguves. Lai gan viņš ilgi dzīvoja Francijā, Anglijā, Itālijā un Vācijā, tomēr visur uzturējās tikai klasiski izglītotā sabiedrībā un runāja gandrīz tikai latīniski. Neviena no Erasma vēstulēm nav sarakstīta viņa dzimtajā holandiešu valodā!

Erasma daiļrade latīņu valodā bija spilgta, taču ne jau unikāla lappuse Eiropas kultūrā. Itālijā renesanses laik­metā daudzi literāti (A.Policiano, grieķu cilmes dalmā­cietis M.Tarhaniota, F.Andrelini u.c.) latīniski iztei­cās tikpat brīvi kā itāļu valodā, bet daudzi latīņu valodai deva pat priekšroku. Plaši pazīstams neolatīnisma virziena gramatikas un stilistikas veidotājs bija jau minētais Itā­lijas filozofs L.Valla. Neolatīnisti bija arī citās zemēs. Vācijā nozīmīgākie to vidū bija K.Celtiss, ka ari U. fon Hutens u.c.

Šai parādībai bija vēsturisks pamats. Perioda, kad Eiropā nacionālās valodas vēl nebija pietiekami attīstī­tas, lai tajās visā pilnībā varētu izpausties Renesanses inteliģences izsmalcinātā un ar pretrunām bagāta ganga dzīve, daudzi labprāt izmantoja klasiskās valodas, kas deva iespēju izteikties precīzāk un skaidrāk, ka arī ļāva pāri daudzajām robežām ērti sazināties, dalīties do­mās vai polemizēt citam ar citu mutiski vai vēstulēs. To­mēr neolatīnisma kultūras slānītis bija ļoti plāns un tautas masām tāls un svešs. XV gs. un XVI gs. pirmajā trešdaļā neolatīnistus visnotaļ ieredzēja valdnieki un pat pāvesti, jo tie pauda humānisma idejas, bija labi skolotāji un interesanti sarunu biedri. Taču kopš XVI gs. otrās trešdaļas šās pasaules varenie cits pēc cita atteicās at­balstīt humānistus un sāka viņus vajāt, jo tolaik saasinā­jās tautas masu cīņa pret feodālo ekspluatāciju, kas ārēji visbiežāk izpaudās kā reliģiskās šķelšanās un reliģiskie kari. Lai gan humānisti paši visumā nepiedalījās šajā kustībā un pat baidījās no tās, tomēr viņu loma feodālās iekārtas garīgo balstu satricināšanā nav noliedzama.

Sākot ar XVI gs. vidu, kultūras dzīves ass arvien vai­rāk pārvietojās no viseiropas latīniskā universālisma uz Eiropas tautu nacionālajām valodām. Atšķirībā no neola­tīnisma kultūras Eiropas tautu valodās attīstītā kultūra pakāpeniski kļuva par daudz plašāku sabiedrības aprindu interešu izteicēju. Dažu nacionālo valodu (it īpaši angļu un franču) attīstīšanai ievērojamus līdzekļus atvēlēja arī attiecīgie valdnieki, jo šo valodu attīstība un lietošanas iespējas pamazam izvērtas par valstu un valdnieku pres­tiža lietu.

Erasma darbību mēs varam uzskatīt par vienu no neolatīniskas kultūras virsotnēm, jo viņš daudz paveica kā antīko autoru, tā arī kristīgās reliģijas tekstu filoloģiskajā izpētē un no pārrakstītāju radītajām kļūdām pēc iespējas attīrītu sacerējumu sagatavošanā iespiešanai.

Dažādu rokrakstu salīdzināšanas un pārrakstītāju kļūdu likvidēšanas darbu Erasms sāka jau XVI gs. sākumā, se­višķi pievērsdamies Jaunās derības un sv. Hieronima vēstuļu tekstiem. 1502.gadā viņš noraidīja Lūvenas uni­versitātes aicinājumu kļūt par profesoru, jo nevēlējās uz­ņemties pienākumus, kas traucētu grieķu valodas apgū­šanu. Turklāt viņš centās saglabāt iespēju ceļot, kad un kurp vien labpatīk, lai daudzu klosteru, pilsētu, bīskapu un citas bibliotēkas varētu salīdzināt vienu un to pašu tekstu dažādus rokrakstus.

Daudz rosinājumu un iespēju šajā ziņā viņam pavēra ceļojums pa Itālijas pilsētām, kas ilga gandrīz trīs ga­dus. Uz Itāliju Erasms devās 1506.gadā kopā ar Anglijas karaļa Henrija VII ārsta dēliem, jo tolaik ceļojumi bija drošāki, ja tajos piedalījās vairāki savstarpēji pazīstami cilvēki. Pirmā pilsēta Itālijā, kur Erasms apmetās uz dažiem mēnešiem, bija Turīna. Vietējās universitātes zinātnieki viņu uzņēma sirsnīgi un piešķīra viņam teolo­ģijas zinātņu doktora grādu, kam toreiz bija liela vēr­tība, jo vienīgi tas deva formālās tiesības iztirzāt kristī­gās reliģijas tekstus. Diezgan ilgi Erasms uzturējās Boloņā, kur sastapa lieliskus grieķu valodas speciālistus. Pēc tam Venēcijā viņu labi uzņēma viens no to laiku iz­cilākajiem grāmatu izdevējiem — Alds Manūcijs.

Manūcija spiestuve bija labi iekārtota kā tehniskajā, tā arī grāmatu rediģēšanas ziņā, jo Alds centās iesaistīt kvalificētus darbiniekus un arī pats bija prasmīgs meis­tars. Viņa tipogrāfija bija viena no pirmajām, kas līdzās sava laika autoru darbiem un kristīgās teoloģijas tek­stiem sāka plaši izdot antīko autoru darbus tiklab latiņu, kā sengrieķu valodā. Šo darbību ar simpātijām vēroja Itālijas un citu zemju humānisti. Daudzi zinātnieki sū­tīja Manūcijam seno autoru rokrakstus, tādējādi izvei­dojot bibliotēku, kurā teksti bija rodami vairākās rokrak­stu kopijās, kas tapušas savstarpēji tālās zemēs un tādēļ bija ar atšķirīgām kļūdām. Līdz ar to Manūcijam bija iespējams izvērtēt pārrakstītāju veikumu un koriģēt to. Šāds uzdevums, protams, prasīja daudz darba un tajā uz laiku iekļāvās arī Erasms.

Viņš nav izteicies par to, kādu izdevumu gatavošanā tieši piedalījies, un pat noliedzis savu līdzdalību šādu uzdevumu veikšanā, jo līdzīgi daudziem tā laika humā­nistiem un feodāļiem uzskatīja par negodu atrasties al­gota darbinieka atkarībā no kāda cita cilvēka, it īpaši tad, ja tas nav valdnieks. Tomēr pastāv uzskats, ka Erasms te gatavojis izdošanai Terencija un Pļauta komēdijas, da­žus Senekas darbus un vairāku sengrieķu autoru lugas. Lai kā būtu, darbs Manūcija rokrakstu bibliotēkā Erasmam ļāva paplašināt jau minēto sentenču krājumu, kā arī iepazīt līdz šim neredzētus Hieronīma vēstuļu un Jaunās derības rokrakstus.

No Venēcijas Erasms devās uz Paduju, kur darbojās vairāki izcili filologi, turklāt dažiem no viņiem dzimtā bija grieķu valoda. Te viņš mācīja latīņu valodu un an­tīko kultūru arhibīskapam Aleksandram, kas varēja ba­gātīgi atlīdzināt sava skolotāja pūles. Pēc tam Erasms ieradās Romā, kur viņu viesmīlīgi uzņēma vairāki kardi­nāli, arī (Jānis) Mediči, kas vēlāk kļuva par pāvestu Leonu X. Ar pāvestu Jūliju II viņam neveidojās laba sa­prašanās, jo tas gandrīz nepārtraukti karoja, bet Erasms neslēpa savus iebildumus pret militārismu. Tomēr pāvesta nepatikai pret Erasma nostāju nebija nevēlamu seku. Gluži otrādi. Vairāki augsti Vatikāna darbinieki aicināja Erasmu palikt Romā un piedāvāja tādu baznīcas amatu, kas nākotnē varētu pavērt ceļu uz kardināla rangu.

Tomēr viņu nevilināja garīdznieka karjera. Tieši ceļo­juma laikā uz Itāliju viņš iesniedza pāvestam lūgumu par atbrīvošanu no mūka solījuma, ko akceptēja nākamais pāvests Leons X. Tam gan pārsvarā bija formāla nozīme, jo pēc atbrīvošanas viņam nevarēja pārmest mūka tērpa nevalkāšanu. Personiskajā dzīvē Erasms vienmēr bija sa­mērā askētisks.

Erasms nevēlējās palikt Romā arī tāpēc, ka Anglijas draugi aicināja viņu pie sevis. 1509.gadā nomira alkatī­gais un skopais karalis Henrijs VII un tronī nāca viņa dēls Henrijs VIII, ar kuru Anglijas humānisti saistīja lielas cerības. Jaunais karalis bija otrais dēls, tādēļ bēr­nībā tika gatavots baznīcas karjerai, saņēma labu filolo­ģisko izglītību un labi orientējās reliģiskajos tekstos. Taču vecākais brālis nomira jau tēva dzīves laikā. Henrijs pa­zina Anglijas ievērojamākos humānistus un, nācis tronī, neskopojās ar solījumiem un dažkārt arī ar naudu kul­tūras dzīves veicināšanai, jo bija mantojis pilnu valsts kasi. Pamatojoties uz to, Erasma draugi uzskatīja, ka rakstnieka apmešanās Anglijā var nest tai daudz svētī­bas, bet viņam pašam būs vislabvēlīgākie dzīves un darba .apstākļi. Šādu apsvērumu vadīti, viņi nosūtīja Erasmam bagātīgu ceļa naudu un pavēstīja, ka pats karalis iztei­cis vēlēšanos uzturēties domātāja sabiedrībā.

Erasms nesteidzīgi pabeidza iesāktos darbus Itālijā un posās uz Angliju. Jau ceļojuma laikā viņam iešāvās prātā doma aizvest kādu improvizāciju kā ciemakukuli savam draugam Tomasam Moram, kura mājā viņš daudz­kārt bija viesojies un pie kura bija iecerējis apmesties pēc ierašanās Anglijā. Tā tapa «Muļķības slavinājums».

Sākotnēji Erasms nebija paredzējis iespiest šo darbu, jo uzskatīja to vienīgi par joku, kurā viegli apspēlēta Mora uzvārda līdzība ar grieķu vārdu «Moria» (muļķība), par ko vērts pasmieties jautrā sabiedrībā. Taču klausī­tāju sajūsma par šo sacerējumu un viņu vēlēšanās to lasīt un pārlasīt pamudināja Erasmu piekrist grāmatas izdošanai, it īpaši tāpēc, ka tas jau strauji izplatījās rok­rakstu veidā.

«Muļķības slavinājums» pirmo reizi nāca klajā Parīzē 1511.gadā (gan ar daudzām kļūdām). To ar sajūsmu lasīja arī zinātnieki un valdnieki, lai gan kā par vieniem, tā par otriem tajā pateiktas daudzas rūgtas patiesības. Patiesi sašutuši bija tikai daudzi mazizglītoti zemākie ga­rīdznieki, toties pāvests Leons X, to lasīdams, tikai smējās. Tādēļ sākumā Erasmam nācās pieredzēt lielākoties sīku un apbrobežotu ienaidnieku uzbrukumus.

Erasma cerības rast Anglijā labus apstākļus drīz zuda. Henrijs VIII bieži aicināja viņu uz pieņemšanām un karaliene izteica vēlēšanos viņa vadībā apgūt senās valo­das, taču materiālais stāvoklis netika nodrošināts un nā­cās dzīvot uz draugu rēķina.

Viens no Erasma draugiem, Kenterberijas arhibīskaps Varhams, piedāvāja viņam citu pēc cita vairākus baznī­cas amatus, taču Erasms neprata angļu valodu, nevēlē­jās to mācīties un nevarēja izmantot šos piedāvājumus. Viņš nevēlējās uzņemties arī valsts amatus, kas būtu saistīti ar regulāru ierašanos darbā un noteiktu pienā­kumu veikšanu, jo tad būtu jāatsakās no nopietna zināt­niskā darba. Tāpēc tika atsākta sarakste ar Romas kardi­nāliem par iespējām atgriezties Itālijā, jo tur apstākļi un klimats tomēr bija labāki.

Tā kā Erasma draugi izlēma kopīgi subsidēt viņu, tad rakstnieks tomēr vēl neatstāja Angliju. Zināmu laiku viņš Kembridžā mācīja grieķu valodu, taču nepieņēma piedā­vājumu palikt tur par profesoru. Tolaik Anglijā un citās Eiropas zemēs sengrieķu vai senžīdu valodas apguve nebija tikai gaumes lieta, jo tradicionālās teoloģijas pau­dēji nīda seno valodu pratējus, — tie varēja viegli pa­manīt kā viņu vispārējo mazkulturālību, tā arī kļūdas ta­jos tekstos, ko viņi slavināja kā svētus. Anglijā kaislības attiecībā uz senajām valodām nonāca tiktāl, ka pat galma mācītājs savos sprediķos pilī raksturoja grieķu valodas apguvi ka bīstamu ķecerību, kas visus vedīšot postā, bet Henrijs VIII oficiāli pasludināja, ka ikvienam, kurš to vēlas, ir atļauts mācīt un mācīties grieķu valodu un ne­vienam nav tiesību izteikt par to nopēlumu.

Kādu laiku Erasms darbojās arī Dina Kolē zēnu skolā, kur viņiem abiem radās nopietnas domstarpības audzi­nāšanas jautājumos. Kolē, pēc dabas būdams labsirdīgs, tomēr uzskatīja, ka zēnus var disciplinēt un izaudzināt par krietniem vīriem tikai ar pēršanas palīdzību. Erasms strikti iebilda un sarakstīja traktātu, kurā, balstoties uz Deventeras skolas piemēriem un daudziem dažādu autoru darbiem, parādīja, ka ar laipnību var sasniegt daudz la­bākus rezultātus nekā ar pērienu, kas, pēc viņa domām, jālieto tikai ārkārtējās situācijās. «Ar sitieniem var dzīt vērsi jūgā, bet ar tiem nevar saprātīgu cilvēku vest pie tikuma.»

Viņš ieteica dažādus līdzekļus, kas bērniem varētu pa­darīt mācības interesantākas: cepumi un citi gardumi jāveido burtu un ciparu formā un sākumā bērni drīkst ap­ēst zināmos, bet vēlāk tie jau pirms apēšanas jāsaliek kā­dās noteiktās kombinācijās; grieķu alfabēta burti jāiz­manto kā mērķi loka šāvējiem, lai ikviens zēns tos daudz­kārt uzlūkotu utt. XVI gs. tās bija jaunas domas par audzināšanu.

Domātāja draugi vairākkārt centās pārliecināt karali, lai tas piešķir Erasmam pietiekami lielu subsīdiju, nepra­sot regulāru pienākumu pildīšanu, jo, strādādams pēc sa­vas gribas, viņš kultūras attīstīšanā veicot vairāk par jebkuru algotni. Henrijs VIII nepiekrita un Erasms at­stāja Angliju, jo negribēja būt par nastu draugiem, taču nevēlējās arī jūtami mazināt savas ērtības un izdevu­mus. Turklāt Anglijas drēgnais klimats nebija visai lab­vēlīgs viņa veselībai.

Pēc tam rakstnieks uzturējās Francijā, Vācijā un Nī­derlandē. Steinas klostera priekšnieks, ar kuru Erasms turpināja sarakstīties, aicināja viņu atgriezties klosteri, taču priekšlikums tika noraidīts — domātājs uzsvēra, ka viņam nav pa prātam nedz Holandes klimats, nedz dzī­vesveids, turklāt viņš nevēlas pieredzēt sīku ļautiņu nici­nājumu, jo ir pieradis pie valdnieku cieņas.

Kopš 1514.gada Erasms visbiežāk bija sastopams 1500.gadā dzimušā Habsburgu prinča Kārļa, vēlākā Spā­nijas karaļa un Vācijas ķeizara Kārļa V galmā. Princis tolaik sāka justies pietiekami pieaudzis, lai beigtu iekalt apnicīgās skolas gudrības, bet viņa kanclers Silvāžs, kurš lielā mērā bija arī Kārļa V audzinātājs, centās, lai princim būtu iespējams uzturēties tādu ļaužu sabiedrībā, kuru gudrība nebūtu garlaicīga.

Erasmam nodarbības bibliotēkā vai pie rakstāmgalda gan šķita daudz svarīgākas par valdnieka labvēlības iemantošanu, tomēr starp viņu un princi nodibinājās laba saprašanās. 1515.gadā domātājs pasniedza Kārlim rokasgrāmatu «Pamācība kristīgam valdniekam» (Institutio Principis Christiani), kurā, izmantodams Isokrāla sacerējumu par valdnieka darba aspektiem, minēja dažā­das valdnieka rīcības iespējas un atgādināja par to atbil­dību, kas izriet no šā darba. Turpmākajos gados Era;sms oficiāli bija valdnieka padomnieks, un, tā kā Kārļa poli­tiskā ietekme Eiropā strauji auga, šāds amats pasargāja no sīku skauģu un nejēgu uzbrukumiem. Vienlaikus vi­ņam bija pilnīga rīcības un pārvietošanās brīvība un pie­tiekama materiālā nodrošinātība. Darbojoties Kārla die­nestā, rakstnieks vasaras parasti pavadīja galmā Briselē vai Lūvenā, dažreiz apmeklējot arī Angliju, bet par zie­mas mītni un kopš 1521.gada arī par pastāvīgo dzīves vietu viņam kļuva Bāzele.

Bāzelē Erasms ieradās pirmo reizi, lai pārlūkotu, kā iespiedējam Frobenam veicas ar viņa sagatavoto Sv.Hierenima vēstuļu un dažu oriģināldarbu izdošanu. Turklāt viņš vēlējās noskaidrot, vai te būtu iespējams laist klajā grieķu valodā Jauno derību, kuras jauno tekstu viņš vei­doja jau ilgus gadus, salīdzinādams dažādus rokrakstu eksemplārus un pēc iespējas attīrīdams tos no pārrakstī­tāju kļūdām.

Tomēr šim nodomam ceļā stājās tūkstošgadīgā baznīcas tradīcija. Kristīgās reliģijas pamatteksts (Bībele) sastāv no Vecās un Jaunās derības. Vecā derība sākotnēji bija senžīdu valodā un satur nostāstus par žīdu pagātni jūdisma priesteru interpretācijā. Jaunā derība sākumā iz­platījās galvenokārt sengrieķu valodā un lielākoties vēstī par Kristu un apustuļiem. Daži Bībeles fragmenti latīņu valodā tika pārtulkoti jau mūsu ēras pirmajos gadsimtos, bet visu Bībeles tekstu autoritatīvi tulkoja un rediģēja la­tīņu valodā Sv.Ftieronims (IV-V gs.). Viņa veidotais Bībeles teksts viduslaikos tika uzskatīts par autentiskiem «dievvārdiem», kam piemīt pārpasaulīga gudrība un autoritāte. Balstoties uz šo tekstu, savas teorijas attīstīja Rietumeiropas viduslaiku teologi, kuri neprata nedz grieķu, nedz žīdu valodu. Daudzi garīdznieki šī teksta fragmentus vienkārši iekala no galvas.

Taču Renesanses periodā daži zinātnieki — sengrieķu un senžīdu valodu pratēji — konstatēja, ka Hieroninia veikums (Vulgāta) gan ir dzejisks, bet vietumis neat­bilst oriģinālam un dažos gadījumos ir pat pretējs tam. Strīdi par «Vulgātas» autentiskumu tālu pārauga filolo­ģijas ietvarus, jo doma, ka tās teksts nav precīzs un tam vajadzīgi labojumi, veda pie tās dievišķības nolieguma.

Tādēļ ikviens mēģinājums pārbaudīt «Vulgātas» tekstu, salīdzinot to ar oriģināliem tekstiem, garīdznieku un mūku aprindās tika uzņemts ļoti naidīgi. Šo naidu jau bija iepazinis Erasma paziņa, ievērojamais Vācijas hu­mānists Johans Reihlins (1455.-1522.g.).

Sniegdams iespējamo palīdzību Reihlinam (piemēram, rakstot vēstules pāvestam un sev draudzīgajiem kardinā­liem un aicinot nepieļaut izrēķināšanos ar viņu), Erasms vienlaikus lēni, toties sistemātiski veica priekšdarbus Jaunās derības grieķu teksta un tās jauna latīņu tul­kojuma publicēšanai. Minētais teksts tika gatavots, iz­mantojot četrus savstarpēji diezgan neatkarīgus rokrak­stus un daudzus īsākus fragmentus no dažādu autoru ci­tējumiem kā grieķu, tā latīņu valodā. Izdevums nāca klajā 1516.gadā ar daudzām iespiedkļūdām, toties nā­kamie četri izdevumi Erasma dzīves laikā kļuva aizvien precīzāki.

Lai gan katoļu baznīcas visaugstākās aprindas neie­bilda pret Erasma rīcību un Leons X pat uzrakstīja īsu priekšvārdu Jaunās derības 1519.gada izdevumam, pla­šākās garīdzniecības aprindas bija noskaņotas naidīgi. Tā kā Erasma jaunajā tulkojumā citādi tika formulēta tēvreize, slavinājums jaunavai Marijai un citi fragmenti, ko pat mazāk izglītotie garīdznieki bija iegaumējuši no galvas, Erasmam pārmeta lepnības nāves grēku un vēr­šanos pret vispāratzītām patiesībām, kā ari dēvēja viņu par luterieti, Antikristu utt., u.t.jpr.

Pret Erasma Jaunās derības tekstu visniknāk vērsās spāņu garīdznieks Stunika, kurš pats pārvaldīja senās valodas un bija izvirzījis priekšlikumus «Vulgātas» pre­cizēšanai. Erasma darbības rezultātā viņa ilgie pūliņi iz­rādījās veltīgi. Skaudības dzīts, Stunika pēla Erasma vei­kumu, apgalvojot, ka Erasma tulkojums esot Hieronīma apvainojums, jo tajā augstāk vērtēti šķeltnieku — grieķu pareizticīgo popu uzskati nekā katoļu tradīcija. Vienlai­kus jāatzīst, ka Stunika pamanīja vairākas kļūdas un ne­precizitātes, kuras tika izlabotas vēlākos izdevumos. Taču te galvenais bija tas, ka Erasms zinātnisko pieeju atzina par augstāku principu nekā baznīcas autoritāti un viņa darbības rezultātā kristietības reliģiskie teksti un kris­tietības mācība vispār parādījās bez pārpasaulīga svē­tuma oreola kā viens no antīkās pasaules garīgajiem strāvojumiem, kas daudz aizguvis no seno stoiķu, platonistu un citu autoru mācībām. Šāda nostāja gausi, bet nenovēršami grāva kristīgo dogmatiku no iekšpuses, radot nosacījumus prāta autoritātes pamatošanai un zinātnes attīstībai.

Tagad Erasma slava izplatījās visā Rietumeiropā un valdnieki, kā arī daudzas pilsētas aicināja viņu pie se­vis, piedāvājot izdevīgus noteikumus. Henrijs VIII vai­rākkārt vilināja Erasmu atgriezties Anglijā, solot bagā­tīgu atalgojumu un neprasot regulāru pienākumu veik­šanu. Francijas karalis Fransuā I aicināja domātāju uz savu galmu. Izdevīgus priekšlikumus izteica ari ma­zāku zemju valdnieki. Taču Erasms neticēja, ka šo mon­arhu labvēlība un vēlēšanās ziedot līdzekļus kultūras at­tīstībai varētu būt ilgstoša, tādēļ laipni, bet strikti noraidīja visus piedāvājumus. Turklāt jāņem vērā, ka ļoti labvē­līgi apstākļi viņam jau bija radīti Kārļa V kanclera Sil­vāža galmā. 1518.gadā Silvāžs nomira, bet arī nākamais kanclers Erasmam nodrošināja lielu rīcības brīvību. Vie­nīgi tad, kad Lutera darbības dēļ krasi saasinājās kris­tīgās reliģijas dažādo virzienu cīņa, Lūvenas katoļu garīdzniecības neiecietība pret Erasma indiferenci ticības lie­tās ieguva tādas formas, ka viņš 1521.gadā uzskatīja par saprātīgāku pārcelšanos uz daudz klusāko Bāzeli.

Katoļu baznīcas amatpersonām, kas ieteica Erasmam nosodīt Luteru un luterismu, viņš parasti atbildēja, ka laika trūkuma dēļ gandrīz nemaz neesot lasījis Lutera darbus, tādēļ nevarot par tiem neko teikt. Savukārt vēs­tulēs viņš atzina, ka reliģiskajos strīdos nevēlas nostā­ties nevienā pusē, jo tiklab luterāņi, kā pāvesta piekritēji tikai tīko uzlikt cilvēkiem jaunas važas.

Erasma vēstules rāda, ka viņš bija labi informēts par ticības strīdiem. 1519.gadā viņš nosūtīja Luteram vēstuli, kurā ieteica ievērot mērenību. Tad pat viņš iesniedza ķeizaram vairākus priekšlikumus, lai aizkavētu reliģisko domstarpību pāraugšanu asiņainās sadursmēs.

1520.gadā viņš Ķelnē tikās ar vairākiem lielajiem Vā­cijas feodāļiem (arī ar Lutera atbalstītāju Saksijas kūr­firstu Fridrihu) un aicināja viņus darboties reliģisko strīdu mīkstināšanā. Tomēr naidīgo grupējumu pārstāvji vēlējās nevis izlīgt, bet saasināt konfliktu. Vienlaikus no­zīmīgākais Vācijas politiskais spēks — lielie feodāļi — centās stiprināt savu neatkarību no ķeizara varas un ne­kautrējās izlaupīt baznīcas īpašumus.

Redzēdams, ka nespēj ietekmēt notikumu gaitu, Erasms atteicās no aktīvas rīcības. Viņš kā ķeizara padomnieks bijā ielūgts piedalīties Vormsas koncila, kur 1521.gada tika iztirzāta Lutera radītā šķelšanas reliģijas jautāju­mos, taču Erasms Vormsā neieradās, aizbildinādamies, ka baidoties tur saslimt ar mēri.

Luters, bez šaubām, zināja Erasma rakstus un daudz­kārt izmantoja tos savā darbībā (tā, piemēram, Jauno derību vācu valodā Luters pārtulkoja no Erasma izde­vuma). Tādēļ ir zināms pamats parunai, ka Luters tikai izperējis to olu, ko izdējis Erasms. Tomēr gan pirmajam, gan otrajam (plašākā nozīmē — baznīcas reformatoriem un humānistiem) bija gluži citāda garīgā ievirze.

Humānisti bija pārliecināti par prata varenību, refor­matori — par tā niecību un daudz augstāk par pratu vērtēja ticību. Humānisti centās apgūt un popularizēt an­tīkās kultūras mantojumu, pie tam viņiem bija pretīgs jeb­kāds reliģiskais fanātisms. Reformatori galvenokārt cen­tās balstīties uz Vecās derības tekstiem, Aurēliju Augus­tīnu un viduslaiku mistiķiem. Viņi aicināja cilvēkus, lai tie atsakās spriest un lemt un paļaujas vienīgi uz dieva žēlastību. Šāds pretstatījums gan var būt tikai relatīvs, jo daži reformatori (it īpaši Kalvins, Melanhtons un Cvinglijs) jaunībā bija aizrāvušies ar humānisma ide­jām, bet humānisti reformācijas sākumā ar simpātijām vēroja reformatoru cīņu pret katolicisma dogmām. To­mēr, lai gan reformatori nesa tautai vēl smagāku garīgo jūgu, jāatzīst, ka Luters ar savu antiintelektuālismu un mistiku, ar saviem lamu vārdiem un personisko cīņu pret velnu, ko viņš padzinis, sviezdams tintes pudeli, tolaiku tautas masām bija daudz tuvāks nekā Erasms, kurš zobojās par jebkuru māņticību.

Luters jau 1517.gadā sūrojās, ka Erasms zināšanas vērtē daudz augstāk par Kristu un dieva žēlastību; cilvēcīgo vērtē augstāk par dievišķo, pārāk mazu lomu atvēl iedzimtajam grēkam. Vēlāk Luters arvien krasāk uzstā­jās pret prātu un zinātni, pauda domu, ka cilvēks jāpa­kļauj stiprai varai, jo pēc Ādama un Ievas grēkā kriša­nas cilvēki no brīvas gribas darot tikai ļaunu.

Šāds viedoklis bija tik pretējs Erasma humānistiskajiem uzskatiem, ka viņš neizturēja un sarakstīja apceri «Par gribas brīvību» (1524.g.), kas formas ziņā ir teoloģiska un galvenokārt atsaucas uz Bībeli un citiem kristīgās reli­ģijas tekstiem. Tā formāli vēršas pret luterismu, bet faktiski nosoda ikvienu reliģiskā fanātisma veidu. Erasms te parāda, ka cilvēks pēc savas gribas spējīgs tiekties kā pēc ļaunā, tā pēc labā un tieši tādēļ ir svarīgi viņu labi audzināt un izglītot, lai tieksme pēc labā gūtu virsroku. Ja tas tā nebūtu, visi Bībeles aicinājumi vairī­ties no ļaunā un darīt labu būtu muļķīgi un nejēdzīgi. _ Kritizēdams luterismu, Erasms tomēr sargājās pārāk tuvoties katoļu augstākajai vadībai. Kad pāvests Ad­rians VI ļoti neatlaidīgi aicināja viņu uz Romu, Erasms no Bāzeles devās turp, taču Konstancē viņam uznāca tik asas nieru sāpes, ka nācās atgriezties Bāzelē. Grūti spriest, vai šī slimība bija «diplomātiska» vai reāla, taču ir zināms, ka visur, kur Erasms vēlējās ierasties, viņš nokļuva par spīti visām slimībām, bet Romā viņš vairs nekad neieradās.

Erasms nevilcinājās saraut draudzības saites arī ar U. fon Ffutenu, kad tas iesaistījās bruņinieku sacelšanās organizēšanā, lai atjaunotu un nostiprinātu vācu bruņ­niecības privilēģijas uz pārējo iedzīvotāju slāņu rēķina. Bruņinieku karapulkus 1522.gadā sakāva Vācijas lielie firsti. Kad fon Hutens, bēgdams no vajātājiem un smagi slims ar sifilisu, ieradās Bāzelē vervēt jaunus karotājus, Erasms nesniedza viņam atbalstu. Starp abiem izraisī­jās asa un netaktiska polemika, kas kļuva plaši zināma un beidzas tikai pēc fon Hutena nāves.

Līdzās teoloģiska rakstura apcerēm Erasms Bāzelē publicēja vairākus darbus par dažādiem reālās pasaules jautājumiem. To vidū nozīmīgākais bija «Mājas sarunas» (1519.g.) — īsu dialogu krājums, kurā iztirzāti jautājumi, vai mūžs jāpavada ceļojumos, vai raušot mantu, vai mie­rīgā dzīvē; ka panākt saskaņu ģimenē; vai ir labi, ja jaunie skūpstās pirms salaulāšanās utt. Taču te skartas arī citas problēmas, piemēram, kā aizkavēt sifilisa izplatī­šanos, kas XVI gs. Rietumeiropā bija kļuvusi ļoti aktuāla.

Tā ka «Sarunu» tēmas veda projām no reliģiskās dogmatikas un to zemtekstā bija jūtama ironiska attieksme pret mūkiem un aprobežotiem garīdzniekiem, klīda baumas, ka šo darbu baznīcas iestādes aizliegs un izņems no apgro­zības, tādēļ daudzi steidzās to iegādāties un spiestuvju īpašnieki, to pavairodami, labi nopelnīja. «Mājas saru­nas» dažu gadu laikā pārtulkoja un daudztūkstošu me­tienos iespieda arī spāņu, franču, vācu un itāļu valodās, bet oficiālais katoļu baznīcas aizliegums tika pasludināts tikai 1542.gada.

Līdztekus «Sarunām» Erasms laida klajā apceri «Par vēstuļu rakstīšanas mākslu» (1522.g.), rakstu «Ciceronietis» (1528.g.), kur aicināja rakstītājus neaizrauties ar valodas stila skaistumu, bet vairāk uzmanības veltīt saturam, ka arī daudzus citus darbus. Līdz mūsdienām saglabājušas arī Erasma dzejas latīņu un grieķu valoda, kas lielā­koties veltītas noteiktiem cilvēkiem, notikumiem utt. Tās sarakstītas ļoti labā valodā, taču tajās nav tik daudz pro­blēmu kā sacerējumos prozā.

Erasms sarakstīja arī padomus, ka jaunam cilvēkam jāuzvedas pie galda: gaļas gabals jāņem ar trim pirkstiem, nevis ar visu sauju (dakšiņas tolaik bija vienīgi Itālijā); jāēd un jādzer vienīgi tik daudz lai remdētu iz­salkumu un slāpes; maltītes laika nav jāieskā galva un nav jārotaļājas ar nazi; nav jāvēro, cik daudz citi apēd un izdzer; nav jāskatās tikai uz vienu galda biedru; nav jānopaļā neviens ēdiens, ko pasniedz utt.

XVI gs. 20.gados Bāzelē pie varas nāca protestanti. Lai gan Erasma nevēlēšanās pievienoties pro­testantismam bija zināma, pilsētā viņš bija labi ieredzēts un varas iestādes netraucēja viņu. Tomēr, baidīdamies reliģisko sadursmju gadījumā nonākt starp divām ugu­nīm, Erasms 1529.gadā atstāja Bāzeli un pārcēlās uz Freiburgu, kur nodzīvoja līdz 1535.gadam. Freiburgas periodā rakstnieks bieži slimoja, maz bija arī draugu un ilgstošu paziņu. Te viņš sagatavoja savu darbu izlabotus un papildinātus izdevumus, kā ari vairākus antīko autoru darbus, daudz laika veltīja filoloģiska rakstura jautāju­miem, it īpaši grieķu vārdu izrunai.

Mūža pēdējo gadu, ko aptumšoja vēsts par Mora mo­cekļa nāvi Anglijā, Erasms atkal pavadīja Bāzelē. Drīz vien pēc domātāja nāves katoļu baznīca citu pēc cita no­sodīja viņa darbus un aizliedza tos lasīt katoļiem, bet vi­sus darbus kopumā tā nosodīja Tridentas (Trientas) kon­cilā. Kopš 1559.gada visi Erasma sacerējumi bija aiz­liegti, tos izņēma no apgrozības un iznīcināja, turklāt protestantu valstis Erasma un citu humānistu rakstu lik­vidēšanā parasti neatpalika no katoliciskajām zemēm. Taču baznīcas mēģinājumi pagriezt atpakaļ vēstures ratu bija veltīgi. Tipogrāfijas bija pavairojušas un izplatījušas progresīvo autoru darbus tā, ka tos vairs nevarēja pilnīgi izskaust, un tiklīdz apstākļi kļuva labvēlīgāki, nāca klajā jauni izdevumi. Tāpēc Erasma darbu ietekme uz sabiedrisko domu nekad nav zudusi, kaut gan daudzi no tiem laika gaitā zaudējuši aktualitāti.

* * *
XX gs. visvairāk lasītie Erasma darbi ir «Mājas saru­nas» un «Muļķības slavinājums», kura nozīmīgākais izde­vums Erasma dzīves laikā iznāca Bāzelē 1515. vai 1516.gadā. To ilustrējis gleznotājs Hanss Holbeins (jaunākais), bet paskaidrojumus un piezīmes sarakstījis Ger­hards Listrins.

«Muļķības slavinājums» autora literārajā mantojumā ieņem nelielu vietu. Lai gan tas sagādāja autoram lielu ievērību, taču nenesa gandrīz nekādus ienākumus un tur­klāt radīja ne mazumu nepatikšanu. Tomēr dzīves laikā Erasms šā darba dēļ netika vajāts, jo viņam bija spēcīgi aizstāvji, pie tam XVI gs. pirmajā trešdaļā baznīcas un valsts augstākās iestādes bargi vērsās tikai pret tiešiem uzbrukumiem pastāvošajai kārtībai. Jāņem vērā arī tas, ka te nav aizskartas konkrētas personas, ja neskaita dažus Erasma draugus. Eiropā bija daudz valdnieku, un tiem adresētos pārmetumus katrs varēja attiecināt uz vi­siem pārējiem. Pāvests gan bija tikai viens, taču Jūlijs II, kam adresēti galvenie Muļķības pārmetumi, drīz nomira, bet par pāvestu kļuva no ļoti inteliģentās Mediči dzimtas nākušais Leo X, kurš pats bija audzis humānisma ideju garā un, izlasījis «Muļķības slavinājumu», tikai noteica: «Man prieks, ka arī mūsu Erasms spējīgs pamuļķoties.» Pa īstam sašutuši par šo darbu bija vienīgi zemāko rangu garīdznieki un mūki, bet viņiem nebija reālas va­ras un viņi varēja tikai rīdīt pret autoru mazkulturālos dievlūdzējus savos sprediķos Lūvenā un citās Erasma dzī­ves vietās, rakstīt par domātāju neskaitāmas sūdzības da­žādām instancēm utt. Jau minētais spāņu teologs Stunika norādīja, ka «Muļķības slavinājums» ir tāda grāmata, par kuru var domāt, ka to diktējis pats velns. Vairāki no­pietni zinātnieki, kuri visumā bija draudzīgi pret Erasmu, pat nožēloja, ka tik apdāvināts un izglītots cilvēks tērē laiku un talantu blēņām. Laika ritumā tomēr izrādījās, ka šis nelielais un it kā nenopietnais sacerējums nākama­jām paaudzēm ir visnotaļ vajadzīgs, jo tam ir liela no­zīme viduslaicīgi dogmatiskas un trulas domāšanas pār­varēšanā un jauno laiku uzskatu tapšanā.

Erasma «Muļķība» nebija pirmā, kas Rietumeiropā guva lielu ievērību. 1494.gadā Bāzelē vācu valodā iznāca Sebastiana Branta sacerējums «Muļķu kuģis», kurā 112 didaktiskos dzejojumos parādīti dažādi muļķu tipi: mant­rausis, ķildnieks, pļāpa, sliņķis, laulības pārkāpējs,, iedomīgais, varaskārais, tas, kurš precas mantas dēļ, kurš slikti audzina bērnus, skauģis, skandālists, spēl­manis utt. Tas 1497.gadā iznāca arī latīņu valodā un izplatījās visā Eiropā. Erasms, bez šaubām, to labi zināja.

Taču, ja atmetam nelielu ārēju līdzību dažu netikumu attēlojumā, «Muļķības slavinājumam» ir gluži citāds raksturs kā «Muļķu kuģim». Tas pauž nevis viena novada birģeru, bet gan Rietumeiropas pilsētu buržuāzijas vispro­gresīvākās un visizglītotākās daļas noskaņas. XV-XVI gs. mijā šāda sociāla grupa tālāk par ļoti agru attīstības līmeni bija pavirzījusies tikai Itālijā, turklāt arī tur kat­ras pilsētas buržujiem bija citādas intereses un ikvienā pilsētā pastāvēja savstarpēji naidīgi grupējumi. Pilsētu inteliģencei plašākā mērogā vēl nebija skaidri formulētu mērķu un ideālu. Tā labi zināja, ko nevēlas, bet, kā jau tas gadās, nezināja, ko tā vēlas, ja, protams, neskaram atsevišķu indivīdu un šauru grupējumu egoistiskās inte­reses.

Līdz ar to Erasma «Muļķības slavinājumā» parādīti daudzi tā laika sabiedrībā reāli pastāvoši trūkumi, nejē­dzīgas tradīcijas, absurdas situācijas, bet autors nerāda un varbūt pat neredz izeju no tām. Toties viņa darbā skartie jautājumi un to risinājumi vairs nav ietilpināmi feodālās iekārtas garīgās dzīves ietvaros.

Saskaņā ar «Muļķības slavinājuma» autora koncepciju cilvēku rīcību un likteni nosaka nevis dievišķā predestinācija, kā to māca oficiālā baznīcas ideoloģija, bet gan muļķība, — vai nu tā ir «Muļķības dieviete», vai perso­niskā... Cilvēku laimes avots ir nevis dieva žēlastība, bet viņu pašu vai citu cilvēku muļķība. Savukārt arī ne­veiksmēs un dažādās nebūšanās vainīgais nav velns vai citi pārpasaulīgi spēki, bet tā pati muļķība. Tuvāk iepa­zīstoties, jākonstatē, ka šī «Muļķības dieviete» ir ļoti sarežģīta būtne. Tai piemīt tādi cilvēciski netikumi kā, piemēram, iedomība, augstprātība un slavaskāre, taču tā ir ļoti gudra Muļķība un, neraugoties uz tās sofismiem un retoriskajiem trikiem, lasītājam nākas atzīt, ka te runā pati reālā dzīve savā pretrunīgumā un daudz­veidībā.

Ārēji darbs šķiet kā improvizācija par antīkās mitolo­ģijas, Senās Grieķijas un Romas vēstures motīviem. Līdz ar to jāuzsver, ka, runājot par it kā abstraktiem, visām tautām un visiem laikmetiem piemītošiem netikumiem un maldiem, Muļķība piemērus galvenokārt min no seno laiku vēstures, tādēļ neatkarīgi no autora ieceres šis sa­cerējums veic ari blakusuzdevumu — bagātina lasītāja zināšanas antīkajā kultūrā.

Autors bieži izmanto vārdu spēles, sofismus un ekstra­vagantus piemērus, kas daudzos gadījumos nepalīdz no­skaidrot iztirzājamo jautājumu, toties veido iecerēto zem­tekstu un vispārējo noskaņu. Tā, piemēram, darbā konsta­tēts, ka sevis slavināšana un savu nopelnu reklamēšana vislabāk piedien Muļķībai, taču lasītājiem XVI gs. nebija noslēpums, ka neviens tik skaļi neklaigā par saviem no­pelniem un dižajiem veikumiem kā katoļu baznīca.

Dažos sofismos ironija slēpta ļoti dziļi. Tā, piemēram, Muļķība, lai pieradītu savu derīgumu, min, ka dažu baznīcu sienas izrotātas ar svētveltēm, ko atnesuši tie ticī­gie, kas pārliecināti, ka ar baznīcas palīdzību izglābušies no dažādam likstām, bet neviena svētvelte nav nesta par muļķības atvairīšanu. Secinājums, ka muļķība tātad ir ļoti derīga un patīkama, nav pārliecinošs, — te drīzāk rodas iespaids, ka pat ļoti ticīgi cilvēki neuzskata baznīcu par glābēju no muļķības. Tomēr no šā piemēra var izrie­tēt arī šāda doma: ja kāds ticis vaļā no muļķības, tad nav gan gaidāms, ka viņš dosies uz baznīcu ar svētveltēm.

Vietumis grāmatā jaušami viduslaiku folkloras ele­menti (piemēram, muļķim veicas labāk, nekā gudrajam), taču Erasma darbā šīs tēmas risinātas tik koncentrēti un daudzdimensionali, ka neviļus rodas mudinājums meklēt šādas ačgārnības cēloni. Bet, kamēr cēlonis nav apzināts, Muļķība ar patiesiem vai patvaļīgi deformētiem argumen­tiem pierada, ka dzeršanas un mīlas prieki ir īslaicīgi, to­ties muļķība dod priecīgu prātu visam mūžam; bērnus piemīlīgus dara to muļķība; ar muļķības gādību arī ve­cums top paciešams; laulības var noslēgt un uzturēt vie­nīgi muļķības dēļ; vīrs ir laimīgs, ja nezina par sievas neuzticību; muļķība kā Patmīlība visus dara laimīgus; tikai muļķība dara paciešamas cilvēku dzīves grūtī­bas... Un autors ļoti nopietni izvirza dilemmu: vai nu labāk dzīvot ar muļķības palīdzību patīkami, vai ari mek­lēt zaru, kur pakārties.

Atsaukšanās brīžiem uz antīkajiem autoriem, brīžiem uz viduslaiku tekstiem, bet dažkārt arī uz tolaiku cilvēku pieredzi un veselo saprātu dod Muļķībai iespēju vairāk vai mazāk nopietni apgalvot, ka zinātnes vispār ir kaitīgas cilvēkiem. Izziņa nepadara dzīvi jaukāku, tā cilvēkus tikai garlaiko. Gudrības iegūšana attālina no laimības.

Filozofija sekmē novecošanos. Valstis, kuras valda filo­zofi, nav laimīgas. Zelta laikmetā (pagātnē) cilvēki pa­visam iztikuši bez zinātnēm.
Muļķības dieviete agro kristietību, kurā dominē naids pret antīko kultūru, zinātni un filozofiju, konfrontē ar attīstītas feodālās sabiedrības garīgo dzīvi. Agrīno kris­tiešu tekstiem ir raksturīgs naids un nicinājums pret prātu. Tādēļ, balstoties uz kristietības pirmavotiem, Muļ­ķība bez īpašām pūlēm var pierādīt, ka kristīgā reliģija ir muļķības radiniece. Kristietības dibinātāji bija zinātņu ienaidnieki. Apustuļiem nav ne mazākas jēgas par sholastisko teoloģiju. Apustulis Pāvils noradīja, ka muļķi die­vam tīkamāki. Tikai muļķības dēļ tiek piešķirta grēku piedošana. Arī dievs aizliedzis cilvēkiem baudīt atzīšanas koka augļus.

Vietumis Muļķības nostāja jūtama Renesanses perioda panteisma koncepciju ietekme. Saskaņa ar šo viedokli daba gluži labi iztiek bez [sholastiskas — V. Z.] gudrī­bas. Zirgs nav nelaimīgs gramatikas nezināšanas dēļ un cilvēks — savas muļķības [no viduslaiku zinātnes vie­dokļa - V. Z.] dēļ, jo tāda ir viņu daba. Atbilstoši šādam vērtējumam Muļķības jomā ietilpst arī jūtas un kaislības, jo sholastiskajā filozofijā un teoloģijā tam nav vietas. Līdz ar to tiek likta vienlīdzības zīme starp muļķību un kaislību, muļķību un baudu, muļķību un dabiskajiem instinktiem.

