Aliens

Atilla (445.-453.g.)

Atilla.
Huņņu ķēniņš no 445. līdz 453.gadam.

Radniecība. Brālis – Bleds.
Sieva - Honorija, imperatora Valentiniāna III māsa, apprecējās 450.gadā.

Dzīvesgājums. Kopš 434.gada huņņu cilts vadītājs kopā ar brāli Bledu (Rua?) līdz 445.gadam.
Apvienoja gandrīz visas ciltis no Melnās jūras piekrastes un gatavoja karagājienu uz Romas provincēm. 441.gadā Atilla devās karagājienā uz Ilīriju.
Kāpa tronī 445.gadā vienpersonīgi, kad nogalināja brāli un līdzvaldītāju Bledu (Rua?). Nostājās huņņu cilšu savienības priekšgalā.
Viņa rezidence atradās tagadējās Ungārijas teritorijā.
Atillas valdīšanas laikā huņņi ieņēma ļoti plašas teritorijas Austrumromas impērijā. Austreņos līdz pat Kaukāzam, rieteņos – līdz Reinai, ziemeļos līdz dāņu salām, bet dienvidos – līdz pat Donavas labajam krastam ieskaitot. Iekļāva savā lielajā valstī arī daudz Rietumeiropas ciltis.
447.gadā izpostīja Trāķiju, Ilīriju (sagrāva 70 pilsētas un cietokšņus), huņņi nonāca līdz Termopilām un Konstantinopoles apkārtnei. Tika nozīmīgi palielināti mesli, ko Austrumromas impērija maksāja huņņiem.

Gallijas karagājiens (451.g.). 450.gadā apprecēja imperatora Valentiniāna III māsu Honoriju ar solījumu, ka pusi Rietumromas impērijas atdos Atillam kā pūru. Atilla pieprasīja, lai Honoriju nogādātu viņam, taču Valentiniāns III atteica un Atilla sāka gatavoties karam. Atillas kara plānus atbalstīja arī vandāļu karalis Heizeriks, kas grasījās karot ar vestgotiem.
451.gada sākumā Atilla šķērsoja Reinu, viņam pievienojās hepīdi un ostgoti.
451.gadā Atilla iebruka Gallijā un sākumā pilsētas krita viņa rokās viena pēc otras - Strasburga, Meca, Ķelne, Amjēna, Reimsa. Kad huņnu armija tuvojās Aureliānai (Orleānai), pilsētas iedzīvotāji slēdza vārtus, tā piespiežot Atillu pilsētu aplenkt. Tikmēr Ziemeļitālijā romiešu karavadonis Aēcijs sāka vākt karaspēku, lai apturētu Atillas virzīšanos. Aēcijs iegāja dienvidu Gallijā ar visai nelieliem spēkiem, kas pārsvarā sastāvēja no karaspēka palīgvienībām. Viņš lūdza palīdzīvu vestgotu karlim Teodoriham I, taču iesākumā saņēma atteikumu. Tad viņš vērsās pie vietējā magnāta Avitusa, tādejādi tomēr saņemot palīdzību. Sadarbojoties ar Avitusu, Aēcijs spēja pārliecināt Teodoriku I pievienoties šim militārajam pasākumam vestgotus kā arī vairākas citas vietējās ciltis. Aēcija karaspēks virzījās uz ziemeļiem, kur grasījās saķerties cīņā ar Atillas spēkiem pie aplenktās Aureliānas. Vēsts par Aēcija karaspēka tuvošanos nokļuva pie Atillas brīdī, kad viņa karavīri jau pārrāva Aureliānas aizsardzību (sagraujot mūrus?). Atilla gribēja izvairīties no kaujas vai arī no situācijas, kad viņš atrodas ieslēgts pilsētā kā lamatās, tādēļ sāka atkāpties uz ZA labvēlīgas stratēģiskas situācijas meklējumos, lai tur ieņemtu pozīcijas.
Tā Atilla nonāca Katalūnas laukos, kur apstājās un sāka gatavoties kaujai. 451.gada 19.jūnijā, romiešiem tuvojoties, Atillas hepīdu grupa iesaistījās lielā sadursmē ar Aēcija frankiem. Neskatoties uz pareģu pesimistiskajām prognozēm, Atilla pavēlēja kārtoties kaujai nākamajā dienā. Izejot no nocietinātās nometnes, huņņi devās uz krauju, kas stiepās pāri laukiem. Atilla novilcināja laiku, lai sakāves gadījumā viņa ļaudīm krēslā būtu iespēja atkāpties, bet cieta sakāvi kaujā Katalūnas laukos no Rietumromas karaspēka Aēcija vadībā un to sabiedrotajiem rietumgotiem, burgundiešiem u.c. Šī sakāve pārtrauca huņņu tālāku virzīšanos.

