Dirižabļi, cepelīni
Dirižablis nav nekas cits kā gaisa balons ar motoru.
Pirmo vadāmo dirižabli uzbūvēja francūzis Anrijs Žifārs 1852.gadā. Viņa uzbūvētais areostats bija cigāra formas un 44 m garš. Dirižablim bija gaisa dzenskrūve, ko darbināja tvaika mašīna ar 3 zirgspēku jaudu. Dirižablis nolidoja 18 jūdzes un bija spiests nosēsties, jo vājais dzinējmehānisms nespēja dirižabli virzīt pat pret vāju vējiņu. Pats izgudrotājs savu konstrukciju nosauca par dirižabli ("vadāmais," franču val.).
Tālākos 30 gadus daudzās valstīs mēģināja būvēt dirižabļus, bet visi to lidojumi pārsvarā bija neveiksmīgi.
Pirmais dirižablis ar cieto skeleta konstrukciju ticis uzbūvēts 1883.gadā.
Par pirmo veiksmīgo dirižabļi tiek pieņemts uzskatīt dirižabli "La France," kas uzbūvēts 1884.gadā. Tā pirmais lidojums notika 9.augustā, kas tas aplidoja Eifeļa torni, kopumā veicot 7,5 km lielu attālumu. Tas bija pirmais pasaulē vadāmais lidojums, bet arī šī dirižabļa spējas bija pieticīgas.
No 1885.gada ar aerostata teoriju nodarbojās K.Ciolkovskis; viņš izstrādāja vienlaidmetāla dirižabļa projektu, kas tika publicēts 1892.gadā.
1873.gadā ar dirižabļu būves jautājumiem sāka nodarboties vācu grāfs F. fon Cepelīns un 1895.gadā izstrādāja savu cietās sistēmas dirižabļa ("cepelīna") projektu. Pirmo dirižabli ar cietu karkasa konstrukciju Cepelīns LZ1 uzbūvēja pēc austriešu inženiera Dāvida Švarca patenta 1900.gadā. Arī tam bija daudz trūkumu un tas galu galā avarēja. Savus nākamos gaisa kuģus grāfs uzlaboja daudzus gadus, līdz 1907.gadā viņa kārtējais uzbūvētais lidaparāts noturējās gaisā 8 stundas, kas bija liels tā laika sasniegums. 1908.gadā F. fon Cepelīns Frīdrihshāfenē nodibināja dirižabļu būves sabiedrību "Luftschiffbau Zeppelin GmbH," kurā 1909.-1938.gados uzbūvēti 112 dirižabļi.
Pirmo pilotējamo dirižabli ar benzīna motoru uzbūvēja brazīlietis Santoss Dimons. 1901.gada 19.oktobrī viņš sasniedza 11 km attālo Eifeļa torni un aplidoja ap to, nopelnot 100 000 franku prēmiju.
Tādējādi ir ļoti interesanti tas, kādi daudzi dirižabļiem līdzīgi lidaparāti XIX gs. beigās bieži vien pārlidoja ASV virzienā no Z un ZR uz dienvidiem - NLO novērojumi XIX gs.
Milzīgs, vieglāks par gaisu un grezns – tie ir vārdi, kas raksturo bēdīgi slaveno dirižabli jeb cepelīnu “Hindenburgs.” Gaisa kuģis savā pēdējā lidojumā uzsprāga, paņemot 36 cilvēku dzīvības. Mūsdienās zinātnieki vēl joprojām strīdas par īsto dirižabļa bojāejas iemeslu.
Sākotnēji cepelīnus uzskatīja par nākotnes lidaparātiem, kas daudz ātrāk un drošāk spēs pārvadāt cilvēkus. To būvniecībā aktīvi iesaistījās Vācija, savukārt Latvijas teritorijā atradās vairāki cepelīnu angāri. Lielākais lidaparāts, dirižablis “Hindenburgs,” veica ceļojumus pa pasauli, neskatoties uz bīstamo ūdeņraža gāzi, ar ko tas bija pildīts. Viss mainījās pēc "Hindenburga" katastrofas, kas paņēma 36 cilvēku dzīvības.
Dirižablis "Hindenburg." Dirižablis “Hindenburgs” bija lielākais šāda veida gaisa kuģis, kāds jebkad uzbūvēts. 245 metrus garā vācu milža izgatavošanu uzsāka 1931.gadā. Daļu lidaparāta veidoja no cita cepelīna sastāvdaļām, kas bija atlikušas pēc tā avarēšanas. Jaunuzbūvētais cepelīns lidojumā spēja sasniegt ātrumu līdz pat 135 km/st.
