Aliens

Konstantīns I Lielais (306.–337.g.)

Konstantīns I Lielais Flāvijs Valērijs.
Romas imperators no 306. līdz 337.gadam, kristietības kā valsts reliģijas ieviesējs.

Radniecība. Tēvs - Konstancijs Hlors Flāvijs Valērijs.
Māte – Helēna, kas bija liela jaunās reliģijas - kristietības interesente, kamdēļ tika iecelta svēto kārtā. Konstantīns bija ārlaulības dēls.
Māsa. Tās vīru Konstantīnu pavēlēja nogalināt.
Sieva - Fausta. To (pēc viņa pavēles?) nožņaudza pirtī.
Dēli - 3 gabali un vēl viens. Imperatoram bija dēls - Kresps Jūlijs, kuru pēc tēva pavēles nogalināja (nodūra) 326.gadā, jo tēvs turēja viņu aizdomās par tīkošanu uz troni.

Dzīvesgājums. Romas imperators no 306.–337.gadam.

Bērnība un jaunība. Dzimis ap 274.gadu.
Nākamais imperators auga Gallijā, kur viņa tēvs Konstancijs Hlors Flāvijs Valērijs atklāti atbalstīja Saules kultu.

Kāpšana tronī. Pēc Diokletiāna atkāpšanās no varas Rietumu provinces atzina Konstantīna tiesības uz imperatora titulu, ko atzina arī Galērijs, kas kļuva par Augustu Austrumos. Karaspēka britu leģioni pasludināja viņu par Augustu Britānijas Eburakumā (tagadējā Jorka) 306.gada 25.jūlijā. Valdīja Gallijā, sekmīgi karoja ar ģermāņiem.
Tādējādi viņš mantoja troni 306.gadā.

Roma pilsoņu kara cīņās. Pēc cēzara Galerija nāves 311.gadā sākās 4 augustu cīņa par varu, pilsoņu kara plosītā Romas impērija sadalījās - Licīnijs, Maksencijs, Maksimiāns Daija un Konstantīns I cīnījās par varu.

Uzvara pār Maksenciju. Varas pārņemšanai savienībā ar Licīniju Konstantīns I veica zibenskaragājienu pret Maksenciju (Marks Valērijs Aurēlijs), pārgāja pāri Alpiem un, sagrābis Turīnu, Milānu un Veronu Vidusitālijā, nonāca Romas pievārtē.
312.gada 27.(28.?)oktobrī no tika kauja pie Mulvijas tilta tai vietā, kur Tibru šķērso Flamīnija ceļš (Mulvija tilts), vietā ar nosaukumu Sarkanās klintis (Saxa Rubra) viņš sakāva un piespieda bēgt Maksimiliāna dēla Maksencija komandēto karaspēku. Pats Maksentijs krita kaujas laukā (bēgot) un viņa līķi aiznesa Tibras upe. 
Pēc uzvaras imperators Konstantīns I Lielais svinīgi ienāca Romā pa Mulvijas tiltu.
Saskaņā ar kristiešu leģendu, ko atstāstījis Cēzarijas Eisēbijs, pirms kaujas pret Maksenciju imperators Konstantīns I debsīs redzējis krustu un balss no debesīm teikusi "Ar šo uzvarēsi" (In hoc signo vinces). Tādejādi šai kaujai bijusi būtiska nozīme viņa lēmumā padarīt kristietību par Romas valsts reliģiju.

Uzvara pār Maksimiānu Daiju. Savienību ar Licīniju nostiprināja tikšanās laikā Mediolānā (Milānā). Konstantīns I izdeva pie viņa savu māsu Konstanci. 
313.gadā tika sakauts un nonāvēts Maksimiāns Daija, tādejādi Konstantīns I un Licīnijs palika vienīgie valdošie impērijā.

Uzvara pār Licīniju. Miers starp Konstantīnu I un Licīniju nebija stiprs. 314.gada sadursme beidzās bez rezultātiem. 
323.gadā pie Adrianopoles (tagad Edirne Turcijā) sakāva Austrumromas valdnieku un znotu Licīniju, kas padevās un 325.gadā viņu nožņaudza. 
Cīņā par varas saglabāšanu izrādīja lielu nežēlību: bez sava znota Licīnija Valērija Liciniāna 324.gadā, lika nožņaugt arī sievastēvu Maksimiliānu un pēc viņa pavēles nezināmu iemeslu dēļ kareivji 326.gadā Pulā nogalināja viņa dēlu Krespu Jūliju (laikam jau uzskatīja, ka dēls grib atņemt viņam troni) un tā līgavu Faustu - to Konstantīns iegrūda verdošā ūdenī.