Itālijas karagājiens (452.g.). Nākamajā gadā pēc neveiksmīgā Gallijas karagājiena Atilla vēlreiz mēģināja pieteikt tiesības uz Honorijas roku un pūru. 452.gadā vēlreiz mēģināja sirot un izpostīja Ziemeļitāliju: sagrāva Akvileju, ieņēma Paduju, Milānu u.c. pilsētas, Roma atpirkās.
Romas bīskapam Leonam I pieraksta Atilas huņņu atvairīšanu. Kad huņņi tuvojās Romai, iedzīvotāji saliedējās, apvienojās un ar Leonu I galvgalī devās pretī iekarotājiem. Atila bijis pārsteigts un iespaidots par tādas pārstāvniecības ierašanos, tādēļ painteresējās, ko gan tas nozīmējot? Tad Leons I teicis kvēlu un iedvesmotu runu, kas bija jo īpaši pastiprināta ar krietnu izpirkuma summu. Atila to novērtēja un Romai neuzbruka. Tā Leonam I izdevās atpirkties no bīstamā pretinieka.
Laimīgais iznākums tika noturēts par brīnumu un radīja daudz baumu. Piemēram, daži esot teikušies, ka paši savām acīm redzējuši, ka Leona I runas laikā debesīs lidinājies večuks, baltu bārdu un ar milzīgu zobinu, kas pavēlējis uzbrucējiem atkāpties.

Svētais šķēps un Atilla. Viduslaiku vēsturnieki apgalvo, ka Atilla bijis viens no Svētā šķēpa īpašniekiem. Atilla ar karaspēku ieradās pie Romas vārtiem, bet pāvestam Leonam I izdevās no viņa atpirkties. Pirms aiziet no Romas, Atilla piejājis pie romiešu karavīru grupas un nosviedis Šķēpu pie viņu kājām it kā ar vārdiem: "Savāciet savu svēto šķēpu - man viņš nespēj palīdzēt, jo nepazīsti To, kas šķēpu svētījis." 

Nāve. Mira 453.gadā pēc atgriešanās Panonijā. Pēc vienas no versijām Atila nomira naktī pēc laulībām ar burgundieti Ildiku vai no tās rokas, varbūt tomēr no sirdstriekas.
Saskaņā ar nostāstu Atillas zārks ierakts Tisas upes gultnē. Ierakšanas brīdī upes straume tika novirzīta, bet pēc tam atgriezta vietā.
Pēc Atillas nāves viņa lielvalsts izira.  

Jautājums par Atillas kapa vietu. Līdz šim nevienu ticamu Atillas kapa vietu nav atraduši, un tas ir viens no slavenākajiem “pazudušajiem kapiem” vēsturē, līdzīgi Maķedonijas Aleksandra un Čingishana kapam. Par to zināms pēc vēsturiskajiem avotiem, piemēram, vēsturnieka Jordāna VI gs. darbiem. Karaspēks Atillu apglabāja slepenībā, lai neviens neapgānītu kapa vietu un lai ienaidnieki to neizmantotu. Saskaņā ar leģendu, viņu apbedīja trīs zārkos — zelta, sudraba un dzelzs - tas simbolizēja viņa varu un karaspēku. Tad, kā stāsta mīts, upes (varbūt Tisas vai Donavas) gultne tikusi novirzīta, lai zārku ieraktu tās apakšā, un pēc tam upe tika novirzīta atpakaļ, noslēpjot kapa vietu uz visiem laikiem. Visi strādnieki, kas piedalījās apbedīšanā, esot nogalināti, lai saglabātu noslēpumu.
Pētnieki un arheologi ir izvirzījuši vairākas versijas par apbedījuma vietu:
      -  Tisas upe mūsdienu Ungārijā, tā ir populārākā teorija;
      -  Donava - cita versija, jo tā bija huņņu impērijas galvenā upe.
Daži uzskata, ka viņš apglabāts kādā no senajām huņņu nometnēm Panonijā.

Interesanti! Atillam esot bijis pagarināts galvaskauss, lai gan precīzi tas nav zināms. 
Huņņi un citas stepju tautas IV–V gs. praktizēja galvaskausa deformāciju - to darīja bērnībā, apsienot galvu ar saitēm vai koka dēļiem, lai veidotu pagarinātu, konisku galvaskausu. Tas tika uzskatīts par statusa vai identitātes simbolu, un, iespējams, arī skaistuma vai elites pazīmi.
Nav saglabājušās Atillas mirstīgās atliekas, tāpēc tiešu pierādījumu tam nav. Tomēr daudzi viņa laikabiedri, kas piederēja huņņu aristokrātijai, noteikti bija ar deformētiem galvaskausiem - to apliecina arheoloģiskie atradumi Ungārijā, Rumānijā un Ukrainā, kas datējami ar Atillas laiku. Vēsturnieki, piemēram, Priskoss (bizantiešu vēstnieks, kurš personīgi satika Atillu), nepiemin viņa galvaskausa formu, bet apraksta viņu kā cilvēku ar “platām krūtīm, īsu augumu, lielu galvu, mazām acīm, retu bārdu un tumšu sejas krāsu” - tātad viņa izskats jau tā esot bijis “stepju tautām raksturīgs,” t.i., atšķirībā no romiešiem vai gotiem.

Nospiedums civilizācijā.
      Dž.Verdi opera "Atilla."

Saites.
Huņņu ķēniņi (206.g.pmē.-453.g.).