Milānas edikts (313.g.)
- Detaļas
- Publicēts 24 Oktobris 2020
- Autors Redaktors
Konstantīns I Lielais 313.gadā izdotais rīkojums par valsts reliģijas tiesību piešķiršanu kristietībai.
/shutterstock-164565557.jpg "Milānas edikta 1700 gadu jubilejai veltīta Vatikāna pastmarka")
Vēsture. Pāris gadu laikā pēc kaujas pie Mulvijas tilta, Konstantīns I pieņēma vairākus lēmumus, kas bija labvēlīgi kristiešiem.
313.gadā kopā ar znotu Licīniju, kuru pēc viņa pavēles 324.gadā vēlāk novāca, Mediolānā (tagadējā Milāna) vienojās par kopējas reliģiskas sistēmas izveidošanu valstī. Šīs apspriedes rezultātā izdeva t.s. Milānas ediktu, kas pielīdzināja tiesībās kristiešus visiem citiem. Tas atļāva kristiešiem atklāti pulcēties un celt dievnamus.
Kristīgā Baznīca ieguva juridisku statusu, līdz ar to tiesības iegūt un valdīt īpašumus (to skaitā arī vergus), būvēt sakrālās celtnes (baznīcas jeb dievnamus), ierīkot kapsētas un tamlīdzīgi. Pats Konstantīns personīgi atbalstīja baznīcu būvi, likdams lielākajās impērijas pilsētās uzcelt greznus dievnamus – bazilikas, un viņa piemēram sekoja arī daudzi augstākie valsts ierēdņi. Pāvestam imperators uzdāvināja Laterāna pili Romā, ar to uzsvērdams Baznīcas augstākās amatpersonas nozīmīgumu valsts dzīvē. Ar īpašu ediktu no visām civilajām saistībām pret valsti tika atbrīvoti Baznīcas kalpotāji (klērs), bet bīskapiem tika piešķirtas zināmas tiesu varas funkcijas. Šādi pasākumi ievērojami cēla imperatora autoritāti plašās sabiedrības masās, tajā pašā laikā palielinot arī Baznīcas prestižu, varu un bagātību. Senāko vienkāršo dievkalpojumu, kurus kristietības pirmsākumos varēja vadīt jebkurš draudzes loceklis, vietā izveidojās bagātas, greznas ceremonijas, mistiski rituāli. Dievkalpojumus vadīt bija atļauts tikai klēram, līdz ar to izzuda agrākā draudzes locekļu vienlīdzība, jo lajiem atlika vairs tikai bezierunu paklausība saviem garīgajiem vadītājiem.
Konstantīns I sauca kristietību par "pašu likumam paklausīgāko un svētāko reliģiju," augstāko varu uzlūkojot kā Jēzus Kristus varu. Kopā ar saviem padomniekiem uzskatīja, ka tikai kristietība varētu piešķirt sadrumstalotajai Romas impērijai skaidru mērķi un striktu organizāciju, kas spētu saliedēt dažādos sabiedrības slāņus.