Pēc Muļķības ekstravagantās teorijas, muļķis ne tikai jūtas patīkamāk par gudro, — viņam arī labāk veicas dzīvē. Taču noteikti jāpiebilst, ka te par «gudrību» bieži vien tiek dēvēta abstrakti teorētiska prātošana un it īpaši sholastiskā teoloģija un filozofija, bet par «muļķību» — tautas pieredze. Izraugoties šādu pieeju, nav grūti piera­dīt, ka gudrie ir nemākuļi visās lietās; gudros tauta ne­ieredz un smejas par tiem; ļoti gudrs cilvēks, kurš visu zina, bet neko nepārdzīvo, nevienam nav patīkams; mīles­tībā muļķiem veicas labāk nekā gudrajiem utt.

Tēlojot Muļķību kā universālu spēku, kas dominē it visur, autors parāda, cik daudzveidīgi tās vara izpaužas feodālās sabiedrības dzīvē: tā ir dažu lepnība par saviem radurakstiem, zinātnieku slavaskāre, filozofu uzpūtība, karošana, kurai visvairāk nododas liekēži, zagļi, stulbeņi, algotņi un tamlīdzīgas padibenes u.tml.

XVI gs. nebija pieejamas tādas kulturālas laika pava­dīšanas formas kā futbola un hokeja līdzjušana, Sportloto un televīzija, tādēļ tas tika pavadīts mazvērtīgās un muļķīgās nodarbēs. Muļķība to vidū min medības, hao­tisku būvēšanos, alķīmiķu un kauliņu spēlētāju izdarī­bas, dažādas bezjēdzīgas izrīcības viesībās un dzīrēs, do­šanos svētceļojumos, dievu tēlu pielūgšanu, cerību ar psalmu skaitīšanu iemantot debesu valstību un vēlmi ar indulgenču palīdzību atbrīvoties no grēkiem.

Plašu tautas masu, it īpaši zemnieku un amatnieku stā­voklis darbā nav tēlots detalizēti, toties sīki iztirzāta in­teliģentu, it īpaši zinātnieku un skolotāju dzīve. To vidū gramatiķi vienmēr ir izsalkuši un netīri, fiziķis trīc aiz aukstuma, astrologus zobo, dialektiķus atstāj neievērotus un pat teologs, kas izokšķerējis visas dievības nolikta­vas, grauž lupinu un ved nebeidzamu karu pret blaktīm un utīm.

Laimīgāks nav arī radošās inteliģences liktenis. īsti literāti netaupa nedz savu nomodu, nedz miegu, zaudē veselību un redzi, taču iegūst vienīgi dažu tādu pašu pusaklu lietpratēju atzinību, bet pūlis tajā pašā laikā dod priekšroku seklu un paviršu rakstītāju sacerējumiem. Arī visapdāvinātākie mākslinieki, kuri turklāt mēdz būt kautrīgi, tiek maz ievēroti, turpretī lielākie neprašas ir visvairāk apmierināti ar sevi un visvairāk citu apbrī­noti.

Pastāvošo kārtību sabiedrībā un valstī Muļķība vērtē kā ļoti sliktu un konstatē, ka tā turas vienīgi muļķības dēļ. Ja tās nebūtu, nedz tauta paciestu savu valdnieku, nedz kalps — savu kungu, nedz kalpone — savu kun­dzi... Valdniekam, ja viņš gribētu godam veikt savus pienākumus, pieklātos rūpēties nevis par savām, bet gan tikai par sabiedrības interesēm. Viņš ir atbildīgs par visu valstsvīru un ierēdņu godīgumu un sava augstā stāvokļa dēļ ir tik redzamā vietā, ka vismazākā novirze no godī­guma tūdaļ izplatās kā mēris uz visiem viņa pavalstnie­kiem. Bet, ja valdnieki to visu ņemtu vērā, viņi neva­rētu nedz mierīgi gulēt, nedz vakariņot. Tādēļ Muļķība ir parūpējusies, lai valdnieki domātu, ka izpildījuši` sa­vus pienākumus pret tautu jau ar to vien, ka bieži rīko medības, audzē sugas zirgus un izdomā arvien jaunas metodes, kā piesavināties savu pilsoņu īpašumu.

Pavisam nožēlojami ir valdnieku galminieki: neviens nav tik padevīgs, pakalpīgs, banāls un nievājams kā lielāka daļa no tiem, bet tie par spīti visam grib izlikties par citiem pārāki.

«Muļķības slavinājumā» parādīts, ka tikpat neatbilstoša veselajam saprātam, labiem tikumiem un sabiedrības reā­lajām vajadzībām ir feodālisma galvenā garīgā balstī­tāja — katoļu baznīca. Teologu un citu baznīcas darbi­nieku rīcība grāmatā pielīdzināta tirgus klaigātāju ama­tam, tomēr Muļķības gādības dēļ viņi atrod atsaucīgus un pat sajūsminātus klausītājus. Teoloģijas teorijas no­ved pie nejēdzīgiem secinājumiem, jo no tam, piemēram, izriet, ka mazāks grēks ir nokaut tūkstošiem cilvēku, nekā svētdienā salāpīt nabagam kurpi. Teologi tik sīki un pa­matīgi apraksta elli, it kā paši tur būtu ilgi uzturējušies. Interpretējot reliģiskos tekstus, viņi bieži nonāk pie ab­surda. Tomēr Muļķība, būdama pēc savas dabas prak­tiska, atzīst, ka viņa labprātāk vēlas sekot lielajiem, res­najiem, taukajiem, visur godātajiem teologiem, ar kuriem vairums mācīto vīru labāk grib kopā maldīties, nekā būt kopā ar zinātniekiem «trīsvalodniekiem» uz pareizā ceļa.

Pievēršoties garīdznieku praktiskajai darbībai, Muļ­ķība konstatē, ka tie ļoti bieži rūpējas tikai par savu ienā­kumu vairošanu, bet negrib pildīt savus pienākumus pret tautu. Tiesa gan, šādi rīkodamies, viņi ir saskaņā ar sa­biedrību, jo tad, ja kāds, piemēram, indulgenču pārdo­šanas vietā aicinātu cilvēkus atbrīvoties no netikumiem un dzīvot taisnīgi, tas visus tikai samulsinātu.

Šķiet, ka mūku aprakstīšanā Erasms ir iekausējis sa­vas klostera dzīves atmiņas. Muļķība uzskata mūkus par visnožēlojamāko ļaužu grupu, kurai viņa esot vienīgais palīgs un mierinājums. Mūki ar savu netīrību, nevīžību, rupjību un bezkaunību ir līdzīgi apustuļiem, nedara neko labu, tomēr neviens nevēlas ar viņiem sanīsties, jo grēk­sūdzes dēļ viņiem zināmi visi ļaužu noslēpumi.

Muļķība saka, ka atbilstoši teoloģijas teorijai augstā­kos baznīcas amatus vajadzētu ieņemt vienīgi tādiem cilvēkiem, kuru dzīve ir pilnīgi nevainojama, kuri uzvarē­juši visas cilvēku kaislības, sasnieguši augstāko un pilnī­gāko godīgumu visās dzīves gaitās, bezgalīgu žēlsirdību, gatavību ziedot ne tikai savu mantu, bet ari asinis drau­dzes labā. Taču tad viņiem nāktos dzīvot vienās rūpēs un raizēs, nabadzīgi un bez ērtībām, un neviens nekārotu pēc šiem amatiem.

Pasaulē visu nosakot naudas un bagātības dievs Plūts: «Pietiek viena viņa galvas mājiena, lai viss mūžīgais un laicīgais jauktos augšup un lejup. Pēc sava ieskata viņš noteic par karu, mieru, valdībām, padomēm, tiesām, sapulcēm, precībām, līgumiem, savienībām, likumiem, māk­slām, izpriecām, zinātniskajiem darbiem.» Tas jāņemot vērā ikvienam, kurš vēloties gūt panākumus, jo «kur vien jūs griezīsieties — pie pāvestiem, pie valdniekiem, pie tiesnešiem, pie varasvīriem, pie draugiem, ienaidniekiem, lieliem, maziem, visur jūs visu panāksiet ar naudu». Šādos ekspluatatoru sabiedrības apstākļos cilvēku dzīvi varēja, protams, apskatīt kā komēdiju, «kurā visi, segti ar da­žādām aizgūtām maskām, tēlo katrs savu lomu».

Roterdamas Erasma «Muļķības slavinājums» bija viens no viduslaiku beigu posma pirmajiem sacerējumiem, kas sabiedrību sāka pieradināt pie domas, ka cilvēku mūžs rit bez debesu un elles spēku aizbildniecības, ka to līdz šim vadījusi galvenokārt muļķība, bet to var regulēt arī gudrība, prāts un zinātne. Šādas domas praktiskā iedzī­vināšana, protams, bija uzdevums, kas tālu pārsniedza vienas grāmatas, viena autora un pat viena laikmeta iespējas.

Vilnis Zariņš

----------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------

IEVADVĀRDI
ROTERDAMAS ERASMS SŪTA SAVAM DRAUGAM TOMASAM MORAM SVEICIENU

Kad es nesen atgriezos no Itālijas uz Angliju, man garāku ceļa gabalu bija jāpayada zirga mugurā. Lai velti nenosjstu visu šo laiku sarunās, kurām nav nekāda sakara ar mākslu un literatūru, es vairākas reizes atzinu par labāku vai nu šo to pārdomāt par mūsu kopējām studi­jām, vai ari kavēties tīkamās atmiņās pie draugiem, kas bijuši tik saprātīgi un man tik mīļi. Starp tiem Tu, mīļo Mor, biji pats pirmais. Kaut gan es jau ilgāku laiku biju no tevis šķirts, atmiņas par tevi man bija tik dzīvas, it kā tu būtu manā priekšā un, tik tiešām kā es dzīvoju, man nekas nav bijis jaukāks par tām. Tā kā es atzinu par pareizu katra ziņa kaut ko darīt, bet ieskatīju šo laiku par nepiemērotu nopietnām pārdomām, es nolēmu ar savu tērzēšanu slavināt Muļķību.

Kāda gan Pallāda(1) tev iedvesusi tik dīvainas domas? — tu man vaicāsi. Vispirms mani pamudināja uz to tavs ģimenes vārds Mors; tas tik lielā mērā tuvojas grieķu vārdam «moria»(2), cik lielā mērā tu pats stāvi tālu no šā nosaukuma, jo, kā visi atzīst, tu esi tam pilnīgi svešs. Joprojām es domāju, ka šī mana prāta rotaļa tev itin īpaši patiksies, ievērojot to, ka tamlīdzīgi joki, kas, ja nemaldos, nav gluži bez savas izdomas un atjautības, tevi mēdz ļoti valdzināt. Tu taču kā Dēmokrits(3) smejies par cilvēku kopā dzīvošanas trūkumiem. Lai gan tu ar savu apbrīnojamo gara vērienu pacelies augstu virs vien­kāršajiem ļaudīm, tomēr, ievērojot tavu ārkārtīgo laipnību un humāno raksturu, tev ir viegli un patīkami ar visiem būt ikdienišķam cilvēkam.

Tāpēc pieņem labprāt šo mazo runu! Es to veltu Tev kā savas draudzības ķīlu un ceru, ka arī tu uzņemsies, aizstāvēt to. Tā ir veltīta Tev, tāpēc tā vairs nav mana, — tā ir Tava. Varbūt netrūks arī kašķīgu kritiķu, kas melsīs, ka tās pa daļai ir teologa necienīgas blēņas, pa daļai pārāk dzēlīgas, nekā kristiešu godprātība to prasa, un varbūt tie skaļi kliegs, ka es atdzīvinu kaut kadu vecu komēdiju vai Lukiānu(4), kas visus velk uz zoba.

Es jau iepriekš lūdzu tos, kurus satrauc šā sacerējuma niecīgais temats un jautrā izteiksmes forma, laipni at­cerēties, ka šāds paraugs nāk nevis no manis, bet gan no lieliem rakstniekiem, kas to ievērojuši jau sen. Vai gan nav aizritējuši gadsimti kopš tā laika, kad Homērs(5) sace­rēja savu «Varžu un peļu karu», Marons(6) — savu vārsmojumu «Ods» un «Vinegrets»(7), Ovīdijs(8) — «Rieksta koku»? Polikrāts(9) un viņa pretinieks Isokrāts(10_ jūsmīgi slavināja Busirīdu(11), Glaukons(12) — netaisnību, Favorīns(13) — Tersītu un «četru dienu drudzi», Sinesijs(14) — pliko pauri, Lukiāns — mušu un parazītus. Vai gan Seneka(15) nav sarakstījis imperatora Klaudija(16) jautro apoieozi, Plūtarhs(17) — sivēna Grilla(18) sarunu ar Odiseju? Vai gan Lukiāns un Apulejs(19) nav safantazējuši ēzeļa pie­dzīvojumus un vai kāds — tā vārdu es neatminu — gan nav atstājis mums meža cūkas sivēna Grunnija Korokotas testamentu, ko minējis Sv.Hieronīms(20)? Pēc tā visa, ja viņiem tīk, lai tie iedomājas, ka es izklaidēšanās nolūka, spēlējot dambreti, esmu uzjautrinājies vai — vēl labāk — jājis uz slotas kāta.

Cik gan tas būtu netaisnīgi, ja, piešķirot visam ļaužu kārtām savas izpriecas un savus jokus, mācītiem vīriem ne mirkli neļautu pajokot un patērzēt, it īpaši tad, ja šiem jokiem būtu nopietns pamats un tie būtu tik atjautīgi, ka lasītājs ar daudzmaz gaišāku galvu gūtu no tiem lielāku labumu nekā no dažu labu zinātnieku drūmajiem un pār­lieku svinīgajiem prātojumiem! Viens no šiem zinātniekiem garās un salāpītās runās slavina retoriku un filozofiju, otrs cildina kādu valdnieku, trešais sludina karu pret turkiem. Kāds cits pareģo nākotni, kāds cits vēl sagudro gluži tukšus jautājumus. Ja jau nav nekā aplamāka kā jokoties ar nopietnām lietām, tad nav arī nekā jaukāka kā aplūkot niekus tā, lai nieki nemaz neizskatītos kā nieki. Par mani lai spriež citi. Ja mani tomēr pārāk neviļ Filaulija (Patmīlība), tad Muļķību es esmu noslavinājis ne gluži muļķīgi.

Attiecībā uz dzēlīgu zobošanos es atbildēšu, ka rakst­niekiem vienmēr ir dota brīvība izmantot nesodīti savu asprātīgo zobgalību pret visām cilvēku dzīves parādībām, protams, nepārejot neprātīgās dusmās. Es apbrīnoju jo sevišķi mūslaiku vārīgās ausis, kas vairs nepanes neko citu kā vien tīkami skanošus titulus. Sastopami pat tādi ļaudis, kas tik ačgārni saprot reliģiju, ka drīzāk paciestu vissmagākos zaimus pret Kristu nekā visnevainīgāko joku par pāvestu vai savu valdnieku, it īpaši tad, ja runa ir par maizes gabalu.

Ja kāds tā novērtē cilvēku dzīvi, ka nevienu neaizskar personiski, vai tad tādēļ, es jautāju, tas nozīmē košanu, nevis drīzāk pamācīšanu un aizrādīšanu? Vai gan pretējā gadījumā es bieži vien nebūtu izpēris pats sevi? Turklāt tas, kas nepalaiž garām nevienu cilvēku šķiru, tas vērš savas dusmas nevis pret atsevišķiem cilvēkiem, bet gan pret visiem netikumiem. Tātad, ja kāds piecelsies un kliegs, ka viņš top aizskarts, tas vai nu atklās savu vainu, vai arī vismaz parādīs savu netīro sirdsapziņu.

Sv.Hieronīms šajā ziņā rīkojās daudz brīvāk un ko­dīgāk, netaupot allaž arī vārdus. Turpretī attiecībā uz mani jāsaka, ka es ne vien itin visur atturējos minēt vārdus, bet arī biju saudzīgs savos izteicienos, tā ka ikviens prātīgs lasītājs viegli saredzēs, ka esmu centies vairāk izpatikt nekā iekost. Es arī nemaisīju nepārtraukti, kā to darīja Juvenāls(21), slepeno noziegumu zaņķi, bet centos vairāk parādīt smieklīgo nekā riebīgo. Ja atradī­sies kāds, ko tas viss nespēj nomierināt, tad lai viņš vis­maz apdomā, ka ir jauki, ja nopeļ Muļķība, kurai, likdams runāt, es saglabāju personas raksturu.

Bet kāpēc gan es tā nopūlos tik veikla advokāta priekšā? Tu taču pratīsi sekmīgi aizstāvēt pat ne visai taisnu lietu! Esi sveicināts, ļoti atjautīgo Mor! Aizstāvi rosīgi savu Moriju (Muļķību)! Rakstīts uz laukiem 1508.g. 9.jūn.

 

MUĻĶĪBAS SLAVINĀJUMS ROTERDAMAS ERASMA SACERĒJUMS

MUĻĶĪBA RUNĀ

Lai gan mirstīgie ļaudis cenšas mani dažnedažādi no­pulgot, lai gan es skaidri zinu to, cik slikta slava ir Muļķībai pat vislielāko muļķu vidū, tomēr es esmu vie­nīgā — jā, tieši es esmu vienīgā, kas ar savu dievišķo klātbūtni uzjautrina dievus un cilvēkus. Vislabāk to pie­rāda tas, ka, tiklīdz es piecēlos šajā plašajā sapulcē, lai ņemtu vārdu, piepeši jauna un neparasta jautrība atplaiksnījās visu klātesošo sejās. Jūsu pieres pēkšņi izgludinājās, jūs tik mīļi un jautri smiedamies aplaudējāt, ka patiešām jūs visi, cik es te jūs varu saskatīt, tagad man izliekaties kā Homēra dievi, apskurbusi nektārā un nepentē(22), bet nupat vēl sēdējāt bēdīgi un norūpējušies, it kā tikko būtu atgriezušies no Trofonija alas(23).

Tāpat kā tad, kad saule parāda zemei savu spožo un zeltaino seju vai kad pēc bargās zie­mas iestājas jauns, maigu rietumvēju nests pavasaris, visu lietu izskats pārgrozās, atjaunotā daba tērpjas spilgtās krāsās, tāpat ari tagad jūsu sejas, vēršot skatienu pret mani, ir kļuvušas pavisam citādas. Tādējādi to, ko lieli daiļrunātāji citkārt spēj panākt tikai ar garām un ilgi pārdo­mātām runām, proti, nokratīt no sirds smagas rūpes, to es sasniedzu tūliņ ar savu parādīšanos.

Kādēļ es šodien uzstājos šajā neparastajā tērpā, to jūs dzirdēsiet, ja vien dāvāsiet manai runai uzmanību, pro­tams, ne jau tādu ka svētajiem sprediķotajiem, bet gan tādu, kādu esat pieraduši dāvāt tirgus klaigātājiem, jok­dariem un ākstiem, kādu senās dienās mūsu draugs Mids paradīja Pānam(24).

Es vēlos tēlot jūsu priekšā sofista(25) lomu, gan ne tās viņu pasugas, kas mūsu dienās piebāž zēnu galvas ar visvisādām tukšām blēņām un māca tiem strīdēties ar vai­rāk nekā sievišķu ietiepību. Es ņemšu par paraugu tos se­nos grieķus, kuri, lai izvairītos no bēdīgi pazīstamā gudro nosaukuma, labāk gribēja dēvēties par sofistiem. Tie uz­skatīja par savu uzdevumu cildināt dievu un varoņu nopelnus. Tātad jūs dzirdēsiet slavinājuma vārdus — tikai ne Hēraklam(26) un Solonam(27), bet gan tieši man pašai, tas ir, Muļķībai.

Patiesi, man nemaz nerūp tie gudrinieki, kas dēvē par muļķi un augstprāti to, kurš pats sevi slavina! Lai arī tas būtu cik muļķīgi, ja vien tie atzīst, ka tas atbilst viņas raksturam! Kas gan vēl vairāk var atbilst Muļķības raksturam, ja tā pati ir savu nopelnu izklaigātāja un pati savas slavas stabulētāja? Kas tad mani var labāk izteikt kā es pati sevi? Laikam gan es kādam citam esmu labāk pazīstama nekā pati sev!

Tomēr vispār es domāju, ka esmu daudz kautrīgāka, nekā lielākā tiesa pasaules dižvīru un gudrinieku. Tie aplama kauna dēļ mēdz apgādāties ar kādu pērkamu glaimotāju vai kādu balamutīgu dzejnieku un par samaksu no viņa lūpām klausās slavinājumus, tas ir, tīrus melus. Un tad šis biklais vīrs pāvam līdzīgi uzmet spalvas ri­tenī un saceļ seksti, kamēr bezkaunī­gais lišķis salīdzina ar dieviem šo nieka vīreli, izceļ to kā pilnīgu pa­raugu visiem tikumiem, zinādams gluži labi, ka viņš no tiem stāv tā­lāk nekā diena no nakts, ietērpj vārniņu svešās spalvās, balsina ētiopu, beidzot no mušas iztaisa ziloni. — Galu galā es sekoju nodrāzta­jam ļaužu sakāmvārdam: «Pareizi dara tas, kas slavē sevi pats, ja negadās cits slavinātājs.»

Bet te nu es esmu neziņā, vai man to saukt par ļaužu nepateicību vai par miegainību. Kaut gan visi man cītīgi kalpo un ar patiku sajūt manu labdarību, tomēr neviens kopš gadsimtiem nav pacēlis pateicīgu balsi, lai slavinātu Muļķību, bet nav gan trūcis tādu, kas, netaupīdami nedz lampā eļļu, nedz savu miegu, dziedājuši jauki noskaņotas slavas dziesmas Busirīdiem, Falarīdiem(28), četru dienu dru­džiem, mušām, plikpaurībai un citam tamlīdzīgam lik­stām. Mana runa, ko jūs dzirdēsiet, būs improvizēta un nesagatavota, bet toties jo patiesāka.

Es negribu, lai jūs domātu, ka tā sastādīta asprātības parādīšanai, kā tas notiek ar parastajiem oratoriem. Tie, ka jūs zināt, celdami priekšā runu, pie kuras strādājuši trīs­desmit gadus, — turklāt bieži vien ne viņi paši, bet citi, — tomēr apgalvo, ka uzrakstījuši to pa jokam trijās die­nās vai pat nodiktējuši. Man gan vienmēr vispatīkamāk bijis runāt to, kas nāk uz mēles.

Lai nu neviens negaida no manis, ka es pati šeit, se­kojot parastajām skolas metodēm, nākšu klaja ar precīzu savas personas definējumu vai pat vēl ar iedalījumu. Būtu divkārt neērti — vilkt robežas dievībai, kuras valstība sniedzas tik plaši, un sadrumstalot to, kuras godināšana ir tik vienprātīga visā pasaulē. Kādēļ tad joprojām ar definīciju skaidri parādīt mani kā ēnu vai attēlu, kad jūs, visi klātesošie, skatāt mani paši savām acīm? Es esmu, kā redzat, tā devīgā balvu izdalītajā, ko latīņi sauc par Stulticiju (Muļķību), bet grieķi — par Moriju.

Vai tad man bija kāda vajadzība to teikt? Vai tad mana seja un visa mana āriene pietiekami nerāda, kas es esmu? Un, ja nu kāds iedomātos mani noturēt par Minervu vai Gudrību, vai tad nepietiktu ar acu uzmetienu vien, lai saskatītu savu kļūdu? Vai tad vajadzētu vēl bilst kādu vārdu, ja mana seja ir patiess mana gara spogulis? Es neprotu ne mazākā mērā izlikties, un man nav uz pieres tā, kā nav manā sirdī! Es arvien esmu līdzīga pati sev un turklāt tik lielā mērā, ka pat tie, kas visvairāk liek sevi dēvēt par gudriem, nespēj mani noslēpt; tie staigā kā pērtiķi purpurā un ēzeļi lauvas ādā. Lai kā tie pūlētos maskoties, tomēr uz āru izvirzījušās austiņas nodod Midu(29).

Nepateicīga — Herkuless man liecinieks!(30) — ir arī tā ļaužu šķira, kas jo cieši saistīta ar manu kārtu un tomēr atklātībā kaunas mana vārda tā, ka raida to citiem kā lielu apvainojumu. Vai gan tādēļ šie ļautiņi, kas īstenībā ir vismuļķīgākie, bet citu priekšā grib izlikties par filo­zofiem un par Talesiem(31), nav pelnījuši to, ka mēs tos dēvēsim par pārgudriem muļķiem?

Šajā ziņā tāpat rīkojas arī mūsu laiku retori, kas tiešām iedomājas sevi par dieviem, ja tie kā dēles izrādās ar divām mēlēm, un kas uzskata par apbrīnojami daiļu stilu to, ja savā latīņu runā laiku pa laikam iesprauž dažus grieķu vārdiņus mozaīkas veidā, pat ja tie ir gluži nevietā. Ja tiem trūkst svešu izteicienu, viņi izrok no satrunējušiem pergamentiem četrus vai piecus novecojušos vārdus — ar nolūku kaisīt lasītājam smiltis acīs, acīm redzot, lai tie, kas šos vārdus saprot, jo vairāk un vairāk tīksminātos, bet tie, kas tos nesaprot, tādēļ vien jo vairāk apbrīnotu to lielo gudrību. Arī tas, protams, mūsējiem ir ļoti izmeklēts prieks — sevišķi apbrīnot to visu, kas vis­vairāk svešs. Tomēr iedomīgākie no viņiem smiedamies aplaudē un, sekojot ēzeļa paraugam, kustina ausis, lai rādītu citiem, ka skaidri sapratuši: «Tas ir tā, gluži tā!...»

Tagad es atgriežos pie sava pasākuma.

Tātad jūs, vīri, zināt manu vārdu!... Kā lai jūs tālāk dēvēju? Nu, protams, kā gan citādi, ja ne — «mani ļoti muļ­ķīgie». Vai gan dieve Muļķība ar kādu citu nosaukumu varētu labāk pagodināt savus ļaudis? Bet, tā kā tikai nedau­dziem ir zināms, no kurienes es esmu cēlusies, tad ar mūzu palīdzību centīšos to jums paskaidrot.

Mans tēvs nav bijis nedz Haoss, nedz Saturns, nedz Japets(32), nedz kāds cits no šo novecojušos un sabrukušo dievu cilts. Man tēvs ir Plāts(33), kurš vienīgais — pret to gan protestētu Hēsiods(34), Homērs un turklāt pats Jupi­ters — ir dievu un cilvēku tēvs. Ari tagad, tāpat kā senāk, pietiek viena viņa galvas mājiena, lai viss mūžīgais un laicīgais jauktos augšup un lejup. Pēc sava ieskata viņš lemj par karu, mieru, valdībām, padomēm, tiesām, sa­pulcēm, precībām, līgumiem, savienībām, likumiem, māk­slām, izpriecām, zinātniskajiem darbiem... man jau pie­trūkst elpas ... īsi sakot, viņš vada tiklab visas sabied­riskās, kā arī privātās mirstīgo lietas. Bez viņa palīdzības visa šī poētisko dievību saime, teikšu vēl pārdrošāk, visi šie augstākie dievi vai nu vispār nepastāvētu, vai arī droši vien ar savu mājas pārtiku tikko vilktu dzīvību. Ja kāds viņu sadusmojis, tam pat Pallāda nespēs pietiekami pa­līdzēt. Turpretī tas, kas pret viņu labvēlīgs, tas var pat lielajam Jupīteram, neraugoties uz visu tā zibeni, aiz­sūtīt slazda valgu. Es lepojos ar šādu tēvu.

Viņš nav mani dzemdējis no savām smadzenēm, kā kādreiz Jupīters drūmo un īgno Pallādu. Mani dzemdē­jusi nimfa Jaunība, no visām ne tikai vispievilcīgākā, bet arī vissirsnīgākā. Ar to viņš bija saistīts nevis ar tām drūmajām laulības saitēm, no kurām savulaik radās šis klibais kalējs(35), bet gan — kas ir daudz tīkamāk — viņš bija ar to mīlā vienots, izsakoties ar mūsu Homēra vārdiem.

Mani — lai jūs to labi iegaumētu — radīja nevis tas Aristofāna(36) Plūts, kas stāv ar vienu kāju kapā un ir akls sirmgalvis, bet gan spēka pilns jauneklis, kam strauji rit dzīslās asinis, nektārā apskurbis, ko viņš var­būt dievu dzīrēs negausīgāk un neatšķaidītā veidā iesūcis.

Ja gribat zināt ari manu dzimšanas vietu, — jo mūsu dienās dižciltība galvenokārt atkarīga no vietas, kur atskanējis pirmais brēciens, — tad teikšu, ka neesmu nākusi pasaulē nedz klīstošajā Dēlā(37), nedz saban­gotajā jūrā(38), nedz dobajās alās, bet gan pašās Laimīgo salās, kur viss aug bez sēšanas un aršanas. Tur nepazīst ne darbu, ne vecumu. Tur neredz laukos ne asfodēlus, ne lupīnu, ne pupas, ne citus tam līdzi virtuvei noderīgus augus. Bet visās malās tur tīksmina acis un nāsis moliji, panacejas, nepentes, majo­rāni, ambrozija, lotosi, rozes, vijolītes, hiacintes, adonīsa dārziņi. Šajos jaukumos dzimusi, es neesmu ievadījusi savu dzīvi ar asarām, bet tūdaļ maigi uzsmaidījusi savai mātei.

Es nepavisam neapskaužu augsto Krona dēlu(39), ko zī­dījusi kaza; mani ir barojušas pie savas krūts divas ļoti jaukas nimfas — Mēte (Reibone), Dionīsa(40) meita, un Apaidija (Nepraša), Pāna meita, kuras jūs redzat tepat manu pavadoņu un sekotāju barā. Bet, ja nu jūs gribat zināt šo vārdus, tad, Herkulēss man liecinieks, es tos saukšu tikai grieķiski.

Šī, ko jūs redzat ar savilktām uzacīm, katrā ziņā ir Filautijaila. Šai, kas ikvienam uzsmaida un aplaudē, ir vārds Kolakija — Glaimotāja. Šo, kas iegrimusi pusmiegā un it kā iesnaudusies, dēvē par Lēti — Aizmāršību. Šī, kas atspiedusies uz abiem elkoņiem ar sakrustotām ro­kām, ir Misoponija — Dīkdiene. Šī, kas apvijusies ar rožu vītenēm un viscaur sasmaržojusies, ir Hēdone — Saldkaisle. Šī, kuras šaudīgās acis virzās uz visām pusēm, ir Anoija — Neprāte. Šai ar ziedošo vaigu un tuklo ķer­meni vārds ir Trife — Baudkāre. Starp jaunavām jūs redzat arī divus dievus, no kuriem vienu sauc par Ne­gausi, bet otru — par Dziļmiegu. Tāda ir šī mana pa­devīgā saime; ar tās palīdzību es turu paklausībā visu pasauli un dodu pavēles pat imperatoriem.

Jūs nu esat iepazinušies ar manu tēvu, ar manu audzi­nāšanu un ar maniem pavadoņiem. Tagad es gribu jums, lai neviens neiedomātos, ka es esmu nepamatoti piesavi­nājusies dieves nosaukumu, izklāstīt, kādas ērtības es sagādāju dieviem un cilvēkiem, un rādīt, cik plaša ir mana dievišķā vara. Tāpēc klausieties ar abām ausīm!

Ja jau nu tik tiešām kāds gudri rakstījis, ka dievu īpa­šība ir palīdzēt mirstīgajiem, un ja dievu sapulcē pelnīti ielaisti tie, kas mirstīgajiem atklājuši vīnu, labību un citas tamlīdzīgas labklājības lietas, tad kādēļ gan lai es ar pilnām tiesībām neuzskatītu sevi par pirmo visu dievu sarakstā, jo es taču vienīgā bagātīgi apgādāju visus ar dažnedažādiem labumiem?

Vispirms, kas gan var būt patīkamāks un vērtīgāks par pašu dzīvi? Un kam par tās sākumu galu galā jāpateicas, ja ne man? Tas nav nedz varenā Spēktēva meitas Pal­lādas šķēps, nedz arī mākoņu krājēja Jupītera vairogs, kas radījis cilvēku dzimumu vai vairojis to. Arī pašam dievu tēvam un cilvēku ķēniņam, kas ar savas galvas mājienu liek iedrebēties visam Olimpam(42), dažreiz jā­noliek savs trejzaru zibens un sava drausmīgā seja, ar ko viņš, ja tīkas, biedē visus dievus, un, protams, kā aktierim jāparādās citā izskatā, kad viņš grib darīt to, ko bieži dara, proti, radīt bērnus.

Jau stoiķi apgalvo, ka viņi ir vistuvāk dieviem. Bet rādiet man kādu stoiķi, un lai tas tāds būtu trīskāršs un četrkāršs, un, ja gribat, sešsimtkāršs, — ja tas arī neatmetīs savu bārdu, saprāta pazīmi, kaut arī kopīgu ar āžiem, tad katrā ziņā tas atmetīs savu uzpūtību, izglu­dinās pieri, atteiksies no saviem stingrajiem principiem, kādu laiciņu muļķosies un aušosies, īsi sakot, šim prātniekam vajadzēs pieaicināt mani, kad tas gribēs kļūt par tēvu.

Bet kāpēc gan man nepatērzēt ar jums vēl vaļsirdīgāk, kā esmu para­dusi? Es jautāju, vai galva, seja, krūts, roka, auss — vai visas šīs, tā saucamās pieklājīgās daļas, rada die­vus un cilvēkus? Nē, nekādā ziņā: tā, kas vairo cilvēku dzimumu, ir tā tik muļķīgā, tik jocīgā daļa, ka to nemaz nevar nosaukt bez smiešanās. Tā ir tas svētais avots, no kura viņi smeļ dzīvību īstenāk nekā no Pitagora četrējādības(43). Tik tiešām, es apelēju pie jūsu sirdsapziņas, kurš vīrs gan gribēs bāzt savu galvu laulības iemauktos, ja tas, sekojot šo prātnieku priekšzīmei, sevī iepriekš apsvērs šī stāvokļa neērtības? Kura sieviete gribēs savienoties ar vīrieti, ja tā zinās vai apdomās bīs­tamās dzemdību grūtības un audzināšanas rūpes? Tādē­jādi, ja jums par dzīvību jāpateicas laulībai, tad par lau­lību jāpateicas manai pavadonei Neprātei. Vai tad jūs neredzat, cik daudz pateicības jūs man parādā? Kur būs tā sieviete, kas, reiz to izcietusi, gribēs otrreiz to pašu atkārtot, ja nenāks palīgā dievišķā Aizmāršība? Pati Ve­nēra, lai saka ko sacīdams Lukrēcijs(44), nevarēs noliegt, ka bez manas iejaukšanās viņas pūles būs nesekmīgas un veltīgas. Tātad no šīs mūsu reibīgās un rotaļīgās joko­šanās ceļas gan nopietnie filozofi, kurus tagad aizstāj tie, ko ļaudis sauc par mūkiem, gan purpurotie ķēniņi, gan dievbijīgie bīskapi un kardināli, gan beidzot tas viss poētisko dievu bars, kas savairojies tik lielā skaitā, ka to tik tikko var uzņemt pats Olimps, neraugoties uz visu savu plašumu.

Bet tas vēl būtu maz, ja jums būtu jāpateicas man tikai par dzīvības dīgli un avotu, ja es jums nevarētu pil­nīgi pierādīt, ka visa labklājība, kas dzīvē sastopama, nāk kā mana balva.

Kas būtu šī dzīve, vai vispār to varētu saukt par dzīvi, ja atņemtu baudu? Jūs aplaudējāt. Es zināju gluži labi, ka neviens no jums nav tik prātīgs vai, labāk sakot, diez­gan muļķīgs, nē, es maldos, diezgan prātīgs, lai būtu ma­nās domās, lai gan pat paši stoiķi nekādā ziņā nav baudas ienaidnieki, tomēr tie cītīgi slēpj un skaļiem klie­dzieniem saplosa to ļaužu priekšā, bez šaubām, lai, at­baidīdami citus, paši varētu nodoties tai plašāk. Bet — Jupīters man liecinieks! — lai viņi man pasaka, kurš dzī­ves brīdis nebūs bēdīgs, drūms, garlaicīgs, pretīgs un grūts, ja tam nepievienos baudu, tas ir, muļķības garš­vielu? Šajā lietā īsti noderīgs liecinieks varētu būt nenoslavējamais Sofokls(45), kurš izteicis man šo ļoti skaisto cildinājumu: «Ir īstais dzīves jaukums neprātā.» Bet pag, noskaidrosim visu lietu pēc kārtas.
Vispirms, kurš tad nezina, ka cilvēku pirmie dzīves gadi ir visjaukākie un pa­tīkamākie? Kas īsti ir bērniem tas, kādēļ mēs tos skūpstām, apkampjam, apmīļo­jam? Kādēļ pat ienaidnieks iežēlojas par tiem? Vai muļķība tiem nav uzspiedusi savu zīmogu? Tālredzīgā daba ar nodomu to piešķīrusi jaundzimušajiem, lai tie spētu it kā ar prieka algu atlīdzināt audzinātāju pūliņus un iegūt viņu labvēlību. Pēc bērnības seko jaunība. Kam gan tā nav mīļa? Vai gan visi to neapsveic? Vai gan visi nerāda tai ceļu uz priekšu? Vai gan tai izpalīdzīgi nesniedz roku? Bet es vaicāju, no kurienes tad šai jaunatnei tāds pievil­cības spēks? No kurienes gan, ja ne no manis? Manis dēļ tā maz sajēdz un tāpēc dzīvo bezrūpīgi. Es meloju, ja tā nav patiesība, ka jaunie ļaudis, pieaugot un attīsto­ties mācībā, top vīrišķīgāki, un tūdaļ nozied to ārējais skaistums, žirgtums atslābst, atjautība kļūst smagnējāka, spars mazinās. Jo vairāk tie attālinās no manis, jo mazāk un mazāk gūst no dzīves, līdz iestājas gausais vecums, nīstams ne vien citiem, bet arī sev pašiem. Vārdu sakot, neviens no mirstīgajiem to nevarētu paciest, ja es atkal izpalīdzīgi nepiesteigtos, iežēlodamās par tik daudzām likstām, un ja es, līdzīgi dzejnieku dieviem, kuri mēdz ar kādu pārvērtību sniegt palīdzību briesmu brīdī, neat­grieztu atkal bērnībā, cik ilgi vien iespējams, tos, kas jau tuvu kapa malai. Tādēļ nav nevietā, ja ļaudis para­duši dēvēt vecumu par otro bērnību.

Ja kāds savukārt grib zināt, kā izdaru šo pārvērtību, es to nekādā ziņā neslēpšu. Es novedu šos vecīšus pie savas Letes(45), kas iztek no Laimīgo salām, — tā tek pa pazemi tikai kā maza upīte, — lai viņi, dzerdami ilgu aizmir­stību, aizskalotu pamazām visas savas rūpes un justos at­kal jauni. Bet par tādiem saka: viņi jau melš niekus un runā neprātīgi. Tā, protams, ir. Bet tas taču nozīmē atkal kļūt par bērnu. Runāt neprātīgi, melst niekus — vai tas nav bērnišķīgi? Vai tas nav saprāta trūkums, kas visvai­rāk patīk bērnā? Kas neuzlūkotu kā izdzimteni bērnu ar pieaugušā saprātu un neuztrauktos par to? Šo pilnīgi ap­stiprina ļaužu paruna: «Es nīstu bērnu, kam priekšlaicīgs saprāts.» Kas gan gribētu draudzēties un saieties ar tādu sirmgalvi, kas plašajai dzīves pieredzei pievienotu līdzīgu gara spraigumu un spriedumu asumu? Tātad sirmgalvis ar manu gādību neturas prātā. Bet mans neprātīgais ir brīvs no visām rūpēm un raizēm, ar kādam nomokās sa­prātīgais. Taču viņš vēl ir omulīgs pie glāzītes. Viņš ne­jūt dzīves apnikumu, ko stiprākais pacieš ar grūtībām. Brī­žiem viņš, kā Pļauta sirmgalvis, atgriežas pie trim bur­tiem(47), un būtu nožēlojams, ja viņš turklāt būtu pie pilna prāta. Taču dažubrīd, ievērojot manu labvēlību, viņš ir laimīgs, patīkams saviem draugiem un dažubrīd ir pat at­jautīgs tērzētājs. Arī Homēra vārdi, kas plūst no Nestora mutes, ir saldāki par medu, turpretī no Ahilleja dzirdami rūgtuma pilni; un tā paša Homēra sirmgalvji, kas sasēdu­šies uz vaļņiem, runā maiguma pilnās(48) balsis. Šajā ziņa sirmgalvjiem dodama priekšroka salīdzinājuma ar ma­ziem bērniņiem, kas gan ir piemīlīgi, bet mēmi, un kam tādēļ trūkst galvenākā dzīves iepriecinājuma, proti, pļapīguma. Vēl atzīmējams, ka sirmgalvji visnotaļ priecājas par bērniem un bērni savukārt jūsmo par sirmgalvjiem, jo «līdzīgus līdzīgiem tuvīna dievs»(49). Vai gan nav starp viņiem vienīgi tā atšķirība, ka vienam ir vairāk grumbu un vairāk dzimšanas dienu? Citādi — baltie mati, bez­zobu mute, neizskatīgais ķermenis, tieksme uz pienu, stostīšanās, pļāpīgums, niekošanās, aizmāršība, neapdo­mība — vārdu sakot, viss pārējais saskan. Jo ļaudis vai­rāk noveco, jo vairāk tie tuvojas bērnībai, līdz beidzot kā īsti bērni aiziet no šīs pasaules bez dzīves apnikuma un bez bailēm no nāves.

Tagad lai salīdzina, kurš grib, šos manus pakalpojumus ar citu dievu veiktajām pārvērtībām. Es atstāšu nemi­nētu to, ko tie izdara dusmās. Bet tos, pret kuriem šie dievi ir sevišķi labvēlīgi, viņi mēdz pārvērst par kokiem, putniem, cikādēm vai pat par čūskām: it kā patiesi tas nemaz nenozīmētu nomiršanu, ja top par ko citu! Es turpretī šim pašam cilvēkam ļauju atgriezties labākajā un laimīgākajā dzīves posmā.

Bet, ja cilvēki pilnīgi pārtrauktu jebkādus sakarus ar gudrību un mūžīgi dzīvotu ar mani, tad nebūtu nekāda vecuma un tie laimīgi baudītu mūžīgu jaunību!

Vai tad jūs neredzat, ka šie drūmie cil­vēki, kas nodevušies filozofijas studijām vai nopietniem un grūtiem darbiem, pa lielākai daļai noveco, vēl nekļuvuši jau­nekļi, tādēļ ka rūpes un nepārtraukts gara sasprindzinājums pamazām iznīci­nājis to dzīvības dvašu un spēku? Tur­ pretī mani taukie, spožie, labi koptie muļķīši, īstie Akarnānlļas sivēni(50), nekad nebūtu jutuši nekādu vecuma slogu, ja vien tos nesaindētu, kā tas atgadās, sa­skare ar prātīgajiem. Tā, lūk, cilvēku dzīvē nekad nav pilnīgas laimes. Tur­klāt šeit vēl pievienojas svarīga ļaužu parunas liecība, kas māca, ka Muļķība ir vienīgā, kas attur citādi steidzīgo jau­nību un tālu atvaira nekrietno vecumu. Tā ka savs pamats ir ļaužu teicienam par brabantiešiem(51): «Citi ļaudis ar gadiem top prātīgāki, bet brabantieši, jo tuvāk vecumam, jo muļķīgāki un muļķīgāki.» Un patie­šām, nav citas tādas tautas, kas vispārīgajās dzīves gai­tās būtu jautrāka vai mazāk izjustu vecuma slogu. Mani holandieši viņiem ir tuvu tiklab pēc dzīves vietas, kā ari pēc dzīves veida. Kādēļ lai es tos nedēvētu par «maniem holandiešiem», ja tie ir tik lielā mērā mani pagodinājuši, ka tādēļ izpelnījušies pienācīgu iesauku? Par to viņi ne­kaunas, ar to viņi pat sevišķi lepojas.

Lai nu tagad muļķīgie mirstīgie vēršas pie Mēdejām, Kirkēm, Venērām, Aurorām(52) un pie kādiem tur nezinā­miem avotiem, meklējot, ar ko atgūt sev jaunību, kad vienīgi es to varu dot un dodu! Pie manis atrodas tas brīnišķīgais dzēriens, ar ko Memnona(53) meita savam vec­tēvam Tītonam(54) pagarināja jaunību. Es esmu tā Venera, ar kuras labvēlību atguva jaunību Faons(55), tā ka Sapfo(56) tik ļoti to iemīlēja. Man ir tādas zāles, ja vispār tādas ir, man ir burvestības vārdi, man ir tāds avots, kas ne vien atgriež atpakaļ izgaisušo jaunību, bet arī — kas vēl ve­ļamāks — mūžam to saglabā. Ja jūs visi būsiet tajās domās, ka nekas nav jaukāks par jaunību un nekas nav pretīgāks par vecumu, tad, domāju, jūs sapratīsiet, cik daudz jums jāpateicas man par to, ka es saglabāju tādu labumu un novēršu tādu ļaunumu.