Konstantinopoles pacelšana. Viens no viņa slavenākajiem darbiem ir Konstantinpoles ("Konstantīna pilsēta") nodibināšana Bosfora šaurumā Mazāzijā 326.gadā. Vārds "nodibināšana" gan būtu pārspīlējums, jo īstenībā Konstantinopoles vārdu piešķīra jau esošai senai grieķu pilsētai Bizantijai. Impērijas galvaspilsētu 330.gadā pārnesa no Romas uz Konstantinopoli, kurā uzstādīja milzīgu valdnieka statuju Saules dieva Apolona veidolā kolonnas galā. Romas iedzīvotājos tas izsauca lielu sašutumu, kas vainagojās ar Milvijas tilta uzvaras statujas nogāšanu 326.gadā. Sašutums sasniedza kulmināciju, kad tapa zināms, ka imperators neieradīsies Jupitera svētnīcā Kapitolija pakalnā, lai upurētu sakarā ar savas valdīšanas 20.gadadienu.

Kara laikā ar frankiem pret gūstekņiem izturējās ļoti nežēlīgi: lika tos saplosīt zvēriem, ko tā armija vadāja sev līdzi. 
Dzīves nogalē mēģinājis  atjaunot spēkus ar jaundzimušo siltu asiņu vannām.
Konstantīna I laikā iedibinātās valsts un baznīcas attiecības tiek apzīmētas ar XIX gs. vēsturē ieviesto terminu cezaropapisms.

Konstantīns I un Nīkejas I koncils (325.g. jūnijs). Imperators Konstantīns I, pēc Cēzarejas Eisēbija (viņā ķēniņš ieklausījās) padoma, vērsās ar vēstuli pie bīskapiem Aleksandra un Ārija, kurā abus aicināja uz izlīgumu.
Lai novērstu Baznīcas galīgu sašķelšanos, imperators Konstantīns 325.gadā Nīkejā (tagadējās Turcijas teritorijā) sasauca visu kristiešu draudžu bīskapu sanāksmi jeb koncilu, kurā, pats nebūdams kristietis, centās strīdīgās puses samierināt, tajā pašā laikā atbalstot Atanāsiju un viņa piekritējus.

Imperatora nāve. Nomira 337.gada 22.maijā netālu no Nikomēdijas, gatavojoties karagājienam pret Persijas ķēniņu Saporu II. Jau uz nāves gultas pieņēma kristietību. Viņu kristīja ariāņu bīskaps Nikomēdijas Eisēbijs, lai gan iepriekš Konstantīns I bija ariānismu apkarojis.

Likumdošana. Konstantīns atcēla verdzību, bet pavēlēja zādzībās pieķertiem vergiem liet mutē kausētu svinu. Vēl viņs atļāva vecākiem grūtos laikos pārdot savus bērnus.
Dikti nemīlēja alķīmiju, tādēļ pavēlēja visus rokrakstus savākt un sadedzināt.

