Aliens

Svētais šķēps

Svētais šķēps, Likteņa šķēps, Longina šķēps, Tā Kunga šķēps.
Leģenda par to radusies viduslaikos, tad pat, kad leģenda par Svēto Grālu. Tika uzskatīts, ka tieši ar šo šķēpu romiešu kareivis caurdūris krustā sistā Jēzus sānu. Pēc izdarītā leģionārs nonācis afekta stāvoklī, ko pavadījušas vīzijas. Kārtējā neprāta lēkmē viņš apzinājies, ka pacēlis roku pret pašu Dievu. No tā brīža šķēps ieguvis maģisku spēku.

Senais paregōjums skanot tā: "Šī Šķēpa īpašnieks, kurs zina, kādiem spēkiem tas kalpo - labiem vai ļauniem, tur savās rokās pasaules likteni."

Leģenda par Svēto šķēpu. Romiešu leģionājs Gajs Kasijs pēc Jūdejas prokuratora Poncija Pilāta pavēles divu gadu garumā izsekoja Kristu. Nācis no karotāju dzimtas, savu šķēpu bija saņēmis mantojumā. Saskaņā ar "Nikodīma evaņģēliju," viņa vectēvs saņēmis šo šķēpu no Jūlija Cēzara rokām par drosmi, kas izrādīta Gallu kara laikā. tas varētu būt bijis tipisks romiešu garais kaujas šķēps - hasta, ar dzelzs uzgali uz pamatīga koka kāta, reizes divas garāks par pašu saimnieku. Šķēpu īpašumā ieguva Gaja tēvs, kas dienēja pie imperatora Germānika, pēc tam nonāca paša Gaja īpašumā. Jau toreiz šķēps tika uzskatīts par brīnumainu, jo ilgajos gados tas nenotrulinājās un nerūsēja, bet tā īpašnieki ne reizes netika ievainoti daudzajos cīniņos. Tomēr tā bija tikai un vienīgi ģimenes relikvija.
Saskaņā ar kristīgo mitoloģiju Kristus krustā sišanas iniciatori - Sinedrija locekļi, lūdza Poncija Pilāta atļauju nobeigt trīs krustā sistos Golgātas kalnā. Diviem satrieca lielus un tie mira tādā veidā. Taču ar Kristu bija citādi. Saskaņā ar Jāņa evaņģēliju (19:33.-34.) romiešu prokuratora pilnvarotais centurions ar šķēpu caurdūra Jēzus sānu un sirdi starp 4. un 5.ribu, kā mēdza kaujas laukā nobeigt nāvīgi ievainotos. Jāņa evaņģēlijā nav norādīts romieša vārds, tas minēts tikai VI gs. apokrifā "Nikodīma evaņģēlijā" - no turienes tradicionāli kristietībā pieņemts uzskatīt romiešu centurionu par Gaju Kasiju. Vēl Gaja Kasija vārdu 715.gadā minējis grieķu patriarhs Hermanis savos rakstos. Abos šais rakstu avotos viņu aplami dēvē arī par Longīnu - latinizētā grieķu vārdā logche ("šķēps," "pīķis"). Vēlāk šo pievārdu minēja jau kopā ar īsto vārdu - Gaju Kasiju Longīnu.
No Kristus durtās brūces izšļācies asins un ūdens maisījums, kas trāpījis centuriona acīs un tās izdziedējis, jo iepriekš tas bijis tuvredzīgs. Pēc izdarītā leģionārs nonācis afekta stāvoklī, ko pavadījušas vīzijas. Kārtējā neprāta lēkmē viņš apzinājies, ka pacēlis roku pret pašu Dievu. No tā brīža Šķēps ieguvis maģisku spēku.
Brīnuma sajūsmināts, pats centurions esot atvaļinājies no dienesta, pieņēmis kristietību, sācis sludināšanu Tuvajos Austrumos un nesis Šķēpu sev visur līdzi, dēļ kā to sākuši saukt par Longinu ("cilvēku ar šķēpu"). Pēcāk tas apmeties Mazakā (Kapadokijas Cēzarejā, šodien Kaizera Turcijā), kur ticis nomocīts un iekļuvis svēto kārtā.
Nomocīšana notikusi tādējādi, ka Gajs pievērsis sev vietējā romiešu pārvaldnieka uzmanību ar saviem sprediķiem. Romieši viņu pakļāvuši mocībām, tomēr vinš nav atteicies no Kristus mācības, par ko tam izrauti visi zobi un nogriezta mēle. Tomēr par brīnumu romiešu vietvaldim moceklis Gajs saglabājis spēju runāt un ar savu Šķēpu sagrāvis elku tēlus pagānu acu npriekšā. Anglikāņu garīdznieks Sebains Berings-Houlds sava 16 sējumu "Svēto dzīves apraksta" priekšvārdā uzskaita visus daudzos variantus, kur varētu atrasties Sv.Gaja pīšļi. No tā izriet, ka, visdrīzāk, mēs nekad neuzzināsim viņa kapa vietu.
Šķēpa dzelzs uzgalis, kas it kā ir saglabājies līdz mūsdienām, kļūstot par vienu no galvenajiem kristiešu svētumiem. Saskaņā ar leģendu Šķēps dod savam saimniekam neticamu varenību, neierobežotu varu pār cilvēkiem, militāras uzvaras. Taču tas noslēpumaini pazūd, kad viņa varenais saimnieks cieš sagrāvi.