Bet pietiks runāt par mirstīgajiem. Pārlaidiet skatienu par visām debesīm! Lai tad nopulgo manu vārdu, kas vien grib, ja tas tur atradīs kaut vienu laipnu un pievil­cīgu dievu, ko nebūtu padarījusi tīkamu mana dievišķā vara! Kāpēc gan Bakhs vienmēr ir jauneklis un kupliem matiem? Tādēļ, ka tas neprātīgs un iereibis pavada visu savu dzīvi palaidnībās un dzīrēs, dejās un rotaļās un tam nav ne mazākās saskares ar Pallādu. Vārdu sakot, viņš nemaz neprasa, lai to uzskata par saprātīgu, jo izrāda prieku, ja viņu godina ar izsmieklu un palaidnī­bām. Tas neapvainojas arī tad, ja tautas paruna viņam piešķir vientiesīgā iesauku, proti: vientiesīgāks par Morihu(57). Šis Moriha vārds tam radies tādēļ, ka viņa sta­tuju, novietotu tempļa priekšā sēdošā pozā, izlaidīgie zemkopji mēdza notriept ar vīnogu sulu un svaigām vīģēm. Kādas tik zobgalības nav laidusi vaļā pret viņu vecā komēdija! «Lūk, muļķa dievs!» — tur tā saka. «Viņš tiešām tāds, jo piedzimis no ciskas!»(58) Bet kas tad ne­gribēs labāk būt par šo vientiesi un muļķi, vienmēr prie­cīgu, vienmēr jaunu, kas visiem allaž nes izpriecas un jautrību, nekā par šo viltīgo Jupīteru, kas visiem iedveš bailes, nekā par Pānu, kas ar saviem pēkšņajiem satraukumiem ir visiem par apgrūtinājumu, nekā par Vulkānu, kas pārklāts sodrējiem un vienmēr netīrs pēc saviem kal­ves darbiem, nekā arī par pašu Pallādu, draudīgu ar savu Gorgonu(59) un šķēpu, ar pastāvīgi drūmu skatienu. Kāpēc gan Kupidons(60) aizvien ir bērnišķīgs? Kāpēc? Vai gan ne tādēļ, ka ir nelabojams draiskulis un neko prā­tīgu nedz domā, nedz dara? Kāpēc zeltainā Venēra allaž ir pavasarīgi ziedoša? Katrā ziņā tāpēc, ka tā ir radnie­cīga man. Ar savu sejas krāsu tā atgādina manu tēvu, tāpēc jau arī Homērs to dēvē par zelta Afrodīti. Jopro­jām tā arvien smaida, ja ticam dzejniekiem un viņu sān­cenšiem tēlniekiem. Kuru dievību gan romieši vairāk godināja nekā Floru(61), visu prieku māti?

Bet, ja nu kāds rūpīgāk painteresēsies par Homēra un citu dzejnieku drūmo dievu dzīvi, tad tas atradīs, ka tā pārpārēm muļķības pilna. Neapstājoties pie citiem piemē­riem, jums taču zināmas paša zibeņu metēja Jupītera ne­rātnības un mīlas dēkas. Vai šī nopietnā Diāna(62), kas par spīti savam dzimumam nododas tikai medībām, nemīl neprātīgi Endimionu(63)? Es vēlētos labāk, lai par viņu ne­rātnībām pastāstītu Moms(64), ko tie senatnē bieži mēdza uzklausīt. Bet nesen tie dusmās nogrūduši šo uz zemi kopā ar Āti(65), tādēļ ka viņa saprātība bijusi traucējums dievu līksmībai. Arī neviens mirstīgais nedod izraidīta­jam mājas vietu; nav tam patvēruma arī valdnieku gal­mos, kuros tomēr pirmo vietu ieņem mana Glaimotāja, kura ar Momu saderas ne vairāk kā jērs ar vilkiem. Tā­dējādi pēc viņa padzīšanas dievi blēņojas daudz brīvāk un jaukāk, patiešām dzīvodami bez rūpēm, kā saka Ho­mērs, acīm redzami bez jebkādas cenzora kontroles. Kā­das tik asprātības tiem nesagādā šis vīģes koka dievs Priaps(66)? Kādus uzjautrinājumus ar savām blēdībām un krāpšanu sniedz tiem Merkūrs(67)? Taču arī pats Vulkāns aizvien ir jokdaris dievu dzīrēs: brīžiem ar savu klibo­šanu, brīžiem ar savu zobgalību, brīžiem ar savām as­prātībām viņš uzjautrina dzīrotājus. Tad arī Silēns(68), šis iemīlējies večuks, dejo kordaku(69), bet kopā ar Polifēmu — tretanelu(70), ar nimfām — plikkāju deju. Pusāži satīri rauj vaļā atelliešu dejas(71), Pāns smīdina visus ar kādu aušīgu dziesmiņu, un dievi mīl labāk klausīties viņā nekā pašās mūzās, it īpaši tad, kad nektārs sakāpis galvās. Vai man teikt vēl tālāk, ko šie dievi, krietni sametušies, dara pēc dzīrēm? Herkulēss man liecinieks! — tādas muļ­ķības, ka es pati bieži vien nevaru atturēties no smiek­liem! Bet labāk būs šajā ziņā atcerēties Harpokrātu(72) pie­sardzības dēļ, ka kāds korikaju(73) dievs nenoklausās šādas sarunas, par kurām pat Moms saņēmis sodu.

Taču ir jau laiks pēc Homēra parauga atstāt debesu iemītniekus un nolaisties atkal uz zemes, kur mēs no­vērosim, ka bez manas labvēlības nav nekāda prieka un laimes. Vispirms jūs redzēsiet, ar kādu gādību daba, cil­vēku dzimuma māte un aizgādne, ir rūpējusies, lai ne­kur netrūktu muļķības aizdara. Saskaņā ar stoiķu de­finīcijām dzīves gudrība nav nekas cits kā pakļaušanās saprāta vadībai, bet muļķība ir pakļaušanās kaislību va­rai. Taču, lai dzīve cilvēkiem nebūtu gauži bēdīga un drūma, Jupiters tiem piešķīris daudz vairāk kaislību nekā saprāta, proti, samērā kā pusunce pret mārciņu. Turklāt viņš saprātu vēl nobīdījis maza galvas kaktiņa, atstā­dams visu pārējo ķermeni kaislību vara. Tālāk, viņš vie­nam saprātam nostādījis pretim it kā divus visvarmācī­gākos tirānus: dusmas, kuru cietoksnis ir krūšu dobums, tātad pats dzīves avots — sirds, un kaislības, kuru plaša valstība stiepjas līdz pat vēdera galam. Ko spēj saprāts pret abām šīm varām, to pietiekami rada visa cilvēku dzīve. Tas vienīgi var līdz aizsmakumam izkliegt savu neapmierinātību un atgādināt godīguma noteikumus. Bet tās atlaiž slazda valgu savam valdniekam, kliedz daudz skaļāk, līdz beidzot tas, paguris no cīņas, labprātīgi pie­kāpjas un padodas.

Bet, tā kā vīrs, kura pienākums ir vadīt sabiedriskas lietas, bija jāapveltī drusku vairāk nekā ar vienu uncīti prāta, tad, lai nāktu pretim vīra vajadzībām, Jupīters, kā parasts, vērsās pie manis pēc padoma. Es šo padomu, manis cienīgu, tūliņ devu, proti, piesaistīt vīram sievu — radījumu acīm redzami muļķīgu un aplamu, toties jautru un patīkamu, kas mājas saskarsmē ar savu muļķību mīk­stinātu un saldinātu vīra nelāgo garastāvokli. Ja jau nu Platons, kā šķiet, šaubījās, kurā kategorijā ieskaitīt sie­vieti, saprātīgos vai nesaprātīgos radījumos, tad viņš ar to gan negribēja neko citu kā tikai norādīt uz tās dzi­muma izcilo muļķību.

Bet, ja nu kāda sieviete vēlas, lai viņu uzskata par prātīgu, tad tā paveic tikai to, ka kļūst divkārt muļķīga; tas būtu tāpat, it kā kāds par spīti Minervai, ka saka, vērsi vestu uz cīkstēšanās vietu. Savus trūkumus div­kāršo tas, kurš pretēji dabai uzziež tikuma krāsekli un sagroza savu raksturu. Kā saskaņā ar grieķu izteicienu «pērtiķis paliek pērtiķis, kaut arī to ietērptu purpurā», tā sieviete paliek sieviete, t.i., muļķe, lai kādu masku tā uzliktu.

Es tomēr neieskatu sieviešu dzimumu par tik muļķīgu, ka tas dusmosies uz mani par to, ka es tam piedēvēju muļķību, pati būdama sieviete un pie tam Muļķība. Pa­tiešām, ja aplūkosim lietu pamatīgāk, tad izrādīsies, ka tieši šās muļķības dēļ sievietes daudzējādā ziņā ir laimī­gākas par vīriešiem. Vispirms tām ir skaistuma priekš­rocība, ko tās ar pilnām tiesībām vērtē augstāk par visu un kas tām dod iespēju pat tiranizēt arī pašus tirānus.

No kurienes tad rodas vīriešiem šis drausmīgais izskats, raupjā āda, bārdas mežs — kas viss, protams, ir vecuma pazīme, — ja ne no prāta ligas, turpretī sievietēm vaigi vienmēr gludi, balss al­laž smalka, āda maiga, it kā tās būtu līdzīgas mūžīgai jaunībai.

Ko tad citu tās vēlas šajā dzīvē, ja ne iespējami vairāk patikt vīriešiem? Kādam gan citam nolūkam domāta visa šī greznošanas, šie krāsekļi, šī mazgāšanās, šīs frizūras, šīs ziedes, šīs smaržas, šie mākslīgie līdzekļi, kā izskais­tināt un uzpost seju, izkrāsot uzacis un kopt ādu? Vai ar ko citu tas vairāk patīk vīriešiem nekā ar muļķību? Kas gan ir tas, ko viņi neatļauj sievietēm? Bet kas tad cits šos velk pie tām, ja ne baudkāre? Sievietes valdzina tikai ar savu muļķību. Šo patiesību nenoliegs neviens, kurš padomās, kādas nejēdzības sarunā vīrietis sievietei, kādas blēņas tas dara ikreiz, kad nodomājis baudīt mīlas priekus. Tagad jūs zināt, no kāda avota plūst pirmais un galvenākais dzīves iepriecinājums.

Bet ir ļaudis, it īpaši starp vecākiem vīriem, kuri mīl vairāk pudeli nekā sievieti un augstāko baudu saskata iedzeršana. Lai citi spriež, vai var sarīkot tīkamas viesī­bas, ja tajās nepiedalās sieviete, tomēr viena lieta paliek neapstrīdama — bez muļķības pavalga nekas nav patī­kams. Šo apgalvojumu pierāda tas, ka, ja nav tāda, kurš ar īstu vai atdarinātu muļķību saceļ smieklus, tad pie­aicina kādu jokdari par naudu vai ielūdz kādu liekēdi, kas ar smieklīgām, tas ir, muļķīgam asprātībām izkliedē dzī­rotāju klusumu un garlaicību. Ko līdzētu pieblīvēt vēderu ar daždažādiem cepumiem, kārumiem un saldumiem, ja arī acis un ausis, ja viss gars nemielotos ar smiekliem, jo­kiem, atjautībām? Bet šāda veida desertiem es esmu vie­nīgā izrīkotāja. Visas šīs svinīgo dzīru paražas kā, pie­mēram, dzīru ķēniņa iecelšana, kauliņu mešana, tosti, veselības uzdzeršana, apdziedāšanās, rindas dziesmas, dejas, pantomīmas, ir izdomājuši nevis septiņi grieķu gudrie, bet es cilvēku labā. Visu šāda veida paražu būtība ir tā, ka, jo vairāk tām muļķības, jo vairāk tās noder cilvēku dzīvei. Ja mūsu dzīve būtu tikai raižu un rūpju pilna, tad to vispār nevarētu saukt par dzīvi. Bēdīga katrā ziņā būtu mūsu dzīve, ja šāda veida uzjautrinājumi neaizgaiņātu ar to kopā dzimušās rūpes un raizes.

Bet būs varbūt tādi, kuri noniecinās arī šo prieka veidu un radīs apmierinājumu draudzības jūtās un savstar­pējās attiecībās. Draudzība — viņi saka — vērtējama aug­stāk par visu; tā ir tikpat nepieciešama kā gaiss, uguns un ūdens; tai ir tik daudz jaukumu, ka atņemt to dzīvei būtu tas pats kā atņemt tai sauli; beidzot, tā ir tik cienījama (ja tas attiecas uz lietu), ka pat paši filozofi ne­šaubās, to pieskaitīdami augstākajiem labumiem. Bet, ko jūs teiksiet, ja aizrādīšu, ka es esmu sākums un gals arī šim vērtīgajam labumam? Es to pierādīšu nevis ar «krokodila» slēdzieniem(75), «sorītiem»(76), «ragaiņu» sofismiem(77) vai citām šāda veida dialektikas asprātībām, bet gan, kā saka, vienkārši un saprotami parādīšu gandrīz vai kā ar pirkstu.

Sakiet, lūdzu, — piemiegt acis, maldīties, stulbt, ne­redzēt draugu netikumus, pat mīlēt un apbrīnot dažus viņu izcilus netikumus kā teicamas īpašības, — vai tas nav tuvu muļķībai? Ja kāds kavalieris skūpsta savas draudzenes dzimumzīmi, ja kāds cits jūsmo par savas izre­dzētās Hagnas kārpu, ja kāds tēvs savu šķielējošo dēlu dēvē par skaistaci(78), — vai tas viss — es prasu, — nav tīrā muļķība? Lai to skaļā balsī trīskārt un četrkārt sauc par muļķību, tomēr šī muļķība ir vienīgā, kas saista draugus un uztur draudzības saites(79). Es runāju par vien­kāršajiem mirstīgajiem, kuru vidū neviens nedzimst bez trūkumiem un kuru vidū pats labākais ir tas, kam to vismazāk(80). Starp šiem dieviem līdzīgajiem prātniekiem vai nu vispār nesakņojas nekāda draudzība, vai arī tā ir kāda smaga un nepatīkama saistība, kas nospiež nedau­dzus, lai neteiktu — nevienu. Taču lielum lielais vairums cilvēku ir neprātīgi, labāk sakot, nav neviena paša, kas nebūtu pastrādājis kaut kādu muļķību, bet ciešas draudzī­bas saites var pastāvēt tikai starp līdzīgiem. Bet, ja kād­reiz starp šiem nopietnajiem izveidojas savstarpēja labvē­lība, tā tomēr, protams, nekādā ziņā nevar būt stabila un visai ilgstoša starp šiem nelaipnajiem un pārāk redzīga­jiem, kuri uztver savu draugu netikumus ar tik asu ska­tienu kā ērglis vai Epidauras čūska(81). Bet cik tie ir akli pret saviem netikumiem, un kā tie neredz savas pārmetamās somas mugurpusi! Taču ļaudīm ir tāda daba, ka viņu vidū nav neviena, kas nebūtu pakļauts lieliem trū­kumiem. Te vēl jāpievieno lielā gadu un tieksmju dažādība, aplamie secinājumi, kļūdas un neveiksmes šajā dzīvē un tad jājautā, kā gan šie Argi(82) varētu baudīt draudzību kaut vienu stundu, ja nepievienotos tas, ko grieķi sauc tik brī­nišķīgi jaukā vārdā — par labsirdību. Saucat jūs to kaut par muļķību vai par rakstura vājību, ka gribat. Bet kā? Vai tad Kupidons, šis visu draudzības saišu ierosinātājs un ra­dītājs, nav pilnīgi neredzīgs? Kā viņam tas, kas nav skaists, liekas skaists, tā viņš izrīkojas ari ar jums, proti, lai ik­vienam savējais izliktos skaists, lai vecais allaž mīlētu savu veco, tāpat kā jaunais savu jauno. Šīs lietas notiek it visur, un par tām smejas, tomēr šis smieklīgais para­dums veido jautru dzīvi un saista kopā sabiedrību.

Tas, ko es tikko teicu par draudzību, daudz vairāk vēl attiecināms uz laulību, kas nav nekas cits kā divu personu saistība uz visu mūžu. Mūžīgais dievs! Cik daudz laulības šķiršanu un vēl sliktāku lietu nekā šķiršanas notiktu it visur, ja vīru un sievu mājas dzīvi nebalstītu un neietek­mētu glaimi, joki, vieglprātība, maldi, izlikšanās — visi mani uzticīgie pavadoņi? Ak vai! Cik maz būtu laulību, ja līgavainis prātīgi papētītu, kādas nerātnības paspējusi iz­darīt šī, liekas, maigā un kautrīgā meiča jau ilgi pirms kāzām? Cik maz pēc tām turētos kopā jau noslēgtās, ja vīru nevērības vai stulbuma dēļ sievu rīcība pa lielākai daļai nepaliktu nezināma! To visu pilnīgi dibināti piedēvē Muļķībai, bet tieši Muļķība panāk to, ka vīram patīk sieva un sievai — vīrs, ka mājā valda miers un kopdzīve turpi­nās. Ļaudis smejas par dzegužiem, ragnešiem un kā viņus visus sauc, kad tie ar savām lūpām nosusina neuzticīgās sievas asaras. Bet vai gan nav labāk kļūdīties šajā ziņā nekā nomocīties ar pārmērīgu greizsirdību un ņemt visu traģiski?

Tādējādi neviena sabiedrība, neviena dzīves saistība bez manis nevar būt nedz patīkama, nedz droša. Drīz vien nedz tauta paciestu savu valdnieku, nedz kalps — savu kungu, nedz kalpone — savu kundzi, nedz skolnieks — savu skolotāju, nedz draugs — draugu, nedz vīrs — sievu, nedz īrnieks — saimnieku, nedz biedrs — biedru, nedz viesis — mā­jastēvu, ja tie savstarpēji neapmānī­tos, neglaimotu, nepiemiegtu prātīgi acis, neapziestu sevi drusciņ ar muļ­ķības medu. Es zinu, jau tas jums lie­kas par daudz, bet te būs vēl vai­rāk.

Sakiet jel, — vai tas, kurš ienīst sevi pašu, var mīlēt kādu citu? Vai tas, kurš nav apmierināts pats ar sevi, sapratīsies ar citu? Vai tas, kurš ir par slogu un apgrū­tinājumu sev pašam, sagādās prieku citam? To, es domāju, neapgalvos neviens, ja tas nav muļķīgāks par pašu Muļ­ķību. Bet, ja jūs no manis norobežosieties, tad kuram katram ne vien citi būs nepanesami, — arī pats tas jutīs riebumu pret sevi, pret savu likteni, ienīdīs pats sevi. Daba, kas daudzās lietās ir vairāk pamāte nekā māte, iedēstījusi cilvēku raksturā, it īpaši mazāk saprātīgo, ap­lamību, kas tiem liek būt nemierā ar sevi un apbrīnot citus.

Tādēļ sagandējas un zūd visas dzīves balvas, visi jau­kumi un pievilcība. Ko gan līdz jaunības daiļums, šī ne­mirstīgo dievu ārkārtīgā balva, ja tam ļauj pārklāties ar pelējuma kārtu? Ko līdz jaunība, ja to sagandē vecuma nopietnības raugs? Ko gan jūs galu galā varētu panākt visos dzīves uzdevumos vai nu savā, vai citu labā ar daiļumu, — daiļums taču ir galvenais likums ne vien mākslā, bet arī kurā katrā sabiedriskajā darbā, kad to veic prasmīgi, — ja te nepalīdzētu izveicīgā Patmīlība, kas man ir gluži kā īsta māsa? Tik veikli tā prot mani aizstāt it visās vietās! Kas ir muļķīgāk kā mīlēt sevi pašu un apbrīnot sevi pašu? Bet, savukārt, kur radīsies piemīlīgais, patīkamais, daiļais visā darbā, ko tu dari, ja tu būsi neapmierināts pats ar sevi? Atņem šo dzīves jaukumu, un tūdaļ kļūs gausāka oratora runa, nevienu neaizraus mūziķis ar saviem ritmiem, izsvilps aktiera spēli un tā izteiksmīgos žestus, smiesies par dzejnieku un viņa mūzu, mazvērtīgs ar savu otu šķitīs gleznotājs, cietīs badu ar savām zālēm ārsts. Galu galā Nīrejs tad. liksies jums par Tersītu(83), Faons — par Nestoru(84), Minerva — par cūku(85), veiklais runātājs — par mazu bērnu, smalkais pilsētnieks — par rupju laucinieku. Ir ļoti svarīgi, ka ikviens paglaimo arī sev pašam un vispirms iepatīkas pats sev, iekām gaida aplausus no citiem. Ja jau nu beigu beigās augstākā laime ir tā, ka vēlies būt tas, kas tu esi, tad, protams, to visu pilnā mērā garantē mana laipnā Patmīlība, iekārtodama tā, ka neviens nav neapmierināts nedz ar savu seju, nedz ar savu prātu, nedz ar savu izcelšanos, nedz ar savu stāvokli, nedz ar dzīves veidu, nedz ar tēviju. Tādējādi ne īrs gribētu mai­nīties ar itālieti, ne trāķietis — ar atēnieti, ne skits — ar Laimīgo salu iedzīvotāju. Cik apbrīnojama ir dabas gādība, ka, pastāvot tādai dažādībai, tā pratusi nodibināt tādu vienlīdzību! Kur tā skopāk padalījusi savas dāvanas, tur tā piemetuši mazliet vairāk patmīlības. Lai gan tas, ko es saku, katrā ziņā ir muļķība, jo vislielākā dāvana taču ir patmīlība.

Es varu droši apgalvot, ka nav neviena teicami veikta darba, ko es neiedvesmotu, nav nevienas cildenas mākslas, kas nebūtu radusies pēc manas ierosmes. Vai gan visu slaveno varoņdarbu druva un avots nav karš? Kas tad savukārt ir muļķīgāk nekā nezin kādu ieganstu dēļ sākt cīņu, no kuras abām pusēm vienmēr ceļas vairāk ļauna nekā laba? Taču karā kritušos, tāpat kā megāriešus, ne­viens neievēro(86). Kad abās pusēs jau stāv bruņotas kau­jas ierindas un visapkārt jau dobji atskan kara taures, kāda nozīme gan, lūdzu, ir tiem prātīgajiem, kas, paguruši ilgās studijās, ar savām šķidrajām un atdzisušajām asi­nīm tik tikko vairs velk dzīvību? Ir nepieciešami drukni un spēcīgi ļaudis, kuriem jo vairāk drosmes, toties jo mazāk prāta, protams, ja nedod priekšrocību tādiem karotājiem kā Dēmostēns(87), kurš, sekodams Arhiloha(88) padomam, tiklīdz ieraudzījis ienaidnieku, tā nometis vairogu un bēdzis, būdams tikpat gļēvs kareivis, cik saprātīgs orators. Bet karā, man teiks, atjautība ir sevišķi svarīga. Gluži pareizi, bet vado­nim. Taču tā ir karavīra, nevis filozofa atjautība. Vispār šai diženajai lietai no­dodas liekēži, savedēji, zagļi, laupītāji, mazizglītoti lauku ļaudis, stulbeņi, algotņi un tamlīdzīgas mirstīgo padibenes, nevis pie lampas gaismas modrīgie filozofi.

Šie pēdējie, kādi viņi ir, nav derīgi nevienai dzīves va­jadzībai. Šim apgalvojumam par pierādījumu var būt pats Sokrāts, ko Apolona orākuls pavisam neprātīgi pa­sludinājis par pašu gudrāko; tas, mēģinādams uz­stāties atklātībā nezin kādā tur lietā, bijis spiests atkāpties, vispārēju smieklu pavadīts. Taču šis vīrs šajā ziņā vienmēr bija tik prātīgs, ka noraidīja prātnieka iesauku, atstādams to pašam dievam un pamācīdams prātīgo ne­jaukties politiskajās lietās, lai gan būtu bijis labāk, ja ieteiktu atturēties no saprāta tam, kurš grib atrasties cil­vēku vidū. Kas tad īsti cits noveda viņu uz apsūdzēto sola un piespieda tukšot indes kausu, ja ne saprāts? Kamēr viņš filozofēja par mākoņiem un idejām, kamēr mērīja blusu kājas un apbrīnoja odu balsi, tas nepaguva iemācīties to, kas vajadzīgs sadzīvei(89). Un tad viņa skol­nieks Platons, acīm redzot, lielisks aizstāvis, nāca palīgā savam skolotājam, kad tas, notiesāts uz nāvi, bet, pūļa trokšņa satraukts, paguva pateikt tik tikko pusi no sava runas perioda. Ko lai es saku par Teofrastu(90), kurš, iera­dies tautas sapulcē, piepeši palika kā uz mutes kritis, it kā vilku ieraudzījis? Vai tāds kara laukā varētu uzmun­drināt kareivjus?

Isokrāts(91) rakstura kautrības dēļ nekad neiedrošinājās atplest muti. Pat Marks Tullijs Cicerons, romiešu daiļru­nības tēvs, vienmēr uzsāka savas runas nepatīkami trīcošā, it kā šņukstoša bērna balsī. Fābijs(92) šajā apstāklī saska­tījis pierādījumu, ka šis krietnais un saprātīgais orators apzinājies stāvokļa nopietnību. Bet, ja viņš tā apgalvo, vai tad ar to netiek klaji atzīts, ka saprāts kaitē sa­biedrisko lietu labai kārtošanai? Ko gan darīs ar ieročiem roka šie ļaudis, kas mirst aiz bailēm, kad cīņa notiek tikai ar kailiem vārdiem? Un lai tad nu vēl cildina, ja die­viem tīk, šo Platona slaveno prātulu: «Laimīgas būtu tās valstis, kuras vai nu filozofi būtu pavēlnieki, vai arī pavēlnieki — filozofi.» Gluži otrādi! Ap­jautājieties pie vēsturniekiem un jūs droši vien atradīsiet, ka nekas nav bijis posta pilnāks tai valstij, kuras valdnieki nokļuvuši filozofu vai literātu ietekmē. To, manuprāt, vislabāk pierāda abi Katoni(93), no kuriem viens traucēja mieru republikā ar savām neprātīgajām sū­dzībām, bet otrs, aizstāvēdams pārgudri romiešu tautas brīvību, sagrāva to pašos pamatos. Pievienojiet tiem vel Brutus, Kasijus, Grakhus(94) un arī pašu Ciceronu, kas romiešu republikai bija ne mazāk kaitīgs ka Dēmostēns — atē­niešu. Tālāk es pievienojos atziņai, ka Marks Antonīns(95) bijis labs valdnieks, lai gan es to varētu apstrīdēt, jo viņš tādēļ vien kļuva par smagu slogu un pilsoņi viņu ienīda, ka bija tik lielā mērā filozofs. Tomēr pieņemsim, ka viņš bija labs, kaut gan viņš nodarījis valstij vairāk ļaunuma, atstādams tādu dēlu(96), nekā atnesis tai labumu ar savu valdīšanu. Ja šie ļaudis, kas nodevušies gudrību studēša­nai, mēdz būt visnelaimīgākie gan visur citur, gan it īpaši savos bērnos, tad es domāju, ka daba negrib, lai šī gudrī­bas sērga plašāk izplatītos starp mirstīgajiem. Ir zināms, ka Cicerona dēls bijis īsts izdzimtenis. Gudrajam Sokrā­tam bijuši bērni, vairāk līdzīgi mātei nekā tēvam, ka to tieši atzīmējis kāds rakstnieks, tas ir, tie bijuši muļķi.

Vēl būtu paciešams, ja šie gudrie būtu «ēzeli pie liras» vienīgi sabiedriskajās lietās, ja viņi nebūtu pilnīgi nemā­kuļi arī it visās dzīves izdarībās. Pieaiciniet sapratīgo pie dzīru galda, viņš apgrūtinās viesus vai nu ar drūmu klusēšanu, vai arī ar uzmācīgiem jautājumiem, lūdziet viņu uz deju, un jūs teiksiet, ka dejo kamielis, aizvediet viņu uz kādu izrādi, tā āriene vien jau sagandēs ļaužu priekus, un godājamais Katons būs spiests atstāt teātri, jo nespēs izlīdzināt savu saraukto pieri. Ja viņš jejauksies kādā sarunā, tad piepeši satrauks visus ka vilks fabulā. Ja ir kas pērkams vai norunājams, īsi sakot, ja ir kas kārtojams, bez kā nav iespējams iztikt ikdienišķa dzīvē, — tad jūs šajā gudriniekā ieraudzīsiet drīzāk īstu aitasgalvu, ne cilvēku. Viņš nevar būt noderīgs nekur, — ne sev, ne Tēvijai, ne savējiem, jo neapjēdz pat visvien­kāršākās lietas, stāv tālu no tautas ieskatiem un ļaužu paražām. Šī nesamierināmā dažādība dzīves uzskatos un izjūtā nenovēršami saceļ naidu pret viņu. Vai tad starp mirstīgajiem ir kāda lieta, kas nebūtu muļķības pilna? Visu dara muļķi un muļķu priekšā. Ja atgadītos kāds, kas gribētu viens pārkliegt visus, es tam ieteiktu rīkoties kā Tīmonam(97) — doties uz kādu tuksnesi un tur vienatnē baudīt savu gudrību.

Bet atgriezīsimies pie sava temata. Kāda vara saistīja sabiedrībā šos rupjos alu un mežu cilvēkus? Tikai pievilcība. Amfiona un Orfeja(98) mākslai nav citas nozīmes. Kas tad nodibināja mieru un saprašanos, kad Romas plebeji draudēja sagraut republiku? Vai filozofiskas runas? Nē. Gluži otrādi, tā bija smieklīgā un bērnišķīgā pasaciņa par vēderu un pārējām ķermeņa daļām(99). Līdzīga ietekme bija arī Temistokla pasaciņai par lapsu un ezi(100). Kāda prātnieka runa būtu varējusi gūt tikpat daudz panākumu kā Sertorija izdomātā stirna(101) vai zināmā lakonieša(102) mē­ģinājumi ar diviem suņiem un jau minētā Sertorija smiek­līgais izdomājums par to, kā izraut astrus no zirga as­tes(103)? Es neko neteikšu par Mīnoju(104) un Nurau(105), kas abi ar pasakainiem izgudrojumiem valdīja pār muļķīgo pūli. Ar šādām blēņām ir paskubināms milzīgais un daudzgalvainais nezvērs, ko sauc par tautu.

Bet kura valsts savukārt jebkad pieņēmusi Platona vai Aristoteļa likumus vai Sokrāta pamācības? Kas pārlieci­nāja Decijus labprātīgi ziedot sevi pazemes dieviem(106)? Kas paskubināja Kurciju(107) mesties plaisā, ja ne tukša slavas kāre, šī pievilcīgā sirēna (Sirēna - sengrieķu mitoloģijā ir pusputns, pussieviete, kas ar savu dzie­dāšanu ievilina jūrniekus nāvē. — Red.), ko gudrie tā nosoda? Kas var būt muļķīgāk, viņi saka, kā kandidātam(108) padevīgi glaimot tautai? Kas gan ir vientiesīgāk, kā ar dāvanām pirkt tās labvēlību, dzīties pēc daudzu muļķu aplausiem, labvēlīgi uzņemt to uzgavilēšanu, likt sevi vadāt apkārt triumfā it kā kādu elku tautas apbrīnošanai vai stāvēt kā bronzas statujai pilsētas laukumā? Te vēl pievienojiet vārdu un iesauku piesavināšanos. Te vēl pievienojiet die­višķos godinājumus, kas parādīti niecīgiem cilvēciņiem, pievienojiet atklātās svinībās līdz die­viem paceltos pat visnegantākos tirā­nus(109). Viss minētais ir īsta muļķība, un tās izsmiešanai nepietiek ar Dēmokrītu(110) vien. Kas to noliedz? Bet vai gan no šā avota nav radušies dižo varoņu cēlie darbi, ko daudzi daiļrunīgi vīri savos rakstos ceļ līdz debesīm? Šī muļķība rada valstis, uz tās balstās vara, val­dība, reliģija, varas lēmumi, tiesas, vārdu sakot, cilvēku dzīve nav nekas cits kā muļķības rotaļa.

Tagad pievērsīsimies mākslām un zinātnēm. Kas gan īsti mudina mirstīgo dabu izdomāt un atstāt pēcniekiem tik daudz, kā visi apgalvo, teicamu zinātņu, ja ne slāpes pēc slavas? Ar tik daudzām bezmiega naktīm, ar tik dau­dziem sviedriem patiešām muļķīgie cilvēki nodomājuši nopirkt nezin kādu tur slavu, par ko nekas nevar būt nenozīmīgāks. Toties tajā pašā laikā jums jāpateicas muļķībai par tik daudzām jaukām dzīves ērtībām, un, kas vēl daudz patīkamāk, jūs izmantojat citu ļaužu neprātu.

Ko gan jūs teiktu, ja es, kad esmu cildinājusi savu spēku un uzcītību, tagad gribētu slavināt arī savu gud­rību? Bet varbūt kāds iebildīs, ka tad, šādi pūloties, es gribu jaukt uguni ar ūdeni. Taču es domāju, ka panākšu arī to, ja jūs kā līdz šim dāvāsiet man visu savu uzmanību.

Ja jau nu gudrība vispirms izpaužas pareizā pieejā praktiskajai dzīvei, kam tad vairāk pienākas prātīga cil­vēka gods — vai tam, kas pa daļai liekas kautrības, pa da­ļai rakstura bikluma dēļ neko neiedrošinās uzsākt, vai muļ­ķim, ko neattur nedz kautrība — jo tādas viņam nav, — nedz arī briesmas, jo tas nemaz nepazīst tādas? Gudrais iedziļinās seno rakstnieku darbos un no tiem iemācās tikai tīras asprātības. Muļķis turpretī, iedams tieši pretim visām sadzīves grūtībām, tverdams tās ar drošu roku, gūst, ja nemaldos, īsto gudrību. Homērs, lai gan bija akls, šķiet, tieši to redzēja, teikdams: «To, kas ir noticis, arī muļķis saprot.» Divi visgalvenie šķēršļi stāv ceļā tam, ko vajag pareizi darīt: kauns, kas mulsina prātu, un bailes, kas, rodoties briesmām, atrunā ķerties pie drošas rīcības. Bet muļķībai tas lieliski izdodas. Tikai daži mirstīgie saprot, cik daudz labuma rodas, ja nekad ne­kaunas un visu iedrošinās. Ja gudrību saskata pareizā lietu novērtēšana, tad, lūdzu, paklausieties, cik tālu no­tas ir tie, kuri platas ar šo slaveno vārdu.

Vispirms jākonstatē, ka visām cilvēciskajām lietām, tāpat ka Alkibiada silēniem(111), ir divas sejas, pilnīgi ne­vienādas. Tik nevienādas, ka tas, kas no ārienes liekas nāve, ieskatoties iekšienē, ir dzīvība; arī otrādi, kas dzīvība, ir nāve, kas skaists, ir neglīts, kas bagāts — nabags, kas kaunpilns — slavens, kas mācīts — nemācīts, kas spē­cīgs — nespēcīgs, kas augstsirdīgs — zemsirdīgs, kas prie­cīgs — bēdīgs, kas laimīgs — nelaimīgs, kas draudzīgs — naidīgs, kas veselīgs — kaitīgs, vardu sakot, jūs visu at­radīsiet pilnīgi pretēju, ja atvērsiet silēnu. Ja kādam šis apcerējums varbūt šķitīs pārāk filozofisks, tad es pa­skaidrošu to rupjāka stila un runāšu, kā mēdz sacīt, vienkāršāka valoda.

Kas neatzīs ķēniņu par bagātu un varenu valdnieku? Bet, ja viņš nav apveltīts gara dāvanām, ja viņš ne ar ko nevar apmierināt savu prātu, tad acīm redzami ir naba­dzīgāks par kuru katru nabagu. Ja viņa prāts ir piesā­tināts ar daudziem un dažādiem netikumiem, tad viņš klust par nožēlojamu vergu. Līdzīgā veidā vajag spriest arī par visu pārējo. Bet lai nu pietiek ar šo piemēru vien!

Varbūt kāds jautās, kam tas vajadzīgs. Klausieties, ko es ar to gribu teikt! Ja kāds aktieriem, kas tēlo uz skatuves savas lomas, iedomātos noraut maskas un parādīt ska­tītājiem īstās un dabiskās sejas, vai tāds nesabojātu visu izrādi un nepelnītu, ka viņu iztrenc no teātra ar akmeņiem kā prātā jukušu? Piepeši visām lietām rastos jauns izskats: kas nupat bija sieviete, tagad ir vīrietis, kas bija jaunietis — tagad vecis, kas iepriekš bija ķēniņš — negaidot top skrandās tērpies Dama(112), bet dievs pēkšņi izradās pavisam niecīgs cilvēciņš. Patiešām, atsegt šos maldus nozīme izjaukt visu izrādi. Taču šis veidojums un šī maldināšana bija tie, kas pievilka skatītāju acis! Nu, palūkojiet vien, kas tad ir tālāk visa cilvēku dzīve, ja ne kāda komēdija, kurā visi, segti ar dažādām aizgūtām maskām, tēlo katrs savu lomu, kamēr izrādes vadītājs tos nenoved no skatuves? Tas bieži liek vienam un tam pašam uzstāties dažādos tērpos, tā ka tas, kas nupat bija purpurā tērpta ķēniņa loma, tagad uzstājas kā nodriskāts vergs. Ja, viss ir maskēts, bet citādi šī komēdija nav radāma.

Bet ja nu tagad kāds gudrinieks, pēkšņi no debesīm nokritis, man paradītos un sāktu kliegt, ka tas, ko visi uzskata par dievu un kungu, nav pat cilvēks, jo viņš līdzīgi lopiem ir kaislību vara, ir viszemākais vergs, jo labprātīgi padodas tik daudziem un tik nekrietniem kungiem. Ko jūs teiktu, ja šis gudrinieks atkal citam, kas apraud savu mirušo tēvu, liktu priecāties tādēļ, ka, lūk, tikai tagad mirušais sācis dzīvot, jo līdzšinējā dzīve vispār neesot nekas cits kā nāve? Ko jūs vēl teiktu, ja šis gudrinieks, sastapis kādu citu, kurš dižojas ar savu ciltskoku, nosauktu to par vienkāršas kārtas cilvēku un ārlaulības dēlu, tādēļ ka tas stāvot tālu no tikuma, kas vienīgais esot dižciltības pamats, un ja tāda paša kārta viņš nozākātu arī visus citus? Tagad es vaicāju, vai par šādu rīcību visi neuzskatītu viņu par neprātīgu un traku. Kā nekas nav muļķīgāks par nevietā liktu saprātu, tā nekas nav negudrāks par ačgārnu gudrību. Jo ačgārni taču rīkojas katrs, kas nepielāgojas pašreizējiem apstākļiem, negrib nedz ņemt vērā laiku un vietu, nedz arī atcerēties šo dzīru likumu — vai nu dzer, vai aizvācies, — bet prasa, lai komēdija vairs nebūtu komēdija. Turpretī īsti prātīgs būs tas, kurš, būdams mirstīgais, nevēlēsies zināt vairāk, kā mirstīgajam piederas, un līdz ar visu ļaužu vairumu vai nu labprāt piemiegs acis, vai arī kopā ar to nodosies tīkamiem maldiem. Bet tieši tā jau ir muļķība, teiks man šie gudrie, Nepavisam negribu to noliegt: tikai jums savukārt jāatzīst, ka tieši tā noris dzīves komēdija.

Nemirstīgie dievi, vai lai es runāju tālāk vai lai klu­sēju? Bet kādēļ gan lai es klusēju, ja tā ir tīrā patiesība? Tomēr varbūt būs ieteicamāk tik svarīgā lietā pieaicināt no Helikona mūzas(113), kuras dzejnieki bieži mēdz pie­saukt tīru nieku dēļ. Tad nu, Jupītera meitas, stāviet man klāt īsu brīdi, kamēr pierādu, ka nevienam nav iespējams aizsniegt šo diženo gudrību un laimības cietoksni, kā to sauc filozofi, ja priekšgalā neiet Muļķība. Vispirms nav noliedzams tas, ka visas kaislības pieder Muļķībai. Jo vienīgā izšķirība starp muļķi un saprātīgo taču ir tā, ka muļķi vada kaislības, saprātīgo — prāts. Tā­dēļ stoiķi nošķir no saprātīgā visus satraukumus kā sli­mības, bet īstenībā šīs kaislības ne vien aizstāj gādīga vadītāja vietu tiem, kas dodas uz saprātības ostu, bet arī mēdz būt klāt pie ikkatra morāles pienākuma it kā pieši vai dzenuļi, kas pamudina darīt labu. Taču to enerģiski apstrīd divkāršais stoiķis Seneka, kurš saprā­tīgajam pilnīgi noliedz jebkuru kaisli. Tomēr, tā rīkojo­ties, viņa gudrinieks vairs nemaz nav cilvēks, — tas drīzāk tiek pārveidots par kādu jaunu dievu, kāda nekur un nekad nav bijis un arī nebūs. Labāk sakot, lai teiktu atklāti, viņš rada cilvēka marmora tēlu, stulbu un visām cilvēka jūtām svešu. Tāpēc lai šie stoiķi auklē savu gudri­nieku, kā viņiem tīk, lai viņi to mīl bez sāncenša, lai viņi iet dzīvot ar to kaut Platona valstī vai ideju novadā, ja tīk, vai Tantāla dārzos(114).

Kurš gan nevairīsies šausmās no tamlīdzīga cilvēka vai izdzimteņa jeb spoka, kas paliek kurls pret visām da­biskam jūtam, kam nav nedz kādas kaisles, nedz mīlas, ko nekāda žēlsirdība neaizkustina vairāk kā cieto kramu vai Marpesas klinti(115), kam nekas nepaslīd garām, kas nekad neviļas, it ka kāds Linkejs(116) visam redz cauri, kas visu it sevišķi precīzi apsver, kas ne pret ko nav iecietīgs, kas ir apmierināts tikai ar sevi pašu, tikai viens pats bagāts, tikai viens pats prātīgs, viens pats ķēniņš, viens pats brīvs, vārdu sakot, kas viens ir viss, bet tikai savā iedomā? Draugi tādam nepavisam nerūp, tāpēc arī pašam nav ne­viena drauga. Tāds iedrošinās pat dieviem piedāvāt cilpu, visu dzīvē nosoda un apsmej kā nejēdzību. Tieši tāds radījums taču ir šis neierobežotais gudrinieks. Teiciet man, lūdzu, — ja lieta būtu izšķirama ar balsošanu tau­tas sapulce, tad kāda gan valsts vēlētos sev tādu vald­nieku vai kāds karaspēks izraudzītos tādu karavadoni? Teikšu pat vairāk. Kura sieviete vēlētos sev tādu vīru, kurš dzīru rīkotājs uzaicinātu šādu viesi, kurš kalps gri­bētu šāda īgna rakstura kungu? Kas negribētu labāk dot priekšroku ikvienam muļķim no vienkāršās tautas, kurš spējīgs muļķiem pavēlēt un muļķiem paklausīt? Tāds muļķis ir patīkams visiem, kas viņam līdzīgi, tas ir, gan­drīz visai cilvēcei, tāds ir laipns pret savu sievu, jauks pret draugiem, jautrs galda biedrs, saticīgs mājas draugs, beidzot, tam «nekas cilvēcisks nav svešs»(117). Bet man jau sen riebjas tālāk runāt par gudrinieku. Tāpēc lai pār­ceļam savu runu uz interesantākam ērtībām, ko sniedz Muļķība.