Reliģiskā darbība. Pašam Konstantīnam I jau no bērnības tuvāks bija senpersiešu Saules dieva Mitras kults. Tādēļ viņu vēl ilgi pat kristīgajos laikos attēloja uz monētām kā "neuzvaramo Sauli." Konstantinopolē tādēļ kolonnas galā viņš statujš tika tēlots kā Saules dievs.
Konstantīna I Lielā nopelni kristietības saglabāšanā ir nepārvērtējami. Nebūtu bijis viņa, kristietību būtu piebeidzis Diokletiāns ar savām represijām. Saskaņā ar kristiešu leģendu, ko atstāstījis Cēzarijas Eisēbijs savā "Bazīcas vēsturē," pirms kaujas pie Mulvijas tilta pret sāncensi par varu Maksenciju imperators Konstantīns I sapnī redzējis Jēzu Kristu, kas pavēlējis tam uz savas armijas vairogiem un karogiem uzšņāpt grieķu burtus XP - Kristus monogrammu. Nākamajā dienā (karagājienā ceļā uz Romu?) imperators debesīs (uz Saules?) ieraudzījis krustu un izdzirdējis balsi sakām: "Ar šo uzvarēsi" (In hoc signo vinces). Tādejādi, ja leģenda saka taisnību, iespējams, šai kaujai bijusi būtiska nozīme viņa lēmumā padarīt kristietību par Romas valsts reliģiju.
Tā vai citādi, bet pāris gadu laikā pēc kaujas pie Mulvijas tilta, Konstantīns I pieņēma vairākus lēmumus, kas bija labvēlīgi kristiešiem.
313.gadā kopā ar znotu Licīniju (pēc viņa pavēles to 324.gadā vēlāk novāca) Mediolānā (tagadējā Milāna) vienojās par kopējas reliģiskas sistēmas izveidošanu valstī. Šīs apspriedes rezultātā izdeva t.s. Milānas ediktu, kas impērijā izsludināja ticības brīvību - tostarp arī pielīdzināja tiesībās kristiešus visiem citiem. Tas atļāva kristiešiem atklāti pulcēties un celt dievnamus.
Tai pat 313.gadā ar īpašu ediktu imperators atbrīvoja kristīgo baznīcu no nodokļiem un klaušām. 
Vēl vēlāk, bet tai pat 313.gadā Konstantīns I sasauca Romā sapulci. Tajā viņš padzina donātistu bīskapus un konfiscēja viņu īpašumus.
319.gadā tika pieņemts likums, kas apstiprināja 313.gada ediktu.
321.gadā tika pieņemts nolikums, saskaņā ar kuru kristīgā Baznīca ieguva tādu juridisku statusu, līdz ar to tiesības iegūt un valdīt īpašumus (to skaitā arī vergus), būvēt sakrālās celtnes (baznīcas jeb dievnamus), ierīkot kapsētas un tamlīdzīgi. Sākās baznīcu celtniecība impērijas zemēs. To atbalstīja pats Konstantīns personīgi, likdams lielākajās impērijas pilsētās uzcelt greznus dievnamus – bazilikas, un viņa piemēram sekoja arī daudzi augstākie valsts ierēdņi. Bieži vien tika nojauktas pagātnu svētnīcas.
Romas bīzkapam imperators uzdāvināja Laterāna pili Romā, ar to uzsvērdams Baznīcas augstākās amatpersonas nozīmīgumu valsts dzīvē. Ar īpašu ediktu no visām civilajām saistībām pret valsti tika atbrīvoti Baznīcas kalpotāji (klērs), bet bīskapiem tika piešķirtas zināmas tiesu varas funkcijas. Šādi pasākumi ievērojami cēla imperatora autoritāti plašās sabiedrības masās, tajā pašā laikā palielinot arī Baznīcas prestižu, varu un bagātību. Senāko vienkāršo dievkalpojumu, kurus kristietības pirmsākumos varēja vadīt jebkurš draudzes loceklis, vietā izveidojās bagātas, greznas ceremonijas, mistiski rituāli. Dievkalpojumus vadīt bija atļauts tikai klēram, līdz ar to izzuda agrākā draudzes locekļu vienlīdzība, jo lajiem atlika vairs tikai bezierunu paklausība saviem garīgajiem vadītājiem.
324.gadā kristietība tika izsludināta par Romas valsts reliģiju.
Konstantīns I sauca kristietību par "pašu likumam paklausīgāko un svētāko reliģiju," augstāko varu uzlūkojot kā Jēzus Kristus varu. Kopā ar saviem padomniekiem uzskatīja, ka tikai kristietība varētu piešķirt sadrumstalotajai Romas impērijai skaidru mērķi un striktu organizāciju, kas spētu saliedēt dažādos sabiedrības slāņus.

Konstantīns I Nīkejas I koncilā. Tāpat viņš 325.gadā organizēja Nikejā Pirmo kristīgo garīdzieku sapulci, kurā piedalījās arī pats personiski, tiesa gan - vēl nekristīts. Tajā pieņēma pirmo kristiešu ticības simbolu. Ar visu savu autoritāti panāca, ka viņa izteiktā griba kļūst par baznīcas likumu. Lika nosodīt ariāņu mācību. Kristīgajā mācībā imperators neorientējās, sanāksme bija tīra politika. Pēc šīs sanāksmes lēnām iegājās, ka Kristus ir Dievs jeb Dieva dēls, jo līdz tam tas tā nebija.
IV gadsimtā visasākie strīdi izvērsās starp Aleksandrijas (Ēģiptē) draudzes priesteri Āriju un bīskapu Atanāsiju. Šī strīda, kas izvērsās par pirmo plašāko šizmu Baznīcas vēsturē, pamatā bija domstarpības par Jēzus dievišķo būtību: Ārijs un viņa piekritēji nostājās pret šajā laikā izplatītāko dogmu par trīsvienību, norādot, ka Jēzu nevar uzskatīt par identisku Dievam, bet tikai par vispilnīgāko Radītāja veidojumu, caur kuru izpaužas Dieva griba. Šāds uzskats plašākiem kristiešu slāņiem bija saprotamāks, nekā savā būtībā absurdā, loģiski neizskaidrojamā trīsvienības ideja, kuru aizstāvēja Atanāsijs. Lai novērstu Baznīcas galīgu sašķelšanos, imperators Konstantīns 325.gadā Nīkejā (tagadējās Turcijas teritorijā) sasauca visu kristiešu draudžu bīskapu sanāksmi jeb koncilu (), kurā, pats nebūdams kristietis, centās strīdīgās puses samierināt, tajā pašā laikā atbalstot Atanāsiju un viņa piekritējus. Samierināšanās tomēr nenotika, kaut arī bīskapu vairākums, valdnieka ietekmēts, atbalstīja Atanāsiju. Ārija mācību pasludināja par ķecerību, viņu pašu un vēl divus bīskapus nolādēja (rituāls, ar kuru cilvēks tiek izslēgts no sabiedrības, reliģiskas organizācijas un tamlīdzīgi) un izsūtīja trimdā.

