Gūti jauni pierādījumi hipotēzei, ka maiju civilizāciju iznīcināja sausums
- Detaļas
- Publicēts 27 Augusts 2018
- Autors Laika Ceļotājs
Viens no lielākajiem seno maiju civilizācijas noslēpumiem ir tās bojāejas cēlonis klasiskā perioda beigās pirms 1200 gadiem. Šķiet, ka zinātniekiem no Kembridžas un Floridas universitātēm tagad izdevies, ja ne atrisināt, tad vismaz pietuvoties šā mīklas atminējumam. Jaunajā pētījumā, izmantojot jaunu ģeoķīmisku metodi, pētnieki ir izmērījuši nokrišņu daudzumu un relatīvā mitruma līmeni ekstrēma sausuma laikā, kas, noslēdzoties Centrālamerikas vēstures klasiskajam periodam, piemeklēja maiju zemi. Pētījuma rezultāti publicēti žurnālā Science.
Klasiskā perioda maiju civilizācija
Maiju civilizācijas vēsturi vēsturnieki iedala trīs galvenajos periodos:
- preklasiskais (2000.g.pmē.–250.g.);
- klasiskais (250.–900.g.);
- postklasiskais (900.–1520.g.).
Klasiskajā periodā maiju civilizācija sasniedza augstāko punktu savā attīstībā. Maijiem bija izcili sasniegumi zinātnēs – matemātikā un astronomijā. Maiju radītais kalendārs bija precīzāks par tā laika eiropiešu lietoto laika skaitīšanas sistēmu. Maiju astronomi bija aprēķinājuši, ka Zemes gadā ir 365,242,129 dienas. Salīdzinot ar Jūlija un Gregora kalendāriem, tieši maiju kalendārs ir tuvāks mūsdienu astronomu aprēķinātajam gada garumam, kas ir 365,242198 dienas.
Tāpat maiju astronomi bija aprēķinājuši, ka Mēness ap Zemi apriņķo 29 dienas un 12 stundas, kļūdoties tikai par minūtēm.
Maiju matemātiķi jau pirms eiropiešiem pazina un izmantoja nulli.
To visu mēs zinām, pateicoties maiju atstājām rakstiskajām liecībām un bareljefiem uz tempļu sienām un stēlām. XX gadsimtā zinātnieki veica lielu darbu, lai atšifrētu maiju rakstību.
Maiji ik pēc divdesmit gadiem uzstādīja stēlu, uz kuras ar hieroglifiem apzīmēja datumu, kas iezīmēja jauno 20 gadu ēras sākumu. Šīs stēlas palīdz noteikt maiju pilsētu vecumu.
Šajā laikā uzplauka maiju pilsētvalstis, kuras savienoja tirdzniecības ceļi. Ietekmīgākas bija divas konkurējošas maiju pilsētas – Tikala un Kalakmūla.
Tikala
Tikala bija liela un turīga pilsēta, kurā dzīvoja 80 000 cilvēku. Tai bija laba apūdeņošanas sistēma un simtiem ceļu to savienoja ar pakļautajiem ciemiem. Pilsētas centrā slējās desmitiem piramīdu, simtiem tempļu un altāru.
Tikala kļuva bagāta, pateicoties tirdzniecībai. Visi galvenie maiju tirdzniecības ceļi gāja cauri apvidum, kur atradās Tikala. Iegūtas bagātības Tikalas valdnieki izmantoja tempļu un piramīdu celtniecībā.
Līdz pat VI gadsimta vidum Tikala bija diezgan sekmīga karos, taču 562.gadā tā piedzīvoja smagu un apkaunojošu sakāvi pret Kalakmūlas un Karakolas pilsētu savienību. Turpmāk Tikalā valdīja uzvarētāju ieceltas marionetes un tās iedzīvotājiem bija aizliegts veikt reliģiskos rituālus un upurēšanu. Šajā laikā Tikalā netika uzcelta neviena liela celtne.
VII gadsimta beigās par Tikalas valdnieku kļuva Hasavs Čans Kavils I, kurš apņēmās padarīt Tikalu atkal varenu, kā tas bija sendienās.