Ja kāds it kā no augstas vērotavas noskatās, — ka dzejnieki to bieži liek darīt Jupīteram, — cik daudziem ļaunumiem pakļauta cilvēku dzīve, cik nožēlojama un rie­bīga ir viņu dzimšana, cik grūta ir audzināšana, cik pāres­tību jāpārcieš bērnībā, cik lielas pūles sagādā jaunība, cik smags ir vecuma slogs, cik barga ir nenovēršama nāve, cik daudz smagu slimību uzbrūk, cik neskaitāmu nelaimes gadījumu apdraud, cik neērtību jāpārcieš. Nav prieka, ko nesagandē rūpju un raižu žults. Es te tālāk neatgādināšu, cik daudz ciešanu sagādā cilvēks cilvēkam, ka, piemēram, nabadzību, cietumu, neslavu, apkaunojumu, spīdzināšanu, intrigas, nodevību, zaimus, tiesu prāvas, krāpšanu. Bet es jau te patiesi sāku skaitīt jūrmala smiltis. Nav patlaban mans pienākums to pateikt, par kādiem pārkāpumiem cilvēki izpelnījušies visu minēto, kāds saniknots dievs tiem licis piedzimt šajās rūpēs un raizēs. Bet, ja par to visu padomātu pie sevis, vai gan nebūtu jāatzīst Milētas jau­navu paraugs(118), kaut arī tas būtu jo nožēlojams? Bet gal­venokārt kuri tad dzīves apnikuma dēļ meklējuši sev galu? Vai gan ne tie, kuri tuvi radi gudrībai? Nerunājot nemaz par Diogēniem(119), Ksenokrātiem(120), Katoniem, Kasijiem un Brufiem, es jums šeit atgādināšu Hīronu(121), kas labprā­tīgi devās nāvē, kaut gan tam piedāvāja nemirstību. Es domāju, jūs sapratīsiet, kas notiktu, ja it visur cilvēki būtu gudri; droši vien vajadzētu jaunu mālu un jaunu māla veidotāju — Pro­meteju(122). Tiesa gan, ņemot palīgā pa daļai nevīžību, pa daļai neapdomību, bieži vien ļaunumu aizmiršanu, reizēm cerību labākai nākotnei, brīžiem ar lāsīti medus apslacītu baudkāri, es novēršu tiem tik daudz rūpju un raižu, ka cilvēki negrib atstāt dzīvi pat tad, kad likteņa dieves parkas jau izvērpušas visu dzī­ves pavedienu un pati dzīve tos jau at­stāj labu laiku. Jo mazāk pamata palikt dzīvē, jo vairāk patīk dzīvot: tik maz tie sajūt dzīves apnikumu! Tikai mans nopelns ir tas, ka jūs visur redzat šos vecos Nesterus, kam vairs nav pat cilvēka izskata: svepstētājus, plānprātiņus, bezzobjus, sirmgalvjus, plikgalvjus vai — runājot Aristofāna vār­diem — aprepējušus, sakņupušus, gaudenus, grumbainus, plikpaurainus, bezzobainus un zaudējušus savu vīrišķību. Tie tā mīl dzīvi, tā vēlas būt «jauneklīgi», ka cits krāso sa­vus sirmos matus, cits ar neīstiem matiem slēpj savu pliko galvu, cits ieliek zobus, patapinātus varbūt no kāda si­vēna žokļa, cits vel kaislīgi mīl kādu skuķi, pārspēdams sava mīlas aušība pat katru zaļoksnēju jaunekli. Ka šie nāves parādnieki, īsti veci kraķi, vēl kapa malā apņem par sievu kādu jaunu meičiņu, kas bez pūra un nākotnē noderēs citiem, ir tik daudzkārtīgi vērojama parādība, ka to jau gandrīz sāk atzīt par labu. Ir arī vēl jautrāki skati. Var redzēt vecīgas sievietes, tik sabrukušas un līķiem līdzīgas, ka šķiet, tas atgriezušās no viņpasaules, bet joprojām tam uz lupām — «manu gaišumiņ!», joprojām tās deg kaislē vai, kā grieķi mēdz teikt, lakstojas kā āži, kad dārgi samaksa un ar lielam pūlēm pavedina kādu Faonu, noklāj seju rūpīgi krāsekļiem, nekad nenovēršas no spoguļa, izravē matus no slepenām vietām, rāda jau sarukušas un nokārušas krūtis, ar trīcošā balsī dziedātu dziesmiņu modina iesnaudušos kaisli, pamatīgi iedzer, iejaucas jaunu meiteņu dejās, raksta mīlas vēstulītes. Visi par to smejas, uzskatot šādu rīcību par vislielāko muļķību, bet viņas pašas ir apmierinātas ar sevi, bauda vispilnīgāko labsajūtu un dzīvo laimīgas, it kā ar medu iesvaidītas, jo visu minēto, acīm redzot, es viņām sagā­dāju. Lai nu tālāk tie, kam šādas lietas liekas smieklīgas, apsver, kas ir labāk — vai aizvadīt patīkamu dzīvi tā ar Muļķības palīdzību, vai meklēt, kā saka, koka zaru, kur pakārties. Tagad tālāk tas, ko vispār sauc par negodu, maniem muļķiem nemaz neeksistē, jo viņi šo ļau­numu vai nu nejūt, vai arī, ja jūt, tad viegli ar to prot samierināties. Ja nu tiem akmens uzkristu uz galvas, tad tā tiešam būtu liela nelaime. Starp citu, kauns, negods, neslava un ļaunas valo­das viņiem kaitīgas tikai tiktāl, ciktāl tās sajūt. Kam šīs sajūtas nav, tam viss minētais nav nekāds ļaunums. Kas par to, ka visa tauta tevi izsvilpj, ja vien tu pats sev aplaudē! Bet, lai tas būtu tā, par to gādā vie­nīgi Muļķība.

Tomēr, man liekas, es dzirdu filozofu iebildumus: «Tā jau ir nelaime — viņi saka — padoties Muļķībai, maldīties, vilties, nevīžot.» Tieši otrādi, tas nozīmē būt cilvēkam. Es te nesaskatu nekādu nelaimi, jo tadi jūs esat piedzimuši, tādi izaudzināti, tā pieradināti un vispār tāds ir visu liktenis. Kas eksistē pats savā dabiskajā stāvokli, tam tas nav nekāda nelaime. Tad jau jūs varētu dēvēt cilvēku par nožēlojamu tikai tādēļ vien, ka viņš nevar ne laisties kopā ar putniem, ne staigāt uz četrām kajam ka pārējie dzīvnieki vai apbruņots ar ragiem ka vērši. Pa­tiešām, tad jau jūs tādā veida varētu arī pat visskaistāko zirgu saukt par nelaimīgu tādēļ, ka tas nav nedz mācījies gramatiku, nedz ēdis plāceņus, vērsi — par nožēlojamu tādēļ, ka tas neder vingrošanas mākslai. Tapat ka zirgs nav nelaimīgs gramatikas nezināšanas dēļ, Ja arī cil­vēks nav nelaimīgs savas muļķības deļ, jo tāda ir viņa daba. Bet te jau atkal uzmāksies asprātīgie vārda varoņi, teikdami: «Cilvēkam it īpaši ir piešķirtas spējas apgūt mākslas un zinātnes, lai, balstoties uz tam, atsvērtu ar prātu to, ko daba viņam liegusi.» Bet vai gan ir kaut mazliet patiesības apgalvojumā, ka daba, kas izrādījusies tik rūpīgi modrīga par knišļiem un turklāt vel par zaļi un puķītēm, tikai pie cilvēka snaudusi, ta ka kļuvušas nepieciešamas mākslas un zinātnes, kuras Teuts(123), šis cilvēka dzimumam lielākais naidīgais ģēnijs, izgudrojis cilvēkam par lielāko postu, tik maz noderīgas ta labklājī­bai, ka pašas kaitē tiem mērķiem, kuru dēļ tas it kā īsti būtu izgudrotas, kā to ļoti asprātīgi pierādījis Platona dia­logā kāds ļoti prātīgs ķēniņš sakarā ar rakstības izgudro­šanu(124). Tātad zinātnes ir parādījušās pasaulē līdz ar citiem cilvēka dzīves posta cēloņiem. Tam pamatu likuši tie paši, no kuriem ceļas visas kaites, proti, daimoni: šo no­saukumu tie dabūjuši no savām zinātnēm, it ka būtu daēmoni, tas ir, «zinātāji» (Erasms te lietojis tulkojumā neatdarināmu grieķiski latīnisku vārdu spēli. Grieķu vārds «daimon» (gars, krist, «ļaunais gars») latīņu rakstībā «daemon». Bet grieķiem ir arī vārds «daēmon» — «zinātājs», «zinātnieks». — Tulk.)

Zelta laikmeta vienkāršā laužu cilts dzīvoja bez kādam zinātnēm, sekojot vienīgi dabas dzenuļu un instinktu va­dībai. Kam gan bija vajadzīga gramatika, kad visiem bija viena un tā pati valoda un visi runāja tikai tāpēc, lai va­rētu cits citu saprast? Kam noderēja dialektika, kad nebija nedz pretinieku, nedz domstarpību? Kur bija liekama re­torika, ja cits citam neradīja nekādus sarežģījumus? Kam gan bija vajadzīga likumu pārzināšana, kad vēl nebija Jaunu paražu, kuru dēļ neapšaubāmi radušies labi likumi? Senie ļaudis savukārt bija daudz bijīgāki, jo nepētīja bez­dievīgā ziņkārībā dabas noslēpumus, zvaigžņu izmērus, to kustības, iedarbību un slēptos lietu cēloņus. Ļaudis uz­skatīja par noziegumu to, ja mirstīgais cilvēks centās zināt vairāk, nekā tam lemts. Neprātīgā doma pētīt to, kas atrodas aiz debesu robežām, nevienam pat prātā nenāca. Bet, kad pamazām izzuda zelta laikmeta vienkār­šība, vispirms ļaunie ģēniji, kā jau teicu, izgudroja māk­slas un zinātnes, gan nedaudzas, un pie tam tās atzina tikai daži. Vēlāk haldieši savā māņticībā un grieķi ar savu zinātkāro prātu izgudroja neskaitāmas lietas, īstās gara mocības, tik lielā mērā, ka tikai gramatika vien bija jau pietiekama mūžīgai dzīves sodībai.

Taču starp šīm pašām zinātnēm it sevišķi vērtīgas ir tās, kas atrodas iespējami tuvāk veselajam saprātam, tas ir, muļķībai. Teologa vēders kurkst badā, fiziķis trīc aiz aukstuma, astrologus zobo, dialektiķus atstāj neievēro­tus. Vienīgi «vērtīgāks daudzkārt Ir ārsts par lielāku kareivju baru»(125). Bet arī šajā arodā jo kāds ir nevīžīgāks, bezkaunīgāks un neapdomīgāks, jo vairāk to ieredz pat augstākajās aprindās. Taču ārstniecība, it īpaši tādā veidā, kā ar to šimbrīžam daži nodarbojas, nav nekas cits kā zemu glaimu piedēklis, ne mazāks, patiešām, kā retorika. Tūdaļ pēc ārstiem, bet varbūt pirms tiem, tuvākā vieta ierādāma likuma burta kalpiem; šo arodu — es pati ne­gribu neko teikt — filozofi lielā vien­prātībā mēdz izzobot kā ēzelisku. To­mēr saskaņā ar šo ēzeļu atziņu tiek iz­spriestas gan svarīgākas, gan arī mazsvarīgākas lietas. Viņu darba lauks aizvien paplašinās, turpretī teologs, kas izokšķerējis visas dievības noliktavas, grauž lupīnu un ved nebeidzamu karu pret blaktīm un utīm. Kā visiecienītā­kās mākslas un zinātnes ir tās, kurām vislielākā radniecība ar Muļķību, tā vislaimīgākie cilvēki ir tie, kuriem izdevies pilnībā atturēties no katras saskares ar zinātnēm, lai sekotu tikai dabai — savai vadītājai, kas neviļ ne­vienā vietā, ja vien negrib lēkt pāri mirstīgo likteņa ierādītajām robežām. Daba nemīl nekādus viltojumus, un daudz labākus panākumus gūst tas, ko nav sabojājusi nekāda māksla.

Tā, lūk! Vai tad jūs neredzat, ka no visām pārējām dzīvnieku sugām vislaimīgāk dzīvo tās, kuras stāv vistā­lāk no katras dresūras un pakļaujas tikai dabas vadībai? Kas gan ir laimīgāks un apbrīnojamāks par bitēm? Un tomēr tām nav pat visu jutekļu! Ko līdzīgu arhitektūra sasniegusi ēku celšanā? Kurš filozofs jebkad nodibinājis līdzīgu valsti? Turpretī zirgs ar saviem jutekļiem ir tuvu cilvēkam un, dzīvodams zem viņa jumta, dalās ar cil­vēku visās likstās. Patiešām, lai netiktu pārspēts sacīkstē,, tas bieži vien sasprindzina visus spēkus, bet kara laukā,, cīnoties par uzvaru, tas tiek sadurts un kopā ar savu jātnieku kož zemi. Es te nemaz neatgādināšu stingros laužņus, asos piešus, staļļa cietumu, pletni, rungu, pinek­ļus, jātnieka smagumu, īsi sakot, to visu verdzības tra­ģēdiju, kurai tas labprātīgi padevies, kad, sekodams spē­kavīru paraugam, cenšas straujā triecienā atriebties ienaid­niekam(126). Cik apskaužama toties ir mušu un putnu dzīve, jo tie pilnīgi brīvi var sekot dabiskajiem instinktiem, ja vien iespēj izvairīties no cilvēku izliktajām lamatām! Taču, tiklīdz putnus iesprosto būrīšos un pieradina at­darināt cilvēku balsis, tie drīz zaudē savu dabisko krāš­ņumu. Tik lielā mērā dabas veidojumi ir pārāki par to, kas rodas mākslīgā apdarē!

Tādēļ es nekad nebeigšu daudzināt Pitagoru(127), kas ag­rāk bijis gailis un eksistējis vēl citos visādos veidos — kā filozofs, vīrietis, sieviete, valdnieks, vienkāršs pilsonis, zivs, zirgs, varde un, šķiet, pat kā sūklis, tomēr atzinis, ka nekas nav nelaimīgāks par cilvēku, jo visi pārējie bi­juši apmierināti ar dabas robežām, vienīgi cilvēks cen­ties pārkāpt sava likteņa nolemtās robežas.

Arī cilvēku vidū viņš [Pitagors] vienkāršos ļaudis uz­skata daudzējādā ziņā par augstākiem nekā mācītos un augstmaņus. Viņa izpratnē Grills bija daudz prātīgāks par «gudrgalvi Odiseju», kad gribēja labāk rukšķēt cūk­kūtī nekā doties pretim daudzām briesmām. Šajā ziņā, man šķiet, Homērs, blēņu tēvs, ar mani ir vienisprātis, kad visus mirstīgos arvien dēvē par «nožēlojamiem un nelai­mīgiem», bet savu Odiseju, šo gudrības paraugu, dēvē par «nelaimes sisto», toties nekad tā negodā nedz Parīdu, nedz Ajantu, nedz Ahilleju(128). Kādēļ gan tā? Vai ne tādēļ, ka Odisejs bija viltīgs un izveicīgs, neko nedarīja bez Pallādas padoma, pārspēja visus gudrībā un pārāk tālu novērsās no dabas vadības?

Tādējādi tie mirstīgie, kuri cenšas iegūt gudrību, atro­das sevišķi tālu no laimības. Divkārši muļķi ir tie, kuri, aizmirsuši, ka piedzimuši kā vienkārši cilvēki, cenšas būt līdzīgi nemirstīgajiem dieviem un, sekojot gigantu(129) pa­raugam, uzsāk ar zinātnes palīdzību karu pret dabu; tur­pretī tie, man šķiet, ir sevišķi laimīgi, kas, būdami ļoti tuvu dzīvnieku dabai un muļķībai, nestājas ne pie kā tāda, kas ietu pāri cilvēka spējām. Labi, tagad es centī­šos jums to pierādīt nevis ar stoiķu loģikas slēdzieniem, "bet gan ar vienkāršu un visiem saprotamu piemēru.

Nemirstīgie dievi! Vai ir kas laimīgāks par tiem, ko ļaužu priekšā dēvē par ākstiem, nejēgām, plānprātiņiem, vientiešiem, kas, manuprāt, ir ļoti skaistas iesaukas? Šis apgalvojums varbūt sākumā jums šķitīs muļķīgs un ap­lams, tomēr tas ir strikti patiess. Tie pirmām kārtām ir brīvi no nāves bailēm, kas — Jupīters man liecinieks! — nav niecīgs ļaunums. Tie nepazīst sirdsapziņas pārmetu­mus, nebaidās no veļu nostāstiem, neuztraucas par spo­kiem un viņpasaules gariņiem, nejūt bailes no nākotnē draudošām likstām, nevaldzina prātus cerībā uz nākot­nes labumiem. Vārdu sakot, tos neplosa neskaitāmās rū­pes, kurām pakļauta šī dzīve. Tie nepazīst nedz kaunu, nedz bailes, nedz godkāri, nedz skaudību, nedz mīlestību. Ja arī tie beidzot ir gājuši vienu soli tālāk līdz dzīvnie­ciskai nesaprātībai, tad tomēr, kā to atzīst pat teologi, tie nav nodarījuši pārkāpumu.

Neprātīgais gudriniek, apsver labi, cik daudz rūpju un raižu dienām un naktīm nomāc tavu garu! Savāc kopā vi­sas savas dzīves likstas, tad tu īsti sapratīsi, cik daudz ciešanu mani vientiesīši nemaz nesajūt! Pievieno šeit vēl to, ka ne jau tikai viņi paši vienmēr priecājas, jokojas, dzied un smejas, bet arī visiem citiem sagādā priekus, jautrību, patiku un smieklus, kur vien parādās, it kā ieras­tos no dieva žēlastības, lai iepriecinātu cilvēkus viņu dzīves bēdās. Tādēļ jau arī notiek tas, ka visi, kaut gan ļaudis arvien cits pret citu ir dažādi noska­ņoti, vienprātīgi uzskata tos par saviem draugiem, uzai­cina tos pie sevis, pacienā, apmīļo, apskauj, sniedz palī­dzību, ja noticis kāds negadījums, piedod visu, ko tie runā vai dara. Neviens viņiem nedara nekā ļauna, pat plēsīgie zvēri, sajuzdami dabiski viņu nekaitīgumu, sargās tiem uzbrukt. Patiešām, tie ir svēti dieviem un it īpaši man, tā ka ne bez pamata visi parāda tiem šo godu.

Pat vislielākie valdnieki ir tā iecienījuši viņus, ka dau­dzi no tiem negrib nedz sēsties pie galda, nedz spert soli, nedz vispār pavadīt kaut brīdi bez viņiem. Tie savus vientiesīšus vērtē pat ievērojami augstāk par saviem drū­majiem filozofiem, ko allaž goda pēc mēdz uzturēt. Kādēļ pastāv šī priekšrocība, tas, man šķiet, viegli saprotams un par to nav jābrīnās, jo minētie filozofi mēdz ziņot vald­niekiem tikai nepatīkamas lietas un, lepni uz savām mā­cībām, bieži nebaidās ievainot maigās ausis ar asu pa­tiesību. Turpretī āksti sagādā to, kas valdniekiem tīk visvairāk — jokus, smieklus, priekus, līksmību. Ņemiet vērā vēl šo vienu nepeļamo muļķu īpašību — tie ir vienīgie, kas atklāti un patiesi. Kas tad ir teicamāks par patiesību? Lai gan Alkibiāds Platona dialogā izsakās, ka patiesība ir vīna un bērnišķības pavadone, tomēr visa uzslava pie­nākas man, kā to liecina Eiripīds(130), kuram ir šāds dau­dzināts izteiciens par mani: «Muļķis runā muļķības.» Vientiesītis rāda uz savas sejas un izteic savos vārdos visu, kas tam uz sirds. Toties gudrajam ir divas mēles, kā to atzīmējis jau minētais Eiripīds: viena runā patiesību, otra izteicas, ievērojot laiku un apstākļus. Šādas rīcības nolūks ir melnu pārvērst par baltu, ar to pašu muti pūst aukstu un karstu(131), pavisam citu slēpt savā sirdī un pavisam citu — izteikt vārdos. Bet arī valdnieki visā savā labklājībā, man šķiet, tajā ziņā ir ļoti nelaimīgi, ka vi­ņiem nav personas, kas teiktu patiesību, un viņi ir spiesti glaimotājus uzskatīt par draugiem. Taču kāds teiks, ka valdnieku ausīm patiesība ir nepanesama un tieši tādēļ viņi izvairās no prātīgajiem, baidīdamies, ka negadās kāds vaļsirdīgāks, kurš iedrošinās teikt vairāk patiesa nekā patīkama. Jā, tā tiešām ir — valdnieki neieredz pa­tiesību. Bet savāda lieta! Mani muļķīši ir tādi, ka vald­nieki ar prieku uzklausa ne vien viņu patiesību, bet arī tīšus zaimus. Toties, ja šādus vārdus teiktu prātīga vīra lūpas, tie vestu viņu pie karātavām. Bet āksta mutē šie paši vārdi sagādā tikai lielu jautrību. Ir taču patiesībai kāds īsteni pievilcīgs spēks, ja tā nevienu ne­aizvaino, bet šo spēku dievi devuši tikai vientiesīšiem. Lūk, kādēļ šīs sugas ļaudis tā patīk sievietēm, jo tās ar savu dabu vairāk tiecas uz baudām un blēņām. Turklāt vēl, lai viņām būtu kādas darīšanas būdamas ar šādiem ļaudīm, kaut arī palaikam visnopietnākās, tomēr viņas uztver it visu kā joku un rotaļu, jo tik atjautīgs ir šis dzimums, it īpaši savas muļķīgās rīcības aizsegšanā.

Tagad es atgriezīšos atpakaļ pie muļķu laimes. Tie pēc ļoti jauki aizvadītas dzīves, nebaidīdamies un nejuz­dami nāvi, aizceļo tieši uz Elīsija laukiem(132), lai tur ieprie­cinātu svētlaimīgās un vienaldzīgās dvēseles ar savām rotaļām. Tagad iesim vēl tālāk un salīdzināsim jebkura prātnieka likteni ar muļķa āksta dzīves gājumu. Iedo­mājieties kā pretstatu šim ākstam gudrības paraugu, cil­vēku, kas visu savu bērnību un jaunību pavadījis zinātņu mācībās un jaukāko dzīves daļu pazaudējis mūžīgās bez­miega naktīs, rūpēs un sviedros; kas visā savā dzīvē nav baudījis ne mazākā prieka, vienmēr bijis taupīgs, trūcīgs, bēdīgs, drūms, netaisns un ciets pret sevi, citiem smags un ienīsts, bāls, izdēdējis, slimīgs, acu iekaisuma un ve­cuma nomākts, nosirmojis priekšlaicīgi, aizgājis no dzī­ves nelaikā. Vai gan nav vienalga, ka viņš miris, ja viņš nekad nav dzīvojis? Tāds, lūk, ir šī dižā gudrinieka por­trets!

Bet te es dzirdu, ka mani atkal apkurkst stoiķu vardes. «Nekas nav nožēlojamāks par ārprātu,» viņas saka. «Taču izcila muļķība ir vai nu tuvu ārprātam, vai arī drīzāk pats ārprāts. Jo kas tad ir ārprāts, ja ne prāta nomaldī­šanās?» Bet šīs vardes maldās visā savā ceļā — no sā­kuma līdz galam. Labi, izkliedēsim arī šo loģikas slē­dzienu, ja vien mūzas neliegs savu palīdzību. Jāatzīstas» ka viņu slēdziens ir veikls. Kā Platona dialogā(133) Sokrāts vienu Veneru sašķēla divās un no viena Amora izveidoja divus, tāpat arī šiem dialektiķiem vajadzēja atšķirt ārprātu no ārprāta, ja vien viņi paši negribēja būt prātīgi. Ne jau katrs ārprāts tūdaļ nes nelaimi. Citādi gan Horācijs ne­būtu teicis: «Vai mani neviļ jauks ārprāts(134)?» Arī Platons nebūtu minējis dzejnieku, pareģu un mīlētāju iedvesmu starp izcilām dzīves balvām(135), arī pareģe nebūtu nosau­kusi Eneja pūles par ārprātīgām(136). Tātad ir divējāda veida ārprāti. Viens ir tas, ko uzsūta pazemes drausmīgās atriebējas ikreiz, kad tās vai nu raida savas čūskas, lai mirstīgo sirdīs ierosinātu kara ārprātu vai neremdējamas slāpes pēc zelta, vai apkaunojošu un noziedzīgu mīlestību, vai tēva slepkavību, asinsgrēku, svētuma apgānīšanu, vai citu tamlīdzīgu postu, vai arī kad tās sodāmo un vainīgo apziņu vajā ar fūrijām un draudīgām lāpām. Bet ir ari otrs ārprāts, kam nav nekādas līdzības ar minēto un kas acīm redzami nāk no manis un visiem ir ļoti vēlams. Tas iestājas ikreiz, kad patīkama prāta apmātība atbrīvo garu no bažīgām rūpēm un pilda to tajā pašā laikā ar tīkamu laimes sajūtu. Šādu prāta apmātību kā kādu lielu dievu balvu vēlas Cicerons savā vēstulē Atikam, lai katrā ziņā varētu aizmirst to lielo postu, kas valdīja vis­apkārt. Un neko aplamu nepārdzīvoja arī tas arģietis, kas bija tiktāl apmāts, ka caurām dienām sēdēja viens teātrī smiedamies, līksmodams, aplaudēdams, jo iedomājās, ka tur norisinās brīnišķīga traģēdijas izrāde, kaut gan īstenībā tur nekas nenotika. Taču visās citās dzīves gaitās viņš uzvedās pilnīgi pieklājīgi, bija patīkams draugiem, iztapīgs sievai, iecietīgs pret vergiem un neuztraucās, ja kāds tam slepus iztukšoja uzlauzto pudeli(137). Bet, kad tā radinieki spēja izārstēt viņa slimību ar pasniegtajām zālēm un veda to pie pilna prāta, viņš sūdzējās saviem draugiem: «Polluks man liecinieks, jūs mani nonāvējāt, draugi! Jūs ne­esat man pakalpojuši, laupīdami man prieku, atņemdami man ar varu visjaukāko gara apmātību.» Un viņam bija taisnība: drīzāk gan kļūdījās viņi paši; hellebors(138) bija vajadzīgs viņiem pašiem, kas bija iedomājušies ar zālēm aizdzīt kā kādu slimību tik laimīgu un patīkamu ārprātu.

Mēs vēl nemaz neesam noskaidrojuši, vai kuru katru jutekļu traucējumu vai prāta apmātību vajadzētu saukt par ārprātu. Ne jau katrs cilvēks, kas acu slimības dēļ mūli notur par ēzeli vai kas bezgaumīgu dzeju apbrīno kā ļoti gaumīgu, tūlīt būtu jāuzskata par ārprātīgu. Bet, ja nu kāds ne vien ar saviem jutekļiem kaut ko nepa­reizi uztver, bet arī prāta spriedumos viļas, turklāt pār­mērīgi un vienmēr, tad tikai tāds uzskatāms par neprātīgu. Tā, piemēram, ja kāds, dzirdot ēzeli brēcam, vienmēr iedo­mātos, ka dzird brīnišķīgu simfoniju, vai ja kāds naba­dziņš un zemas kārtas vīriņš turētu sevi par Līdijas valdnieku Krēzu(139). Bet, ja šis ārprāta veids, ka mēdz būt, tie­cas pēc baudas, tad tas ļoti patīkams tiklab tiem, ko tas pārņēmis, kā arī tiem, kas to novēro un tomēr nezaudē ga­rīgo līdzsvaru. Šis ārprāta paveids ir daudz plašāk iz­platīts, nekā ļaudis mēdz domāt. Gandrīz vienmēr neprā­tīgais smej par neprātīgo un abi viens otram sagādā savstarpēju prieku. Bieži vien jūs redzēsiet, ka lielākais neprātis aizrautīgāk apsmej mazāko.

Protams, jo kāds ir muļķīgāks, jo tas ir laimīgāks, ka to var apliecināt Muļķība, ja vien tas paliek tajā neprata veidā, kāds man īpatnējs un sastopams tik bieži, ka es šaubos, vai starp visiem mirstīgajiem ir atrodams tāds, kas vienmēr būs prātīgs un ko nebūs pārņēmis kāds ne­prāta veids. Tikai te ir neliela atšķirība. Ja kāds ķirbi notur par savu sievu, tad to nosauc par neprāti, jo tas taču ļoti reti gadās. Bet, ja kāds apgalvo, ka viņa sieva, kura tam ir kopīga ar daudziem, uzticībā pārspēj Penelopi(140), lepojas ar to un jūtas savā apmātībā sevišķi laimīgs, tad to neviens nesauc par neprāti, jo tas jau notiek bieži un ar daudziem vīriem.

Pie šīs kārtas pievienojami arī tie, kas neatzīst neko citu kā tikai zvēru medības un rod neizsakāmu laimi, tik­līdz dzird ragu skarbo skaņu un suņu riešanu. Es domāju pat, ka tie, saoduši suņu izkārnījumu smaku, sajūt nāsīs kanēļa smaržu. Kādu tīkamu baudu tiem sagādā zvēra dīrāšana un tā iekšu izņemšana! Dīrāt vēršus un aunus, jā, tas ir zemo ļaužu darbs, bet meža zvērus sadalīt gaba­los piederas tikai dižciltīgajiem. Atseguši galvu, nometu­šies ceļos pie medījuma, tie ar šim nolūkam paredzēto dunci — jo būtu grēks to darīt ar kuru katru ieroci — ar noteiktām roku kustībām un noteiktā kārtībā svētsvi­nīgi nogriež zināmus dzīvnieka locekļus. Apkārtējais pūlis klusēdams stāv un apbrīno to kā kaut ko jaunu, kaut gan tas redzēts jau tūkstošiem reižu. Ja nu kam laimējies bau­dīt kādu gabaliņu no šī medījuma, tad viņš iedomājas, ka dižciltībā pacēlies par pakāpi augstāk. Tātad viņi ar neatlaidīgām zvēru medībām un ar ēšanu sasniedz tikai to, ka paši top līdzīgi zvēriem, kaut gan iedomājas, ka dzīvo gluži kā ķēniņi.

Minētajiem ļoti līdzīga ir to ļaužu suga, kuri apmāti ar nepārvaramu tieksmi būvēties. Tādi ļaudis maina te loku ar četrstūri, te četrstūri ar loku, un nu darbam nav nekāda gala, nekādu robežu, kamēr pašiem, nonākot ga­līgā trūkumā, nepaliek pāri nedz sava kaktiņa, nedz kumosa maizes. Bet kas gan par to? Pa šo laiku taču tie dažus gadus ir piedzīvojuši ļoti patīkamus un jautrus brīžus.

Viņiem, man liekas, ļoti tuvu stāv tie, kuri nodarbojas ar jaunām un noslēpumainām zinātnēm, cenšas pārgro­zīt visu dabu un pa jūrām un zemēm meklē kādu tur kvintesenci(141). Saldu cerību apmāti, tie nekad nebīstas ne no grūtumiem, ne no izdevumiem, apbrīnojami atjau­tīgi kaut ko izgudro, krāpj atkal sevi no jauna un ceļ gaisa pilis uz savām aplamībām, kamēr, iztērējušiem visu, tiem nepaliek pāri ne tik daudz, lai izremontētu savu alķīmisko krāsniņu. Tomēr tie nebeidz skatīt patīkamus sap­ņus un cenšas iejūsmināt cik spēdami citus uz tādu pašu laimību. Bet, kad nu visas cerības ir pilnīgi zudušas, tiem paliek vēl pāri viena prātula, kas tos loti iepriecina, proti: «Lielās lietās pie­tiek ar gribu(142).» Un tad viņi apsūdz īso dzīves laiku, kas, lūk, neesot pietiekams lielu darbu realizēšanai.

Tālāk es tā kā mazliet šaubos, vai ari spēlmaņi būtu pielaižami manā apvienībā. Vai tad tomēr vispār ir muļ­ķīgāks un smieklīgāks skats kā redzēt ļaužu pūli tik iekaisušu, ka, tikai dzirdot spēļu kauliņu nograbēšanu vien, viņu sirdis tūliņ lec un trīs? Bet kad tie, vienmēr lolodami cerību laimēt, jau zaudējuši visu, kas viņiem piederē­jis, uzdrāžas ar savu spēles kuģi uz neveiksmes klints, briesmīgākas nekā Malēja(143), un ar lielām pūlēm izglābj tikai kailu dzīvību, tad viņi drīzāk gribētu apkrāpt, kuru katru citu, bet ne savu uzvarētāju, lai viņus neuzskatītu, protams, par nenosvērtiem vīriem. Vai gan nav redzēti spēlējam pusakli sirmgalvji, uzspīlējuši uz deguna acenes? Kad beidzot kādam no viņiem pelnītā dzirkste jau parali­zējusi locītavas(144), tas salīgst sev palīgu, kurš met par viņu kauliņus. Viss jau būtu ļoti jauki, ja vien šī spēle bieži neizvērstos pilnīgā trakumā, kas gan vairāk pakļauts fūrijām nekā man.

Bet te būs citi, kuri, bez šaubām, ir mani pavalstnieki. Te es runāju par tiem, kas mīl vai nu klausīties, vai arī stāstīt visādus brīnumus un dīvainus māņus. Viņi nepa­gurst, klausīdamies šādos nostāstos par pārdabiskām lietām, kā, piemēram, par spokiem, par atnācējiem no viņ­pasaules, par ļauniem gariem, par mirušo valsti un par daudziem citiem tamlīdzīgiem brīnumiem. Jo vairāk tie attālinās no patiesības, jo vairāk tiem tic un jo patīkamāk tie kutina klausītāju ausis. Šīs pasaciņas stāsta ne tikai laika kavēklim vien, — tās pilda arī maku, galvenokārt priesteriem un sprediķotajiem.

Šiem savukārt radnieciski ir tie, kuri piesavinājušies muļķīgu, toties tīkamu pārliecību, ka, uzskatījuši kokā cirstu vai gleznotu milža Kristofora(145) tēlu, tie tajā dienā neies bojā. Daži ir pārlieci­nāti, ka, piesaucot ar zināmu lūgšanu Barbaras(146) tēlu, viņi atgriezīsies no kara lauka sveiki un veseli vai, apmek­lējot Erasmu(147) noteiktās dienās, ar no­teiktām svecītēm un noteiktām lūgša­nām, drīzā laikā kļūs bagāti. Šie paši ļaudis Sv.Jura personā atraduši otru Hēraklu(148) un ari otru Hipolitu(149).

Viņi gandrīz vai pielūdz šā zirgu, ļoti bijīgi izgreznotu ar krūšu rotām un metāla bumbiņām, cenšas laiku pa laikam izpelnīties Sv.Jura labvēlību ar sīkām dāvaniņām, mēģina pat zvērēt, minot viņa vara ķiveri, un tas viņu izpratnē ir tieši ķēnišķīgi.

Ko lai saku par tiem, kuri, izpirkuši grēkus ar liekulīgām dāvināšanām, bezrūpīgi tīksminās un priekšellē pavadāmo laiku mērī kā ar laikrādi, aprēķinādami bez kļūdām un ar matemātisku noteiktību, gadsimtus, gadus, mēnešus, die­nas, stundas? Ko vēl lai saku par tiem, kuri, dibinoties uz kādām tur burvestībām un apvārdošanu, ko izdomājis kāds svētulīgs krāpnieks joka vai mantkārības dēļ, paļā­vīgi lolo spožas cerības, kā iegūt bagātību, godu, priekus, pārpilnību, vienmēr labu veselību, ilgu mūžu, jauneklīgu vecumu un visbeidzot vietiņu debesīs pie Kristus sāniem? Taču šo vietiņu viņi grib iespējami vēlu, tas ir, tad, kad šīs dzīves prieki, pie kuriem viņi sīksti un cieši turas, diemžēl viņus būs atstājuši, tad lai nāk šī debesu laimība. Te vēl, piemēram, kāds tirgonis, kareivis vai tiesnesis, kurš, ziedojis no sava lielā laupījuma sīku naudas gaba­liņu, uzskata visu smirdīgo dzīves zaņķi kā iztīrītu vienā rāvienā, iedomādamies, ka tik daudz nepatiesu zvērestu, tik daudz patvaļīgas rīcības, tik daudz skurbuma, tik daudz ķildu, tik daudz slepkavību, tik daudz krāpšanu, tik daudz viltību, tik daudz negodīguma izpirks it kā pēc līguma un tik pamatīgi izpirks, ka būs atļauts atkal no jauna atgriezties pie šo noziegumu virknes. Vai gan var būt vēl kāds muļķīgāks — nē, es maldos — kāds lai­mīgāks nekā tie, kas, nolasījuši ik dienas septiņus pan­tiņus psalmu, sola sev vairāk nekā visaugstāko svētlaimību? Šos maģiskos pantiņus kāds velns, savā specialitātē lietpratējs, tomēr gan vairāk uzpūtīgs nekā viltīgs, reiz uzrādījis Sv.Bernardam(150), bet sapinies savas viltības valgos. Viss minētais ir tik muļķīgs, ka man pašai gan­drīz vai jākaunas, un tomēr to atzīst ne vien vienkārši ļaudis, bet arī reliģijas mācītāji.

Vai šajā sakarībā nav jāmin arī tas, ka atsevišķi novadi par savu aizstāvi izrauga savu īpašu svēto? Katram no tiem piedēvē īpatnējas spējas un katru pielūdz, ievērojot īpatnējas kulta paražas. Viens palīdz zobu sāpēs, otrs stāv klāt ar palīdzīgu roku dzemdētājām, trešais atdod atpakaļ nozagtu mantu, ceturtais glābj grimstošos kuģiniekus, kāds cits vēl sarga lopiņus un tā joprojām. Visu te nosaukt pēc kārtas būtu pārāk garlaicīgi. Ir arī tādi, kuri palīdz visās dzīves va­jadzībās; te jāmin pirmām kārtām jaunava dievmāte, ko ļaudis godina vairāk nekā viņas dēlu.

Ko tad ļaudis īsti prasa no šiem svētajiem, ja ne to, kam sakars ar muļķību? Vai starp daudzajām svētveltēm, kas sedz visas dažu baznīcu sienas līdz pat spriešļiem, jūs redzat kaut vienu, kas būtu veltīta vai nu par muļķī­bas izārstēšanu, vai arī par to, ka kļuvis kāds par mata tiesu gudrāks? Viens ir izglābies no slīkšanas peldoties. Kādu citu ievainojuši karā, bet tas sadziedējis ievaino­jumus. Cits aizbēdzis no kaujas lauka tikpat laimīgi, cik varonīgi, kamēr citi cīnījušies. Cits atkal nokritis no ka­rātavām, pateicoties kādam svētajam, zagļu draugam, lai ar panākumiem varētu atvieglot tos bagātniekus, ko pārāk nospiež bagātības. Cits savukārt aizbēdzis, izlauz­dams cietuma mūrus. Cits izārstējis savu drudzi, ārstam dusmojoties, cits norīto indi izlaidis caur vēderu, drīzāk iztīrījies, nekā saindējies, par lielu sašutumu savai sievai, kas zaudējusi pūles un naudu, cits vēl, apgāžoties ratiem, pārvedis mājās zirgus sveikus un veselus, cits, sabrūkot mājai, aizvācies dzīvs, cits beidzot, laulātā pārsteigts, aizmucis. Neviens tomēr nav pateicies par muļķības at­vairīšanu. Tā ir tik lielā mērā patīkama ļaudīm, ka mir­stīgie mēģina lūgdamies novērst visu citu, tikai ne muļ­ķību.

Bet kāpēc man doties šajā māņticību jūrā? Ja man būtu simts mēles, simts mutes un simts vara balsis, es tomēr nespētu nedz izklāstīt visus muļķu veidus, nedz noskaitīt visus muļķības nosaukumus(151). Tik lielā mērā visa kristiešu dzīve pārpārēm pilna ar šādām blēņām. Paši priesteri tās labprāt pieļauj un veicina, apzinādamies gluži labi, ka no tām krietni pieaugs viņu labumiņš. Ja nu šajā apkaimē pēkšņi pacelsies kāds ienīstais prāta vīrs un sāks sludi­nāt to, kas ir patiesība: «Tu neiesi bojā, ja tu taisnīgi dzīvosi. Tu izpirksi savus grēkus, ja savam naudas ga­balam pievienosi naidu pret savām kļūdām, tad vēl asaras, modrību, lūgšanas, gavēšanu un grozīsi visu savu dzī­ves veidu — šis svētais tevi pasargās, ja tu atdarināsi viņa dzīvi.» Ja nu šis prāta vīrs — es saku — pastāvīgi atkārtos visu minēto un vēl citu ko tamlīdzīgu, tad tikai paskatieties, no kādas laimības kādā apmulsumā tas piepeši būs iegrūdis mirstīgo galvas!

Šajā kopā ierindojami arī tie, kas, vēl dzīvi būdami, tik rūpīgi nokārto savas bēru svinības, ka vĀrdu pa vārdam nosaka, cik lāpām, cik pavadī­tājiem melnās drānās, cik dziedētajiem, cik apraudātajiem jāpiedalās viņu apbedīšanā, it kā viņi paši varētu noskatīties šo izrādi vai it kā miru­šie kaunētos, ja līķi neapraktu lieliski. Šie ļaudis izrāda tik lielu rūpību, it kā būtu ievēlēti par pilsētas amatvīriem un censtos sarīkot spēles vai mielastu.

Lai gan es steidzos, tomēr nevaru klusu ciešot paiet garām tiem, kuri, ne ar ko neatšķirdamies no pēdēja algā­dža, tomēr apbrīnojami lepojas ar tukšu dižciltības nosau­kumu. Cits noved savus ciltsrakstus līdz Enejam(152), cits līdz Brutam, cits līdz Arturam(153). Visur tie rada savu senču attēlus, gan izcirstus, gan gleznotus. Viņi nosauc pēc kārtas savus tēvus un tēvutēvus un atgādina viņu senās iesaukas, lai gan paši tikai nedaudz atšķiras no ­melnam statujām un ir gandrīz vai niecīgāki par pašu rādītajiem tēliem. Un tomēr maigās Filautijas dēļ viņi dzīvo pavisam laimīgi. Netrūkst ari līdzīgu muļķu, kas šo dzīvnieku sugu uzlūko gluži kā dievus.

Bet kādēļ gan man kavēties pie vienas vai otras sugas ļaudīm, it kā šī Filautija brīnišķīgā kārta nepadarītu it visur laimīgus veseliem bariem? Lai gan dažs labs ir riebīgāks par pērtiķi, tomēr viņš uzskata sevi par gluži līdzīgu Nīrejam. Kāds cits, tikko spēdams uzvilkt ar cirkuli trīs līnijas, uzskata sevi tieši vai par Eiklīdu(154). Vel cits, kurš ir kā ēzelis pie liras un kura balss ir tikpat skarba kā gailim, kas plūc savu vistu(155), tomēr iedomājas, ka viņš ir otrs Hermogēns(156).

Daudz patīkamāks ir tas neprāta veids, kad daudzi saimnieki dižojas ar savu kal­potāju nopelniem kā ar saviem personiska­jiem. Tāds, piemēram, bija tas Senekas divkārši laimīgais bagātnieks, kas, gribē­dams stāstīt kādu jautru anekdoti, turēja klāt vergus, kuri tam iečukstēja vārdus, un kas bija gatavs doties dūru cīņā, būdams gluži nevarīgs vīriņš, to­ties paļaudamies uz to, ka viņam mājā vesels bars ļoti spēcīgu vergu.

Ko lai es tālāk saku par brīvo mākslu pārstāvjiem? Viņiem visiem ir tik īpatnēja patmīlība, ka drīzāk atra­dīsiet tādu, kurš atteiksies no sava tēva mantotā zemes gabaliņa, nekā tādu, kurš atteiksies no savas iedomas. Tādi galvenokārt ir aktieri, dziedātāji, oratori un dzejnieki. Ja no tiem kāds ir trāpījies nemākulīgāks, tad tas, jo vairāk apmierināts ar sevi, jo vairāk dižojas un plātās. Bet, kādas lūpas, tādi salāti, pareizāk sakot, jo kāds ne­jēdzīgāks, jo vairāk tam apbrīnotāju. Ļaudīm visvairāk tīk vislielākās ačgārnības, tādēļ ka cilvēku lielākā daļa, kā jau teicu, ir pakļāvušies Muļķībai. Tātad, tā kā vislie­lākie neprašas ir visvairāk apmierināti ar sevi un vis­vairāk citu apbrīnoti, kādēļ tad dot priekšroku īstai izglītībai, ja, pirmkārt, tā ļoti dārgi maksā, ja, otrkārt, tā dara cilvēku kautrīgu un bailīgu, ja, beidzot, tai tiek veltīts tik maz simpātiju!

Es redzu gluži labi, ka daba iedēstījusi kādu kopīgu patmīlību tiklab atsevišķiem mirstīgajiem, kā atsevišķām ļautām un turpat atsevišķām pilsētām. Sakarā ar to, pie­mēram, angļi, starp citu, ļoti cienī staltu augumu, mūziku, izsmalcinātus ēdienus; skoti lepojas ar savu dižciltību, ar savu ķēnišķo radniecību, ar savu veiklību dialektikā; franči uzvedībā piesavinās smalkas manieres, parīzieši plātās ar savām zināšanām teoloģijā un iedrošinās apgalvot, ka pārspēj gandrīz visus. Itālieši domā, ka viņiem pieder pirmā vieta daiļli­teratūrā un daiļrunas mākslā, un di­žojas visvairāk ar to, ka vienīgie no mirstīgajiem neesot barbari. Šajā laimības veidā pirmo vietu, protams, ieņem romieši: viņi joprojām jauki sapņo par Seno Romu. Venēcieši ir laimīgi ar savām dižciltības iedomām. Grieķi uzskata sevi par visu zinātņu radītājiem un sev piedēvē senatnes varoņu diženo slavu. Turki un tiem radnieciskās tautas, kurām piešķirams barbaru nosaukums, lielās ar savu reliģiju, apsmiedami kristiešus par māņticību. Bet visīpatnējākie ir jūdi, kuri vēl joprojām neatlaidīgi gaida savu mesiju un šimbrīžam vēl ar visiem zobiem un nagiem turas pie sava Mozus. Spānieši neatdod nevienam savu karo­tāju slavu. Vācieši ir lepni par savu dižo augumu un maģijas zināšanām.

Es te nekavēšos sīkumos. Jūs redzat, man šķiet, cik daudz labpatikas sagādā Filautija atsevišķajiem cilvēkiem katram par sevi un visiem mirstīgajiem kopā. Glaimotāja, viņas māsa, ir gandrīz tai līdzīga, jo patmīlība jau nav nekas cits kā sevis glāstīšana; ja to darīsi ar citiem, tā būs «glaimošana». Bet šos laikos glaimošanu uzskata par apkaunojošu. Tomēr tā spriež ļaudis, kuri vairāk pieķeras vārdiem nekā lietām. Tie domā, ka uzticība nav savieno­jama ar glaimošanu. Ka tas ir gluži citādi, to var pie­rādīt pat nesaprātīgie dzīvnieki. Kas tad ir glaimīgāks par suni, bet tajā pašā laikā — uzticīgāks? Kas gan ir mīlīgāks par vāveri un draudzīgāks cilvēkam? Vai var būt, ka cilvēku mītņu tuvumā noderīgāki būtu niknie lau­vas, asinskārie tīģeri un viegli aizkaitināmie leopardi? Vispār pastāv kāda ļoti zemiska lišķība; daži bezgoži un zobgaļi ar to noved postā nelaimīgus cilvēkus. Toties ma­nējā, kas nāk no labsirdības un patiesīguma, ir daudz tuvāka tikumam nekā tam pretīgais skarbums un ne­samierināmā, neciešamā ietiepība, par ko runājis Horācijs(157). Manējā pacilā nospiestos garus, noglāsta noskumu­šos, paskubina nogurušos, ierosina apmulsušos, atvieglo slimos, nomierina saniknotos, nodibina saskaņu mīlētāju vidū un uztur šo saskaņu. Jaunekļiem viņa iedveš patiku uz mācīšanos, uzjautrina vecos, skubina un pamāca valdniekus, neaizvainojot, bet cildinot tos. Vārdu sakot, glaimošana dara tā, lai ikviens būtu sev mīļāks un tīkamāks, kas, bez šaubām, ir laimības galvenā daļa. Kas tad var būt vēl pakalpīgāks, ja ne divi mūļi, kas viens otram pakasa muguru?