Tik tālu kristieši ir kopēji savā stāstā par Šķēpu, bet tālāk ne. Vēsturiski visai pamatīgi izsekojuši Svētā šķēpa vēsturiskajam ceļam.  Dažādos vēstures periodos Šķēps piederējis Arimatijas Jāzepam, romiešu imperatoram Konstantīnam I Lielajam, rietumgotu ķēniņam Alariham, huņņu vadonim Atillam, Hitleram un pat Čērčilam.

Svētā šķēpa varianti. Šķēpi parādījās VIII-IX gs. Pasaulē pazīstami 5 šī Šķēpa varianti. Bez šaubām, visi to valdītāji sludina, ka tieši viņu Šķēps esot tas īstais. 
     1) Vīnes variants - muzejā;
     2) armēņu variants - Ečmiadzinā;
     3) poļu variants - laikam Krakovā;
     4) Vatikāna variants;
     5) grieķu variants - to glabā kādā no klosteriem Atona pussalā.

Vīnes variants. Dēvēts arī par "Likteņa šķēpu."
Apraksts. 30 cm garš dzelzs, tērauda un vara šķēpa uzgalis bez kāta, aptīts ar zelta diegu, ar kuru piestiprināta liela nagla. Pēc leģendas tā ir viena no tām ar kuru krustā sists Jēzus. Uzgaļa vidū ir speciāla elipses formas atvere, kurā iemontēts metāla serdenis. Serdenis inkrustēts maziem vara krustiņiem un pēc garuma atbilst tām naglām, kuras lietoja romieši I gs. Tiek uzskatīts, ka tajā atrodas to naglu daļas, kas izmantotas Jēzus krustā sišanai. Uzgaļa asmenis, sašķelts divās daļās, iet caur dzelzs plāksnītes iekšpusi, kas notur tās kopā. Tai apkārt atrodas sudraba uzmava un zelta manžete ar uzrakstiem uz tām.
Pēc 1812.gada nagla (no dobuma?) vairs neesot bijusi. 
Vēsture. Šī šķēpa izcelsme ir neskaidra. Leģenda par šķēpu izsekojama vismaz līdz VI gs. saskaņā ar Rabula Gospeļa liecību, kas sarakstīta Sīrijā 586.gadā. Vienā no viņa miniatūrajām bildēm redzams krustā sistais Jēzus ar diviem zagļiem kaimiņos. Tiem apkārt ziņkārīgo ļaužu un romiešu karavīru grupa. Pa kreisi no Jēzus redzams romiešu karavīrs ar dūrienam atvēzētu šķēpu.
Tiek uzskatīts, ka šķēps nonācis Romas imperatora Diokletiāna (284.-305.g.) rokās. Pēc tam piederēja Konstantīnam I Lielajam (306.-337.g.).
Svētais šķēps un Atilla. Atilla ar karaspēku ieradās pie Romas vārtiem, bet pāvestam Leonam I izdevās no viņa atpirkties. Pirms aiziet no Romas, Atilla piejājis pie romiešu karavīru grupas un nosviedis Šķēpu pie viņu kājām it kā ar vārdiem: "Savāciet savu svēto šķēpu - man viņš nespēj palīdzēt, jo nepazīsti To, kas šķēpu svētījis." 
Vēlāk to savā īpašumā ieguvuši rietumgotu ķēniņi, pēc tam - franku Merovingu dinastija.
Svētais šķēps un Kārlis Lielais. Pēc nostāstiem Šķēps piederējis arī Merovingu karalim Kārlim Lielajam (768.-814.g.), un līdzējis tam uzvarēt 47 kaujās, katrā no tām viņam līdzi bija Šķēps. Šis franku karalis daudziem laikabiedriem likās pārcilvēks. Cilvēki ticēja, ka tieši viņa valdīšanā atrodas Svētais šķēps. Vēsturnieka Einharda "Franku hronikās" rakstīts, ka imperators "uzbūvēja visu savu impēriju ar Svētā šķēpa palīdzību, kas deva tam spējas vadīt savu likteni." Tas pastiprinājis viņa gaišredzības spējas - tādejādi viņš spējis uziet svētā un apustuļa Jēkaba kapa vietu Spānijā, ieguvis spēju paredzēt nākotni. Kad imperators atgriezās no Saksijas, debesīs aiznesās komēta - zirgs satrūkās un izmeta viņu no sedliem. Svētais šķēps, ko Kārlis Lielais turēja kreisajā rokā, nokrita dubļos. Nākošā dienā karalis mira. Tad tas uz kādu laiku nozudis.
Svētais šķēps un Otons I. Pēc tam Šķēpa īpašnieks bija Sv.Romas impērijas valdnieks Otons I, kas īpaši tam 968.gadā uzbūvēja Magdeburgas katedrāli.