Neskatoties uz to, ariānisms turpināja izplatīties, galvenokārt Romas impērijas austrumdaļā. Ar laiku imperators Konstantīns pats arī sāka pievērsties Ārija mācībai un to atbalstīt (īsi pirms nāves Konstantīns pieņēma kristietību un viņu kristīja ariāņu bīskaps). Baznīcas vēsturē Nīkejas koncils ievērojams arī ar to, ka tajā tika formulēts ticības apliecinājums, kuru katoļticīgie savos dievkalpojumos lieto vēl mūsdienās, norādot Dieva Tēva un Dieva Dēla identitāti.

Konstantīns I un Pētera katedrāle. Konstantīna I valdīšanas laikā sāka būvēt Veco Sv.Pētera baziliku. Toreiz šī vieta tika saukta par Nērona dārziem. Pēc Konstantīna I pavēles uzcelto pirmo katedrāli nosauca Pētera vārdā - Sv.Pētera bazilika, un to 326.gada 18.novembrī iesvētīja pāvests Silvestrs I. Ap to laiku Vatikāns jau sāka palikt par nozīmīgu svētceļojumu mērķi, kur godināt apustuļa Pētera piemiņu. Kad dievnams bija pabeigts, uz pakalna uzcēla vēl arī citas celtnes.

Konstantīns I un Tā Kunga kapa baznīca. 325.gada Nīkejas koncilā Jeruzālemes patriarhs Makarijs saņēma no imperatora Konstantīna I Lielā atļauju attiecīgajā vietā Jeruzālemē iznīcināt visas pagānu svētnīcas, lai varētu sameklēt Glābēja kapeni.
Sākās darbi. Zem vienas no pagānu svētnīcām Makarija strādnieki uzgāja senu žīdu kapsētu - tā bija virkne klintī izcirstu apglabāšanas dobumu, kuru ieejas slēdza akmens plāksnes. Pilnīgi nav zināms, pēc kādiem kritērijiem vadījās meklētāji, taču viens no kapiem ar apaļu slēdzējplāksni (tādu te bija 4) tika noteikts kā īstais. Imperators Konstantīns I savā vēstulē Makarijam novērtēja atradumu kā "lielu brīnumu" un vēlēja te uzcelt baznīcu.
326.gadā imperatora dullā māte Helēna Jeruzālemē noteica Kristus kapa vietu. 330.gadā pec viņa pavēles šai vietā uzcēla svēto zvanu torni un 335.gadā pirmo Tā Kunga Kapa baznīcu.
Baznīca tika iesvētīta 335.gada 13.septembrī paša imperatora Konstantīna I un dažādu zemju garīdznieku klātbūtnē. Par godu šim notikumam pareizticīgā baznīca šai diena ik gadus atzīmē Baznīcas atjaunošanas svētkus (krieviski - праздник Обновления Храма).
Pats kristības pieņēma tikai guļot jau uz nāves gultas 337.gadā no bīskapa - ariāņa. Viņa laikā Saules identificēšana ar Kristu kļūst par teoloģijas šedevru. Par nopelniem kristietībā viņš armēņu, krievu un grieķu bazīcās iecelts svēto kārtā.
Saskaņā ar leģendām par Svēto šķēpu (Vīnes variantu), bijis viens no tā īpašniekiem. 

Avoti.
„Konstantīna dzīve.” Autors - Cēzarejas Eisēbijs. Tajā sniegta imperatora Kontantīna I Lielā dzīve.

Vēstule etiopu ķēniņam Ezanam. Tāda ir zināma un adresēta Ezanam un tā brāļiem 356.gadā. Vēstulē ir uzruna "Mani dārgie draugi..." un tajā brīdināts uzmanīties no Atanāsija (Aleksandrijas patriarhs tolaik). Kaut kas ar to vēstuli tomēr nav riktīgi, jo Konstantīns I miris jau 337.gadā. 

Konstantīns kā svētais. Baznīca to pievienoja svēto pulkam.

Aplūkojamie objekti.
Konstantīna kolonna Stambulā. Uzslieta 330.gadā par godu Konstantinopoles dibināšanai.

Saites.
Senās Romas ķēniņi (~753.g.pmē.-476.g.mē.).
Konstantinopole.