Domāju, būs lieki piebilst, ka tāds uzdevums jāveic arī izslavētai daiļrunībai, vēl lielāks — medicīnai, vislie­lākais — poēzijai, beidzot, glaimošana ir visa cilvēku sadzīves veida medus un jaukums.

Bet saka, ka «vilties ir nožēlojami». Nē, nožēlojamāk ir nevilties. Ļoti neprātīgi ir tie, kas domā, ka cilvēku laime ir pašas lietas. Tā atkarīga no ieskatiem. Patiešām,, cilvēku dzīve valda tik liela neskaidrība un dažādība, ka nevar neko skaidri zināt, kā pareizi teikuši mani akadē­miķi(158) — vismazāk iedomīgie no filozofiem. Ja arī izdodas kaut ko izzināt, tad tas reti kad nāk par labu dzīves jau­kumam. Galu gala cilvēka prāts ir tā izveidots, ka tas vairāk padodas māņiem nekā patiesībai. Ja kāds vēlas skaidru un nepārprotamu pierādījumu, lai dodas uz kādu sapulci vai templi. Ja te pārrunā kaut ko svarīgu un no­pietnu, tad ļaudis snauž, žāvājas vai garlaikojas, toties, tiklīdz kliedzējs (pārteicos, gribēju teikt — daiļrunātājs), kā tas bieži atgadās, uzsāk kādu vecu sievu pasaciņu, visi uzmostas un uzmanīgi klausās ar atplestām mutēm.. Bet, ja pastāv kāds teiksmaināks un pievilcīgāks svētais, ka, piemēram, Sv.Juris, Kristofors vai Barbara, tad jūs redzēsiet ļaudis, kas to pielūdz daudz sirsnīgāk nekā Pēteri, Pāvilu vai pašu Kristu. Bet te nav vietas šīm lietām.

Cik maz pūļu gan vajag šādas laimības iegūšanai! Katrā ziņa pašas lietas, pat visniecīgākās, daudzreiz apgūsta­mas ar lielu piepūli, kā, piemēram, gramatika. Bet ieskati veidojas ļoti viegli, un tomēr tie tikpat labi vai vēl labāk noved pie laimības. Tā, piemēram, šis cilvēks ēd sapu­vušu, sālītu zivi; dažs labs pat tās smaku nemaz neva­rētu paciest, toties šim tā ir tīrā ambrozija(159). Tagad es jautāšu, — vai tas ir traucējums viņa dzīves laimei? Ja turpretī kādam citam store rada riebumu, vai tad tam būtu kāds sakars ar dzīves laimi? Ja vīram ir sevišķi neglīta sieva, bet viņam liekas, ka tā var sacensties ar pašu Venēru, vai tad tas nav tas pats, kā kad tā patiešām būtu glīta? Ja kāds aplūko gleznu, pavirši klātu ar sar­kano un dzelteno krāsu, un apbrīno to, būdams pārliecībā, ka to gleznojis Apells vai Zeiksīds(160), — vai tas nav lai­mīgāks nekā tas, kurš nopircis par lielu naudu šo māksli­nieku darbus un varbūt jūt mazāk prieka, aplūkojot tos.

Es pazīstu kādu ar manu vārdu(161), kurš uzdāvināja savai jaunajai sievai neīstus dārgakmeņus un, būdams daiļrunīgs pļāpa, iestāstīja viņai, ka tie ir ne vien īsti un dabiski, bet arī ļoti vērtīgi. Es jautāju: «Kāda gan daļa par to bija jaunajai sievai, ja tā ar šiem stikliņiem ne mazāk mieloja acis un pratu un rūpīgi glabāja pie sevis šos niekus ka retus dārgumus?» Toties laulāts draugs tiklab ietaupīja lielus izdevumus, kā arī nopriecājas par sievas kļūdu, jo sieva tam bija tikpat mīļa kā tad, ja dāvana būtu dārgi pirkta.

Kādu atšķirību jūs atrodat starp tiem, kas Platona iedomātajā alā apbrīno dažādu lietu ēnas un atspulgus, neko nevēlēdamies, nebūdami mazāk apmierināti ar sevi, un to prātnieku, kurš, iziedams no alas, redz lietas to īstā izskatā? Ja Lukiāna Mikils(162) būtu varējis visu savu mūžu sapņot par zeltu un bagātību, tad tas nemaz ne­vēlētos kādu citu laimi. Tātad vai nu nav nekādas at­šķirības starp muļķi un gudrinieku, vai arī, ja tomēr ir, tad par labu muļķu stāvoklim. Pirmkārt, viņu laime ne­maksā dārgi, tādēļ ka tā dibinās uz viņu pašapmānīšanos, otrkārt, to viņi bauda kopā ar daudziem citiem.

Neviens dzīves labums savukārt nav patīkams, ja nav drauga, ar ko dalīties. Kas gan nezina, cik maz ir saprātīgo, ja tādi vispār eksistē? Lai gan grieķi pa tik daudziem gadsimtiem saskaitīja pavisam septiņus gudros, tomēr — Herkulēss man liecinieks! — ja kāds tos pama­tīgāk pārbaudītu, tad, lai es uz vietas esmu pagalam, ja tas atrastu tur pusi no gudra vīra vai pat tikai trešo daļu.

Starp daudzām Bakha slavējamām īpašībām pirmajā vietā min to, ka viņš atbrīvo sirdi no rūpēm un raizēm, bet tas tikai uz īsu brīdi, jo, tiklīdz izguli skurbuli, tūliņ atskrien smagas domas, kā mēdz sacīt, baltā četrjūgā. Bet cik pilnīgāka un iedarbīgāka ir mana palī­dzība, kad es kādā mūžīgā reibonī pildu prātu ar priekiem, līksmību, dejām un to visu daru gluži par brīvu! Es neatraidu ne­vienu mirstīgo no savām dāvanām, turpretī pārējo die­vību veltes tiek piešķirtas te vienam, te otram. Ne jau visur rodas «augstšķirnīgais un maigais tīrvīns, kas no­vērš rūpes un raizes un sirdi pilda ar cerību(163)». Reti jo reti Venēra piešķir savu brīnišķīgo balvu — daiļumu, vēl retāk — Merkūrs — daiļrunības velti. Tikai dažiem Hērakla roka dāvā bagātības. Ne jau katram Homērs Jupīters dod varu. Marss bieži vien atstāj kaujas neiz­šķirtas. Cik daudzi ar skumju sirdi atgriežas no Apolona trijkāja(164)! Cik bieži met zibeņus Saturna dēls(165), bet Fēbs(166) dažkārt ar savām šautrām uzsūta mēri! Neptūns(167) vairāk noslīcina, nekā izglābj. Lai minu tikai, garām ejot, šos Vejovus, Plūtonus, Ātes, Atmaksātājas, Drudža dieves(168) un tamlīdzīgus, kas drīzāk gan ir bendes, nevis dievi. Es, Muļķība, esmu vienīgā, kas visiem vienlīdzīgi izdalu savu tik vērtīgo labdarību.

Es negaidu veltes, ne arī dusmojos un prasu izlīgšanas upuri, ja svētkalpojumā kaut kas nav izpildīts. Es nejaucu debesis ar zemi, ja kāds, ielūgdams citus dievus, manī atstāj mājās un neļauj man ost upura smaržu. Citi dievi: šajā ziņā ir tik ietiepīgi, ka gandrīz ir labāk un daudz drošāk tos neievērot nekā godināt. Tāpat daudzi cilvēki ir tik gražīgi un tik ātri sakaitināmi, ka ieteicamāk no tiem izsargāties nekā draudzēties ar tiem. «Bet — atbildēs man — neviens Muļķībai neziedo un neceļ tempļus.» Es tiešām, kā jau teicu, ļoti apbrīnoju šādu nepateicību. Taču, ievērojot manu labsirdību, es par to neapvainojos; bez tam es pat nevaru to nemaz vēlēties. Kādēļ lai es prasītu vīraku vai upurmiltus, kādu āzi vai cūku, kad visās vietās visi mirstīgie man parāda tādu godināšanu, kādu pat teclogi mēdz atzīt par labāko. Vai lai es ap­skaužu Diānu par viņas cilvēku asinīm slacītajiem altā­riem? Es uzskatu par sevišķu godbijības parādīšanu to, ka visi ļaudis nes mani savās sirdīs, pauž savos tikumos, rāda savā dzīvē. Tāda svēto godināšana reti sastopama pat kristiešu vidū. Ai, cik lieli ļaužu bari jaunavīgajai dievmātei pie kājām aizdedzina vaska svecīti pat gaišā dienas laikā, kad tā nepavisam nav vajadzīga! Bet cik maz. savukārt ir to, kas sirsnīgā lūgšanā tuvojas svētajai jau­navai morāliskā šķīstībā, godprātībā un cenšas sasniegt svētlaimību! Lūk, tā tikai ir īstā go­dāšana un vistīkamākā debesu iemītnie­kiem! Kāpēc gan man vēl būtu vaja­dzīgs templis, ja visa pasaule man ir visskaistākais templis? Mani pielūdzēji ir visur, kur vien pastāv cilvēki. Es taču neesmu tik liela muļķe, lai vēlētos akmenī kaltus vai ar krāsām izdaiļotus attēlus, kas palaikam kaitē mūsu godi­nāšanai, jo stulbi un truli ļaudis mēdz pielūgt tēlus kā pašus dievus. Dažkārt ar mums notiek tas pats, kas mēdz no­tikt ar tiem dieviem, ko padzen to aiz­stājēji zemes virsū. Es uzskatu, ka man ir uzcelti tik daudzi tēli, cik pavisam ir mirstīgo, kas nes pie sevis manu dzīvu atveidu, kaut gan viņi to negribētu. Tātad nav nekā tāda, ko es apskaustu citiem dieviem, jātos godina dažādās pasaules malās un noteiktās dienās, kā, pie­mēram Apolonu Rodā, Venēru Kiprā, Junonu Argosā, Minervu Atēnās, Jupīteru Olimpā, Neptūnu Tarentā, Priapu Lampsakā, kad man turpretī visa pasaule nepārtraukti un ik dienas sniedz daudz vērtīgākus upurus.

Bet, ja kādam varbūt šķiet, ka mani vārdi satur vairāk pārdrošības nekā patiesības, tad metīsim īsu bridi ska­tienu uz pašu cilvēku dzīvi, lai gaiši redzētu, cik tie man daudz pateicības parādā un cik augsti šeit mani vērtē gan augstākie, gan arī zemākie. Mēs neiztirzāsim citu pēc citas dažādu kārtu un šķiru dzīvi, — tas vilktos pārāk ilgi; pakavēsimies tikai pie tā, kas te svarīgākais. Par pārējo tad paši varēsiet viegli spriest. Kādēļ mums runāt par lielo pūli un vienkāršajiem ļautiņiem, kas bez ierunām visi ir manējie? Tik daudz it visur ir muļķības veidu, tik daudz ar katru dienu sagudro jaunu muļķību, ka nepietiktu pat ar tūkstoš Dēmokrītiem, lai tos izsmietu, lai gan minētajiem Dēmokrītiem būtu savukārt vajadzīgs cits Dēmokrīts.

Ir pat gluži neticami, kādus jokus, kādu līksmību sa­gādā cilvēciņi ik dienas nemirstīgajiem(169)! Dievi taču priekšpusdienu pavada skaidrā prātā, ziedodami šo laiku ķildu pilnām apspriedēm vai uzklausīdami ļaužu sūdzības un svinīgus solījumus. Kad tiem galva jau pilna ar nek­tāra skurbuli un tie vairs nespēj nodoties nopietnām lie­tām, tad, nosēdušies izcilākajā debesu kalnā un vērsuši skatienu lejup, viņi noraugās, ko dara cilvēki. Nav tiem citas tīkamākas izrādes par šo. Dieviņ augstais, kas tas par teātri! Cik dažādas ir cilvēku muļķības! Es pati dažkārt mēdzu nosēsties šo poētisko dievu rindās.

Lūk, tur vārgst kāds neprātīgs mīlētājs! Jo mazāk tas jūt pretmīlu, jo kaislīgāk tas mīl. Lūk, otrs apprecējis pūru, nevis sievu! Kāds cits piedāvā savu sievu izvirtībai, cits atkal greizsirdīgi uzrauga savējo gluži kā Args. Tas sēru tērpā — ai, tavu brīnumu! Cik daudz muļķību tas nerunā un nedara šajā laikā? Tas pat noīrējis it kā ak­tierus, lai šie nospēlētu viņa bēdu komēdiju. Tas, lūk, raud pie savas pamātes kapa(170)! Tas piebāž savu vēderiņu ar visu, ko spēj saraust, kaut vēlāk būtu jānomirst badā. Šis neatrod neko labāku par miegu un dīkdienību. Ir arī tādi, kuri rosīgi nopūlas ar citu lietām, atstādami savas .novārtā. Cits ar aizņēmumiem parādu nomaksai uzskata sevi par bagātnieku, kaut arī drīz pēc tam izputēs. Cits nerod neko jaukāku kā dzīvot trūkumā, lai mantinieks kļūtu bagāts. Šis niecīgas pelņas dēļ, tas ir, piedevām nedrošas, klejo pa visām jūrām, uzticēdams viļņiem un vētrām savu dzīvību, kas ne par kādu naudu nav nopēr­kama. Tas atkal labāk grib raust bagātības karā nekā dzīvot mierīgi mājās. Ir arī tādi, kas, medījot mantojumu no bezbērnu sirmgalvjiem, cer visvieglāk tikt pie mantas. Netrūkst arī tādu, kuri šajā pašā nolūkā cenšas iegūt vecāku sieviešu mīlestību. Bet cik lielu baudu minētie ļau­dis sagādā dieviem, kas to visu noskatās, kad šos naudas zvejotājus izvazā aiz deguna tie, ko viņi gribēja apcelt.

No visiem visneprātīgākie un nekrietnākie ir tirgotāji, jo tiem ir visnekrietnākā nodarbošanās, un savu nolūku tie sasniedz ar visnelietīgākajiem līdzekļiem: ik uz soļa .melo, nepatiesi zvēr, zog, krāpj, blēdās, tomēr uzskata sevi par labākajiem pasaulē, jo, lūk, tiem uz visiem pirk­stiem ir zelta gredzeni. Luncinās ap šiem brālīši glaimo­tāji, kas tos apbrīno un klaji sauc par cienījamiem kun­giem, protams, lai viņiem atkristu kāds mazumiņš no kaunpilnā ieguvuma. Citā vietā jūs no­vērojat Pitagora mācekļus(171), kuriem tiktāl liekas viss kopīgs, ka, manīdami kādu neapsargātu lietu, viņi piesavina to ar mierīgu prātu kā savu mantojumu. Ir arī tādi ļaudis, kuri bagāti tikai sa­vās iedomās un kuri iztēlo sev jau­kus sapņus, uzskatīdami to par pietie­kamu laimībai. Daži uz ārieni grib lik­ties bagāti, bet mājās pilnīgi mirst badā. Viens steidzas izšķērdēt visu, kas viņam ir, otrs ierauj gan ar taisniem, gan ar netaisniem līdzekļiem. Viens bal­tās drēbēs vāc balsis goda amatiem, otrs ar patiku visu mūžu sēž aiz krāsns. Laba daļa raujas ar nebeidzamām prā­vām un sacenšas ar abām pusēm, lai padarītu bagātu tiesnesi, kas ar nolūku vilcina lietu, un aizstāvi, kurš slepus sadarbojas ar pretējo pusi. Viens cenšas visu jaunināt, otrs ceļ gaisa pilis. Cits dodas uz Jeruzālemi, Romu vai uz Spāniju pie Sv.Jēkaba kapa, kur tam gluži nekas nav meklējams, atstādams mājā sievu ar bērniem.

īsi sakot, ja jūs apskatīsiet mirstīgo nebeidzamo kņadu no Mēness, kā to kādreiz darījis Menips(172), jums tie lik­sies kā mušu vai knišļu pūlis, kas savstarpēji strīdas, apkarojas, uzglūn, aplaupās, rotaļājas, blēņojas, dzimst, krīt un mirst. Nevar pat skaidri iedomāties, kāds satrau­kums, kādas traģēdijas rodas starp šiem sīkajiem dzīvnie­ciņiem, kam ir tik īss mūžs, ka dažkārt pat maziņš kara vai mēra vējiņš aizrauj un iznīcina tos tūkstošiem uzreiz.

Bet es pati būtu visaugstākā mērā muļķe un tiešām būtu pelnījusi, ka mani jo skaļi apsmej Dēmokrīts, ja tur­pinātu minēt pēc kārtas ļaužu muļķības un neprāta vei­dus. Es pāreju pie tiem, kuri mirstīgo vidū uztur saprāta spožumu un tiecas, kā viņi mēdz sacīt, pēc zelta zara(173).

Starp tiem pirmo vietu ieņem gramatiķi. Tā patiešām būtu nelaimīgākā, nomāktākā un dieviem ienīstākā ļaužu šķira, ja es šā nožēlojamā aroda ļaunumus nemīkstinātu ar kādu maigu neprāta veidu. Tie ir pakļauti nevis pie­ciem lāstiem vien, tas ir, tik drausmīgiem, kā tos norāda grieķu epigramma(174), bet gan neskaitāmam daudzumam. Viņi vienmēr ir izsalkuši un netīri savās skolās, — es teicu, skolās, bet, pareizāk sakot, pārdomu būdās, vēl pa­reizāk — vergotavās un moku kambaros starp zeņķu ba­riem. Viņi tur priekšlaicīgi noveco aiz pārmērīga darba, paliek kurli trokšņa dēļ, panīkst smirdoņā un netīrumos, tomēr manas gādības dēļ viņiem šķiet, ka viņi ir pirmie starp mirstīgajiem. Viņi ir ļoti apmierināti ar sevi, kad ar savu bargo balsi un draudīgo skatienu var iebaidīt biklo zēnu baru. Viņi ar nūjām, rīksti un siksnu dauza nelaimīgos un visvisādi patvaļīgi plo­sās, gluži kā pazīstamais Kūmu ēzelis(175).

Savu netīrību viņi dažkārt uzskata par izsmalcinātu spodrību, savu riebīgo smaku — par smaržīgo majorānu; viņu nožēlojamā pakļautība tiem liekas kaut kas ķēnišķīgs, tā ka viņi savā tirānijā negribētu mainīties ar Falarīdu vai Dionīsiju(176).

Sevišķi laimīgi viņi ir tajā pārliecībā, ka apveltīti ar nepārspējamām zināšanām. Lai gan tie pie­bāž zēnu galvas ar tīrām aplamībām, tomēr — ai žēlīgie dievi! — par Palaimonu un Donātu(177) nemin ne vārda, no­raudzīdamās uz viņiem ar nicināšanu. Tomēr man nav zināms, ar kādiem māņiem viņi apbrīnojamā kārtā panāk to, ka skolēnu vientiesīgajām māmiņām un nesaprātīgajiem tētiņiem viņi šķiet tādi, kādus tie paši sevi iedomājušies. Lūk, te būs vel viens viņu sajūsmas veids! Ja kāds no vi­ņiem atradis vecos papīros Anhīsa(178) mātes vārdu vai kādu plašāk nezināmu vārdiņu, kā, piemēram, bubsequa, bovinator, manticulator(179), vai uzrakuši kaut kur kādu antīku akmens drumstalu ar sabojātu rakstu — ai Jupīter! — kāds tad ir prieks, kādas gaviles, kā visi to uzslavē, it kā būtu uzvarējuši Āfriku vai iekarojuši Babilonu! Ko lai saku par to, ka viņi rada visiem savus garlaicīgos un bezgaumīgos dzejolīšus, un pie tam vēl atrodas ļaudis, kas viņus ap­brīno un tic, ka viņu krūtīs iemājojis Vergīlija gars? Bet nekas gan nav amizantāk kā uzklausīt, ka viņi cits citu cildina, apbrīno cits cita panākumus zinātnē un cits citam pakasa muguru. Ja nu gadās, ka kāds, pie viņiem piede­rīgs, kļūdījies par kādu vārdiņu un kāds cits ar redzī­gāku aci to ierauga — Herkulēss man liecinieks! — kāda tad tūdaļ traģēdija, kāda šķēpu laušana, kāda brēka, kādi apvainojumi! Lai visu gramatiku dusmas vēršas pret mani, ja es te meloju! Man pazīstams kāds cilvēks, kas daudz ko zina — grieķiski, latīniski, matemātiku, filozo­fiju, medicīnu, un proti, to visu pamatīgi; viņam jau ir sešdesmit gadu, un būs jau vairāk nekā divdesmit gadu, kopš viņš, atmetis visas pārējās lietas, lauza galvu un nomocās ar gramatiku; par visu savu dzīves laimi viņš uzskatītu to, ja viņam būtu lemts dzīvot tik ilgi, kamēr izdotos gluži bez kļūdas noteikt, kā atšķiramas astoņas valodas daļas, ko līdz šim nedz grieķi, nedz latīņi nav spējuši paveikt pilnīgi. It ka te lieta būtu izšķirama arī ar karu, ja kāds dažreiz sajauc saikli ar apstākļa vardu! Šajā nolūkā — tā kā gramatiku ir tikpat daudz, cik gra­matiku, pat vēl vairāk, jo mans draugs Alds(180) vien ir izdevis vairāk nekā piecas, — minētais cilvēks nav palai­dis garām nevienu, kas nebūtu izlasīta un izpētīta, lai cik tā būtu barbariska un pavirši sarakstīta. Ar skaudīgam acīm viņš uzlūko katru, lai cik aplami tas nopūlētos šajā arodā, nožēlojamās bailēs, ka tik kāds nenolaupa viņa slavu un neiet bojā tik daudzu gadu pūliņi. Sauciet to par neprātu vai muļķību, kā gribat, man vienalga! Tikai atzīstiet, ka manas labvēlības dēļ šis radījums, citādi vis­nožēlojamākais, pacēlies tādos laimības augstumos, ka savā stāvoklī negribēs mainīties ar Persijas ķēniņiem.

Mazāk man pateicības parādā dzejnieki, kaut gan tie savas profesijas dēļ ir manas partijas ļaudis. Taču dzej­nieki, kā mēdz sacīt, ir brīva cilts, viņu vienīgais uzde­vums ir iepriecināt muļķu ausis, proti, ar tīriem niekiem un smieklīgām pasakām.

Un tomēr ar šiem tukšajiem vārdiem, kas ir ļoti brī­numaini, viņi domā ne vien iegūt sev nemirstību un dieviem līdzīgu dzīvi, bet arī apsola to citiem. Patmīlība un Glaimotāja šai ļaužu kārtai ir draudzīgākas nekā pā­rējām, un neviens no mirstīgo cilts mani negodina vaļsirdīgāk un neatlaidīgāk.

Arī retori seko manai partijai, lai gan viņi bieži neiet taisnu ceļu, būdami paslepus uz vienu roku ar filozo­fiem. Ka viņi seko man, to ļoti labi pierada tas, ka viņi, atskaitot šādus tādus niekus, tik rūpīgi un tik daudz rakstījuši par prasmi jokot. Tas retorikas autors, kas vel­tīta Herenijam, lai viņš būtu kas būdams, muļķību uz­skata par vienu no atjautības veidiem. Arī Kvintiliāns, izcilais retorikas mākslas skolotājs, sarakstījis par smiekliem veselu nodaļu, kas ir plašāka par «Iliādu». Re­tori Muļķībai ierāda tik svarīgu lomu, ka nereti tam, ko nevar novērst ar pierādīju­miem, pietiek ar asprātīgu joku. Vai tad kāds var šaubīties par to, ka Muļķībai ir tiesības ar asprātīgiem izteicieniem radīt mākslīgi skaļus smieklus?

No tās pašas mīklas ir arī tie, kas cenšas iegūt nemir­stīgu slavu ar grāmatu izlaišanu. Tiem visiem ļoti jāpa­teicas man, bet it īpaši tiem, kuri aptriepj papīru ar tīrām blēņām. Kas attiecas uz tiem, kuri raksta zinātniski tikai dažu mācīto atziņai un nenoraida nedz Persiju, nedz Lailiju(181) kā vērtētājus, tad tie, man šķiet, ir vairāk no­žēlojami nekā apskaužami, jo viņu dzīve ir nepārtraukta mocība. Tie piemetina, groza, svītro, pieraksta klāt, at­kārto, pārkaldina no jauna savas domas, rāda tās saviem draugiem un glabā vēl deviņus gadus(182), nebūdami nekad apmierināti ar savu darbu, dārgi samaksā par niecīgo balvu, proti, tikai par slavinājumu, tikai par dažu lasī­tāju atzinību, kaut gan šim darbam nav taupīts ne no­mods, ne miegs, kas saldāks par visu, kaut gan nesti tik lieli upuri, lieti sviedri, ciestas mokas. Te vēl jāpievieno zaudētā veselība, grumbainā seja, redzes vājums vai pat aklums, nabadzība, sarūgtinājums, atteikšanās no visām baudām, priekšlaicīgs vecums, pāragra nāve un cits tam­līdzīgs. Lūk, ar kādiem ļaunumiem šis gudrinieks iedo­mājies nopirkt atzinību no viena vai otra pusakla muļķa. Toties cik daudz laimīgāks savā neprātā ir mans rakst­nieks! Viņš nekvern pa naktīm pie lampas gaismas, bet nekavējoties met rakstos visu, kas iešaujas prātā, visu, kas pagadās spalvas galā, visus savus sapņojumus, — un tas maksā tikai mazliet papīra! Viņš zina gluži labi, ka pūlis, tas ir, muļķi un nevīžas, viņu jo vairāk slavēs, jo lielākas blēņas viņš sarakstīs. Kas gan viņam par daļu, ja kādi divi trīs mācītie, izlasījuši šo darbu, novērsīsies no tā ar riebumu? Kāda gan nozīme dažu prātnieku balsīm tik milzīgā pretkliedzēju barā?

Taču daudz viltīgāki ir tie, kas svešu izdod par savu. Viņi piesavina citu panākumus, kas gūti ar lielām pū­lēm, paļaudamies, acīm redzot, uz to, ka, ja viņus apsū­dzēs literāra zādzība, tad vismaz kādu laiku viņi baudīs tas augļus. Ir vērts redzēt, kā viņi dižojas, kad tos at­klāti slavē, kad pūlī ar pirkstu rāda — «tas, lūk, ir šis slavenais vīrs», kad grāmatnīcās tiek pārdoti viņu darbi un visu lapu priekšpusē lasāmi trīs vārdi, visbiežāk ār­zemju, līdzīgi burvestības vārdiem. Ai nemirstīgie dievi! Kas gan cits kā tikai vārdi? Bez tam, ievērojot milzīgo pasaules plašumu, ir ļoti maz to, kuri dzirdējuši šos vārdus, bet vēl mazāk to, kuri viņus slavinātu, jo arī muļķiem katram ir sava garša. Bieži gadās tā, ka šie vārdi ir izdomāti vai patapināti no seno rakstnieku dar­biem. Viens lepojas ar Tēlemaha vārdu, otrs sevi dēvē par Stenelu vai Lāertu, kāds cits — par Polikrātu vaiTrasimahu. Tikpat labi kāds no tiem varētu piedēvēt savas grāmatas hameleonam vai ķirbim vai, kā filozofi paraduši, apzīmēt savas grāmatas ar burtiem alfa, beta un tā tā­lāk. Bet visjaukākais ir tas, ka viņi sav­starpējās vēstulēs, dzejolīšos un glaimīgos slavinājumos cits citu uzliela, muļķis — muļķi, nevīža — nevīžu. Šis ar savu labvēlību paaugstina draugu par Alkaju(183), tas — par Kalimahu, kāds cits ir pārāks par Marku Ciceronu un gudrāks par Pla­tonu. Dažreiz tie sameklē pat pretrunātāju, lai vairotu savu slavu, sacenšoties ar viņu. Tad «sašķeļas šauboties tauta, jo izteiktas pretējas domas»(185), turpretī abi vadoņi, labi veikuši cīņu, atkāpjas ar uzvaru, un nu abi var svinēt triumfu. Gudrais par to smejas kā par lielāko muļķību. Kurš gan to liedz? Toties pa to laiku manās labvēlības dēļ šie ļaudis dzīvo jauki un savos triumfos nemainīsies pat ar Scīpioniem(186). Lai gan šie mācītie vīri ar lielu pa­tiku smejas par to visu un zobojas par citu neprātu, tomēr paši tie man ir parādā ne mazākā mērā. To taču viņi nevarēs noliegt, ja negribēs būt no visiem visnepateicī­gākie.

Mācīto vīru vidū likumu pratēji prasa sev pirmo vietu, un neviens cits nav lepnāks par savām zināšanām ka viņi, kad cītīgi veļ Sīzifa akmeni(187) un savārsta vienā un tajā pašā lietā simtiem likumu, kuriem ar lietu nav nekā kopīga, sakrauj veselām gubām paskaidrojumus un at­ziņas, rādīdami, ka viņu zinātne ir visgrūtākā no visam. Viņi domā, ka darbs, kas prasa vairāk pūļu, atnes tūliņ lielu slavu.

Šeit pievienosim tiem vēl dialektiķus un sofistus, ļaužu šķiru, kas ir daudz skaļāka par Dodones varu(188) un spē­jīgāka sacensties pļāpībā ar divdesmit izlases sievām. Tomēr viņi būtu laimīgāki, ja būtu tikai runīgi un nebūtu arī ķildīgi. Bet viņi ir tiktāl ietiepīgi, ka lauž šķēpus par kazas vilnu un ķildodamies bieži atstāj novārtā patiesību. Tomēr viņu patmīlība padara tos laimīgus: apbruņoti ar dažiem siloģismiem, tie iedrošinās nekavējoties sākt cīņu ar kuru katru un par kuru katru lietu. Viņu neatlaidība dara tos neuzvaramus, kaut arī tiem stāvētu pretim Stentors(189).

Pēc viņiem seko filozofi, cienīgi ar savu bārdu un mēteli. Viņi vienīgi sevi uzskata par gudriem, bet pārējos mir­stīgos pielīdzina klīstošām ēnām. Cik tīkami viņi murgo, kad paši rada ne­skaitāmas pasaules, izmēri kā ar īkšķi vai ar diegu Sauli, Mēnesi, zvaigznes, apļus, izskaidro zibeņu, vēju, aptum­suma un citu neizskaidrojamu parādību cēloņus, ne par ko nekad nešaubīdamies, it kā būtu uzskatāmi par pasaules arhitekta noslēpumu pārzinā­tājiem, kuri atnākuši pie mums no dievu padomes. To­mēr daba lepnīgi smejas par viņiem un viņu filozofiska­jiem minējumiem. Viņu zinātnē nav nekā pilnīgi droši pamatota; šim apgalvojumam pietiekami labs pierādījums ir tas, ka viņu vidū par atsevišķām lietām noris nebeidzami strīdi. Kaut gan viņi nezina gluži nekā, tomēr iedomājas sevi par tādiem, kuri zina visu. Viņi nepazīst paši sevi. Dažreiz tie neredz bedri vai akmeni savā priekšā vai nu tādēļ, ka ir tuvredzīgi, vai arī tādēļ, ka ar savām domām ir kaut kur citur. Un tomēr viņi apgalvo, ka redzot lietu jēdzienus, universālijas(190), lietu būtiskās formas, pirmmatērijas, lietu būtību, īpašības bez priekšmeta, — tās ir tik smalkas lietas, ka pat Linkejs, man šķiet, nespētu tās nošķirt citu no citas. Tāpēc jau atkal minētie filozofi ar nicināšanu noraugās uz vienkāršajiem ļautiņiem, sakrā­vuši vienu uz otra trīsstūrus, četrstūrus, aploces un tam­līdzīgas matemātiskas figūras, izveidojot no tā visa kaut ko līdzīgu labirintam. Tāpat mūsu filozofi rīkojas ar burtiem. Sakārtojuši tos it kā kaujas gatavībā, viņi liek tiem izvērsties drīz uz vienu, drīz uz otru pusi un ar šādu rīcību kaisa smiltis acīs tumšām tautas masām. Ne­trūkst viņu vidū arī tādu, kuri, vērodami zvaigžņu ceļus, pareģo nākotni un sludina tādus brīnumus, ko nespēj rādīt pat ma­ģijas meistari, un atrod laimīgā kārtā cilvēkus, kas tam visam arī tic.

Varbūt būtu ieteicamāk paiet garām teologiem klusējot, nemaz nekustināt šo smirdošo Kamarinas purvu un neaiztikt šo anagīru. Minētā ļaužu šķira ir brīnum uzpūtīga un ātri sakaitināma. Tiklīdz nepiesargāsies — te metīsies pret tevi bariem vien ar neskaitāmiem secinājumiem un piespiedīs tevi atsaukt savas domas, bet atsaukšanas gadījumā ne­kavējoties izsludinās tevi par ķeceri. Ar šo zibeni tie mēdz iedzīt bailes, ja kāds tiem nepatīk. Lai gan viņi ma­zāk nekā jebkurš cits atzīst manu lab­vēlību, tomēr arī viņi man daudz patei­cības parādā. Pakļāvušies savas Patmī­lības ietekmei, tie dzīvo laimīgi kā treša­jās debesīs, noskatās no augšas uz citiem mirstīgajiem dzīvnieciņiem, kas rāpo virs zemes, un gandrīz vai nožēlo tos. Bruņojušies it kā kaujas gatavībā ar maģistrālajām de­finīcijām, secinājumiem, viegli izskaidrojamām un sarež­ģītām propozīcijām, viņi prot tik veikli atrast sev patvē­rumu, ka tos nevarētu sapīt pat Vulkāna tīklos(191), jo tie prastu aizlavīties no turienes ar žigli izdomātiem iegan­stiem, kas visus mezglus pārcērt vieglāk nekā Teneda cir­vis(192), jo viņu ieroči ir kaldināti no mākslīgi sagudrotiem vārdiem un dīvainām skaņām. Turklāt tie gluži patva­ļīgi izskaidro dziļākos noslēpumus: kā radīta un iekārtota pasaule; pa kādām notekām grēka traips aizplūdis uz vēlākām paaudzēm; kādā kārtā, kādā mērā, kādā laikā jaunavas klēpī izveidojies Kristus; kādējādi svētā vakariņā akcidences pastāv bez rezidences (Kāds no sholastiskās teoloģijas prātojumiem, ko varētu tulkot arī šādi: «kādējādi svētā vakariņā pa­zīmes pastāv bez matērijas». — Tulk.)

Bet tie visi ir nodriskāti temati. Te būs citi jautājumi, kas piemēroti lieliem un apgaismotiem, kā viņus sauc, teologiem. Tiklīdz sāk iztirzāt tos, tā šie tūdaļ ceļas kājās. Kādā mirklī īsti notikusi dievišķā radīšana? Vai Kristus cēlies no vairākām laulībām? Vai iespējams apgalvojums, ka dievs tēvs ienīst savu dēlu? Vai dievs varēja parādīties sievietes, velna, ēzeļa, ķirbja, akmens veidā? Kādējādi tad ķirbis būtu varējis sprediķot, darīt brīnumus, tikt krustā sists? Ko būtu svētījis Pēteris, ja tas būtu svētījis tajā brīdī, kad Kristus miesa karājās pie krusta? Vai varētu teikt, ka Kristus tajā pašā laikā bija cilvēks? Vai arī pēc augšāmcelšanās vajadzēs ēst un dzert? Laikam jau tie grib viņā saulē no­drošināties pret badu un slāpēm!

Ir arī citas āķīgas blēņas, daudz āķīgākas vēl par šīm, — par mirkļiem, par jēdzieniem, par attieksmēm, par veidiem, par lietu būtību, par īpašībām bez priekšmeta, — ko ne­viens nevar uztvert ar acīm, vismaz tad ne, ja tam nepiemīt tik lielā mērā Linkeja īpašības, ka tas caur dzi­ļāko tumsu redz to, kas nekur nepastāv. Piemetiniet tam visam vēl viņu prātulas, tik paradoksālas, ka tie stoiķu izteicieni, ko dēvē par paradoksiem, šķiet tīrā vienkāršība un tirgus prece. Tā, piemēram, mazāks grēks ir nokaut tūkstošiem cilvēku nekā svētdienā salāpīt nabagam kurpi vai arī — drīzāk var likt aiziet bojā visai pasaulei ar visu munīciju un bagāžu, kā mēdz sacīt, nekā izteikt vissīkāko nepatiesībiņu. Jau tā āķīgās āķības padara vēl āķīgākas neskaitāmie sholastiķu virzieni, tā ka vieglāk ir tikt laukā no labirinta nekā no reālistu, nominālistu, tomistu, albertistu, okanistu, skotistu cilpām, jo es te vēl nenosaucu visas sektas, tikai galvenākās. Tajās vi­sās ir tik daudz pārgudrību, tik daudz grūtību, ka, manu­prāt, pašiem apustuļiem būtu nepieciešams pavisam citāds gars, ja tie uzsāktu cīņu pret šīs jaunās cilts teologiem.

Pāvils bija stiprs savā ticībā; bet, kad viņš teica: «Ti­cība ir paļaušanās uz lietām, kas cerējamas, un pārliecinā­šanas par tām, kas neredzamas,» — tad ar šo definīciju ieviesa pārāk maz meistariskas skaidrības. Šis pats apus­tulis bija arī dedzīgs kristīgās mīlestības sludinātājs, taču viņš nav pratis to nedz dialektiski sadalīt, nedz definēt «Pirmajā korintiešiem rakstītajā vēstulē» 13.nodaļā. Apus­tuļi svētbijīgi svinēja svēto vakariņu, un tomēr, ja tiem prasītu par vārdiem — no kā un kam, par transsubstanciāciju(194), par veidu, kādā viens un tas pats ķermenis atrodas dažādas vietās, par Kristus miesas īpatnībām debesīs, pie krusta un svētā vakariņa sakramentā, kurā mirklī notiek transsubstanciācija, jo svētie vārdi, kas to panāk, tiek teikti zināmā laika sprīdī, tad es domāju, ka šie apustuļi neatbildētu ar tādu precizitāti, ar kādu skotidi to visu izskaidro un definē. Apustuļi zināja arī Jēzus māti, bet kurš no viņiem tik filozofiski kā mūsu teologi noskaidrojis, kādējādi viņa bijusi pasargāta no Ādama traipa. Pēteris saņēma atslēgas, un viņš tās saņēma no tā, kurš nesniegs tās necienīgam, bet es šaubos, ka viņš jebkad būtu sapratis to smalko izdomu, ka pie zinātnes atslēgas var tikt arī tas, kam nav nekā kopīga ar zi­nātni. Apustuļi kristīja ļaudis malu malās, un tomēr tie nekad nav mācījuši, kādi ir kristības formālie, materiālie, iedarbīgie un augstākie cēloņi; viņi ne­kad nav runājuši par iznīcināmam un neiznīcināmām zīmēm(195). Viņi pielūdza dievu savā garā saskaņā ar evaņģēlija vārdiem: dievs ir gars, un tiem, kas viņu pielūdz, būs viņu pielūgt gara un patiesībā. Bet viņiem, liekas, vēl nav bijusi atklāsme, ka jāpielūdz kāds ar ogli uz dēļa gabala uzmests attēliņš kā pats Kristus, ja tam ir trīs pazīmes: divi pacelti pirksti, necirpti mati un svētuma stari ap pakausi. Kas gan var saprast to, nenosēdējis trīsdesmit sešus gadus no savas dzīves pie Aris­toteļa fizikas un metafizikas un pie Dunsa Skota?

Apustuļi vairākkārt runā par žēlastību, bet nekad ne­šķir par neko doto žēlastību no dāvināmas žēlastības. Viņi mudina gan uz labiem darbiem, taču nenošķir tei­camu darbu no teicami iedarbīga nodarījuma. Tie vis­notaļ iesaka žēlsirdību, bet neatšķir dāvāto no iegūtas, arī neiztirzā, vai tā ir gadījuma pazīme vai būtiska, radīta vai neradīta. Tie ienīst arī grēku. Bet, lai es nomirstu uz vietas, ja viņi varēja zinātniski definēt, kas īsti ir tas, ko mēs saucam par grēku, nebūdami skotistu gara apdvesti! Mani nepārliecinās, ka Pāvils — no šā viena zināšanām jau vien var spriest par visiem citiem apustuļiem! — būtu vairākkārt nosodījis jautājumus, iztirzāšanas, ģene­aloģijas un to, ko viņš sauc par vārdu karu, ja būtu iedziļinājies šajās atjautībās. Te vēl jāievēro tas, ka viņa laikā visi strīdi un cīņas bija zemnieciski un vienkārši, ja tos salīdzina ar mūsu mācīto teoloģijas doktoru izsmalci­nātību, kas sasniedz Hrīsipa(196) augstumus.

Patiesības labā jāsaka, ka šeit minētie teologi bija pā­rāk kautrīgi, lai pārmestu apustuļiem, ja tie varbūt kaut ko nav sarakstījuši visai eleganti un ne visai zinātniski, bet piešķīra tam labvēlīgu izskaidrojumu. To viņi, acīm redzot, darīja cieņas dēļ pa daļai pret senajiem rakstiem, pa daļai pret apustuļu vārdu. Būtu patiešām pārāk ne­taisnīgi prasīt no apustuļiem tādas lietas, par kurām tie no sava skolotāja nekad nav dzirdējuši pat ne vārda. Ja tādas sastopamas Hrizostoma, Basīlija un Hieronīma(197) rakstos, tad šie ļaudis apmierinās ar piezīmi: tas netiek atzīts. Šie baznīcas tēvi ir atspēkojuši vairāk ar savu dzīvi un saviem brīnumiem, nevis ar siloģismiem ne tikai pagānu filozofus, bet arī jūdus, kuri loti sīksti turas pie savām īpatnībām, taču neviens gan no tiem nebūtu bijis spējīgs izprast kaut vai vienu no Dunsa Skota loģikas sa­vārstījumiem. Bet kurš pagāns tagad, kurš ķeceris nekavējoties nepiekāpsies pret tik daudziem nenojaušamiem izsmalcinājumiem, ja tas nav tik stulbs, lai tos nesaprastu, vai tik nekautrīgs, lai par tiem zobotos, vai apgādāts ar tādām pašām cilpām, lai būtu līdzvērtīgs cīņā. Tādā gadījumā saskrietos it kā burvis ar burvi un abi cīkstoņi būtu bruņoti ar apburtiem zobeniem: tad no­tiktu tas pats, kas notika ar Pēnelopes audekla aušanu(198).

Kristieši, manuprāt, rīkotos prātīgi, ja sūtītu pret tur­kiem un saracēņiem nevis tos varenos karapulkus, kas jau sen cīnās pret tiem ar mainīgiem panākumiem, bet gan trokšņainos skotistus, neatlaidīgos okanistus un ne­uzvaramos albertistus kopā ar visu sofistu baru. Tad viņi redzētu, man šķiet, no visām visjaukāko sadursmi un vēl nepieredzētu uzvaru. Vai gan kāds jau būtu tik sastin­dzis, ka to neiekvclinātu viņu asprātības uguns? Vai gan kāds būtu tik truls, ka nebūtu sajūsmināts par viņu as­prātību, un tik redzīgs, ka tie to neietītu pat vislielākajā tumsā?

Bet man šķiet, ka jūs to visu uzskatāt tikai par joku. Protams, tas nav nekāds brīnums. Arī starp pašiem teo­logiem ir vīri, kas pazīst īsto zinātni un kas pret šīm teo­logu pārgudrajām spriedelēšanām, kā viņi tās dēvē, jūt riebumu. Viņu vidū ir ari tādi, kuri uzlūko šādu rīcību par negantu svētuma apgānīšanu un par vislielāko bez­dievību, ar tik netīru muti runāt par neizdibināmiem noslēpumiem, kas drī­zāk pielūdzami nekā iztirzājami, ap­spriest tos ar atjautībām, kas aizgūtas no pagāniem, tik iedomīgi definēt tos un nonievāt dievišķās teoloģijas cieņu ar tik novazātiem, pareizāk sakot, ar tik nepieklājīgiem vārdiem un prā­tojumiem. Bet tomēr paši tie jūtas se­višķi laimīgi, pat aplaudē sev. Nodar­bodamies dienām un naktīm ar šiem jaukajiem niekiem, tie neatrod pat tik daudz laika, lai kaut reizi varētu atvērt evaņģēliju vai Pāvila vēstules. Blēņodamies skolās ar šiem niekiem, viņi iedomājas, ka ar saviem siloģismu stabiem atbalstīs baznīcu, kurai citādi draud sabrukums, — tāpēc kā Atlants(199) dzejnieku teiksmās uz saviem pleciem balsta debesu jumu. Iedo­mājieties vien, cik daudz prieka viņiem top sagādāts, kad viņi veido un pārveido pēc savas patikas svētos rakstus, it kā tie būtu no vaska, kad viņi savus bībeles izskaidrojumus, ko parakstījuši daži sholastiķi, prasa uzskatīt par svarīgākiem nekā Solona(200) likumus vai pāvestu bullas, kad viņi uzmetas par cenzoriem visai pasaulei un prasa tūliņ atteikties no visa, kas nesaskan uz mata ar viņu skaidriem un neskaidriem izskaidroju­miem. Tad viņi gluži kā orākula balsī pasludina: šī doma ir piedauzīga; šeit maz godbijības; šī doma ķecerīga; tas labi neskan. Tādējādi ne kristība, ne evaņģēlijs, ne Pā­vils vai Pēteris, ne Sv.Hieronīms vai Augustīns, protams, ne arī pats Akvīnas Toms, lielais Aristoteļa cienītājs, ne­var radīt īstu kristieti, ja nenāk klāt bakalauru(201) atziņa — šie taču tik asprātīgi prot spriedelēt! Kurš gan varētu iedomāties, ka tas nebūtu kristietis, kas uzskatītu šos di­vus teikumus — «naktspod, tu smirdi» un «naktspods smird», tāpat «katliņš vārās» un «katliņš verd» — par gluži vienlīdzīgiem nozīmē, ja to mums nebūtu pierādījuši slavenie prātnieki?202 Kurš būtu atbrīvojis baznīcu no tik lieliem un tumšiem maldiem, ko neviens nekad nebūtu pat lasījis, ja tie nebūtu publicēti un apzīmogoti ar lie­liem universitātes zīmogiem(203)? Patiešām, tie ir ļoti lai­mīgi, kuri var nodarboties ar šādām lietām! Cik sīki turklāt un pamatīgi tie attēlo visus apstākļus un notiku­mus ellē, it kā būtu izcietuši ilggadēju sodu šajā repub­likā! Piedevām tie pēc savas gaumes rada jaunas debesu sfēras(204), pievieno­jot vēl kādu ļoti plašu un jauku, pro­tams, lai svētlaimīgajām dvēselēm ne­trūktu vietas, kur ērti pastaigāties, sarī­kot dzīres vai spēlēt bumbu. Ar šādiem un vēl daudziem citiem tamlīdzīgiem niekiem ir tā pārblīvētas un pārpildītas viņu galvas, ka, manuprāt, Jupītera smadzenes nebija tik grūtas, kad tas, dzemdējot Pallādu, aicināja palīgā Vulkānu(204a).

