Abdulhamīds II (1876.-1909.g.)
Biogrāfija. Viņu cēla tronī 1876.gadā „Jaunie osmaņi” ar ierēdni Midhat-pašā priekšgalā pēc Murada V gāšanas tā paša gada septembrī.
Midhat-paša pārliecināja sultānu pieņemt izteikti laicīgas dabas konstitūciju, kas stājās spēkā 1876.gada 23.decembrī. Tajā bija garantētas visiem impērijas padotajiem vienādas tiesības neatkarīgi no rases un reliģiskās piederības. Vēl tā paredzēja divpalātu parlamenta izveidošanu pēc eiropiešu šnites. Sultāns gan atstāja sev tiesības izdot pavēles un uzlikt veto jebkuram parlamenta likumprojektam. Lai gan konstitūcija apstiprināja kalifa titulu sultānam, tomēr daudzus tās punktus asi kritizēja islāmisti. Sultāns tika iesaukts par „Sarkano sultānu” un Abdalhamīdu Nolādēto.
1876.gadā krievu armija iebruka Balkānos, daudzi musulmaņi no turienes bēga uz Konstantinopoli.
1877.gada februārī sultāns noņēma no lielvezīra amata Midhat-pašā (vēlāk to sodīja ar nāvi) un sāka tiešo sultāna pārvaldi. Dekoratīva parlamenta sanāksmes vēl gan turpinājās līdz gada beigām. „Jaunie osmaņi” bēga no Turcijas, daudzi nobāzējās Parīzē.
Tanzimāta reformas beigas tiek datētas ar 1878.gadu, kad sultāns Abdalhamīds atgriezās pie tradicionālās despotiskās varas. Tika apturēta parlamenta darbība uz nenoteiktu laiku. Konstitūciju neatcēla, taču arī nepielietoja.
1878.gada Berlīnes kongress apstiprinaja Austroungārijas tiesības uz Balkāniem (izņemot Bulgāriju).
Nākamo 30 gadu laikā sultāns veica būtiskas reformas transporta un izglītības jomās, tomēr ar noslieci uz despotismu un nežēlību, jo stipri paļāvās uz savu slepenpoliciju un citiem drošības spēkiem, ta radīdams policejisku valsti. Sultāns centās arī parādīt, ka viņa valsts vadīšanas principi ir islāmiski.
1881.gadā viņa vadībā notika mēģinājums ekonomiski atdzīvināt Osmaņu impēriju nodibinot „Parāda sabiedrisko komisiju,” kuras sastāvā ietilpa kreditorvalstu pārstāvji – Lielbritānijas, Francijas, Vācijas, Beļģijas u.c. Šī komisija veica nodokļu iekasēšnas uzraudzību, kā arī uzpasēja sāls, tabakas u.c. monopolu darbību.
1889.gadā Abdalhamīds ar pavēli atcēla Osmaņu impērijā verdzību.
Lai arī šis sultāns visai stipri modernizēja impēriju, īpaši infrastruktūras ziņā, viņa nežēlīgās metodes izraisija neapmierinātību iedzīvotājos.
1896.gadā Krētas salas grieķi sacēlās pret turkiem.
1908.gadā pieauga opozīcija sultāna režīmam gan islāma konservatoru, gan arī prorietumniecisko spēku vidū. Nacionāli noskaņota virsnieku grupa („jaunturki”), arābu atbalstīti, sacēla bruņotu dumpi Salonikos (tagadējā Grieķijā), tādējādi pārliecinot sultānu atgriezties pie 1876.gada konstitūcijas. Izmantojot šos nemierus Konstantinopolē, Austrija oktobrī paziņoja par Bosnijas un Hercegovinas pievienošanu, bet Bulgārija – par neatkarību no Osmaņu impērijas.
1909.gadā jaunturki uzbruka Stambulai. Pēc prettrieciena neizdošanās Abdalhamīds II atteicās no troņa.
1924.gada 3.martā viņa ģimeni izraidīja trimdā.
Saites.
Otomaņu impērijas sultāni (~1288.-1922.g.).