Pirmā Krusta kara sākumā 1098.gada jūnijā kādam Provansas zemniekam Pēterim Bartolomejam sapnī vairākkārt parādījies apustulis Andrejs un licis vienam no karagājiena vadītājiem - Tulūzas grāfam, norādīt, ka Antiohijas pilsētā Sv.Pētera katedrālē zem grīdas plātnes atrodams Svētais šķēps. To patiesi tur arī esot uzgājuši un kopš tā laika karagājiens risinājies veiksmīgi. 1099.gada vasarā krustneši triecienā ieņēma Jeruzālemi.
Pēc tam Šķēps piederējis Henriham I Putnuķērājam, kurš izdzina poļus no Austrumvācijas un nodibināja Saksijas karalisko dinastiju.
XII gs. tas piederējis Fridriham Sarkanbārdim, kas uzvarēja itāļu armiju un izdzina no Romas pašu pāvestu.
Svētais šķēps un Indriķis IV. Indriķis IV par godu savai kronēšanai pavēlēja itāļu juvelierim ielikt Šķēpa asmenī "svēto naglu" no krusta, uz kura, saskaņā ar imperatora vārdiem, sodīts Jēzus. Viņš arī pavēlēja Šķēpu ietīt sudrabainā matērijā ar uzrakstu "Mūsu Kunga nagla." 
Pēc tam Šķēps nonāca Hohenštaufenu dinastijas īpašumā. Kāds britu vēsturnieks, kas uzrakstīja monogrāfiju par Bohēmijas karali Kārli IV, pastāstīja, ka cisterciešu klosterī Tiroles kalnos karaļa svīta uzgāja Svētā šķēpa uzgali. Vēsturnieks tā arī nepaskaidroja, kā Šķēps nonācis šai klosterī. Tieši Kārlis IV pirmis nosauca relekviju par "Tā Kunga šķēpu." Viņš pavēlēja apzeltīt apsūbējušo sudrabu, un nomainīt esošo uzrakstu ar precīzāku - "Kristus šķēps un nagla." Relikviju izstādīja vispārējai apskatei Prāgas pilī.
Svētais šķēps un Sigismunds. Imperators Luksemburgas Sigismunds (1368.-1437.g.), kura laikā izrēķinajās ar Janu Husu, pārveda Škēpu no Prāgas uz Nirnbergu. Relikviju pārveda visai oriģinālā veidā - parastos ratos, paslēptu zem zivju kaudzes, to pavadīja 4 vīri. Bez Šķēpa kravā atradās arī Jāņa Kristītāja zobs, Sv.Annas pīšļi un koka gabaliņi no šūpuļa, kurā Marija esot guldinājusi mazo Jēzu. 
Šķēps Nirnbergā. Ilgu laiku Šķēps kopā ar citām Svētās Romas impērijas relikvijām tika glabāts Nirnbergā (Vācijā). Lai relikviju neiegūtu Napoleons I, Nirnbergas pilsētas padome nolēma imērijas dārgumus uz laiku paslēpt Vīnē.
Svētais šķēps Vīnē. Pārvietošanu veica Rēgenbergas barons fon Huels, kas pēc Svētās Romas impērijas sabrukuma 1806.gadā pārdeva impērijas dārgumus austriešu Hābsburgu dzimtai. 
Svētais šķēps un Napoleons I. Napoleona karu laikā to drošības apsvērumu dēļ nogādāja Hofburgas pilī Vīnē, no kurienes Napoleons I to paņēma. Pirms 1812.gada Šķēps atkal tika pazaudēts un Napoleons I cieta sakāvi Krievijas kampaņas laikā, zaudēja arī troni.
Svetais šķēps un Francis Jozefs. Pēdējais monarhs, kam piederēja Šķēps, bija Austrijas imperators Francis Jozefs. Tas atkal nonāca Hofburgas pilī. Tur tas gulēja Mākslas vēstures muzeja dārgumu zālē Nr.11 zem stikla ar eksponāta numuru 155, sarkana samta futlārī, piestiprināts ar sudraba stieplītēm. Uzraksts pie eksponāta vēstīja: "Svētais šķēps, Karolingu laikmets, VIII gs. Ar vēlākiem tērauda, dzelzs, misiņa, sudraba, zelta un ādas papildinājumiem." Šķēps Hofburgas pilī atradās līdz pat 1938.gadam kā Habsburgu dinastijas relikvija, kur to arī ieraudzīja Hitlers.
Svētais Šķēps un Hitlers. Ādolfs Šiklgrūbers par Šķēpa esamību uzzināja ap 1909.gadu, kad iestājās bijušā mūka, bet tagad jauna okultā kulta dibinātāja – Jorga Lanca fon Lībenfelsa grupā, kas mita vecā pilī Donavas krastā. Iespējams, Hitlers patiesi spēcīgi pieķērās domai par Šķēpa maģisko spēku. Katrā ziņā to vēsta tā laika Hitlera paziņa Valters Šteins – Bizantijas mākslas zinātājs.