Tāpēc nebrīnieties, redzot, ka publiskos disputos viņu galvas rūpīgi nosietas ar vairākām saitēm, jo citādi tās noteikti pārsprāgtu.

Arī es pati bieži vien nevaru valdīt smieklus, ka viņi tikai tad uzskata sevi par lieliem teologiem, kad viņu runa kļūst augstākā mērā barbariska un riebīga, kad viņi sāk tā buldurēt, ka to var saprast tikai bulduris. Viņi taču par dziļdomību sauc to, ko vienkāršais cilvēks nemaz ne­var saprast! Viņi taču apgalvo, ka pakļaušanās grama­tikas likumiem nav savienojama ar svēto rakstu cieņu! Dižena, protams, ir teologiem cieņa, ja vienīgi viņiem ir tiesības runāt kļūdaini, lai gan tās viņiem ir kopīgas ar daudziem vienkāršiem ļaudīm. Beidzot viņi uzskata sevi bezmaz vai par dieviem, kad tos tik godbijīgi sveicina: «Mūsu mācītāji!» Šajos vārdos tie ierauga kaut ko līdzīgu jūdu tetragrammai(205). Tāpēc, viņi domā, būtu pieklājīgi vārdus «mūsu mācītājs» rakstīt tikai ar lielajiem sākuma burtiem. Bet, ja kāds pārgrozītu vārdu kārtību, tad tas būtu noziedzies teoloģiskās majestātes apvainošanā.

Minēto labklājībai vistuvāk stāv tie ļaudis, kurus vis­pār dēvē par dievbijīgiem un mūkiem. Tomēr abas šīs iesaukas nav pareizas, jo, pirmkārt, laba tiesa no viņiem ir pavisam tālu no dievbijības, otrkārt, šī ļaužu šķira sa­stopama visās malās. Es nezinu, kas būtu nožēlojamāks par šiem ļaudīm, ja es nebūtu nākusi tiem dažādos veidos palīgā. Lai gan visi tā ienīst šās sugas ļaudis, ka pat ne­jaušu sastapšanos ar tiem uzskata par ļaunu priekšvēst­nesi, tomēr paši viņi ir vislieliskākajās domās par sevi. Vispirms viņi uzskata par augstāko dievbijības pakāpi to, ja viņi neko nezina un viņu nevīžība sniedzas pat līdz lasītneprašanai. Tālāk, kad tie baznīcās nobrēc kā ēzeļi savus noskaitītos, bet nesaprastos psalmus, tie domā, ka sagādājuši svēto ausīm lielu labpatiku. Starp viņiem ir daudzi, kas izdevīgi izmanto savu netīro sēru tērpu un savu ubadzību un durvju priekšā ar skaļiem māvieniem neatlaidīgi prasa maizi; nav pat tādas mājvietas, tādu pajūgu un kuģu, ko tie neielenc, bez šaubām, sagādājot lielus zaudējumus citiem ubagiem. Lūk, tādā kārtā šie lāga vīri ar savu netīrību, nevīžību, rup­jību, bezkaunību atgādina mums, kā mēdz teikt, apustuļus. Kas gan var būt jaukāks kā redzēt to, ka viņi dara visu saskaņā ar mūku noteikumiem, it kā ievērodami matemātisku noteiktību, ko pārkāpt būtu noziegums? Cik mezglu jābūt pie kurpēm, kādā krāsā jostai, cik krokām jābūt svārkos, kādas drānas un cik platai jābūt jostai, kāda veida un til­puma kapucei, cik pirkstu platai tonzūrai, cik stundu jāguļ. Kurš gan neredz, cik šī vienlīdzība ir nevienlīdzīga, ja pastāv tik liela dažādība ķermeņa uzbūvē un uzskatos?

Un tomēr šo blēņu dēļ viņi ne vien citus noniecina, bet arī savstarpēji cits citu nicina, un šie cilvēki, kas atklāti atzīst apustuļu lēnprātību, sper zemes gaisā, ieraugot citādi apjoztu tērpu un mazliet tumšāku krāsu. Šo vidū redzami daži tik stingri reliģijas ievērotāji, ka tie tikai virssvārkiem lieto rupju drēbi, bet apakšā pavelk mīkstu, turpretī citiem virstērps ir audekla, apakšējais — vilnas. Citi savukārt bīstas pieskarties naudai gluži kā indei, to­ties nebīstas nedz no vīna, nedz arī no pieskaršanās sie­vietēm. Galu galā viņi rūpējas tikai par to, lai nekas ne­iejaucas viņu dzīves veidā. Visi viņi tiecas nevis uz to, lai būtu līdzīgi Kristum, bet gan uz to, lai nebūtu līdzīgi cits citam. Viņi par lielu laimi uzskata dažādas iesau­kas: tā, piemēram, daži lepojas ar «virves nēsātāju» no­saukumu, taču arī starp virves nēsātājiem ir koleti, minorīti, minimi un bullisti. Tad seko benediktieši, bernardieši, briģitieši, augustīnieši, vilhelmisti, jakobīti, — it kā būtu par maz, ja sevi dēvētu par kristiešiem.

Liela daļa no viņiem ir tiktāl pārliecināti par savu lūgšanu pareizīgumu un ļaužu nostāstu patiesīgumu, ka ieskata debesu priekus vien kā nepietiekami cienīgu balvu par tik svarīgiem nopelniem. Viņi nemaz nedomā par to, ka Kristus, neievērodams to visu, vērtēs viņus pēc savas galvenās prasības, proti, pēc kristīgās mīlestības. Viens rādīs savu kuņģi, piebāztu ar visādām zivīm, otrs izbērs simts mērus psalmu, trešais noskaitīs tūkstošiem gavēņu dienu un atzīs, ka pēc gavēšanas tikpat daudz reižu bezmaz pārsprādzis no viena paša brokasta, ceturtais ieradīsies ar tādu lūgšanu kaudzi, ko nespēs aizvest pat septiņi preču kuģi. Kāds cits leposies ar to, ka sešdesmit gadu laikā nav pieskāries naudai, neaizsedzot pirkstus ar divkāršiem cimdiem; kāds cits atkal pienesīs kapuci, tik netīru un tauku, ka to neviens matrozis nesegtu galvā; cits atgādinās, ka viņš vairāk nekā vienpadsmit piec­gadi! dzīvojis līdzīgi sūklim, mūžam piesaistīts vienai un tai pašai vietai; cits atsauksies uz to, ka viņam aizsma­kusi balss no pastāvīgas psalmu dzie­dāšanas; cits — vēl uz to, ka vientulī­bas dēļ kritis miega slimībā; cits bei­dzot mās, ka klusēšanas dēļ zaudējis valodu.

Bet Kristus, pārtraukdams šo plātīšanos, kura citādi nebeigtos, iesauksies: «No kurienes nāk šī jaunā jūdu cilts? Es patiešām atzīstu tikai savus norādījumus, bet vienīgi par tiem es nekā nedzirdu. Kādreiz es atklāti, nelietojot nekādu līdzību aizsegu, apsolīju sava tēva mantojumu nevis kapucēm, lūgšanām vai gavēņiem, bet kristīgās mīlestības pienākumiem. Es nepazīstu tos, kuri tā dižojas ar saviem darbiem! Lai šie ļaudis, kas grib izlikties svē­tāki par mani, ieņem, ja viņiem tīk, abraksasiešu(206) de­besis vai liek uzcelt jaunas debesis tiem ļaudīm, kas vērtē savas sīkās tradīcijas augstāk par maniem norādīju­miem.» Kad šie mūki dzirdēs to un redzēs, ka priekšroka dota matrožiem un važoņiem, tad jūs varat iedomāties, ar kādām sejām tie uzlūkos cits citu. Taču pagaidām tie manas labvēlības dēļ jūtas laimīgi savās cerībās.

Lai gan mūki nepiedalās sabiedrības dzīvē, tomēr ne­viens neiedrošinās tos nonievāt, it īpaši ubagmūkus, jo viņiem zināmi visu ļaužu noslēpumi grēku sūdzēšanas dēļ, kā viņi to sauc. Tiesa gan, viņi nedrīkst tos izpaust, ja vien tas nenotiek dzērumā, kad tie grib papriecāties ar omulīgām tenkām; viņi gan nenosauc darītājus īstā vārdā, toties liek tos noprast sakarā ar apstākļiem. Bet, ja kāds aizkaitina šos sirseņus, tie krietni atriebjas ļaužu sanāksmēs, nozākādami savu ienaidnieku aplinkiem vār­diem, tik caurspīdīgiem, ka jābūt stul­bam, lai tos nesaprastu. Un tie nerim­stas ātrāk riet, iekām jūs neiegrūdiet tiem rīklē kumosu(207).

Sakiet man, kādu komēdiju aktieri, kādu klaigātāju jūs atradīsiet, ko varētu salīdzināt ar šiem smieklīgajiem spre­diķotājiem, kuri tomēr tik apbrīnojami un jauki atdarina visus retoru no­rādījumus daiļrunātājiem? Mūžīgais dievs, kā tie žes­tikulē! Cik veikli paceļ savu balsi! Kāda tiem melodeklamācija, un kā tie dižojas! Kā laiku pa laikam mainas viņu sejas izteiksme, un kā ar savu kliegšanu tie pilda visu dievnamu! Un šāda veida daiļrunas prasmi, šādu noslēpumainu recepti mūks manto no mūka. Lai gan man pašai nav ļauts zināt par šo noslēpumu, tomēr es runāšu par to, pamatodamās uz minējumiem.

Vispirms viņi piesauc dievu, kā to darīja senie dzej­nieki. Pēc tam, runājot par žēlsirdību, viņi smeļ savu ievadu no Ēģiptes Nīlupes; lai izskaidrotu krusta mistē­riju, viņi laimīgi iesāk ar babiloniešu drakonu Bēlu. Sā­kot disputu par gavēšanu, viņi iziet no divpadsmit zodiaka zīmēm, bet, runādami par ticību, viņi ievadā gari tērgā par apļa kvadratūru.

Es pati esmu dzirdējusi kādu ārkārtīgi lielu muļķi — pārteicos, gribēju teikt — gudro, kurš kupli apmeklētā sapulcē sprediķoja par svētās trīsvienības mistēriju. Gri­bēdams parādīt savu neparasto izglītību, kā arī apmieri­nāt teologu ausis, viņš uzsāka gluži jaunu ceļu, runā­dams par burtiem, zilbēm, teikuma daļām, pēc tam pār­iedams uz subjektu un verbu saskaņu, uz adjektīviem un substantīviem. Visi brīnījās, un daži atkārtoja pie sevis Horācija vārsmu: «Ko nozīmē viss šis apnicīgais savār­stījums?» Beidzot viņš pierādīja, ka gramatikas elementi norāda visu trīsvienības priekšstatu tik izteiksmīgi, ka neviens matemātiķis nevarētu to iztēlot skaidrāk savos zīmējumos smiltīs. Šis augstais teologs bija tā svīdis ve­selus astoņus mēnešus, lai sastādītu šo runu, ka pat šo­dien vēl ir aklāks par kurmi, un nav nekāds brīnums, jo viss viņa acu gaišums izlietots gara darbības asināšanai. Tomēr šis cilvēks nenožēlo savu aklumu, jo ir pārlieci­nāts, ka diezgan lēti nopircis tādu slavu.

Esmu dzirdējusi kādu citu teologu, — tam jau ir as­toņdesmit gadu, bet vēl tik dziļdomīgs, ka to varētu uzskatīt par pašu Dunsu Skotu, kurš augšāmcēlies no mi­roņiem. Noskaidrodams Jēzus vārda mistēriju, viņš pie­rādīja ar apbrīnojamu asprātību, ka pašos šā vārda burtos rodams viss, ko var teikt par Jēzu. Proti, tā kā šim vārdam ir tikai trīs locījumu formas, tad tas ir skaidrs dievišķās trīsvienības pierādījums. Tālāk, tā kā pirmais locījums «Jēsus» norobežojas ar burtu «s», otrais «Jēsum» — ar burtu «m», trešais «Jēsu» — ar burtu «u»(208), tad te saskatāms neizsakāms noslēpums, proti, šie trīs burti norāda uz to, ka Jēzus ir pirmais (summas), vidē­jais (medius) un pēdējais (ultimus). Atlika vēl kāda cita mistērija, vēl noslēpumaināka par šo, ko vajag novērst ar matemātisku apsvērumu. Viņš sadalīja Jēzus (Jēsus) vārdu divās līdzīgās daļās, izmetot burtu «s», kas stāv vārda vidū. Tālāk viņš norādīja, ka burtu «s» žīdu va­lodā dēvē par «sin», bet «sin» skotu valodā, man šķiet, nozīmē «grēku», — tad nu no tā izrietot skaidri un gaiši, ka Jēzus esot tas, kas izdeldējis pasaules grēkus. Šis ne­dzirdētais ievads sacēla tādu pārsteigumu visos klāteso­šos, it īpaši teologos, ka ar viņiem notika gandrīz tas pats, kas senatnē ar Niobi(209). Tobrīd ar mani bezmaz atgadījās tā kā ar zināmo vīģes koka Priapu, kurš sev par lielu ļaunumu noskatījās uz Kanīdijas un Sagānās(210) nakts upuriem. Patiešām pilnīgi pamatoti.

Vai gan jebkad slavenais grieķis Dēmostēns un slave­nais romietis Cicerons sagatavojis šādus ievada vārdus"? Abi minētie uzskatīja par lielu kļūdu tādu ievadu, kas tik tālu novirzījās no temata, jo tādējādi nerīkojas pat cūk­gani, acīm redzot, sekodami dabas skolai. Bet šie mācītie mūki ir tajā pārliecībā, ka tā saucamie viņu priekšvārdi tikai tad būs augstā dailrunas pakāpē, ja tiem nebūs ne­kāda sakara ar pārējo runas saturu, lai klausītājs, daž­kārt brīnīdamies, murminātu pie sevis: «Kurp steidzas viņš tagad tik pēkšņi?»

Pēc tam, treškārt, it kā atstāstījuma veidā viņi kaut ko paskaidro no evaņģēlija, bet steigšus, tā garām ejot, lai gan viņiem par to vien bija jārunā. Ceturtkārt, it kā jau tēlojot citu lomu, viņi cilā teoloģisku jautājumu, kam bieži vien nav nekāda sakara nedz ar zemi, nedz ar debesīm. Taču arī to viņi uzskata par dailrunas mākslas sastāvdaļu. Un, lūk, te viņi paceļ savu teoloģisko seju un piebļauj au­sis ar lieliskiem tituliem: cienījamie mācītāji, augstie mācītāji, serafiskie mācītāji, ļoti aug­stie mācītāji, svētie mācītāji, neatspēkojamie mācītāji. Tad viņi apber nepiedzīvojušos ļautiņus ar siloģismiem, lielajiem un mazajiem, ar secinājumiem, korollārijiem(211), novazātām supozīcijām un vairāk nekā sholastiskām blē­ņām. Atliek vēl piektais akts, kurā vajag parādīt dail­runas mākslas visaugstāko pakāpi. Šeit nu daiļrunātāji ceļ priekšā kādu muļķīgu un nejēdzīgu pasaciņu, kas pa­tapināta, kā man šķiet, no «Vēstures spoguļa» vai «Ro­miešu varoņdarbiem»(212), iztirzādami to alegoriski, tropoloģiski un anagoģiski. Tādā veidā viņi pabeidz savu himēru(213), kura pārspēj pat to, ko savā attēlojumā sniedza Horācijs, rakstīdams:

«Ja reiz tāds gleznotājs rastos, kas vēlētos cilvēka galvai Pievienot kumeļa kaklu» — utt.

Toties viņi ir dzirdējuši, nezinu gan, no kā, ka runa jāuzsāk mierīgi, nepaceltā balsī, un tādēļ viņi iesāk tik klusi, ka paši nedzird savu balsi: it kā būtu jācenšas runāt tā, lai neviens nedzirdētu. Tāpat viņi ir dzirdē­juši, ka ļaužu siržu aizkustināšanai jāpaceļ runātāja balss, un tādēļ, vispār runājot rāmi, viņi laiku pa laikam paceļ savu balsi līdz briesmīgam brēcienam, pat tad, kad tas nepavisam nav vajadzīgs. Jūs būsiet pārliecināti, ka šim cilvēkam nepieciešams līdzeklis pret ārprātu, jo viņš nemaz nerunā, bet kliedz. Turklāt viņi vēl ir saklausījušies, ka runātājam jāiesilst pakāpeniski, tāpēc, kaut kā tikuši galā ar ievada atsevišķām daļām, viņi sāk kliegt cik spēdami, kaut gan pati lieta būtu pavisam auksta, pat nobeidz tā, it kā izlaistu garu. Galu galā viņi ir iekaluši galvā to, ka daiļrunātāji iesaka smieklus; viņi iziet uz tiem un paši iepin visādus jokus. Ai mīļā Afrodīte, kādus jo­kus! Tik gaumīgus un tik pielāgotus, ka jūs varētu tieši teikt — «ēzelis pie liras». Viņi reizēm ari iekož, bet tā, ka drīzāk kutina, nekā ievaino. Viņi glaimo ļaudīm visvairāk tad, kad šķietami grib tiem «teikt savu patiesību». Īsi sakot, visa viņu rīcība ir tāda, ka jūs teiksiet — tie bijuši mācībā pie tirgus klaigātājiem, kuri stāv nesalīdzināmi augstāk par viņiem. Lai gan jāsaka, ka viņi cits citam ir tik līdzīgi, ka grūti būs pateikt, vai šie pie tiem vai tie pie šiem mācī­jušies savu daiļrunas mākslu. Un tomēr šie atrod tādus klausītājus, protams, manis dēļ, kuri iedomājas dzirdam īstus Dēmostēnus un Ciceronus. Tādi ļaudis galvenokārt ir tirgoņi un sieviņas. To ausīm mūsu daiļrunātāji cenšas it sevišķi izpatikt. Tirgotāji cienī tos un par savu apglaimošanu mēdz atmest tiem kādu mazumiņu no savas sliktā ceļā iegūtās peļņas, sieviņas savukārt tos mīl daudzu citu iemeslu dēļ, it īpaši tādēļ, ka pie viņu krūts mēdz izgāzt dusmas pret saviem vīriem. Es domāju, jūs tagad sapratī­siet, cik daudz man parādā šī ļaužu šķira, kas ar savām svētulīgajām ceremonijām, smieklīgajām blēņām un skar­bajiem kliedzieniem pakļauj mirstīgos savai tirānijai, iedomādamies sevi par Pāviliem un Sv.Antonijiem.

Tagad es labprāt atstāju šos komediantus, kuri tikpat nepateicīgi noliedz manu labvēlību, cik nekrietni prot liekuļot dievbijību.

Es jau ilgu laiku gribēju jums teikt dažus vārdus par valdniekiem un augstiem galminiekiem, kas mani godina ļoti vaļsirdīgi, kā tas pieklājas brīviem ļaudīm. Kas gan notiktu ar viņiem, ja tiem būtu kaut pusunce veselā sa­prāta? Cik drūma un neapskaužama būtu viņu dzīve! Neviens gan negribētu iegūt valsts varu pat ar nepatiesu zvērestu vai tuva radinieka noslepkavošanu, ja būtu ap­svēris, kādu milzīgu nastu uzņemas uz saviem pleciem tas, kurš grib patiesi valdīt.

Tam, kurš saņem valdības grožus, jārūpējas nevis par savām privātajām, bet gan par vispārības lietām, jāievēro tikai sabiedrības intereses. Tas nedrīkst atkāpties ne par pirksta platumu no tiem likumiem, ko pats iero­sinājis un kas pašam jāpilda; tas ir atbildīgs par visu valstsvīru un ierēdņu godīgumu, tas viens ir izvirzījies, visiem acu priekšā un var kā glābēja zvaigzne nest cil­vēcei laimi un savu nevainojamo tikumu vai kā drau­dīga komēta radīt visiem vislielākos ļaunumus. Viņa pa­valstnieku netikumi nav nedz tik jūtami, nedz arī tik plaši zināmi citiem. Turpretī valdnieks sava augstā stā­vokļa dēļ ir tik redzamā vietā, ka vismazākais novirziens no godīguma tūdaļ izplatās kā mēris starp visiem viņa pavalstniekiem. Tā kā valdnieku izcilais stāvoklis un vara rada daudz iemeslu, kas tos mēdz novirzīt no pareizā ceļa, kā, piemēram, bauda, brīvība, glaimi, greznība, tad vi­ņiem jo enerģiskāk jācenšas un neatlaidīgāk jābūt nomodā, lai nekur nenovirzītos no saviem pienākumiem. Kādas intrigas beidzot, kāds vaids un kādas briesmas tam vis­apkārt, nemaz jau nerunājot par bailēm, radīsies tajā mirklī, kad viņa galvai pacelsies pāri tas valdnieks, kurš. viņam drīz vien prasīs norēķinu pat par vismazāko pārkāpumu un toties jo stingrāk, jo plašāka tam bijusi vara.

Ja nu valdnieks, es saku, apsvērs to visu un vēl daudz ko citu tamlīdzīgu, un viņš to darīs, ja vien būs prātīgs, tad tas, ka man liekas, nevarēs nedz mierīgi doties uz. dusu, nedz mierīgi sēsties pie vakariņu galda. Bet tagad tikai manas gādības dēļ viņi visas minētās rūpes atstāj dieviem, paši dzīvo jautri un bezrūpīgi un pie savas auss pielaiž tikai tos, kuri māk patīkami runāt, lai pilnīgi at­brīvotos no visām rūpēm un raizēm. Viņi ir pārliecināti par to, ka būs godīgi izpildījuši visus valdnieku pienāku­mus, ja bieži rīkos medības, ja audzēs skaistus sugas zir­gus, ja izdevīgi pārdos pārvaldes vietas un priekšnieku amatus, ja ik dienas izgudros jaunas metodes, kā sašau­rināt savu pilsoņu īpašumus un kā pašam tos piesavinā­ties. Tiesa gan, pie šādas lietas tie ķeras piesardzīgi, sagudrojot kaut kādus ieganstus, lai visnetaisnīgākās lie­tas būtu vismaz aizplīvurotas ar tais­nības sagšu. Sasnieguši savus nolūkus, valdnieki nežēlo glaimus, lai ciešāk varētu saistīt pie sevis ļaužu prātus.

Tagad nu iedomājieties valdnieku, tadi taču sastopami ik uz soļa, cilvēku, kurš nezina likumus, gandrīz vai naidīgu pret sabiedrības labklājību, personiska labuma meklētāju, nodevušos baudai, izglītības, brīvības un patiesības nīdēju, kuram vismazāk rūp pavalstnieku labklā­jība, bet kurš visu mēri tikai ar savu iegribu un sava labuma mērauklu. Tad apvijiet tā plecus ar zelta vītni, kas norāda uz visu apvienoto tikumu saskaņu, tad lieciet tā galvā dārgakmeņiem greznotu vainagu, kas atgādina, ka viņam jāizvirzās pāri pār visiem pārējiem ar saviem varo­nīgajiem tikumiem. Piedevām dodiet viņam valdnieka zizli — taisnības un neuzpērkamas sirdsapziņas simbolu, ietērpiet viņu beidzot purpurā, kas norāda uz sevišķu gādību par valsts un pavalstnieku labklājību. Ja kāds valdnieks salīdzinātu šīs redzamās dižuma zīmes ar savu dzīvi, tad viņš, man šķiet, kaunētos par savām godazīmem un baidītos, ka tik kāds zobgalis nepārvērš visas šīs svinīgās rotas smieklos un jokos.

Ko lai es saku par augstajiem galminiekiem? Neviens nav tik padevīgs, pakalpīgs, banāls un tik nievājams kā lielākā daļa no viņiem, bet viņi tomēr grib izlikties par visiem pārāki. Tikai vienā ziņā tie ir ļoti kautrīgi, proti, apmierināti ar savas personas apkraušanu ar zeltu, •dārgakmeņiem, purpuru un citām tikuma un gudrības pazīmēm, viņi atstāj citiem visu šo pašu iemīļoto nodar­bošanos. Viņi it sevišķi lepojas ar to, ka var saukt vald­nieku par savu saimnieku, spēj iemācīties pateikt īsos vārdos komplimentus, neskopoties laiku pa laikam ar skanīgiem goda tituliem: jūsu gaišība, jūsu augstība, jūsu majestāte. Cik brīnišķīgi tie prot pieņemt liekuļotu sejas izteiksmi un svinīgi glaimot! Tās abas ir mākslas, kas patiesi piederas īstam dižvīram un galminiekam! Bet, ja jūs ieskatīsieties tuvāk viņu dzīves veidā, tad redzēsiet īstus faiākus(214) un īstus Pēnelopes preciniekus. Jūs zināt vārsmas turpinājumu(215), un Eho (Atbalss) jums to pateiks labāk nekā es.

Visi guļ līdz pusdienai. Algots priesterītis stāv pie gultas; tiklīdz pamostas saimnieks, tas tūdaļ nolasa pātarus. Drīz vien viņi brokasto; tikko brokasts pāri, viņus sauc pusdienās. Pēc tam kauliņu spēle, dambrete, pareģojumi, jokdari, āksti, palaidnieces, tad sākas izpriecas un asprātības. Pēc tam viens vai divi launagi. Tad vakariņas, pēc tam dzīres otrā dienā un — Jupīters man liecinieks! — nevienas vien. Tādā veidā bez kāda ap­nikuma aizrit stundas, dienas, mēneši, gadi, gadsimti. Dažreiz es pati vēlos nokļūt šajās dzīrēs, kad redzu šos ļauti­ņus, kuri tur tā dižojas, šīs koķetes, kas sevi uzskata par jo tuvākām die­vietēm, jo garāka tām velkas kleitas velce, šos lielmaņus, kas grūsta cits citu ar elkoņiem, lai rādītu sevi kaimi­ņos ar Jupīteru, visus toties jo lepnā­kus, jo smagāku važu tie nes ap kaklu — kā liecību ne vien par viņu spēku, bet arī par bagā­tību.

Augstie pāvesti, kardināli un bīskapi jau kopš ilga laika ne tikai ar panākumiem atdarina, bet arī bezmaz vai pār­spēj šo valdnieku paradumu. Vai gan kāds no viņiem iedomājas, ka tā baltais linaudekla amata tērps norāda viņa nevainojamo dzīvi, ka viņa divžuburainā mitra, abās virsotnēs saistīta ar vienu mezglu, nozīmē Vecās un Jaunas derības pilnīgu pārzināšanu? Kurš vairs at­ceras, ka tā ar cimdiem aizsargātās rokas norāda tīru un no katras saskares ar pasauli brīvu sakramentu iz­dalīšanu, ka gana spieķis tam uzliek vislielāko modrību par uzticēto ganāmpulku, ka krusts, ko tas nes uz krūtīm, rāda uzvaru pār visam cilvēku kaislībām? — Tāpēc es jautāju, — vai visi šie augstie vīri, apsvēruši šo lietu nozīmi, nebūtu spiesti dzīvot vienas rūpēs un raizēs? Bet tagad tie dara gluži labi, ganīdami paši sevi, atstādami savas avis Kristus zināšana vai likdami rūpēties par tām tiem, ko viņi sauc par saviem brāļiem un saviem vietniekiem. Viņi aizmirst, ka viņu nosaukums «bīskaps»(216) no­zīme — darbs, uzraudzība, rūpes. To­ties, lūk, lai sazvejotu naudu, tad gan tie ir īstie uzraugi ar vērīgu aci.

Ja savukārt kardināli apdomātu, ka viņi nākuši apustuļu vietā un no viņiem prasa tādu pašu rīcību, ka viņi nav kungi, bet garīgo dāvanu sargātāji, ka par tām visām drīz vien būs jādod sīka atskaite; ja tiešām viņi mazliet pārdomātu par savu tērpu un sev jautātu tā: ko gan no­zīmē šīs baltās drānas? Vai gan ne augstāko un pilnīgāko godīgumu visās dzīves gaitās? Ko nozīmē šis purpura apakštērps? Vai gan ne karstu mīlestību pret dievu? Vai gan savukārt šis virsējais, plaši krokotais mētelis, kas pilnīgi paslēpj ļoti cienītā tēva jājamo mūli un varētu apsegt pat kamieli, nenozīmē bezgalīgu žēlsirdību, kurai jāpietiek visam, tas ir, lai mācītu, pamudinātu, norātu, brīdinātu, izbeigtu karus, pretotos nekrietniem valdnie­kiem, ziedotu bez nožēlas ne vien savu bagātību, bet ari savas asinis Kristus ganāmpulka labā? Vai tad maz va­jadzīgas bagātības, kad ieņem nabaga apustuļa vietu? — Es saku, ja viņi to visu apdomātu, tie netiektos iegūt šo vietu, bet labprāt to atstātu vai ari pavadītu dzīvi rū­pīgā darbā tā, kā dzīvoja senie apustuļi.

Ja augstie priesteri, kuri ieņem Kristus vietu, censtos atdarināt viņa dzīvi, tas ir, dzīvotu nabadzīgi, sekotu viņa pūlēm un mācībai, uzņemtu viņa krustu, nīstu pasaulīgo, domātu par savu pāvesta vārdu, kas nozīmē «tēvs», un par savu iesauku «visusvētais», kas gan tad virs zemes būtu nožēlojamāks par viņiem. Kurš pirktu šo vietu ar visiem līdzekļiem un nopircis gribētu to paturēt ar zo­benu, indi un visiem iespējamiem līdzekļiem? Un cik. daudz ērtību zaudētu šie svētie tēvi, ja reiz pie viņiem ierastos Gudrība? Es teicu — Gudrība! Kaut arī ne Gud­rība, bet tikai tas sīkais sāls graudiņš, par ko runāja Kristus! Bet viņiem ir tik daudz bagātību, goda, varas, uz­varu, amatu, pārvalžu, nodokļu, indul­genču, zirgu, mūļu, pavadoņu un dažādu baudu! Jūs redzat, ar dažiem vārdiem es atveru veselu tirgu, jūsu priekšā ievācu bagātu ražu un atklāju dārglietu jūru. Visa minētā vietā nāktu rūpība, gavēšana, asaras, lūgšanas, sprediķi, nodarbības, nopūtas un sim­tiem citu tamlīdzīgu grūtību. Tomēr būs jāievēro, ka tik daudz rakstnieku, kopētāju, notāru, advokātu, promotoru, sekretāru, mūļu dzinēju, staļļu puišu, baņķieru, savedēju (es gandrīz gribēju lietot vaļīgāku vārdu, taču baidos aizskart ausis), vārdu sakot, visa šī ļaužu drūzma, kas Romas krēslu posta — atvainojos, gribēju teikt, poš, — nomirtu badā. Tas būtu necilvēcīgs un šausmīgs noziegums, bet vēl daudz neģēlīgāks nozie­gums būtu pašus augstākos baznīcas lielkungus — šos īstos pasaules gaišumus — novest līdz ubagu tarbai un spieķim.

Tagad vispār, ja rodas kādas grūtības, viņi tās atstāj Pēterim un Pāvilam — tiem taču vaļas diezgan; bet, ja nu pa to laiku rodas gadījums, kas nes godu un prieku, tad to atstāj paši sev. Tādējādi manis dēļ nav ļaužu, kuri dzīvotu patīkamāku un bezrūpīgāku mūžu. Viņi iedo­mājas, ka pietiekami izpildījuši Kristus norādījumus, ja parādās ļaudīm apbrīnojamā vai teatrālā greznībā, ja ar svinīgu spožumu piesavinās svētlaimības, godbijības un svētuma titulus, ja ar svētīšanām un lāstiem tēlo bīs­kapa lomu.

Darīt brīnumus ir veca, nodriskāta un mūsu dienās gluži nelaikmetīga lieta, mācīt tautu — grūti, iztulkot svētos rakstus — sholastiski, skaitīt lūgšanas — garlai­cīgi, liet asaras — nožēlojami un sievišķīgi, ciest trū­kumu — zemiski, atzīt savu pakļautību — kauns un ne­cienīgi tam, kurš tik tikko augstajiem karaļiem pieļauj skūpstīt savu svēto kāju, galu galā mirt — pretīgi, tikt paceltam pie krusta koka — negods. Nu viņiem vairs atliek vienīgi ieroči un maigie svētīšanas vārdi, par ku­riem runā Pāvils, un tos viņi izdala ar devīgu roku. Viņu ieroči ir interdikti, suspensijas, agravācijas, lāsti, atrie­bības tēlojumi(217), piedevām vēl tas briesmīgais zibens, kas ar vienu mājienu vien mirstīgo dvēseles notriec vis­dziļākajā ellē. Šo pēdējo ieroci ļoti svētie tēvi un Kristus vietnieki lieto it īpaši pret tiem, kuri, velna skubināti, cen­šas samazināt un apgrauzt Pētera mantojumu(218). Lai gan šis apustulis evaņģēlijā teicis: «Mēs visu esam atstājuši, lai tev sekotu,» — tomēr viņi par šo mantojumu sauc zemes, pilsētas, nodevas, muitas un īpašuma tiesības. Sa­jūsmināti svētā bijībā par Kristus mācību, pāvesti cīnās ar uguni un zobenu, izliedami straumēm kristiešu asinis. Viņi iedomājas, ka īsti apustuliskā garā aizstāvējuši Kristus līgavu baznīcu tikai tad, kad satriekti tās bīstamie ienaidnieki. It kā baznīcai būtu vēl kaitīgāki ienaidnieki nekā bezdievīgie pāvesti, kuri ar savu klu­sēšanu ļauj panīkt Kristus vārdam, bet saista to ar mantkārīgiem likumiem, sakropļo viņa mācību ar patvaļīgiem izskaidrojumiem un iznīcina to ar savu neģēlīgo dzīvi!

Tā kā kristiešu baznīca ir nodibināta ar asinīm, nostiprināta ar asinīm, pa­plašināta ar asinīm, viņi tagad rīkojas ar zobenu, it kā Kristus vairs nebūtu, lai aizstāvētu savējos pēc sava prāta. Karš ir tik šausmīgs pasākums, ka tas drīzāk piederas plēsīgiem zvēriem, ne cilvēkiem, tik neprātīgs, ka dzejnieki to uzskata par fūriju veidojumu, tik postīgs, ka velk sev līdzi visu tikumu sa­brukumu, tik netaisnīgs, ka pat visļaunākie laupītāji to izšķir vislabāk, tik nekrietns, ka tam nav nekā kopīga ar Kristu. Un tomēr daži pāvesti neievēro visu minēto, bet: tikai to vien dara. To vidū redz nevarīgus sirmgalvjus(209) rādām jauneklīgu sparu, kaisām naudu, nebaidoties ne no kādām grūtībām, neatkāpjoties ne no kā, kaut likumi, reliģija, miers un visi tikumi būtu jāmīda kājām. Netrūkst arī glaimotāju, kuri šo klajo neprātu dēvē par centību, dievbijību, drošsirdību, iedomādamies ar to pierādīt, ka iespējams izvilkt nāvējošo šķēpu un iegrūst to sava brāļa sirdī, negrēkojot tajā pašā laikā pret sava tuvākā mīles­tību, kas saskaņā ar Kristus cēlo mācību jāievēro pret ikvienu cilvēku kā augstākais pienākums.

Es vēl līdz šim laikam neesmu noskaidrojusi, vai šādu piemēru ir radījuši paši pāvesti vai viņi to aizguvuši no dažiem vācu bīskapiem, kuri rīkojas vēl vienkāršāk, — atteikušies no reliģiskā kulta piekopšanas, no svētīša­nas un citiem ceremoniju veidiem, tie dižojas kā īsti sat­rāpi(220) un ieskata par bīskapa necienīgu gļēvulību atdot dievam savu drosmīgo dvēseli citādi kā vien uz kaujas lauka. Jau vienkāršie priesteri, uzskatīdami par noziegumu atsvešināties no savu priekšnieku svētuma, karo ar ne­atlaidīgu sparu par desmitdaļas tiesību, laižot darbā zobenus, šķēpus, akmeņus un citāda veida ieročus. Cik viņi ir redzīgi tad, ja no veciem rakstiem var izdabūt kaut ko tādu, ar ko iebaidīt ļautiņus un piespiest viņus dot vairāk nekā desmito daļu no ienākuma! Bet attiecībā uz viņu pienākumiem pret tautu, par ko lasāms it visur, jā­saka, ka tie viņiem nenāk ne prātā. Pat viņu noskūtais pakausis neliek tiem padomāt, ka pries­terim pieklājas atbrīvoties no visām pa­saulīgām kaislībām un domāt tikai par debesu lietām. Šie omulīgie cilvēciņi iedomājas, ka viņi kārtīgi tikuši galā ar visiem saviem pienākumiem, kaut kā nomurminot savas lūgšaniņas. Es pati, nudien, esmu ziņkāres pilna, vai kāds dievs tās dzird un var saprast, jo viņi paši tās vispār nedz dzird, nedz var saprast, bet tikai skaļā balsī nobubina.

Galu galā ar priesteriem ir tāpat kā ar laicīgiem cilvē­kiem: visi viņi ir ņipri ražas ievācēji un šajā ziņā katrs zina savas tiesības. Toties attiecībā uz pienākumiem viņi rīkojas tā, ka ar gudru ziņu noveļ tos uz citu pleciem un pasniedz cits citam kā spēļu bumbu. Kā laicīgie valdnieki nosūta savus vietniekus pārvaldīt atsevišķus novadus un vietnieki — atkal savus vietniekus, tāpat arī garīdznieki aiz tīras godprātības atstāj vienkāršajai tautai pašai visas rūpes lūgt dievu un dzīvot dievbijīgi. Tauta tās uzkrauj tiem, ko sauc par baznīcas kalpiem, it kā tai nebūtu gluži nekā kopīga ar baznīcu, it kā kristības solījumi būtu pavisam nenozīmīgi. Savukārt tie priesteri, kas sevi dēvē par pasaulīgajiem, it kā viņi piederētu pasaulei un nevis Kristum, noveļ nastu uz regulārajiem(220a), regulā­rie — uz mūkiem, laiskākie mūki — uz centīgākajiem, visi kopā — uz ubagmūkiem, bet ubagmūki — uz kartēziešiem, jo vienīgi pie tiem dievbijība ir apbedīta un ap­bedīta tik dziļi, ka to gandrīz nekad nevar saskatīt.

Tāpat arī pāvesti ir ļoti cītīgi naudas ražas ievākšanā, toties pārāk apustuliskos darbus noveļ uz bīskapiem, bīs­kapi — uz draudzes ganiem, draudzes gani — uz vikā­riem, vikāri savukārt — uz brāļiem ubago­tājiem; tie atkal noveļ tos uz tiem, kuri cērpj avju vilnu.

Bet mans nolūks jau nav šeit sīki iztir­zāt pāvestu un priesteru dzīvi. Citādi kāds var iedomāties, ka es gribu rakstīt satīru, nevis lasīt slavinājumu. Lai neviens arī neiedomājas, ka es zobojos par labiem valdniekiem, slavēdama sliktos. Taču no tā nedaudzā, ko esmu teikusi, ir skaidri jaušams, ka neviens mirstī­gais nevar jauki dzīvot, ja nav iesvē­tīts manās mistērijās un ja es tam» neesmu labvēlīga.

Kā gan lai būtu citādi, ja arī pati Ramnūsiete(221), visu mirstīgo aplaimo­tāja, tik lielā mērā ir ar mani vienis­prātis, ka vienmēr bijusi naidīga gudri­niekiem, bet muļķiem pat guļot sagādā­jusi visādus labumus. Jūs pazīstat Ti­moteju(222), kuram no tā radusies arī iesauka un sakāmvārds: «Viņš gulēdams: pilda savus tiklus.» Jūs pazīstat arī izteicienu: «Pūce laižas pie viņa»(223). Turpretī par gudriniekiem pasaka teic: «Tie piedzimuši ceturtajā mēneša ceturksni»(224), «Viņš jāj, Sejāna zirgu»(225) vai «Tas ir Tulūzas zelts»(226). Bet pietiks izrunāties ar sakāmvārdiem. Man bail, ka mani neap­sūdz, ka esmu aplaupījusi sava drauga Erasma piezī­mes(227). Tāpēc atpakaļ pie lietas!

Fortūna nemīl pārāk prātīgus ļaudis. Tā mīl drošsirdī­gākus un tos, kuriem patīk teiciens — «kauliņi ir mesti». Bet Gudrība dara ļaudis nedrošus un pabailīgus. Tādēļ jūs vispār redzat šos gudros kaujamies ar nabadzību, badu un trūkumu, dzīvojam netīrīgi, neapkopti, bez slavas, ienīsti, toties muļķi vienmēr ir apbērti ar naudu, palik­dami pie valsts vadības, īsi sakot, bauda visādus labu­mus. Ja par laimi uzskata patikt lielmaņiem un saieties ar manējiem, dārgakmeņiem klātajiem dieviem, tad kā­dēļ gan dzīties pakaļ Gudrībai, kura taču šai cilvēku šķirai ir visnīstamākā lieta? Ja jārauš bagātības, tad kāda būs peļņa tirgotājam, kad, sekojot Gudrībai, tas uztrauksies par nepatiesu zvērestu, nosarks, ja to pieķers melojot, ja tas kaut mazlietiņ ievēros tos visus niekus, ko filozofi safantazējuši par zādzību un augļošanu. Ja kāds tīko pēc baznīcas amatiem un bagātībām, tad drīzāk ēzelis vai bifelis tiks pie tiem nekā gudrais. Ja mīlat priekus, tad zi­nāt, ka jaunas sievietes, kurām ir gal­venā loma šajā jautrajā spēlē, ar visu sirdi atdodas muļķiem, bet no gudrajiem bīstas vairāk kā no skorpioniem un bēg no tiem. Beidzot, kurš grib daudz­maz priecīgāk un jautrāk uzdzīvot, tas sāk ar to, ka vispirms atvaira gudros un pēc tam pieaicina drīzāk kaut kādu lopu. īsi sakot, kur vien jūs griezīsieties — pie pā­vestiem, pie valdniekiem, pie tiesnešiem, pie varasvīriem, pie draugiem, ienaidniekiem, lieliem, maziem, visur jūs visu sasniegsiet ar naudu, ko ienīst gudrais, un tādēļ visi arvien rūpīgi izvairās no viņa.

Lai gan manu slavinājumu vielai nav nedz gala, nedz malas, tomēr mana runa reiz jābeidz. Tātad beigšu runāt, bet iepriekš gribu aizrādīt īsos vārdos, ka ne viens vien liels rakstnieks mani godinājis savos rakstos un darbos. Tad nevarēs teikt, ka es esmu vienīgā, kas sev pašai, muļķītei, patīku, un arī burta kalpi nevarēs man nepatiesi pārmest, ka man nav nevienas autoritātes, uz ko atsauk­ties. Sekodama viņu paraugam, es atsaukšos, un proti, uz to, kam nav nekāda sakara ar lietu.

Vispirms gan neviens neapšaubīs pazīstamo sakām­vārdu: «Kur nav lietas, tur vislabākā ir izlikšanās.» Tā­lab ir pareizi visnotaļ mācīt bērniem šo vārsmu:

«Muļķību notēlot pareizā brīdī ir gudrība liela.»

Jūs jau paši sapratīsiet, cik liels labums ir Muļķība, ja arī tās krāpīgā ēna, pat tās atdarināšana ir tik lielā godā mācīto vīru vidū. Treknais un izlutinātais Epikūra bara sivēns runā daudz skaidrāku valodu, ieteikdams «muļķību iepīt gudrās valodās»(228). Tiesa gan, viņš ne visai saprātīgi piemetina, ka šai muļķībai jāturpinās īsu brīdi. Citā vietā tas pats autors saka, ka «patīkami būt neprā­tīgam īstā vietā»(229). Vēl kādā citā vietā viņš turpina, ka «labāk par muļķi un neprāti likties nekā būt prātīgam mūžīgās rūpēs»(230). Jau Homērs Tēlemahu, ko dzejnieks dažnedažādi slavē, vietu vietām dēvē par «neprāti», bet traģēdiju rakstnieki šo pašu nosaukumu labprāt mēdz pie­šķirt bērniem un jaunekļiem kā labu pazīmi. Vai tad slavenā «Iliāda» satur ko citu kā tikai muļķīgu valdnieku un tautu ķildas? Vai gan beidzot var būt cildenāks slavinājums par to, ko Cicerons teicis par mani, proti, ka «visa pasaule ir muļķu pilna». Visiem taču zināms, ka visteicamākais labums ir tas, kas izplatīts visplašāk.

