Bruņas
Cilvēku, kaujas tehnikas un ieroču aizsarglīdzeklis.
Aizsargtērpos, bruņutransportieros, vieglajos tankos, lidmašīnās, bruņukuteros lieto līdz 30 mm biezas bruņas, kas aizsargā pret lodēm un šķembām. Vidējos un smagajos tankos, pašgājējartilērijas iekārtās, kuģos, aizsardzības būvēs bruņas aizsargā pret šāviņiem un kodolsprādziena postošajiem faktoriem: to biezums sasniedz 30-400 mm.
Vēsture. Sākotnēji bruņas izmantoja ķermeņa vai tā daļu aizsargāšanai pret aukstajiem ieročiem.
Jau Senajā Grieķijā, Senajā Romā un Tuvajos Austrumos lietoja koka, ādas un daļēji arī metāla vairogus, bruņutērpus un to sastāvdaļas.
Imperatora Oktaviāna laikā romiešu armijā ieviesa plākšņu bruņas, kas aizsargāja bruņukreklus. Toreiz tā bija pati progresīvākā tāda veida tehnoloģija.
Rietumeiropā agrajos viduslaikos lietoja ādas bruņas.
XI gs. sāka izplatīties bruņas, ko darināja no metāla riņķīšiem (bruņu audums) vai plātnītēm (zvīņu un panta bruņas).
No XV gs. bruņucepure ar sejsargu, bruņukrekls, kakla, plecu, krūšu u.c. kaltās bruņas veidoja vienlaidu metāla bruņutērpu. Līdz ar šaujamieroču rašanos un pilnveidošanos XVIII gs. 1.pusē šīs bruņas zaudēja nozīmi.
Anglijā XX gs. sākumā uzbūvēja pirmos bruņu automobīļus, tos lietoja angļu-būru karā (1899.-1902.g.).
I Pasaules karā armijās izplatījās tērauda bruņucepures; ložmetēju, lielgabalu un tanku aizsardzībai lietoja bruņuplātnes.
1918.gadā Anglijā tika izgatavoti pirmie bruņutransportieri.
Bruņucepures. Aizsargbruņojuma veids cilvēka galvas aizsargāšanai kaujā. Koka un tāss bruņucepures tika lietotas pirmatnējās kopienas laikā.
Senākās vara un zelta bruņucepures uzietas Ūras ķēniņu kapenēs (III g.tk.pmē.).
Pilnveidotas bruņucepures izveidoja Asīrijā.
Senajā Romā lietoja dzelzs bruņucepures.
Rietumeiropā agrajos viduslaikos lietoja pussfēriskas bruņucepures.
X gs. tika ieviestas koniskas bruņucepures, piemēram, tāda uzieta Gņozdovas kapulaukā pie Smoļenskas.
XIII gs. Rietumeiropā tika ieviests sejsargs.
XIV-XVI gs. lietoja sfēriskas bruņucepures ar nagu, apmali un sejsargu, kas aizsargāja arī kaklu un seju.
X-XVII gs. Senajā Krievzemē lietoja galvenokārt sfēriski koniskās, izrotātās bruņucepures, piemēram, Jaraoslava Vsevoloda dēla bruņucepure.
Kopš 1914.gada lieto tērauda bruņucepures.
Aleksandra Ņevska bruņucepure. Tā iekļauta oficiālajā XIX gs. radītajā Krievijas impērijas vapenī. Tajā bija iekalts Korāna 61.sūras 13.ajats: "Iepriecini pareizticīgos ar Allaha palīdzības un drīzas uzvaras solījumiem."
Bruņukrekli. No savērtiem dzelzs vai tērauda riņķīšiem vai plātnītēm darinātu bruņu galvenā daļa.
I g.tk.pmē. bruņukreklus sāka lietot Asīrijā, vēlāk Persijā, Vidusjūras un Melnās jūras baseinā - romieši, sarmāti.
Krusta karu laikā bruņukrekli izplatījās Rietumeiropā.
Senajā Krievzemē bruņukrekli atrasti Gņozdovas kapulaukā un Čornajamogilas kurgānā.
Bruņukreklus darināja īpaši meistari.
Kopš XVII gs. beigām tos vairs nelietoja.
Bruņas Latvijā. Latvijā no V gs. plašāk pazīstams bijis vairogs, no XII gs. - bruņukrekls, no XIII gs. - bruņucepure un bruņutērps. Latvijas pilskalnos, mūra pilīs - Tērvetē, Koknesē, Salaspilī, Turaidā u.c. uzietasd XIII-XVII gs. bruņu daļas.
Latvijā bruņucepures uzietas Durbes Dīru un Piltenes Pasilciema kapulaukos (XII-XIII gs.).
Latvijā bruņukreklu fragmenti uzieti arheoloģiskajos izrakumos Oglenieku kapulaukā (XII gs., Jēkabpils novads), Mežotnes un Tērvetes pilskalnos u.c. Buņukreklus lietoja vietējie karavīri un vācu bruņinieki.
Bruņas izgatavo no tērauda, izturīgiem vieglajiem sakausējumiem (galvenokārt alumīnija), stiklplasta. Efektīvas vairākslāņu bruņas iegūst, izgatavojot katru slāni no cita materiāla - tērauda, vieglajiem sakausējumiem, plastmasas, stiklšķiedras u.c.