Hitlers Svēto Šķēpu ieraudzīja Hofburgas muzejā Austrijā: „Es sajutu varena spēka, kas apņem šķēpu, klātbūtni. Es sapratu, ka mani pilnīgi noteikti gaida izcils liktenis un ka asinis, kas tek manās dzīslās, reiz kļūs par manas tautas Nacionālo Garu.” Te viņš nāca vairākas reizes vērot Svēto šķēpu un iedvesa sev domu par vācu tautas Mesiju.
Dažas dienas pirms Austrijas anšlusa, izliekoties par komivojažieri, Vīnē parādījās SS štandartfīrers Konrāds Buhs, kura Hitlera dotais uzdevums bija nepieļaut austriešiem noslēpt imperiālos dārgumus no Mākslas vēstures muzeja.
Jau varas gados Hitlers juta lielu saērcinājumu pret H.Himleru, kurš sevi uzskatīja par Henriha I Putnuķērāja reinkarnāciju – tātad vienu no Svētā Šķēpa iepriekšējiem īpašniekiem. Hitlers mocījās minējumos un zīlēja, kuram no viņiem diviem būtu lielākas tiesības uz relikviju.
Hitleram pietuvinātais Hermanis Raušnings rakstīja: „Viņš bieži mostas naktīs, kliedz un raustās konvulsijās. Viņš sauc pēc palīdzības un ir it kā daļēji paralizēts. Viņu pārņem panika, kas liek viņam trīcēt tā, ka kratās visa gulta. Viņš kaut ko runā, izdod nesakarīgas skaņas, viņam trūkst elpas, it kā viņu kāds žņaugtu.”
Hitlera bailes izzuda līdz ar 1938.gada 14.martu, kad viņš Vīnes Heldena laukumā paziņoja, ka iekļauj Austriju Trešā reiha sastāvā. Visas Habsburgu dzimtas relikvijas, ieskaitot Svēto Šķēpu, tika nosūtītas uz Nirnbergas Sv.Katrīnas katedrāli – nacistiskās kustības garīgo mītni.
Ieguvums Hitleru uzmundrināja. Tā rezultātā jau nākamajā 1939.gadā viņš ievilka karā vai visu Eiropu. Līdzīgi Henriham I Putnuķērājam viņš vienu no pirmajiem triecieniem vērsa pret poļiem. Uzbrukšanas plānu Krievijai nosauca Fridriha Sarkanbārdas vārdā - Barbarosa.
Jau tad, kad krievi lauzās pa Eiropu, un bija skaidrs, ka Trešajam reiham tuvojas gals, Hitlers turpināja ticēt kādam pārdabiskam spēkam. Viņš pavēlēja pastiprināt Svētā Šķēpa apsardzi Nirnbergas pilsētai. Uz turieni nosūtīja 22 000 SS kareivjus, 100 tanku un 22 artilērijas un zenītu baterijas. Šķēps un citas Habsburgu bagātības tika nogādātas kādā speciāli aprīkotā bunkurā.
Hitlera 56.dzimšanas dienā 1945.gada 20.aprīlī sabombardētajā Nirnbergā ienāca amerikāņu spēki. Okupanti tūdaļ pat metās meklēt Šķēpu un jeņķu izlūkdienestam izdevās noskaidrot relikviju atrašanās vietu - Ober-Šmīdgases bunkuru. Desmitajā dienā leitnanta Viljama Horna vienība, kāda gūstā saņemta SS virsnieka norādītajā vietā, izceļot veselu kārtu laukakmeņu, atrada dzelzs durvis, aiz kurām bija ieeja pagrabā. Tajā Horns atrada Svēto Šķēpu, zelta diegu un naglu no Jēzus krusta. 30.aprīlī Šķēps tika nodots ASV karaspēka pavēlniekam Džordžam Patonam, kas esot bijis labi pazīstams ar tā simbolisko nozīmi.
Un, lai cik tas būtu neticami, tai pat brīdī, 30.aprīlī, Valpurģu naktī – nošāvās Hitlers (pēc padomju oficiālās teorijas). Šķēps bija atteicies no sava saimnieka... 
1946.gada 4.janvārī pēc sabiedroto karaspēka virspavēlnieka ģenerāļa Eizenhauera rīkojuma visas austriešu relikvijas, arī Svētais šķēps, tika atgrieztas Vīnē. Kopš 1946.gada tas atkal atrodas Hofburgas pils dārgumu zālē Vīnē ar eksponāta nummuru 155.
Cita versija. Svētais Šķēps citu vērtīgu relikviju starpā esot bijis uz borta divām vācu zemūdenēm U-530 un U-977, kas 1945.gada vasarā ieradās un padevās Argentīnas ostā Mardelplatā.