Bet varbūt kristiešu acīs šīs autoritātes ir bezvērtīgas. Tādēļ es, ja jums tīk, gribu savu slavu pamatot uz lie­cībām no svētajiem rakstiem vai, kā mācīti ļaudis mēdz teikt, nodibināt savu slavu. Vispirms es lūgšu teologiem piedošanu par tādu iedrošināšanos. Tā kā es uzņemos grūtu darbu un varbūt nebūs labi atkal ataicināt mūzas no Helikona tik tālā ceļā, turklāt lietā, kas tām pilnīgi sveša, tad es domāju, ka, pievēršoties teoloģiskām lietām un ejot pa ērkšķainu ceļu, būs ieteicamāk vēlēties, lai Dunsa Skota dvēsele, kas adataināka par ezi un dzeloņcūciņu, atstāj uz brīdi savu Sorbonnu(231) un pārceļas ma­nās krūtis, bet pēc tam atgriežas, kur vien tik tīk, kaut vai pie paša nelabā. Ai, kaut man būtu iespējams pārgrozīt seju un ietērpties kā teologam! Tomēr bīstos, ka mani neap­sūdz zādzībā un, redzot, ka man tik daudz teoloģiskas gudrības, neiedomājas, ka es esmu paslepus aplaupījusi mūsu mācītāju rakstu ruļļus. Taču nav jābrīnās, ka es, tik ilgi grozīdamās teologu sabiedrībā, esmu šo to piesavinā­jusies no viņu gudrības. Vai tad arī Priaps, šis vīģes koka dievs, neuztvēra un nepiesavinājās vairākus grieķu vār­dus, ko dārzā lasīja viņa kungs(232)? Vai arī Lukiāna gailis, ilgi satikdamies ar cilvēkiem, ļoti labi neapguva cilvēku valodu? Tātad sāksim uz labu laimi!

Mācītājs Zālamans rakstīja pirmajā nodaļā: «Nesaskai­tāms ir muļķu bars.» Vai tad ar to, ja viņš uzskata baru par nesaskaitāmu, nav nosaukti par muļķiem visi mirstīgie, atskaitot varbūt dažus, par kuriem es nezinu, vai kādam izdosies tos redzēt? Bet vaļsirdīgāk to atzīst Jeremija, kad 10.nod. saka: «Katrs cilvēks ir kļuvis muļķis savas gudrības dēļ.» Vienīgi dievam viņš piešķir gudrību, atstādams muļķību visiem cilvēkiem. Vēl maz­liet tālāk viņš saka: «Lai cilvēks nedižojas ar savu gud­rību!» Kāpēc gan tu, lāga vīrs Jeremija, negribi, lai cilvēks dižojas ar savu gudrību? Protams, viņš atbildēs, tā­dēļ, ka cilvēkam nav gudrības. Bet es atgriezīšos pie mācītāja Zālamana, kad viņš izsaucas: «Niecību niecība vien, viss ir niecība!» Kā jūs domājat, vai viņš būtu izpra­tis ko citu nekā to, ko es teicu, proti, ka cilvēku dzīve ir tikai Muļķības ro­taļa? Šie vārdi pilnīgi apstiprina Cicerona slavinājumu, ko daudzina ar pil­nām tiesībām un ko es te vēlreiz atkārtošu, — «visa pasaule ir muļķu pilna». Vēl tālāk mācītājs Zālamans saka: «Muļ­ķis mainās kā mēness, gudrais ir pastā­vīgs kā saule.» Vai tas nenozīmē, ka visa mirstīgo cilts ir muļķe un vienīgi dievu varam dēvēt par gudru? Ja jau nu patiešām Mēness norāda cilvēka dabu, tad Saule — visas gaismas avots — savukārt dieva dabu. Minētajam vēl var piebilst to, ko Kristus apstiprina evaņ­ģēlijā: neviens cits nav saucams par labu kā tikai dievs. Bet, ja nu muļķis ir tas, kurš nav prātīgs, un katrs, kurš labs, ir arī prātīgs, tad, ievērojot stoiķu atzinumus, vajag secināt, ka visi mirstīgie atrodas Muļ­ķības varā.

Atkal Zālamans 15.nod. saka: «Muļķība ir muļķa prieks,» — acīm redzot, klaji atzīdams to, ka bez Muļķības dzīvē nav nekā jauka. Šajā sakarībā viņš saka kāda cita vietā: «Kas krāj zināšanas, krāj ciešanas, kas daudz domā, daudz cieš.» Vai tad šis izcilais sprediķotājs klaji neatzīst 7.nod.: «Gudro sirds ir tur, kur skumjas; muļķa sirds tur, kur prieki.» Tādēļ arī viņam nepietika pacie­tības, lai piesavinātos gudrību, un viņš gribēja iepazīties arī ar mani. Ja jūs neticat man, tad palasiet vārdus, ko viņš rakstījis 1.nod.: «Es apņēmos savā sirdī izdibināt gudrību un zinātni, maldus un muļķību.» Te jāievēro, ka­šāja teicienā viņš ierāda goda vietu muļķībai, novietodams to pašā pēdējā vietā. Mācītājs Zālamans to uzrakstīja, un jūs zināt baznīcas kārtību, ka tam, kas pēc cieņas ir pirmais, jāieņem pēdējā vieta, jo viņam stingri jāievēro evaņģēliskais norādījums.

Nevar būt šaubu, ka Muļķība ir pārāka par Gudrību. Mācītājs Zālamans, lai tas būtu kas būdams, to gaiši norāda 44.nodaļā(232a). Bet — Herkulēss man liecinieks! — viņa vārdus es necitēšu agrāk, iekām jūs manam ievadam nenāksiet palīgā ar piemērotu atbildi, kā to dara Platona dialogos tie, kuri apspriežas ar Sokrātu. Ko vajag striktāk noglabāt, vai to, kas rets un vērtīgs, vai to, kas vienkāršs un nevērtīgs? Jūs klusējat? Labi, ja jūs izvairāties, jūsu vietā atbildēs grieķu sakāmvārds: «Māla krūzi var at­stāt pie durvīm.» Lai kāds neiedrošinātos negodīgi norai­dīt šā izteiciena patiesumu, tad pietiek, ka to citē Aristo­telis, mūsu teoloģijas maģistru dievs. Vai kāds no jums būs tāds muļķis, ka atstās uz ceļa dārgakmeņus un zeltu? Herkulēss man liecinieks! — es tam neticu, ka jūsu vidū būtu tāds. Jūs tos noglabāsiet attālākajā istabā, pat vēl labāk, nodrošinātu šķirstu visslepenākajos kaktos, nevēr­tīgāko pamezdami atklāti. Tātad, ja to, kas vērtīgāks, apslēpj un pamet to, kas nevērtīgāks, vai tad nav skaidri redzams, ka gudrība, ar ko ļaudis tā lepojas, ir nevērtī­gāka par muļķību, ko liek turēt slepenībā? Un te, lūk, būs paša pierādījuma vārdi: «Labāks ir tas cilvēks, kurš ap­slēpj savu muļķību, nekā tas cilvēks, kurš slēpj savu gudrību.»

Ko jūs teiksiet par to, ka svētie raksti muļķim tuvojas arī ar lielāku sirsnību, turpretī gudrais nevienu netur sev par līdzīgu? Tā es saprotu to, ko rakstījis mācītājs Zālamans 10.nodaļā: «Muļķis, iedams pa ceļu, pats bū­dams neprātīgs, uzskata visus par muļķiem.» Vai tā nav ārkārtīga sirsnība, ja visus pielīdzina sev un, būdams labās domās par sevi, piešķir visiem savas labās īpašī­bas? Lielais valdnieks Zālamans nekaunējās no šīs iesau­kas, kad viņš 30.nodaļā teica: «No visiem vīriem es esmu vislielākais muļķis.» Arī Pāvils, šis pagānu apustulis, rakstīdams korintiešiem, labprāt pieņem muļķa nosau­kumu. Viņš saka: «Es runāju kā muļķis, jo esmu tāds par visiem vairāk,» — it kā būtu kāds negods tikt pārspētam muļķībā.

Bet te jau saceļas pret mani daži grieķu valodas pra­tēji, kas grib izknābt vārnām acis, tas ir, daudziem šo laiku teologiem, izlaizdami savas piezīmes it kā dūmus pret citiem. Šo barā pirmais vai vismaz otrais ir mans draugs Erasms, ko es bieži piesaucu cienības dēļ. «Cik nejēdzīgs citējums!» viņi izsaucas. «Un cik Muļķības cie­nīgs! Apustuļa doma nepavisam nelīdzinās taviem sasapņojumiem!» Pāvils ar šiem vārdiem nemaz negribot teikt, ka viņš būtu lielāks muļķis par citiem. Viņš teicis gan: «Viņi ir Kristus kalpi un es arī,» — bet, neapmierinājies ar to, ka pielīdzinājies šajā ziņā citiem, viņš pārlabodams piemetinājis: «Es vairāk par citiem,» — juzdams sevi ne vien līdzīgu citiem apustuļiem evaņģē­lija darbā, bet arī nedaudz pārāku. Lai šī strupi izteiktā patiesība neaizvainotu ausis, viņš nodrošinājies ar muļķības ieganstu. «Es runāju ne visai gudri,» viņš piebildis, «zinādams, ka tikai muļ­ķiem ir privilēģija teikt patiesību, ne­vienu neapvainojot.» Tik tiešām, es atļauju viņiem pašiem iztirzāt to, ko Pāvils gribējis teikt, tā rakstīdams.

Bet es labāk sekoju tiem lielajiem, resnajiem, taukajiem un vispār atzītajiem teologiem, ar kuriem liela daļa mūsu mācīto vīru grib, nudien, labāk maldīties, nekā atrasties uz pareizā ceļa kopā ar tiem trīsvalodniekiem(233). Viņi šos grieķu valodas pratējus nevērtē augstāk kā kovārnīšus, it īpaši tad, ja kāds uzpūtīgs teologs, kura vārdu es pie­sardzīgi neminu(233), baidīdamies, ka mani kovārņi nesāk zobot to ar grieķu joku — «ēzelis pie liras», ir izskaidro­jis šo vietu zinātniski un teoloģiski. Ar šo teikumu: «Es runāju kā muļķis, jo esmu tāds par visiem vairāk,» — viņš sāk jaunu nodalu; pēc tam viņš to sadala kā īsts dialektiķis. Lūk, kāds ir viņa izskaidrojums — es citēju viņa paša vārdus un ne vien to formu, bet arī to saturu: «Es runāju kā muļķis, tas ir, ja es jums izliekos neprā­tīgs, salīdzinot mani ar viltus apustuļiem; es izlikšos tāds vēl vairāk, nostādamies viņiem tieši priekšā.» Tūdaļ pēc tam viņš it kā aizmirst šo tematu un pievēršas citām lie­tām.

Bet kāpēc gan es tik rūpīgi turos pie viena piemēra? Vai tad nav zināms, ka teologiem ir tiesības izstiept de­besis kā ādu, tas ir, kā svētos rakstus? Arī svētā Pāvila svēto rakstu vārdiem ir dažas pretrunas, bet īsteni nemaz, nav tādu. Ja ticam Hieronīmam, kurš prata piecas valo­das, Pāvils, Atēnās nejauši redzēdams kāda altāra uz­rakstu, pārgrozījis to kristiešu ticības garā. Viņš metis nost visu, kas varējis kaitēt viņa lietai, paturēdams tikai pēdējos vārdus, proti, «nezināmam dievam»; un arī tad tie bijuši bojāti, jo īstais uzraksts bijis šāds: «Āzijas, Ei­ropas un Āfrikas dieviem, nezināmiem un svešiem die­viem». Pēc šī parauga, man šķiet, teologu cilts šur un tur atrauj piecus vai četrus vārdiņus un pēc vajadzības ari sabojā tos saviem mērķiem, kaut gan iepriekšējais un se­kojošais nav nekādā sakarībā ar lietu vai ir tiešā pret­runā ar to. Šī cilts to dara ar tik laimīgu nekaunību, ka pat mācītie juristi ļoti bieži apskauž teologus.

Un ko tik vēl viņi nepasāks, redzējuši, ka šis lielais(233b)... (es gandrīz izpļāpāju viņa vārdu, bet atkal sabaidījos no grieķu sakāmvārda) izdabūjis no Lūkas evaņģēlija vār­diem tādu domu, kas sader ar Kristus mācību kā uguns ar ūdeni? Tuvojoties kādai no tām liela­jām briesmām, kad labi klienti mēdz ba­riem piesteigties pie saviem patroniem un taisās ar visiem spēkiem palīdzēt cīņā, Kristus gribēja izskaust no savu mācekļu galvām paļāvību, kāda tiem bija uz šāda veida aizstāvēšanos. Viņš tiem noprasīja, vai tiem jebkad kas trūcis kopš tā laika, kad viņš tos izsūtījis tik neapgādātus ar visu, kas ceļā vajadzīgs. Bet tiem nav bijis nedz kurpju, lai aizsargātos pret ērkšķiem un akmeņu šķautnēm, nedz ceļa somas ar krāju­miem pret izsalkumu. Uz mācekļu atbildi, ka tiem nekas nav trūcis, viņš piebilda: «Bet tagad tas, kam ir naudas maks, lai to pamet, tāpat lai dara tas, kam ir ceļa soma; bet tas, kam to nav, lai pārdod savus svārkus un nopērk zobenu.» Tā kā visa Kristus mācība sludina tikai lēnprā­tību, iecietību, pasaulīgās dzīves nicināšanu, tad kam gan nebūs skaidrs, kas ar šiem vārdiem teikts. Kristus atbruņo savus sūtņus tiktāl, ka ieteic tiem nomest ne vien apavus un ceļa somas, bet arī svārkus, lai tie pilnīgi kaili un pilnīgi brīvi stātos evaņģēliskā gaitā; viņš tiem atstāj tikai zobenu, nevis to, ar kādu bruņoti laupītāji un slepka­vas, bet gara zobenu, kas iespiežas dziļi krūtīs un tur vienā triecienā nošķeļ visas kaislības, atstājot tikai tu­vākā mīlestību.

Un tagad, lūdzu, palūkojiet, kā šis slavenais teologs izgrozījis šo vietu! Ar zobenu tas saprot tiesības aizstā­vēties pret vajāšanām, ar ceļa somu — pietiekamu pārti­kas līdzekļu apgādi, it kā Kristus, nojauzdams, ka izsūtī­jis savus pilnvarotos ne visai ķēnišķīgi apgādātus, mai­nījis savus ieskatus un atsaucis savu iepriekšējo pamā­cību. Tā kā Kristus aizmirsis, ko vēl nesen teicis, proti, «ka viņi kļūs svētlaimīgi, ja cietīs zaimus, negodu un mokas, it kā neļaudams viņiem pretoties ļaunumam, it kā apsolījis svētlaimību lēnprātīgajiem, bet ne augstprātīga­jiem, licis sekot putnu un liliju paraugam», tagad tādā mērā vēlējies apgādāt savus mācekļus, lai tie neizietu bez zobena, ka pat ieteicis pārdot svārkus tā iegādei, un gribējis, lai tie labāk iziet kaili nekā bez zobena pie sāniem.

Kā minētais teologs ar vārdu «zobens» saprot visus at­gaiņāšanās līdzekļus pret varu, tā ar vārdu «maks» viņš saprot visu, kas nepieciešams dzīves vajadzībām. Tādējādi šis dievišķā prāta iztulkotājs sūta apustuļus, bruņotus ar metamiem šķēpiem, ballistām, lingām, bombardām, krustā sistā dieva mācības sludināšanai. Tāpat viņš apkrauj tos ar mugursomām, groziem un saiņiem, lai­kam lai tiem nebūtu jāatstāj mājvieta ar tukšu vēderu. Šis cilvēks nav pat padomājis, ka Kristus, kurš tā ieteicis nopirkt zobenu, citur pavēl nobārdams bāzt to makstī, un nekad nav dzirdēts, ka apustuļi būtu lietojuši zobenus un vairogus pret pagānu varmācībām, no kā viņi nebūtu atteikušies, ja Kristus būtu domājis tā, kā šis viņu iztulko.

Ir vēl kāds cits mācīts vīrs, kurš nav gluži bez nozīmes un kura vārdu es neminēšu cieņas dēļ. Viņš ādu, kas nodīrāta apustulim Bērtulim, saista ar teltīm, par kurām minējis Habakuks, sacīdams: «Mēdiešu zemes ādas no­drebēsies(233c).»

Pati es nupat piedalījos teoloģiskajā disputā, kā es to bieži daru. Tur kāds uzprasīja, kāds tad īsti ir svēto rakstu ieteikums, kas pavēl ķecerus vairāk pārvarēt ar uguni nekā atspēkot ar disputu. Kāds bargs sirmgalvis, īsts teologs, ja vērotu tā sarauktās uzacis, lielās dusmās atbildēja, ka apustulis Pāvils devis šo likumu, teikdams: «Vairies no ķecera pēc viena vai diviem aiz­rādījumiem!» Viņš vairākas reizes atkārtoja šos vārdus bargā balsī, tā ka daudzi domāja, ka ar šo cilvēku vairs nav labi; beidzot tas paskaidroja, ka ķeceris atšķirams no dzīves. Daži sāka smieties, bet ne­trūka arī tādu, kuriem šis sagrozījums likās ļoti teoloģisks. Kamēr vairāki cēla iebildumus, pagadījās kāds «Tenedas advokāts»(234), kā mēdz teikt, un neatspēkojams gudrinieks. «Uzklausiet mani,» viņš teica, «stāv rakstīts: — Ne­ļaujiet dzīvot ļaundarim! Bet katrs ķe­ceris ir ļaundaris, tātad utt.» Visi klātesošie apbrīnoja šā cilvēka gudrību, un viņa atziņai pievienojās visi šie pastalnieki. Nevienam neiešāvās prātā, ka šis likums skar burvjus, vārdotājus un zīlniekus, ko ebreji savā valodā sauc par «mekašefin», citādi jau būtu jāsoda ar nāvi arī netiklība un žūpība.

Taču es muļķīgā kārtā dzenos pakaļ šīm neskaitāma­jām aplamībām, kuras nespētu aptvert pat visi Hrīsipa un Didima(235) sējumi. Es vienīgi gribēju jums aizrādīt, ka, ja šiem dievišķajiem maģistriem tik daudz ir atļauts, tad arī man, kas esmu tikai nemākule teoloģijas zināt­nēs, būs piedodams, ja visas manas atsauksmes nebūs gluži bez vainas.

Beidzot es atgriežos pie Pāvila. «Jūs labprāt pacietiet neprātīgos!» viņš saka, runādams par sevi. Tālāk viņš piebilst: «Uzņemiet mani kā neprātīgu!» Vēl tālāk viņš min: «Es nerunāju saskaņā ar dievu, bet it kā muļķībā.» Kādā citā vietā viņš savukārt turpina: «Mēs esam muļķi Kristus dēļ.» Jūs dzirdējāt, kā cildina muļķību šis slave­nais autors! Bet tas vēl nekas! Viņš klaji iesaka muļķību kā ļoti nepieciešamu un visai noderīgu lietu. «Kurš jūsu vidū iedomājas būt gudrs, tas lai šai pasaulē kļūst muļ­ķis, iekām taptu gudrs.» Lūkas evaņģēlijā Jēzus nosauca par neprātīgiem divus mācekļus, ko sastapa ceļā. Es ne­zinu, vai te būtu jābrīnās, ka arī pašam dievam šis svē­tais Pāvils piedēvē mazliet muļķības. Viņš saka: «Dieva muļķība ir gudrāka par cilvēkiem.» Tiesa gan, Origēns(236) savos paskaidrojumos pretojās, ka šo dieva muļķību sa­prot pēc cilvēku prāta. To pašu viņš apgalvojis šajos vārdos: «Jo krusta vārds ir muļķība tiem, kuri iet bojā.»

Bet kāpēc gan es velti pūlos, vācot tik daudz liecību? Vai tad dieva apdvestajos psalmos pats Kristus neatzīs­tas savam tēvam: «Vai tu zini manu muļķību?» Patiesi, ne velti muļķi tik tīkami dievam! Manuprāt, tādēļ arī valdnieki pārāk neuzticas gudriem ļaudīm un neieredz tos, kā, piemēram, Jūlijs Cēzars Brutu un Kasiju, nepavisam nebaidīdamies no žūpas Antonija(237). Tāpat Nērons ne­ieredzēja Seneku, Dionīsijs — Platonu, priecādamies par prastākiem un vien­kāršākiem gariņiem.

Tādā pašā garā arī Kristus visno­taļ neieredz un nosoda šos gudros, kuri lepojas ar savu gudrību. Par to sniedz gaišu liecību Pāvils, sacīdams: «Dievs ir izraudzījies tos. kuri pasaulei ir muļķi.» Tālāk viņš min: «Dievs ir gribējis glābt pasauli caur muļķību,» — jo nav varējis glābt to caur gudrību. Dievs pats to norāda pietiekami, kad iz­saucas ar pravieša muti: «Es iznīcināšu gudro gudrību, noraidīšu prātīgo prātu.» Kristus savukārt ir apmierināts par to, ka dievs apslēpis svētlaimības noslē­pumu no gudrajiem un atklājis to ma­zajiem, tas ir, muļķiem, jo grieķu tekstā «mazo» vietā teikts neprātīgajiem, kas pretstatīti prātīgajiem.

Te nedrīkst aizmirst vēl arī to, ka Kristus evaņģēlija allaž uzbrūk farizejiem, rakstu mācītājiem un likumu zi­nātājiem, toties cītīgi cenšas aizstāvēt nevīžīgo pūli. Ko tad citu nozīmē «Vai jums, rakstu mācītāji un farizeji!», «Vai jums, gudrie!»? Pats viņš galvenokārt uzturējās bērnu, sieviešu un zvejnieku vidū. Pat starp dzīvniekiem Kristum vismīļākie ir tie, kas atrodas vistālāk no lapsas viltības. Tāpat viņš mīl labāk sēsties uz ēzeļa, lai gan, ja būtu vēlējies, bez bailēm varētu jāt uz lauvas mugu­ras. Arī svētais gars nolaidies baloža, nevis ērgļa vai lijas veidā. Svētajos rakstos vietu vietām minētas stirnas, brieži, jēri. Atcerieties vēl to, ka viņš savus mācekļus, mū­žīgai dzīvei lemtus, sauc par avīm. Nav taču muļķīgāku dzīvnieku! Te es atsaukšos kaut uz Aristoteļa izteicienu: altasgalva. Šis izteiciens radies sakarā ar minēto dzīv­nieku muļķību un lietots kā lamu vārds, apzīmējot stul­bus un aprobežotus cilvēkus. Un šādam ganāmpulkam Kristus atzīstas par ganu. Vēl vairāk, viņš pats labprāt pieņem jēra nosaukumu, kad Jānis norāda uz viņu: «Lūk, dieva jērs!» Šis izteiciens bieži minēts Atklāsmes grā­matā.

Ko gan mēs varam no tā secināt? Vai gan ne to, ka visi mirstīgie ir muļķi, neizņemot arī svētos? Arī pats Kristus, lai izlabotu mirstīgo muļķību, būdams sava tēva gudrībā, tomēr padarījis sevi savā ziņā par muļķi, kad, pieņemot cilvēka dabu, tapis līdzīgs cilvēkam un uzņēmies grēku, lai izpirktu grēkus. Viņš nav gribējis izpirkt tos citādi kā vien ar krusta muļķību, kā vien ar rupjiem un nevīžīgiem apustuļiem. Viņš tiem cītīgi iesaka muļķību, novirzīdams tos no gudrības, kad min kā paraugu bērnus, lilijas, sinepju graudiņu, putni­ņus, visnotaļ stulbas būtnes, kas dzīvo bez prāta, tikai dabas vadībā, bez viltības un rūpēm. Tālāk viņš aizliedz mācekļiem rūpēties par to, ko viņi atbildēs valdībai tiesas priekšā, pavēl tiem nedomāt par nākotni vai pētīt laiku pārmaiņas, nepaļauties uz gudrību, bet uzticēties, vienīgi viņam. Tieši tādā nolūkā arī dievs, lielais pasaules radī­tājs, ar draudiem aizliedzis baudīt no atzīšanas koka, it kā atzīšana būtu laimības inde. Taču arī Pāvils atklāti noraida zinātni kā uzpūtīgu un kaitīgu. Tam seko, šķiet, arī Sv.Ber­nards, apgalvodams, ka atzīša­nas kalns ir tas kalns, uz kura savu sēdekli nodibinājis Luci­fers(238).

Varbūt nevajadzētu palaist garām to pamatojumu, ka muļ­ķība ir tīkama debesu dieviem, jo grēku piedošana tiek piešķirta tikai tās dēļ, — gudrajiem tā tiek noraidīta. Tādēļ gadās tā, ka prātīgie, kas nogrēkojušies, izlūdzas piedošanu, stādamies zem muļķības segas un aizgād­nības. Tādējādi Arons, ja mani neviļ atmiņa, izlūdzas žēlastību savai sievai «Skaitļu grāmatā»(239) ar šādiem vārdiem: «Es izlūdzos, kungs, nepieskaiti mums par grēku to, ko esam nodarījuši muļķībā!» Tā arī Zauls, atzīdams savu vainu Dāvida priekšā, saka: «Redzi, esmu muļķīgi un neprātīgi rīkojies!» Pats Dāvids piesauc dievu: «Bet lūdzu tevi, kungs, piedod sava kalpa pārkāpumus, jo esmu da­rījis muļķīgi!» Viņš ir pārliecināts, ka nevarētu panākt piedošanu bez muļķības un nevīžības iegansta. Bet vēl svarīgāks ir tas, ko Kristus teicis pie krusta, lūgdams par saviem ienaidniekiem: «Tēvs, piedod tiem,» — neat­razdams cita attaisnojuma kā nevīžību, — «jo tie nezina, ko dara!» Tāpat Pāvils raksta Timo­tejam: «Ja esmu panācis dieva žē­lastību, tad tikai tādēļ, ka esmu da­rījis nezinādams un neticībā.» Vai gan «esmu darījis nezinādams» no­zīmē ko citu, kā to, ka «esmu darījis muļķības, nevis ļaunas sirds dēļ». Vai gan «ja esmu panācis dieva žē­lastību» nozīmē ko citu, kā to, ka apustulis nebūtu panācis dieva žē­lastību bez Muļķības aizgādnības? Man par labu liecina arī jūsmīgais psalmu rakstītājs, kurš man neiešāvās prātā piederīgā vietā, sacīdams: «Nepiemini manas jaunības pārkāpumus un manas nezināšanas!» Jūs nu redzat divus apstākļus, kas mīkstina vainu: jaunību, kurai es vienmēr mēdzu būt pavadone, un nezināšanas, kuru lielais daudzums liecina par muļķības milzīgo spēku.

Bet, lai neizplūstu bezgalīgos sīkumos, es teikšu tikai vispārējos vilcienos, ka kristīgā reliģija, šķiet, atrodas savā ziņā radniecībā ar muļķību un tai nav nekāda sa­kara ar gudrību. Kā pierādījumu, ja gribat, varu minēt vispirms to, ka bērni, vecāki ļaudis, sievietes un vientiesīši sevišķi mīl reliģiskas lietas un ceremonijas, vienmēr turas altāru tuvumā, tikai dabiska instinkta vadīti. Jopro­jām jūs redzat, ka pirmie šīs reliģijas nodibinātāji, lielas vientiesības pārņemti, bijuši visniknākie zinātņu ienaid­nieki. Beidzot, nav lielāku muļķu par tiem, kurus piepeši pilnīgi pārņēmusi kristiešu dievbijības degsme. Tie iz­šķiež savu mantu, apzināti neievēro pārestības, ļaujas piemānīties, neizšķir draugus no ienaidniekiem, vairās no visādām baudām, nododas gavēšanai, pavada daudz laika bezmiegā, pārāk nopūlas ar raudāšanu, cieš dažādas grū­tības un pazemojumus. Viņi jūt riebumu pret dzīvi, vēlas tikai nāvi, vārdu sakot, šķiet, ka viņi zaudējuši katru ve­sela cilvēka saprātu, it kā viņu gars dzīvotu ārpus viņu miesām. Vai tas viss nav īsts neprāts? Nav jābrīnās, ka apustuļus uzskatīja par vīna skurbuma pārņemtiem un ka tiesnesis Fēsts uzskatīja Pāvilu par prātā jukušu(240). Bet, tā kā reiz esmu uzvilkusi lauvas ādu, es gribu parādīt jums arī to, ka kristiešu laimība, ko tie grib iemantot ar tik lielām ciešanām, nav nekas cits kā sav­dabīga muļķība un neprāts. Neuztraucieties par maniem vārdiem, bet apsveriet labāk pašu lietu!

Vispirms kristiešu ieskati jau gandrīz sakrīt ar platonistu ieskatiem tajā ziņā, ka dvēsele ir nogremdēta un saistīta miesas važās un tā iestigusi savā smagnējībā, ka nav spējīga izprast patiesību un izlietot to. Tāpēc pats Platons apzīmē filozofiju kā «pārdomas par nāvi»(241), jo tā novirza prātu no redzamām un miesīgām lietām, tāpat kā to dara arī nāve. Kamēr dvēsele kārtīgi izlieto miesas orgānus, tikmēr mēs cilvēku saucam par prātīgu, bet, kad tā, sarāvusi saites, cenšas atbrīvoties un gatavojas izlauzties it kā no važām, to saucam par neprātīgu. Ja tas kādreiz notiek slimības jeb orgānu kaites dēļ, tad nevie­nam nav nekādu šaubu par tās neprātu. Un tomēr mēs redzam šos neprātīgos ļaudis pareģojam nākotni, sapro­tam svešas valodas un zinātni, ko tie iepriekš nekad nav mācījušies, un vispār izrādām kaut ko dievišķu. Nav šaubu, ka tas notiek tādēļ, ka gars, kļuvis mazliet brīvāks no miesas saskares, sāk rādīt savu dabisko spēku. Es domāju, ka minētais ir cēlonis arī tam, ka kaut kas tam­līdzīgs mēdz notikt arī ar mirējiem, kad tie, it kā iedves­moti, runā kaut ko dīvainu. Ja savukārt tas notiek pārākas dievbijības dēļ, tad tas varbūt nav neprāts, bet tomēr tam tik līdzīgs, ka cilvēki lielākoties uzskata to par īstu ne­prātu, it īpaši tādēļ, ka daži cilvēciņi visā savā mūžā krasi atšķiras no pārējiem cilvēkiem. Ar viņiem notiek tas pats, kas Platona fantastiskajā alegorijā notika ar tiem ļaudīm, kuri, saistīti alas dibenā, apbrīnoja lietu ēnas. Viens no šiem gūstekņiem, izgājis no alas un atkal at­griezies alā, paziņoja pārējiem, ka redzējis īstās lietas un ka tie ļoti maldās, iedomādamies, ka ārpus tukšajām ēnām nav nekā cita. Šis gudrinieks nožēloja un apraudāja viņu neprātu un rupjo kļūdu. Toties viņi savukārt apsmēja to kā murgotāju un padzina no alas. Gluži tāpat pūļa cil­vēki visvairāk apbrīno to, kas visvairāk materiāls, uzska­tīdami vienīgi to par esošu. Turpretī dievbijīgie nepievērš uzmanību tam, kam kāda saskare ar miesu, cenzdamies izprast tikai neredzamo pasauli. Pir­mējie galvenokārt domā saraust bagā­tības, pēc tam apmierināt miesas va­jadzības, bet pēdējo vietu ierāda dvēse­lei, kuras pastāvēšanu tomēr daudzi pat noliedz, jo tā nav acīm redzama. Pretējās puses ļaudis rīkojas otrādi: vispirms tie ar visu sirdi pieķeras pa­šam dievam, visvienkāršākajai no visām būtnēm, bet pēc tam domā par dvēseli, kas ir vistuvāk dievībai. Par miesu tie nerūpējas nemaz, naudu pavisam nicina kā negantību un vairās no tās. Ja tie spiesti rīkoties ar tamlīdzīgām lietām, tad dara to negribēdami un ar neaptiku — «tiem manta ir, it kā tās nebūtu, tiem tā pieder, it kā nepiede­rētu».

Arī atsevišķās lietās starp šiem ļaudīm pastāv lielas atšķirības. Vispirms, lai gan visas cilvēka gara spējas at­karīgas no miesas, tomēr dažām no tām ir vairāk materi­āla daba, kā, piemēram, taustei, dzirdei, redzei, ožai, gar­šai. Dažas spējas nav atkarīgas no miesas, kā piemēram, atmiņa, griba, prāts. Tātad tur, kur gars sasprindzinās, tas ņem virsroku. Dievbijīgie, virzīdami visu gara spēku uz lietām, kas stāv vistālāk no materiālajiem jutekļiem, ta­jās it kā notrulinās un sastingst. Savukārt tauta lielu nozīmi piešķir ārējiem jutekļiem, toties iekšējiem — ļoti mazu. Tādēļ arī atgadās tas, ko stāsta par dažiem svē­tajiem vīriem, proti, ka tie vīna vietā iedzēruši eļļu(242).

Dvēseles pārdzīvojumu vidū savukārt ir arī tādi, ku­riem tuva saikne ar miesu, kā, piemēram, miesaskārība, pārmērīga tieksme ēst un gulēt, dusmas, lepnība, skaudība; dievbijīgie pret visu minēto ved nesamierināmu karu, bet tautai šķiet, ka bez tā nevar dzīvot. Tālāk ir arī vēl dažas citas viduvējas tieksmes, it kā gluži dabiskas, piemēram, tēvijas mīlestība, mīlestības jūtas pret bērniem, vecākiem un draugiem. Ļaudis allaž neatsakās no tām. Toties diev­bijīgie cenšas izravēt arī šīs tieksmes no savas sirds, ciktāl tie nevar pacelt tās līdz saviem gara augstumiem. Tādē­jādi viņi mīl savu tēvu ne tā kā tēvu (jo viņš taču ir radījis tikai miesu, par ko arī jāpateicas dievam), bet kā lāga vīru, kurā atspīd tas augstākais dieva prāta attēls, ko viņi sauc par augstāko labumu, un pasludina, ka ārpus tā nav nekā tāda, ko varētu mīlēt vai vēlēties. To pašu mērauklu dievbijīgie lieto, pildot visus dzīves pienākumus. Ja nu tie gluži ne­noliedz visu, kas redzams, tad vismaz tie uzskata par daudz mazvērtīgāku to, kas sasnie­dzams acij.

Viņi apgalvo, ka arī sakramentos un pašās rituālajās izdarībās piedalās miesa un gars. Tā, piemēram, gavēšanu viņi neuzskata par svarīgu lietu tad, ja kāds tikai attu­ras, no gaļas un vakariņu maltītes (kas ļaužu acīs ir jau pilnīga gavēšana), bet tajā pašā laikā neatraujas no sa­vām kaislībām, nemazina savas dusmas un lepnību, lai dvēsele, atvieglota no miesas smaguma, ar lielāku spēku varētu tiekties uz augšu un baudīt debesu priekus. Tāpat viņi domā par svētajām vakariņām. Lai gan šīs ceremo­nijas neesot nievājamas, tomēr pašas par sevi vien tās, kā viņi mēdz teikt, esot mazvērtīgas vai pat kaitīgas, ja tām nepievienojoties garīgais elements, proti, tas, kas pa­rādīts ar šīm redzamām zīmēm, un simboliski šeit tiekot parādīta Kristus nāve. Savaldot savas kaislības, izdzēšot un it kā aprokot tās, mirstīgajiem vajagot atdarināt to, lai paceltos uz jaunu dzīvi cieši kopā ar Kristu un cieši kopā cits ar citu. Tā domā un tā rīkojas šie taisnīgie ļaudis.

Turpretī lielā ļaužu masa domā, ka dievkalpojums nav nekas cits kā stāvēt jo tuvāk altārim, klausīties dziesmu skaņās un noskatīties citās tamlīdzīgās ceremonijās. Ne tikvien šajos gadījumos, ko es te minu tikai piemēra dēļ, bet it visā dzīvē dievbijīgais izvairās no tā visa, kas saistīts ar miesu, lai paceltos līdz mūžīgām, neredzamām un garīgām lietām. Tā kā starp vieniem un otriem visās lietās pastāv vislielākās domstarpības, tad viņi cits citu uzskata par neprātīgiem. Es tomēr domāju, ka šis no­saukums vairāk piederas dievbijīgajiem nekā vienkārša­jiem ļautiņiem.

Lai minētais būtu vēl skaidrāk saredzams, es, ievērojot savu solījumu, īsos vārdos parādīšu, ka šis augstais atal­gojums taisnīgajiem nav nekas cits kā zināma neprāta pa­kāpe. Vispirms jums jāzina tas, ka Platons tā kaut ko jau neskaidri nojautis, rakstīdams, ka visaugstākā laimība ir mīlētāju neprāts. Un patiešām, tas, kurš dedzīgi mīl, vairs nedzīvo sevī vien, bet gan jau tai, ko viņš mīl, un jo tālāk viņš aiziet no sevis un pārceļas uz turieni, jo vairāk viņš priecājas. Kad dvēsele taisās aiziet no mie­sas un īsti vairs nevalda pār saviem orgāniem, tad to, bez šaubām, ar pilnām tiesībām var nosaukt par neprātu. Ko gan citādi nozīmētu šie ļaužu izteicieni: «Viņš nespēj vairs valdīties. Atjēdzies jel! Viņš ir jau atjēdzies.» ...Tātad, jo mīla ir pilnī­gāka, jo šis neprāts ir lielāks un lai­mīgāks. Kāda tad būs šī debesu iemītnieku dzīve, pēc kuras tā ilgojas dievbijīgās dvēseles? Viņu gars, pro­tams, kā jau uzvarētājs un varenāks, aizraus miesu, un tas notiks jo vieglāk tādēļ, ka miesa pa daļai jau ir it kā viņa varā, pa daļai jau sen dzīvē tā šīs pār­vērtības labā iztīrīta un atvieglota. Pēc tam garu savukārt nesaprotamā veidā aizraus tas visuaugstākais prāts, kas ir daudzkārt varenāks par viņu. Tā kā jau pats cilvēks būs atmetis visus savus sārņus un nevarēs būt citādi laimīgs, kā tikai atsakoties no miesas sloga, tad viņš baudīs kaut ko neizsakāmu no tā visaugstākā labuma, kas visu ap­vieno sevī.

Tiesa gan, šī svētlaimība iestāsies pilnīgi tikai tad, kad dvēseles, apvienojušās no jauna ar saviem agrāka­jiem ķermeņiem, iegūs nemirstību. Tomēr, tā kā dievbi­jīgo dzīve nav nekas cits kā nepārtrauktas pārdomas par debesu priekiem un it kā kāda ēna no tās, tad allaž ga­dās, ka tie jau iepriekš izjūt šajā pasaulē apsolīto balvu vai tās mirdzumu. Lai gan viss minētais ir tikai niecīga lāsīte salīdzinājumā ar mūžīgās svētlaimības avotu, tomēr tā tālu pārspēj visas laicīgās baudas, pat ja saņemtu kopā visus vilinājumus, kas sasniedzami mirstīgajiem. Lūk, tik augstu garīgais paceļas pāri pār miesīgo, neredzamais pāri pār redzamo. Tieši to apsola pravietis, teikdams: «Ko acs nav redzējusi, ne auss dzirdējusi, kas neviena cilvēka sirdī nav nācis, to dievs ir sagatavojis tiem, kas viņu mīl(243).» Tā ir Muļķības daļa, kas nevis iznīkst, šķiroties no dzīves, bet gan sasniedz tikai savu pilnību. Tātad tie taisnīgie, kuriem lemts baudīt šo laimi, un to ir ļoti maz, atrodas tādā stāvoklī, kas ļoti līdzīgs neprātam. Viņi runā kaut ko nesakarīgu, ne vairs tā, kā raduši cilvēki, bet gan tā, ka murmina nesaprotamas skaņas, un viņu sejas panti mainās ik mirkli. Brīžiem tie ir strauji, brīžiem — gļēvi, brīžiem — raud, brīžiem — smejas, brīžiem — nopūšas, vārdu sakot, tie patiešām vairs nav pie pilna prāta. Vēlāk atjūgusies, viņi nezina, kas ar viņiem noticis, kur tie bijuši, vai miesā, vai ārpus miesas, vai nomodā, vai miegā, ko redzējuši, ko teikuši, ko darījuši, atminas tikai kā pa miglu, ka pa sapņiem. Viņi zina vienīgi to, ka bijuši ļoti laimīgi, kamēr bijuši šādā neprātā. Tādēļ viņi nožēlo, ka atguvuši pratu, nevēlas neko vairāk kā baudīt mūžīgi šādu nepratu, jo tāda ir nākamās laimības priekšspēlīte.

Bet jau sen es biju aizmirsusi, ka lecu pāri nosprausta­jam robežām. Tomēr, ja ļums liekas, ka mana runa bija pārak draiskulīga un pļāpīga, neaizmirstiet, ka runāja Muļķība un sieviete. Tāpat atcerieties grieķu sakāmvārdu: «Bieži vien arī muļķa virs runā prātīgu valodu,» — ja jūs nedomājat, ka tas neattiecas uz sievietēm.

Es redzu, jūs gaidāt galavārdu, bet jūs esat pārāk ne­prātīgi, ja domājat, ka es kaut ko atceros no tā liela vārdu mistra, ko izbēru jūsu priekšā. Sirmā senatnē sa­cīja: «Es nīstu tādu dzīrotāju, kurš visu atceras!» Tagad es saku: «Es nīstu klausītāju, kurš visu atceras!» Tātad esiet sveicināti, aplaudējiet, dzīvojiet, dzeriet, slavenie Muļķības draugi! Beigas!
 