Viņš atsāka celtniecības darbus pilsētā, vispirms uzceļot altāri un apbedīšanas templi Ziemeļu akropolē. Tāpat viņš, sākot ar 692.gadu, lika stēlās iecirst jaunus uzrakstus. Valdnieks pārtrauca maksāt meslus kaimiņu pilsētvalstīm. Un drīz Hasavs Čans Kavils I uzbruka apvidus lielākajai pilsētai Kalakmūlai. 695.gadā Tikala svinēja uzvaru, tās ienaidnieki bija sakauti. Tikalas valdnieks pēc tam varēja netraucēti pievērsties grandioziem būvprojektiem. Pilsēta piedzīvoja jaunu uzplaukumu.
Klasiskas maiju civilizācijas bojāejas mīkla
Ap 900.gadu maiju civilizācija noslēpumaini un ātri pārstāja eksistēt, lielas pilsētas ar iespaidīgām piramīdām un tempļiem, tostarp Tikala, tika pamestas un beidza eksistēt valdnieku dinastijas. Kas bija noticis? – tāds jautājums ilgu laiku nodarbināja maiju vēstures pētniekus.
Pēdējais zināmais maiju teksts, kas Tikalā iegravēts uz kādas akmens stēlas, datējams ar 869.gadu. Jau tad pilsēta sāka izdzist.
Zinātnieki izvirzīja dažādas teorijas, lai izskaidrotu to, kāpēc Tikala un citas maiju pilsētas dažu gadu laikā tika pamestas. Starp piedāvātajām teorijām bija iebrukums, karš, vides degradācija un tirdzniecības ceļu sabrukums. Un, protams, vēl tika minētas slimību epidēmijas un bads.
Maiju civilizācijas bojāeju izraisīja klimata izmaiņas
XX gadsimta 90.gados pētnieki, analizējot klimata datus klasiskas maiju civilizācijas beigu periodā, atklāja, ka tie liecina par ļoti spēcīgu un ilgstošu sausumu.
Kembridžas Godvina laboratorijas (Godwin Laboratory) direktors un aplūkojamā, jaunā pētījuma vecākais autors, profesors Deivids Hodels (David Hodell) bija tas, kurš 1995. gadā publicētā pētījumā aprakstīja pirmās zināmās materiālās liecības par korelāciju starp sausumu pie Čičankanabas ezera un klasiskās maiju civilizācijas bojāeju.
Zinātnieki ir izmērījuši, cik stiprs bija lielais sausums
Jaunākajā pētījumā Hodels, kopā ar kolēģiem, izmantojot jaunu metodi, izpētīja Jukatānas pussalas ziemeļos, Meksikas teritorijā esošā Čičankanabas ezera ģipša slāņos atrodamo fosilo ūdeni, un, balstoties uz mērījumiem, izstrādāja jaunu, sarežģītu maiju klasiskā perioda beigu posma hidroloģisko apstākļu modeli.
Lai noteiktu nokrišņu daudzuma un relatīvā mitruma līmeņa izmaiņas klasiskās maiju civilizācijas sabrukuma laikā, pētnieki izanalizēja atšķirīgus ūdens izotopus, kuri bija ieslēgti ģipša kristāliskajā struktūrā.
Rekonstruējot Čičankanabas ezera ūdens vēsturi laika periodā starp 900. un 1000.gadu, zinātnieki izmērīja divus skābekļa un divus ūdeņraža izotopus. Veidojoties ģipsim, ūdens molekulas tika iesprostotas tieši tā kristāliskajā struktūrā, un šis ūdens satur visus tos dažādos izotopus, kas ģipša veidošanās laikā bija senajā ezera ūdenī.
Sausuma laikā no ezeriem iztvaiko vairāk ūdens – vieglie izotopi iztvaiko ātrāk, un ūdens paliek “smagāks.” Tādējādi smago izotopu, piemēram, skābekļa-18 un ūdeņraža-2 (deiterijs), augstā proporcija varētu liecināt par sausuma apstākļiem. Kartējot atšķirīgos izotopus, kurus satur katrs Čičankanabas ezera ģipšakmens slānis, pētnieki izveidoja modeli, kas parāda, ka klasiskās maiju civilizācijas pastāvēšanas beigu periodā izmainījās nokrišņu daudzums un mitruma līmenis.