2003.gada janvārī brits Roberts Fezers veica Škēpa ekspertīzi - rentgenospektrāli un fluorescenti, kas liecināja, ka Šķēps pagatavots VII gadsimtā. Nav iespējams ticami datēt serdeni ar naglām. Tādejādi R.Fezers par veselu gadsimtu "novecināja" šķēpu, bet vienlaikus atzina, ka tas nejkādi nevarēja būt pagatavots Jēzus laikos. Bez tam Šķēpa uzgalis ir arī nedaudz lielāks par ro iešu leģionāru izmantotajiem šķēpiem. R.Fezer gan pārsteidza "nagla" šķēpa asmenī.

Armēņu šķēps. Armēņi tikai savu šķēpu uzskata par īsto, jo tas esot no I gs. (neko tuvāk nezinām par datējuma nopietnību), bet pārējos trijus - vienkārši par paraugiem.
Pēc armēņu vidū izplatītās versijas, Svēto šķēpu pieminējis arī apustulis Tadejs, kas I gs. sludināja kopā ar apustuli Bartolomeju Armēnijas dienvidu provincēs Sjunikā, Hohtanā, Artazā, Ahbakā u.c. Tadejs visur nēsājis līdzi Svēto šķēpu (Mazais Zaļais nezina kā Tadejs to dabūjis no Longina). Viņš Artazā nodibinājis kristiešu kopienu un bīskapiju. Tadejs nomira 66.gadā un Svētais šķēps līdz pat nokļūšanai Gegarda klosterī XIII gs. tika glabāts Tadeja baznīcā (kur tāda ir?), kas tika uzcelta uz viņa kapa.
Pazīstamais XII gs. armēņu mācītais vīrs un dievvārdis Narsess Lambronaci savos daudzajos darbos bieži pieminējis Šķēpu un apraksta godības, kādas tam izrādītas. Viņš apgalvo, ka Šķēps atnests uz pirmo Armēņu apustuliskās baznīcas sapulci, kas 365.gadā savācās Aštišatā. Citviet viņš piemin imperatoru Frīdrihu Barbarosu, Trešā krusta kara dalībnieku 1189.gadā un pavēsta, ka krustnešu karapulkā bijuši arī vairāki armēņu bruņinieki. Diemžēl Narsess nepasaka, vai Barbarosa zinājis par armēņiem kā Šķēpa glabātājiem.
Šķēps Gegarda klosterī. No XIII gs. 50.gadiem Svētais šķēps tika rūpīgi glabāts un sargāts no naidniekiem Gegarda klosterī kopā ar Noāsa šķirsta gabalu. Tamdēļ klosteris bija populārākais svētceļnieku mērķis Armēnijas teritorijā. Kopumā Šķēps te tika glabāts 500 gadu.
Šķēps Ečmiadzinā. Kad uzcēla Ečmiadzinas rituālo kompleksu, Svēto šķēpu kopā ar citām relikvijām novietoja tajā.
Patlaban Svētais šķēps tiek glabāts ekspozīcijā Ečmiadzinas katedrālē netālu no Erevānas, kur to var aplūkot katrs ceļinieks, iepriekš iegādājoties izstādes biļeti. Pēc citām ziņām, izstādīta tikai tā kopija un oriģināla apskatei nepieciesama īpaša atļauja. Pēdējo reizi tas esot redzēts tikai 1805.gadā(???!!!).
Jautājums par īstumu. Nav skaidrs, par īstumu liecina vien netieši apstākļi.