PIEZĪMES

1. Pallāda — grieķu dievietes Atēnas pavārds; grieķu augstākā dieva Zeva meita, piedzimusi no viņa galvas bruņu cepurē un ar šķēpu rokā, Zeva prāta personifikācija, zinātņu, it īpaši sieviešu rokdarbu sekmētāja, pilsētu sargātāja.
2. «Moria» — latviskā tulkojumā «muļķība».
3. Dēmokrits (V gs.pmē.) — slavenais sengrieķu filozofs materiālists, saukts «smējējs», viens no atomisma pamatlicējiem.
4. Lukiāns (125.-180.g.) — grieķu rakstnieks, darbojies Samosatā (Sīrijā), vēlāk Atēnās un Romā, ievērojams ar saviem satīriskajiem dialogiem un uzbrukumiem dievu morālei.
5. Homērs (IX vai VIII gs.pmē.) — grieķu lielākais episkais dzejnieks, «Iliādas» un «Odisejas» autors; viņam piedēvē arī episko dzejojumu «Varžu un peļu karš» (Batrahomiomahla).
6. Marons (70.g.pmē.-19.g.mē.) — izcilā romiešu dzejnieka Publija Vergīlija pavārds. Viņš ir «Eneīdas», «Georgiku» un «Būkoliku» autors.
7. «Vinegrets» — kāds īsāks Vergīlijam piedēvēts vārsmojums, kur sīki aprakstīta šā ēdiena pagatavošana.
8. Ovīdijs (43.g.pmē.-17.g.mē.) — izcilais romiešu dzejnieks; viņa meistardarbi ir «Metamorfozes» un «Fāsti». Tekstā minētais «Rieksta koks» nav Ovīdija sacerējums.
9. Polikrāts — Atēnu retors, viens no Sokrāta apsūdzētājiem.
10. Isokrāts (436.-338.g.pmē.) — slavenais Atēnu orators un retorikas skolotājs.
11. Busirīds — leģendārais nežēlīgais Ēģiptes valdnieks, kas spī­dzinājis viņa zemē nokļuvušos svešiniekus; viņu nogalināja Hērakls.
12. Glaukons — sofists, viens no runātājiem Platona dialogā «Valsts».
13. Favorīns — filozofs un retorikas skolotājs, dzīvojis imperatora Adriāna laikā; Tersīts — Homēra «Iliādā» tēlots kā pats neglītākais un nekaunīgākais starp grieķiem, kuri cīnījās pie Trojas.
14. Sinesijs — bīskaps Kirenaikā (360.-415.g.).
15. Seneka (I gs.) — romiešu filozofs, stoiķis, imperatora Nērona audzinātājs.
16. Klaudijs — Romas imperators I gs.
17. Plūtarhs (I un II gs.) — grieķu filozofs un rakstnieks, izdevis ievērojamu grieķu un izcilu romiešu valstsvīru «paralēlas» biogrāfi­jas, kur ikreiz kādu romieti salīdzinājis ar kādu grieķi, lai parādītu abu tautu līdzvērtību.
18. Grills — Homēra varoņa Odiseja karabiedrs. Plūtarhs vēstī par viņu komisku nostāstu. Kad burve Kirke pārvērtusi Odiseja bied­rus sivēnos (to vidū arī Grillu), bet Odisejs atradis līdzekli, kā tos atkal padarīt par cilvēkiem, Grills saīdzis par šādu pārvērtību, ieska­tīdams, ka sivēna stāvoklis nes vairāk laimes.
19. Apulejs (II gs.) — romiešu rakstnieks, sarakstījis arī romānu «Zelta ēzelis» jeb «Metamorfozes»; minētā darba fabulu aizguvis no grieķu rakstnieka Lukiāna.
20. Hieronīms (IV gs.) — baznīcas tēvs.
21. Juvenāls (60.-140.g.) — romiešu satīriķis. Saglabājušās viņa 16 satīras, kurās pausts dziļš nemiers ar tā laika Romas augstāko aprindu netikumiem. Tie bieži tēloti ļoti skarbās krāsās.
22. Nēpente — tropu mežu zāle, kuras sulai grieķi piedēvējuši spē­jas aizgaiņāt bēdas un raizes. Nēpenti minējis gan Homērs «Odisejā», gan arī Plīnijs savos rakstos.
23. Trofonija alā (Grieķijā) atradies kāda dieva orākuls. Saskaņā ar nostāstiem tie, kas apmeklējuši šo alu, atgriezušies skumji uz visu mūžu.
24. Pāns — grieķu mitoloģijā mežu, ganību un ganu dievs, ganu stabulītes izgudrotājs, arī pēkšņu baiļu sacēlējs (paniskas bailes, panika). Lepodamies ar savu stabulītes spēli, viņš izaicinājis uz sacīksti pašu mūzikas dievu Apolonu. Par tiesnesi izraudzīts teik­smainais Frīģijas valdnieks Mids, kurš uzvarētāja laurus piešķīris Pānam. Lai sodītu viņu par slikto gaumi, Apolons apbalvojis Midu ar ēzeļa ausīm.
25. Sofists — labā nozīmē: prātnieks, domātājs, filozofs; sliktā nozīmē: maldu filozofs, pārgudrinieks, mānītājs, kas apzināti lieto nepatiesus argumentus.
26. Herkulēss — Hērakls, grieķu tautas izcilais varonis, kurš Mikēnu valdnieka Eiristeja uzdevumā veicis divpadsmit dižus varoņ­darbus.
27. Solons (VI gs.pmē.) — Atēnu likumdevējs, elēģiju dzej­nieks, viens no tā saucamajiem septiņiem gudrajiem.
28. Falarīds — Sicīlijas pilsētas Akragantas negants tirāns.
29. Te atkal runa ir par Frīģijas valdnieku Midu (sk. 24.piezīmi).
30. Herkulēss man liecinieks! — pazīstamākie romiešu iegalvojuma vārdi.
31. Taless — pirmais vēsturiski droši zināmais sengrieķu filozo­fijas pārstāvis, Milētas filozofijas skolas nodibinātājs, kas darbojās stihiskā materiālisma garā, viens no leģendārajiem septiņiem gudra­jiem, dzīvojis VII—VI gs.pmē.
32. Haoss — sengrieķu mitoloģijā bezgalīga pirmatnēja masa, no kuras izveidojusies pasaule; Saturns (gr. Krons) — senitāļu dievs, Jupitera tēvs, tā saucamā «zelta laikmeta» dievs; Iapets — titāns, Urāna un Gajas dēls, Prometeja tēvs.
33. Plūts — grieķu bagātības dievs.
34. Hēsiods — grieķu dzejnieks, dzīvojis ap VII gs.pmē.
35. Klibais kalējs — domāts Vulkāns (sengr. Hēfaists) — seno romiešu uguns, kalēju un citu amatnieku dievs, Jupītera un Junonas (Zeva un Hēras) dēls, Venēras (Afrodītes) vīrs. Viņš piedzimis klibs un neizskatīgs, tāpēc māte to nometusi no Olimpa. Cita versija vēstī, ka tā klibums radies citādi. Kādreiz Jupīters, sadusmots par tā rīcību, notriecis to no Olimpa, un tas, nokrizdams uz Lemnas salas, izmežģījis kāju.
36. Aristofāns (ap 445.-385.g.pmē.) — sengrieķu ievērojamākais komēdiju rakstnieks.
37. Dēla — sala Egejas jūrā. Apolona un Artemīdas dzimšanas vieta. Līdz šo dievu piedzimšanai sala bijusi klejojoša.
38. Sabangotā jūra — Hēsiods vēstī, ka Afrodīte (Venēra) piedzi­musi no jūras viļņiem.
39. Augstais Krona dēls — Zevs; viņu Krētas salā zīdījusi kaza.
40. Dionīss — līksmes, vīna un vīnkopības dievs, Zeva un Semeles dēls, saukts arī par Bakhu.
41. Filautija (gr.) — patmīlība.
42. Olimps — sengrieķu mitoloģijā dievu mītne, kalnu masīvs Zierneļgrieķijā, norobežo Maķedoniju un Tesāliju.
43. Pitagora četrējādība — skaitļu mistika Pitagora mācībā. Viņš par visu lietu pamatu uzskatīja skaitli «četri». Te laikam domāta kāda Pitagora vārsma, kas tulkojumā skan apmēram šādi: «Es zvēru pie tā, kas devis mūsu dvēselei mūžīgās dabas četrējādības avotu.» Pitagors (VI gs.pmē.) — sengrieķu filozofs, matemātiķis un fizi­ķis, reakcionārās Pītagoriešu savienības nodibinātājs Dienviditālijā.
44. Lukrēcijs Tits Kārs (I gs.pmē.) — viens no izcilākajiem romiešu dzejniekiem un materiālistiskiem filozofiem, sarakstījis poēmu «De rerum natūra» (Par lietu dabu), kurā dzejiski izklāstījis sengrieķu filozofa Epikūra materiālistiskos uzskatus: pasaulē viss rodas un iznīkst saskaņā ar zināmiem mūžīgiem dabas likumiem, uz cilvēku neiedarbojas pārdabiski spēki un pēc nāves vairs nav tālākas eksistences. Tāpēc cilvēci vajag atbrīvot no jebkādas māņticības un izkliedēt bailes no nāves.
45. Sofokls (V gs.pmē.) — viens no trim lielajiem grieķu traģēdiju rakstniekiem. Sarakstījis vairāk nekā 120 traģēdiju un satīru spēļu, no kurām saglabājušās tikai 7. Izteiciens, šķiet, aizgūts no traģēdijas «Ajants», kurā prātu zaudējušais varonis skumst, ka atkal kļuvis normāls cilvēks.
46. Lēte — sengrieķu mitoloģijā aizmirstības upe pazemes valstībā.
47. Pļauts — seno romiešu komēdiju rakstnieks (254.-184.g.pmē.). Viņa komēdijā «Tirgotājs» kāds izlaidīgs sirmgalvis stāsta, ka skolā iemācījies tikai trīs burtus — a, m, o, kas latīņu valodā kopā veido amo, tas ir - "mīlu."
48. Homērs, Iliāda, III, 152.
49. Homērs, Odiseja, XVII, 218.
50. Akarnānija — Grieķijas novads, kur audzēja vistreknākos sivēnus.
51. Brabantieši — Beļģijas provinces Brabantes iedzīvotāji.
52. Mēdeja — Kolhīdas valdnieka Aiēta meita, Jāsona sieva, burve. Kirke — burve, kas aizturēja pie sevis veselu gadu Odiseju un viņa ļaudis. Venēra — mīlas un pievilcības dieve, Jupītera un Diones meita (pēc citas versijas, piedzimusi no jūras putām), Vulkāna sieva, Amora jeb Kupidona māte. Aurora — rītablāzmas dieve.
53. Memnons — Tītona un Auroras dēls, etiopu valdnieks, kuru pie Trojas nogalināja Ahillejs.
54. Tītons — Trojas valdnieka Lāomedonta dēls, Auroras vīrs; viņas dēļ Olimpa dievi dāvājuši Tītonam nemirstību, taču bez mūžī­gās jaunības.
55. Faons — kāds Lesbas salas jauneklis, ko tautas fantāzija tēlojusi kā dzejnieces Sapfo mīluli.
56. Sapfo — slavena grieķu dzejniece Lesbas salā, kura dzīvojusi ap VII—VI gs.pmē.
57. Morihs — jādomā, ka šis vārds veidots no grieķu verba mortjchein ("notriept").
58. Piedzimis no ciskas — grieķu teika vēstī, ka Bakha (Dionīsa) māte Semele pārvērtusies pelnos no Zeva zibeņu spožuma pirms Bakha (Dionīsa) dzimšanas, taču tas nav noticis ar vēl neiznēsāto dievu. Tad viņa tēvs Zevs iešuvis viņu savā ciskā un iznēsājis līdz dzimšanas brīdim.
59. Gorgona — grieķu teikās sieviešu kārtas nezvērs ar šausmīgu galvu; tās skatiens pārvērtis par akmeni katru, kurš to uzskatījis. Gorgonai Medūzai, kas vienīgā no trim māsām Gorgonām bijusi mirstīga, galvu nocirtis Persejs — Zeva un Danajas dēls. No Me­dūzas asinīm radies spārnotais zirgs Pegazs. Gorgonas galva atai­nota dievietes Atēnas krūšbruņās un vairogā.
60. Kupidons — identisks ar Amoru.
61. Flora — seno itāļu pavasara un ziedu dieviete; tās kults bija saistīts ar izlaidīgām izpriecām, procesijām un mīmiem.
62. Diāna — Jupītera meita, Apolona māsa, meža, medību un mēness dieviete (atbilst sengrieķu Artemīdai).
63. Endimions — ļoti skaists jauneklis, ko mēness dieve Selēne aizmidzinājusi kādā Kārijas kalnā.
64. Moms — joku, nopaļu un aprunāšanas dievs sengrieķu mito­loģijā.
65. Āte — apstulbo ļaudis un pat dievus, lai tie izdarītu kādu pārkāpumu, Zeva meita. Homērs par viņas nogrūšanu no debesīm vēstījis «Iliādā».
66. Priaps — Bakha un Afrodītes dēls, dārzu un druvu dievs.
67. Merkurs — (sengr. Hermejs — Zeva un Majas dēls) — dievu vēstnesis, mirušo pavadonis uz pazemes valsti, tirgotāju, kā arī zagļu un blēžu dievs. Drīz vien pēc savas piedzimšanas viņš nozaga Apolonam vēršus un pastrādāja daudzus citus nedarbus, bet citādi cilvēkiem labvēlīgs un izpalīdzīgs, vienmēr omulīgs, daiļrunības un visu viltību izgudrotājs.
68. Silēns — Bakha jeb Dionīsa audzinātājs un pavadonis, teikās atainots ar pliku pakausi, vienmēr piedzēries.
69. Kordaks — izlaidīga, nepieklājīga deja vecatiešu komēdijā.
70. Polifēms — milzis ar vienu aci pieres vidū (kiklops) Sicīlijā, jūras dieva Poseidona dēls, kam Odisejs ar viltu izdūra vienīgo aci. Tretanela — izdomāts vārds, apmēram kā trallarala, ar kuru apzī­mēta kiklopu deja.
71. Atelliešu dejas — izlaidīgas dejas ar nepieklājīgiem žestiem; nosaukums cēlies no Atellas — pilsētas Kampānijā.
72. Harpokrāts — klusēšanas dievs.
73. Korikaji — šādā vārda senatnē mēdza dēvēt spiegus. Apzīmējums cēlies no kādas tautiņas Mazāzijas piekrastē, kas rīkojusies uz vienu roku ar jūras laupītājiem un nolūkojusi tiem laupījumu.
74. Cicerons, Par draudzību.
75. «Krokodila» slēdziens — tā senie grieķi dēvēja kādu sofistiskās loģikas siloģisma veidu, kas bija šāds. Krokodils, nolaupījis sievietei bērnu, saka: «Ja tu teiksi patiesību, es tev atdošu bērnu.» Sieviete atbild: «Tu neatdosi, tātad atdod, jo es teicu patiesību.» Krokodils rezumē: «Tieši otrādi, ja es atdošu, tu nebūsi teikusi patiesību.»
76. Sorīts (gr. soros — "kaudze") — «kaudzes» siloģisms. Tā senatnē dēvēja sofistiskās loģikas slēdzienu, ar kuru šķietami pierādīja, ka viens grauds ir kaudze. Liekot graudu pie grauda, beidzot izveidojam kaudzi; pēdējais grauds, pirms kura vēl nebija kaudzes un ar kuru nu rodas kaudze, tātad pats ir kaudze. Tāpat, atņemot no kaudzes pa vienam graudam, varam secināt, ka pēdējais grauds ir kaudze.
77. «Ragu» siloģisms ir apmēram šāds. Ko tu neesi pazaudējis, tas tev ir. Tu neesi pazaudējis ragus, tātad tev ir ragi.
78. Horācijs, Satīras, I, 3, 40.—45.
79. Horācijs, Satīras, I, 3, 54.
80. Horācijs, Satīras, I, 3, 68.-69.
81. Horācijs, Satīras, I, 3, 26.-28.
82. Args — sengrieķu mitoloģijā simtacains milzis, kam greizsir­dīgā Hēra likusi uzraudzīt Zeva iemīlēto Īo. Hermejs pēc Zeva pa­vēles iemidzinājis Argu un nogalinājis to, bet Hēra novietojusi viņa acis pāva astē.
83. Nīrejs-Tersīts — Nīrejs bija skaistākais no grieķiem pēc Ahilleja Trojas karā, turpretī Tersīts bija visneglītākais.
84. Faons-Nestors — Faons bija skaistais Lesbas salas jauneklis,, kurš noraidīja dzejnieces Sapfo mīlu. Nestors — Pilas valdnieks, visvecākais no Trojas kara dalībniekiem, kas piedzīvoja trīs paaudzes.
85. Minerva — par cūku. — Tas saistīts ar romiešu izteicienu «sus Minervam» ("cūka nu mācīs Minervu"). Šie vārdi tēmēti muļķim, kas grib pamācīt gudrāko.
86. Tāpat kā megāriešus neviens neievēro. — Megāra — pilsēta Korintas zemes šaurumā, megārieši ir tās iedzīvotāji; viņus senatnē bieži izzoboja savrupības un vientiesības dēļ. Teokrīts viņus minējis sakarā ar kādu orākula atbildi, kurā megārieši pēc kaujas nemaz nav ievēroti.
87. Dēmostēns (IV gs.pmē.) — atēnietis, ievērojams orators, neatlaidīgs cīnītājs par Atēnu neatkarību. Starp citu, pazīstams ar savām dedzīgajām runām pret Maķedonijas valdnieku Filipu, kura politika bija vērsta pret Grieķijas demokrātiju un paredzēja Grieķijas pakļaušanu Maķedonijai (tā notika pēc izšķīrējas kaujas 338.g.pmē. pie Haironejas). Aishins apsūdzēja savu pretinieku Dēmostēnu par to, ka Dēmostēns kaujā pie Haironejas nometis vairogu un aizbēdzis.
88. Arhilohs (VII gs.pmē.) — pirmais grieķu liriķis, jambu poēzijas nodibinātājs. Kādā vārsmojumā gluži vaļsirdīgi atzinies, ka kaujas laukā nometis vairogu, ieskatīdams, ka prātīgāk ir bēgt nekā iet bojā. Stingrie lakedaimonieši viņu par to izraidījuši no pilsētas.
89. Sokrāts parādīts arī Aristofāna komēdijā «Mākoņi», kur lielais Atēnu komēdiju rakstnieks liek Sokrātam pielūgt mākoņus kā dievus un apspriest, no kurienes sīkam odam rodas tik skaļa balss.
90. Teofrasts (IV gs.pmē.) — sengrieķu filozofs, Platona un Aristoteļa skolnieks un sekotājs, dabaszinātnieks. īstajā vārdā Tirtams, bet Aristotelis viņu nosauca par «Dievišķo oratoru (teofrastu)» un mirstot uzticēja Likeja vadīšanu. Atstājis arī interesantu, bet fragmentāru darbu par cilvēku raksturiem.
91. Par Isokrātu bija runa arī 10.piezīmē.
92. Fabijs Kvintiliāns — romiešu daiļrunas skolotājs (35.-95.g.), at­stājis plašu sacerējumu par runas mākslu.
93. Katoni — romiešu valstsvīri. Marks Porcijs Katons Vecākais jeb Cenzors (234.-149.g.pmē.) bija karavadonis, vēsturnieks un rakstnieks, stingrs vecromiešu tikumu sargātājs, bet Marks Porcijs Katons Jaunākais bija dedzīgs republikānis un pēc Jūlija Cēzara uz­varas izdarīja pašnāvību Utikā (Āfrikā).
94. Bruts, Kasijs, Grakhi. — Bruts un Kasijs bija galvenie sazvē­restībā pret Cēzaru, ko nogalināja 44.g.pmē. Grakhi (brāļi Tibērijs Sempronijs un Gajs Sempronijs) bija ievērojami tautas tri­būni, kas II gs.pmē. centās izdarīt reformas Romas republikā, bet krita par upuriem patriciešu reakcijai.
95. Marks Antonīns — Marks Aurēlijs Antonīns bija Romas impe­rators (161.-180.g.pmē.), taču vienlaikus arī stoiķu filozofs, kurš sarakstīja morāla rakstura apcerējumu krājumu.
96. Kommods — Romas imperators (180.-192.g.pmē.), kurš bija ļauns, cietsirdīgs un izvirtis valdnieks, ko nogalināja paša kalpi un miesas­sargi.
97. Tīmons — atēnietis, kura naidu pret cilvēkiem (mizantropiju) kādā dialogā attēlojis grieķu rakstnieks Lukiāns.
98. Amfions un Orfejs. Amfions bija Zeva un Antiopes dēls, mūzu audzēknis, nepārspējams kitāras spēlē, Niobes vīrs, Tēbu valdnieks. Savukārt Orfejs bija nepārspējams trāķiešu dziedonis, Apolona dēls, Eiridikes vīrs.
99. Menēnija Agripas minēšana te saistīta ar šādu nostāstu. Romas plebeji, vairs nevarēdami paciest patriciešu spaidus, 494.g.pmē. atstājuši Romu un apmetušies uz tā saucamā Svētā kalna. Tad se­nāts nosūtījis pie viņiem patricieti Menēniju Agripu, lai tas pierunātu plebejus atgriezties. Šis patricietis pastāstījis plebejiem līdzību par cilvēka ķermeņa locekļiem, kas sadumpojušies pret vēderu kā dīkā stāvošu liekēdi, bet līdz ar to sagādājuši paši sev nelaimi. Plebeji izpratuši līdzības jēgu un atgriezušies.
100. Temistokls (525.-461.g.pmē.) — Atēnu valstsvīrs un kara­vadonis. Kad Atēnu tauta, kas smagi cietusi no bagātnieku alkatības, sākusi izrādīt neapmierinātību, viņš tai pastāstījis šādu līdzību. Kādā karstā vasaras dienā lapsa, ciezdama slāpes, sasniegusi upi, kur to apstājuši lieli mušu bari, kas nežēlīgi sūkusi tās asinis. Tajā pašā laikā tur gadījies ezis, kurš apžēlojies par lapsu un piedāvājies aiz­dzīt mušas. Lapsa noraidījusi šo pakalpojumu, teikdama: «Šīs mušas jau ir piesūkušās ar manām asinīm; ja tu tās aizraidīsi, nāks citas, gluži badīgas, un izsūks no manis pēdējās atliekas.»
101. Sertorija izdomātā stirna. — Romiešu karavadonis Sertorijs, lai paceltu savu kareivju cīņas garu, iestāstījis tiem, ka dieviete Diāna viņam atsūtījusi stirnu, kas ziņo par visiem ienaidnieka no­domiem.
102. Līkurgs — spartiešu likumdevējs IX gs.pmē. Plūtarhs vēstī, ka Līkurgs kādā sapulcē, runājot par to, cik liela nozīme tikumu veidošanā ir audzināšanai, kā piemēru izmantojis savus suņus, kas abi piedzimuši vienā metienā, bet dažādas audzināšanas rezultātā viens kļuvis kūtrs un rijīgs, toties otrs — veikls un medīgs.
103. Kā izraut astrus no zirga astes. — «Ko nevar veikt vienā rāvienā, to var veikt pamazām.» — Lai pierādītu šo vārdu patiesumu, romiešu karavadonis Sertorijs, kā stāsta Plūtarhs, kādreiz licis di­viem kareivjiem — vienam spēcīgam, otram vājam — noraut astes saviem zirgiem. Spēcīgais ķēries klāt ar abām rokām un gribējis to veikt vienā rāvienā, taču neko nepanācis. Turpretī vājais rāvis pa vienam astram un guvis panākumus.
104. Mīnojs — teiksmainais Krētas valdnieks, Zeva un Eiropas dēls, kurš pēc nāves kļuvis par vienu no pazemes (Aīda) tiesnešiem. Tiesas spriešanā viņš vadījies pēc paša Zeva dotajiem likumiem.
105. Numa Pompīlijs — otrais Romas ķēniņš. Pēc romiešu vēstur­nieka Tita Līvija ziņām, Numa, lai padarītu savus likumus nozīmī­gākus, apgalvojis, ka tie cēlušies no dievietes (nimfas) Ēgerijas, kas bijusi viņa draudzene.
106. Deciji — tēvs un dēls, Romas konsuli, kas apzināti atdevuši savas dzīvības par tēviju un nodrošinājuši uzvaru romiešiem.
107. Kurcijs Marks — romietis, kurš 362.g.pmē. labprātīgi meties plaisā, kas radusies Romas forumā. Pēc tam plaisa tūdaļ aizvērusies.
108. Kandidāts («baltās drēbēs tērpies») — tā Romā dēvēja ļau­dis, kas pretendēja uz kādu valsts amatu, jo tie mēdza tērpties baltās togās.
109. Romā bija ieviesusies paraža mirušos imperatorus piepulcēt dieviem, izmantojot šādu paņēmienu. Līķa sadedzināšanas vietā uzcēla augstu torni, kurā tievā saitītē piesēja ērgli, kas paredzētajā brīdī pacēlās gaisā. Līdz ar to tautai tika radīta ilūzija, ka imperatora dvēsele aizlidojusi pie dieviem.
110. Par Dēmokrītu runa bija jau 3.piezīmē.
111. Alkibiāda silēni — Alkibiāds bija Atēnu karavadonis un valstsvīrs V gs.pmē. Silēns bija Bakha audzinātājs, taču te Erasms domājis Platona dialogā «Dzīres» aprakstītos silēnus — ārēji maznozīmīgas statujas, kuras ir atveramas un kurās atrodas dievu statujiņas; tās bija izplatītas Atēnās.
112. Dama — ar šo vārdu Horācijs un Persijs (romiešu satīriskais dzejnieks I gs.) apzīmējuši zemas kārtas personas. Savukārt komēdijās Dama ir skrandās tērpta verga vārds.
113. Helikona mūzas. Mūzas — Zeva un Mnēmosines meitas, zi­nātņu un mākslu aizbildnes (parasti deviņas); Helikons — kalns Boiotijā, mūzu apmešanās vieta.
114. Tantāla dārzi — seno grieķu vārdkopa, kas norādīja vietu vai. lietu, kas vispār nepastāv. Tantāls — Frīģijas valdnieks, kurš izpau­dis cilvēkiem dievu noslēpumus un nogalinājis savu dēlu Pelopu, par ko tam pazemē jācieš mūžīgas slāpes un izsalkums.
115. Marpēsas klints. Marpēsa bija kalns Paras salā, grieķu Arhipelāgā. Sk. Vergīlijs, Eneīda, VI, 471.
116. Linkejs — Mesēnijas varonis, viens no argonautu ceļojuma da­lībniekiem, kam bijis sevišķi ass skatiens.
117. Romiešu komēdiju rakstnieka Terencija (II gs.pmē.) iztei­ciens komēdijā «Pats sev soģis».
118. Milētas jaunavu paraugs — pēc Aula Gellija ziņām (Atikas naktis, XV, 10), kādreiz Milētas jaunavas pārņēmis īsts pašnāvību drudzis.
119. Diogēns (IV gs.pmē.) — dzīvoja Sinopā, bija sengrieķu filozofs kiniķis, kas savā uzvedībā centās ievērot kiniķu skolas mā­cību. Plaši zināms kā viens no oriģinālākajiem antīkās pasaules sa­vādniekiem.
120. Ksenokrāts — ievērojams Atēnu vecās Akadēmijas ideālistis­kais sengrieķu filozofs, Platona draugs.
121. Hīrons — kentaurs, grieķu teiksmu būtne, Ahilleja audzinā­tājs; viņam piedēvēja izcilas spējas mūzikā un ārstniecībā. Kad dievi gribējuši piešķirt viņam nemirstību, Hīrons atteicies, jo uzskatījis, ka dzīve ir pārāk vienmuļa.
122. Prometejs — seno grieķu fantāzijas radīts tēls; viņš izveidojis no māliem cilvēku, iedvesis tam dzīvību, sadalījis tā labā upurlopa gaļu un nodevis tā rīcībā dieviem nolaupīto uguni. Tāpēc dievi viņu bargi sodījuši. Nostāsts par Prometeju bieži izmantots kā mākslas darbu sižetlīnija.
123. Teuts jeb Tots — seno ēģiptiešu dievs, ko uzskatīja par skai­tīšanas, rakstības, ģeometrijas, astronomijas, dambretes un kauliņu spēles izgudrotāju.
124. Tams — Ēģiptes valdnieks, kurš atcirtis Totam, ka rakstības izgudrošana sekmē tikai lietu aizmiršanu, jo kavē atmiņas izkopšanu (sk. Platons, Faidrs).
125. Homērs, Iliāda, XI, 514.
126. Horācija nostāsts par zirgu, kurš, cenzdamies aizdzīt stirnu no kopējām ganībām, «uzņem jātnieku mugurā un laužņus mutē».
127. Lukiāns savā dialogā «Gailis» liek kurpniekam Mikilam saru­nāties ar gaili, kas teic, ka savā laikā esot bijis filozofs Pitagors. Saskaņā ar Pitagora mācību dvēsele pārceļo pēc nāves no vienas būtnes citā būtnē.
128. Parīds, Ajants, Ahillejs — Trojas kara varoņi.
129. Giganti — sengrieķu mitoloģijā čūskkājaini milži, kas sacēlās pret Olimpa dieviem, bet tika pieveikti.
130. Eiripīds — grieķu traģēdiju rakstnieks (V gs.pmē.), kas sarakstījis 92 lugas, no kurām 18 saglabājušās līdz mūsdienām.
131. «Pūst aukstu un karstu.» Šis izteiciens pārņemts no senas fabulas. Kādu satīru bargā ziemas salā zemnieks ielaidis savā mītnē. Satīrs, redzēdams, ka zemnieks pūš uz rokām, prasījis, kāpēc tas tā dara. Zemnieks atbildējis — «lai sasildītu rokas». Vēlāk pie galda zemnieks pūtis uz biezputru, «lai atvēsinātu putru». Tāpēc satīrs iesaucies: «Tu no tās pašas mutes pūt karstu un aukstu — man ar tādu nav pa ceļam,» — un aizbēdzis.
132. Elisija lauki — sengrieķu mitoloģijā svētlaimīgo mājoklis mirušo valstī.
133. Platons, Dzīres.
134. Horācijs, Odas, III, 4., 5.6.
135. Platons, Faidrs.
136. Vergīlijs, Eneīda, VI, 135.
137. Horācijs, Vēstules, II, 2, 131.-134.
138. Hellebors — senatnē iecienīts līdzeklis pret gara slimībām.
139. Krēzs — ļoti bagāts Lidijas valdnieks VI gs. vidū pmē.
140. Pēnelope — Odiseja sieva, kas uzticīgi gaidīja viņu divdesmit gadus, noraidīdama visus precību piedāvājumus.
141. Kvintesence — antīkajā filozofijā ar šo vārdu «piektā būtība» apzīmēja ēteri (piekto elementu jeb stihiju pretstatā četriem zemes elementiem — ūdenim, zemei, ugunij un gaisam); viduslaiku alķīmijā tā dēvēja vissmalkāko pirmvielu, no kuras sastāvot visi ķermeņi un vielas — tātad, iegūstot to, pēc tam var «sastādīt» arī zeltu. Daž­kārt tā tika saukts arī alkohols tā spēcīgās iedarbības dēļ.
142. Propercija teksts, III, 10, 6.
143. Malēja — zemesrags Peloponēsas dienvidaustrumos, senatnē ļoti bīstams jūrniekiem.
144. Horācijs, Satīras, II, 7, 15.—16.
145. Kristofors — kristiešu svētais, tēlots kā milzis ar lielu rungu rokā, brienot pāri upei ar Jēzus bērniņu uz pleca.
146. Barbara — kristiešu svētā, kareivju aizbildne, arī kalnraču un vispār to, kam draud pēkšņa nāve.
147. Erasms — kristiešu svētais, palīgs lopu slimībās un vēdera kaitēs, bieži tēlots ar uzšķērstu vēderu un izrautām zarnām.
148. Sv.Juris — kristiešu svētais. Galvenais viņam piedēvētais varoņdarbs ir cīņa ar pūķi, lai atbrīvotu meiteni, ko pūķis gribējis aprīt.
149. a) Hipolits — grieķu teiku varonis, Tēsēja dēls; b) Hipolits bija ari kristiešu baznīcas tēvs, kurš III gs. krasi vērsās pret herētiķiem (ķeceriem), it īpaši pret gnostiķiem.
150. Sv.Bernards — Kristiešu leģenda vēstī, ka velns kādreiz sastapis Sv.Bernardu un lielījies, ka zinot septiņus psalmu pantiņus, kuri noteikti sagādājot debesu valstību katram, kas tos ik dienas noskaitot. Kad Bernards lūdzis norādīt tos, velns atteicies. «Labi vien būs,» atbildējis svētais, «es noskaitīšu katru dienu no sākuma līdz galam visus psalmus un tātad arī tos septiņus pantiņus.» Velns nobijies no tik daudzām lūgšanām un atklājis noslēpumu.
151. Vergīlijs, Eneīda, VI, 625.-627. Erasms to citē ar dažiem pārgrozījumiem.
152. Enejs — Vergīlija «Eneīdas» varonis, teiksmainais Romas tautas ciltstēvs.
153. Artūrs — britu karalis, centrālā persona teiksmu ciklā par apaļā galda bruņiniekiem.
154. Eiklīds — sengrieķu matemātiķis Aleksandrijā IV gs.pmē.
155. Juvenāls, Satīras, III, 90,—91.
156. Hermogēns — slavens dziedātājs, ko bieži minējis Horācijs.
157. Horācijs, Vēstules, I, 18, 6.
158. Akadēmiķi — te domāti Platona filozofijas piekritēji. Akadēms bija grieķu mītu varonis, un viņa vārdā nosauca birzi netālu no Atēnām, kurā filozofs Platons saviem audzēkņiem lasīja lekcijas.
159. Ambrozija — sengrieķu mitoloģijā dievu ēdiens.
160. Apells un Zeiksīds — ievērojami grieķu gleznotāji IV gs.pmē.
161. Ar manu vārdu. Šķiet, ka te Erasms norādījis uz kādu Moru, despējams, Tomasu Moru.
162. Mikils — persona Lukiāna dialogā «Gailis».
163. Horācijs, Vēstules, I, 15, 18,-19.
164. Apolona trijkājis — Apolona orākuls.
165. Saturna dēls — Jupīters.
166. Fēbs — Apolons.
167. Neptūns — seno romiešu jūras dievs.
168. Dažādu ļaunumu dievi.
169. Te Erasms, acīm redzot, par paraugu ņēmis Lukiāna zobga­līgo dialogu «Ikaromenips».
170. Senajiem grieķiem bija izteiciens «raud kā pie savas pamātes kapa», lai apzīmētu tos, kuri liekuļo bēdas, kad īstenībā viņiem prieks.
171. Pitagora mācekļi — sengrieķu filozofa Pitagora (VI gs.pmē.) sekotāji, kas bija apvienojušies īpašā vienlīdzības brālībā.
172. Menips — Lukiāna dialoga «Ikaromenips» varonis, aizlidojis uz Mēnesi, no tā noskatās uz cilvēku dzīvi.
173. «Zelta zars», ko Sibillas vadībā atrada Vergīlija «Eneīdas» varonis Enejs, lai nokļūtu pazemē. Te Erasms par «zelta zaru» dēvējis gudrību.
174. «Grieķu epigramma» — te autors norādījis uz «Iliādas» 1.dziedājuma pirmajām piecām vārsmām, kur Homērs apdzied Ahilleja dusmas un to drausmīgās sekas.
175. Plosās gluži kā pazīstamais Kūmu ēzelis. — Te domāta Kū­mās (pilsēta Kampānijā) stāstītā Ēzopa fabula par ēzeli, kurš, tēr­pies lauvas ādā, baidījis ļaudis, taču garo ausu dēļ pazīts, nopērts un atdzīts savā mītnē.
176. Falarīds, Dionīsijs — divi nežēlīgi tirāni grieķu senatnē (Sicīlijā).
177. Palaimons — Tibērija laika gramatiķis; Donāts — romiešu IV gs. gramatiķis.
178. Anhīss — Eneja tēvs, Dardanijas valdnieks.
179. Bubsequa, bovinalor, manticulator — mazlietoti latīņu vārdi; tulkojumā «vēršu gans», «kas veikli prot izvairīties», «mugursomas pārmeklētājs».
180. Alds Manūcijs — pazīstamais grāmatu iespiedējs Venēcijā (1449.-1515.g.). Viņš 1485.gadā nodibināja tālu izslavētu tipogrāfiju, kurā tika iespiesti daudzi seno grieķu un romiešu rakstnieku darbi.
181. Te garāmejot skarts dzejnieks Lukīlijs (II gs.pmē.), kurš nav atzinis par saviem kritiķiem Persiju un Lailiju kā pārāk zināt­niski izglītotus, teikdams ar humoru, ka viņš rakstot tikai tarentiešiem un sicīiiešiem, proti, vienkāršajiem ļaudīm.
182. Horācija izteiciens. Šis dzejnieks iesaka manuskriptus ilgi glabāt savās rokās un nesteigties ar publicēšanu.
183. Alkajs — viens no visizcilākajiem grieķu liriķiem, kas dzīvoja ap 7.-6.gs.pmē.
184. Kalimahs — ievērojams grieķu dzejnieks III gs.pmē.
185. Vergīlijs, Eneīda, II, 39.
186. Scīpioni — vairāki romiešu karavadoņi III un II gs.pmē.
187. Sīzifs — teiksmainais Korintas dibinātājs un valdnieks. Par to, ka apmānījis pašus dievus, smagi sodīts — viņam pazemes valstībā nemitīgi jāveļ kalnā smags akmens, kurš atkal un atkal noripo lejā.
188. Dodones varš — Zeva orākulam Dodonē bijusi vieta, ko iežogojušas vara bļodiņas, tā sakārtotas, lai, savstarpēji pieskarda­mās, pārnestu ilgstošu skaņu visā aplī.
189. Stentors — kāds grieķis Trojas karā, kurš varējis kliegt tik skaļi kā 50 vīri kopā.
190. Universālijas — vispārīgie jēdzieni viduslaiku sholastiskajā filozofijā.
191. Vulkāna tīkli — pēc grieķu teikas, uguns un kalēju dievs Hēfaists (Vulkāns) izkalis brīnišķīgu slazdu, lai notvertu savu sievu Afrodīti (Venēru) laulības pārkāpšanā ar kara dievu Arēju (Marsu).
192. Teneda cirvis — izteiciens no parunas, lai apzīmētu ātru rīcību. Teneds, bargais Tenedas salas valdnieks, blakus sūdzētājam licis stāties bendēm, lai tas nepatiesas sūdzības gadījumā sodītu sūdzētāju.
193. Reālisti, nominālisti, tomisti, albertisti, okanisti, skotisti — `viduslaiku sholastiskās filozofijas novirzieni.
194. Transsubstanciācija — kristiešu dievgalda «brīnums», kad ar priestera vārdiem vīns un dievmaize (oblāta) it kā pārvēršas par Kristus asinīm un miesu.
195. Te Erasms runā par kādām mistiskām zīmēm, ko dievs neiz­dzēšami iespiežot sakramenta saņēmējiem.
196. Hrīsips — stoiķu filozofs III gs.pmē., pazīstams ar savu veiklību disputos un ar saviem sofismiem.
197. Hrizostoms, Basīlijs, Hieronīms — baznīcas tēvi IV gs.
198. Pēnelopes audekla aušana — Odiseja uzticīgā sieva Pēnelope, gaidīdama vīra atgriešanos pēc Trojas kara, lai atgaiņātos no uzbā­zīgajiem preciniekiem, izgudroja šādu viltību. Tā apsolīja, ka izrau­dzīsies vienu no tiem par vīru, tiklīdz būs noaudusi Odiseja vecajam tēvam Lāertam līķautu. Bet, ko viņa dienā noauda, to naktī izārdīja. Tādējādi līķauts nebija noaužams.
199. Atlants — titāns, kurš uz saviem pleciem balstījis debesu jumu par sodu, ka sacēlies kopā ar titāniem pret Zevu.
200. Solons. Par viņu vēstīts jau 27.piezīmē.
201. Bakalaurs — viduslaikos Rietumeiropā zemākais zinātniskais grāds.
202. Te izzoboti Oksfordas universitātes teologi. Kāds mūks ap­galvojis, ka divi izteicieni — «Sokrat, tu skrej» un «Sokrāts skrej» — nozīmes ziņā ir vienlīdzīgi, bet Oksfordas universitāte to nosodījusi.
203. «Nosodīto maldu» publikācija viduslaikos tika apzīmogota ar lielo universitātes zīmogu.
204. Antīkā astronomija pazina septiņas planētu sfēras, kurām "Vēl pievienoja astoto — stāvzvaigžņu sfēru un devīto — virzītāju sfēru (lat. primum mobile). Bet teologiem ar tām nepietika. Tie izgudroja vēl desmito sfēru, kurā ierādīja vietu svētlaimīgajiem.
204a. Lai labāk izprastu šo vietu, te jāatstāsta šāda teika. Kad Jupīters sajutis grūtniecību un stipras sāpes savās smadzenēs, viņš ataicinājis dēlu Vulkānu, lai tas ar cirvi pāršķeļ viņam galvu. Līdzko tas bijis izdarīts, no pāršķeltās galvas izlēkusi Pallāda pilnā bruņu tērpā, ar šķēpu rokā un vara ķiveri galvā,
205. Tetragramma — četri jūdu burti, kas apzīmēja dievu Jahvi un nebija lasāmi.
206. Vārds «abraksasieši» radies no gnostiķu noslēpumainā vārda «abraksas», kas savukārt ir saistīts ar II gs. sektanta Basilīda prātojumiem par 365 debesīm. Mistiskais vārds «abraksas» nav nekas cits kā šī vārda burtu grieķiskā skaitļu vērtība, kas veido 365. Attīstot šo tēzi tālāk, gnostiķi sāka uzskatīt šo vārdu par dievības simbolu.
207. Erasms te ņēmis palīgā «Eneīdu» (VI, 417.-422.), kur Enejs tāpat apklusina pazemes nikno suni Cerberu.
208. Locījumi — protams, latīņu valodā un latīņu rakstībā.
209. Niobe — Tantāla meita, Tēbu valdnieka Amfiona sieva, lepna, par savu lielo ģimeni, iedomājusies, ka ir pārāka par dievieti Lēto, kurai bijuši tikai divi bērni — Apolons un Artemīda. Lai atriebtu par mātes apvainošanu, abi divi nogalinājuši ar bultām visus Niobes bērnus. To redzēdama, Niobe sāpēs pārvērtusies par klinti.
210. Horācijs, Satīras, I, 8, 46. Muļķība grib teikt, ka viņai, klausoties šo teologu runās, notikusi bezmaz vai katastrofa vēderā, tāpat kā Horācija aprakstītajam vīģes koka dievam Priapam minē­tajā satīrā, noskatoties uz Kanīdijas un Sagānas (romiešu burves) māžošanos ar nakts upuriem.
211. Korollārijs — viduslaiku loģikā un metodikā tēze, kas izriet no iepriekšējā un tādēļ neprasa nekādu tālāku pierādījumu.
212. «Vēstures spogulis» (Speculum malus) un «Romiešu varoņ­darbi» (Gesta Romanorum) — viduslaikos sacerēti darbi.
213. Himēra — teiksmains ugunsspļāvējs nezvērs, priekšā lauva, vidū kaza un čūska astes daļā.
214. Faiāki — teiksmaina tauta, jautri uzdzīvotāji, kuri viesmīlīgi uzņēmuši Odiseju.
215. Horācija vārsma sākas šādi: «Pēnelopes precinieki, dīk­dieņi ...» (Vēstules, I, 2, 28).
216. Vārds «bīskaps» radies no grieķu vārda «episkopos», kas lat­viešu valoda tulkojams kā «uzraugs».
217. Interdikts, suspensijas, agravācijas — pāvestu cīņas ieroči pret viņu ienaidniekiem. Interdikts — aizliegums kādā apgabalā vai val­stī noturēt dievkalpojumus un vispār ar ticību un baznīcu saistītas ceremonijas (laulības, apbedīšanas u.c.). Suspensija — aizliegums priesterim uz zināmu laiku pildīt savus amata pienākumus. Agravācija (kāpinājums) — baiga ceremonija, ko izmantoja baznīcā pirms izslēgšanas no tās. Atriebības tēlojums — pēc pāvesta norādījuma no baznīcas izslēgtais tika attēlots gleznā, kur bija radītas elles ugunis un velni; šo tēlojumu izlika publiskās vietās ļaudīm par brīdinā­jumu.
218. Pētera mantojums — viduslaikos tā dēvēja dažādus īpašumus, galvenokārt zemes īpašumus, ko pāvesti ar viltu bija piesavinājušies.
219. Tāds bijis Erasma laika pāvests Jūlijs II, kurš, pēc nostāstiem, vairāk redzēts bruņās nekā pāvesta tērpā, vairāk vicinājis šķēpu nekā krustu un nemitīgi karojis, lai paplašinātu tā saucamo «Pētera mantojumu».
220. Satraps — senās Persijas apgabala (satrapijas) neierobežots pārvaldnieks.
220a. Regulārie — garīdznieki, kuri ievēro mūku reglamentu, kaut arī nepieder pie kāda mūku ordeņa.
221. Ramnūsiete — laimes dieviete (romiešiem Fortūna); tā no­saukta sakarā ar kādu Atikas ciemu, kur tai bija templis.
222. Timotejs — Atēnu karavadonis, kuram bija iesauka «Laimī­gais»; gleznotāji tēloja to iesnaudušos, bet viņa priekšā stāvēja Fortūna.
223. «Pūce laižas pie viņa» — atēniešu izteiciens, ar kuru tie norādīja, ka uzvara tuvojas viņiem, jo pūce bija dievietes Atēnas svētais putns un cīņās šī dieviete piešķīra uzvaru.
224. «Tie dzimuši ceturtajā mēneša ceturksnī» — sakāmvārds par tādiem, kuru sūrā grūtā darbošanās nāk par labu citiem, nevis pašiem darītājiem. Ceturtajā mēneša ceturksnī esot dzimis arī Herkulēss (Hērakls).
225. «Jāj Sejāna zirgu» — paruna, ko citējis Auls Gellijs (Atiskās naktis, III, 9) attiecībā uz tādu, kam gaidāms traģisks gals. Sejāns bija imperatora Tibērija labā roka, taču vēlāk krita nežēlastībā un tika nogalināts. Viņa zirgs katram tā vēlākajam īpašniekam sagādāja lielu nelaimi.
226. «Tas ir Tulūzas zelts» — Auls Gellijs jau citētajā vietā vēstī arī to, ka konsuls Cepions licis izlaupīt kādu templi Tulūzā, taču visi, kas pieskārusies nolaupītajam zeltam, miruši visnožēlojamākajā nāvē.
227. Erasma piezīmes — pārējo Erasma darbu vidū vēlākos laikos ļoti liela nozīme ir viņa no antīkās literatūras savāktajiem sakāmvārdiem un komentāriem («Adagia», «Chiliades»).
228. Horācijs, Odas, IV, 12, 27.
229. Horācijs, Odas, IV, 12, 28.
230. Horācijs, Vēstules, II, 2, 126—128.
231. Sorbonna — Parīzes universitāte, tajā laikā ievērojamākais teoloģijas cietoksnis Eiropā.
232. Priaps — dārzu un auglības dievs. Te domāta kāda nerātna epigramma no antīko nerātno epigrammu krājuma «Priapeia», kur Priaps aplam saprot sava kunga lasītos Homēra vārdus.
232a. Te Muļķība ar saviem citātiem zobojas par klausītājiem, jo mācītāja Zālamana grāmatā ir tikai 12 nodaļas.
233. Trīsvalodnieki — grieķu, latīņu un žīdu valodas pratēji.
233a. Te Erasms domājis viduslaiku sholastisko Normandijas teologu Nikolu de Liru (1270.-1340.g.).
233b. Vēlreiz Nikola de Lira.
233c. Šis vārdā neminētais mācītais vīrs nav pareizi pārtulkojis la­tīņu vārdu pelles ("āda"). Senatnē teltis tiešām sedza ar ādām, taču ne jau ar «cutis» (cilvēka āda), bet gan ar pelles (dzīvnieka āda).
234. Tenedas advokāts — tā mēdza dēvēt cilvēku, kurš ar visu tika galā ātri, tā sakot, pārcirta lietu mezglu.
235. Hrīsips un Didims — pirmais bija stoiķu filozofs III gs.pmē., bet otrais — gramatiķis I gs.pmē. Abi sarakstījuši dau­dzus darbus, taču no tiem saglabājušies tikai fragmenti.
236. Origens — baznīcas tēvs III gadsimtā, lielākā autoritāte kristietības pirmsākumu periodā.
237. Draugi ieteikuši Jūlijam Cēzaram sargāties no Antonija un Dolabellas intrigām, bet Cēzars atbildējis: «Nē, no uzdzīvotājiem nav jābaidās; jābaidās no kalsnējiem un bālajiem.» Tā viņš norādījis uz: Brutu un Kasiju, kuri vēlāk tiešām noslepkavoja viņu.
238. Lucifers — tulkojumā «gaismas nesējs», rīta un vakara zvaig­zne. Baznīcas tēvi, balstoties uz svētajiem rakstiem, Luciferu dēvēja par tumsības valdnieku, sātanu, kas nogrūsts no debesīm.
239. «Skaitļu grāmata» — Mozus 4.grāmata.
240. «Apustuļu darbu» 26.nodaļas 24.pantā teikts, ka romiešu prokurators Fēsts, noklaušinādams Pāvilu, izsaucies: «Pāvil, tu esi traks! Lielā rakstu zināšana tevi padara traku.»
241. Platons, Faidons.
242. Sv.Bernards, pēc nostāsta, kādreiz tik dziļi nogremdējies svētajos rakstos, ka, sajūtot slāpes, paķēris blakus stāvošo krūzi un nodzēries, nemanīdams, ka tā pildīta ar eļļu.
243. Pravieša Jsajas vārdi, ko citējis apustulis Pāvils pirmajā vēstulē korintiešiem, 2.nodaļā, 9.pantā.