Balstoties uz šiem mērījumiem, pētījuma autori konstatēja, ka klasiskās maiju civilizācijas bojāejas laikā lietus daudzums samazinājās par 41–54%, bet sausuma pīķa laikā – pat par 70%. Savukārt relatīvais mitruma līmenis salīdzinājumā ar mūsdienām kritās par 2–5%.
Klimata izmaiņu loma klasiskās maiju civilizācijas norietā ir visai strīdīga tēma, it īpaši tāpēc, ka iepriekšējie pētījumi aprobežojās tikai ar tādām klimata rekonstrukcijām, kurās bija mitruma vai sausuma apstākļi, sacīja pētījuma pirmais autors, Kembridžas universitātes students Niks Evans. Mūsu pētījums parāda būtisku progresu, jo tas sniedz statistiski izmērītu nokrišņu daudzumu un mitruma līmeni maiju civilizācijas bojāejas laikā, viņš teica.
Ko zinām par klasiskās maiju civilizācijas sabrukumu?
Civilizācijai, kura bija atkarīga no lauksaimniecības ražām, ilgstošs, pie tam ekstrēmi spēcīgs sausums deva nāvējošu triecienu. Klasiskās maiju civilizācijas beigu fāzē iedzīvotāju skaits bija sasniedzis to kritisko robežu, kuru pārkāpjot, vide vairs nespēja nodrošināt ar izdzīvošanai nepieciešamajiem resursiem tik lielu cilvēku skaitu. Vairāku gadsimtu gaitā ģeniālie maiju inženieri bija izgudrojuši arvien jaunus veidus, kā mainīt vidi sev par labu: ierīkojuši kanālus, lai apūdeņotu laukus; izveidojuši rezervuārus, kur uzglabāt ūdeni sausajām sezonām; purvus, mitrājus pārvērta par auglīgām zemēm un kalnu nogāzēs ierīkoja terases.
Tomēr, neskatoties uz cilvēka nepārspējamo izdomu izgudrot arvien jaunus dabas pakļaušanas līdzekļus, maiju civilizācija palika atkarīga no dabas labvēlības. Un reiz tā beidzās.
Sausumam ieilgstot, kari, kas jau tā bieži notika starp naidīgām pilsētām, kļuva vēl biežāki. Turklāt maiji, izcērtot lielas mežu platības, bija radījuši vidi bez kokiem, kura nespēja ilgi uzturēt ūdeni un barojošas vielas augsnē, kas samazināja lauksaimniecības ražas un pastiprināja sausuma izraisītās sekas.
Pārtikas trūkums un arvien biežākie kari lika cilvēkiem pilsētas pamest. Pētnieki ir aprēķinājuši, ka šajā laikā maiju skaits samazinājās par 90%.
Pētījums liecina, ka sausumam bija svarīga loma klasiskās maiju civilizācijas bojāejas laikā. Tomēr klasiskās maiju civilizācijas izzušanas mīklu nav iespējams saprast, nezinot arheoloģisko kontekstu. Līdz ar to stāsts par maiju pilsētu nosacīti pēkšņo pamešanu ir daudz sarežģītāks. Jācer, ka jauni pētījumi, jauni arheoloģiskie atradumi palīdzēs arheologiem saprast, kas patiesībā notika IX–X gadsimtā, kad Centrālamerikā beidza pastāvēt klasiskās maiju civilizācijas kultūras centri.
Avoti:
popular-archaeology.com
blogs.discovermagazine.com
Cerams, V. K. 1982. Dievi, kapenes un zinātnieki. Rīgā: Zinātne.
Vuds, Maikls. 2009. Pirmo civilizāciju meklējumos. Rīga: Avots.
“Paslēptā maiju pilsēta.” Ilustrētā Vēsture (72), janvāris, 2014, 60.-65. lpp.
© Aliens.lv. Pārpublicēt atļauts tikai ievērojot ŠOS NOTEIKUMUS.