Krakovas šķēps. Par to Mazais Zaļais neko nezin. Varbūt vēlāk... 

Vatikāna (Romas) šķēps.
Kad Konstantīna I māte Helēna uzcēla Jeruzālemē Golgātas vietā baznīcu, tad visi Jēzus nāves atribūti kā svētas lietas tika glabātas tur līdz pat 614.gadam, kad Jeruzālemi ieņēma persiešu ķēniņš Hosrovs II Parvazs. Tas savāca visas Jēzus nāves svētlietas no baznīcas.
Vēlāk no persiešiem tās ieguva bizantieši un glabāja mantnīcā Konstantinopolē.
1204.gadā Konstantinopoli ieņēma un izlaupīja krustneši Ceturtā krusta kara laikā. Svētais šķēps uz laiku pazuda (arī citas relikvijas).
1492.gadā osmaņu-turku sultāns Bajazets II uzdāvināja to pāvestam Inokentam VIII.
Šodien tas tiek glabāts Vatikānā Sv.Pētera baznīcā(?) nelielā zvanu tornī, kas atrodas iekš Veronikas kolonnas (viena no 4 kolonnām, kas balsta katedrāles lielo kupolu).

Nospiedums kultūrā. Par Šķēpu tika runāts R.Vāgnera operā "Parsifāls."
P.Pikaso savā bildē "Gernika," kurā daži mākslas pētnieki saskatījuši gan Šķēpa kontūru, gan slēptu Hitlera sejas atveidu.
1995.gadā par Svēto šķēpu tika uzzīmēts komikss "Indiāna Džonss un Likteņa šķēps." 1997.gadā tika uzņemta tāda pat nosaukuma telefilma.

Saites.
Kristietība un kristieši.
Jēzus Kristus (0.-33.g.).