Sākotnēji bija paredzēts, ka kuģi pildīs ar nedegošu gāzi, hēliju, taču tā nenotika. Cepelīna būvēšanas laikā Amerikas Savienotās Valstis (ASV), kas tobrīd bija vienīgās hēlija eksportētājas, aizliedza piegādāt gāzi uz Vāciju. Šī iemesla dēļ lidaparātu tomēr nolēma piepildīt ar 140 000 kubikmetriem viegli uzliesmojošās ūdeņraža gāzes, kas pildīja savu funkciju, bet nebija tik droša.
Ar "Hindenburgu” no Eiropas līdz Amerikai varēja nokļūt divreiz īsākā laikā nekā ar kuģi. 1936.gadā dirižablis veica 17 ceļojumus pāri okeānam līdz ASV un atpakaļ uz Vāciju. Tolaik lidaparāts bija rekordists – Atlantijas okeāna šķērsošana abos virzienos dirižablim aizņēma piecas dienas, 19 stundas un 51 minūti. Cepelīna interjers bija ļoti grezns un ceļojums ar to - dārgs. Vienvirziena biļete no Vācijas līdz ASV izmaksāja aptuveni 333 EUR, savukārt ceļojums turp un atpakaļ - ap 600 EUR, kas tajā laikā bija patiesi augsta cena.
Lidaparātā bija eleganta ēdamzāle un grezni numuri. Speciāli šim dirižablim pasūtīja un izveidoja vieglu, neliela izmēra flīģeli. Mūsdienās parasts flīģelis sver aptuveni 300 līdz 400 kilogramus, taču cepelīnam radītais instruments svēra mazāk nekā 181 kilogramu, jo to veidoja lielākoties no alumīnija sakausējuma. Flīģeli gan izmantoja tikai “Hindenburga” pirmajā lidojumā, citos braucienos tas neatradās uz klāja.
Lai arī lidaparāts bija pildīts ar viegli uzliesmojušu gāzi, tā apakšējā daļā bija ierīkota smēķētava. Uz gaisa kuģa klāja bija aizliegts ienest sērkociņus vai šķiltavas, taču uz tā varēja iegādāties cigaretes, cigārus un tad doties uzsmēķēt uz speciālu telpu, kuru rūpīgi uzraudzīja sargi. Smēķētavu caur dubultajām durvīm drīkstēja pamest tikai tad, kad cigaretes vai cigāri bija pilnībā nodzēsti.
1937.gada 6.maijā milzīgais vācu gaisa kuģis veica kārtējo lidojumu – šoreiz uz Leikhērstu, Ņūdžersijā. Nosēšanās laikā kāda dzirkstele reaģēja ar ūdeņraža gāzes noplūdi un izraisīja sprādzienu. Liesmas dirižabli iznīcināja vien 30 sekundēs. No 97 personām, kas atradās uz klāja, 36 gāja bojā. Pārējiem izdevās izglābties, sprādziena brīdī izlecot āra pa logu. Pēc šī traģiskā notikuma 30 gadus ilgušo ceļošanas veidu aizmirsa.
Pat pēc tik daudziem gadiem zinātniekiem nav izdevies pilnībā noskaidrot, kādēļ “Hindenburga” nosēšanās beidzās ar sprādzienu. Vadoties pēc 1937.gadā veiktās izmeklēšanas materiāliem, daļa lidaparātā esošā ūdeņraža noplūda elektriski uzlādētā atmosfērā, kas aizdedzināja gāzi. Svarīgi pieminēt, ka cepelīns pirms katastrofas piedzīvoja ievērojamu gāzes noplūdi.
1929.gadā, lai pierādītu dirižabļa universālumu, grāfa Cepelīna mantinieki nolēma aplidot zemeslodi ar dirižabli. Grandiozais, 236 m garais lidaparāts LZ127 Graf Zeppelin ar kopējo dzinēju jaudu 2650 Zs ceļu pieveica 14 dienās.
Latvija un dirižabļi. Milzu gaisa kuģu pionieris grāfs Ferdinands Ādolfs Heinrihs Augusts fon Cepelīns ir cieši saistīts ar Latviju. Pēc militāro gaitu beigšanas, viņš devās uz Jaunlaiceni, kur iepazinās, vēlāk arī aprecējās, ar baronesi Izabellu fon Vulfu. Viņa sievai piederēja vairāki īpašumi Livonijā, tostarp Vecgulbenes muiža. Pāris šo ēku ieķīlāja, lai uzsāktu cepelīnu būvniecību.
Pēc grāfa nāves, 1928.gadā, tika uzbūvēts tajā laikā lielākais un modernākais šāda veida lidaparāts, ko nosauca par “Grāfu Cepelīnu.” Tas bija pirmais šāda veida gaisa kuģis, kas veica pasažieru komercpārvadājumus pāri plašajam Atlantijas okeānam un 1929.gadā bez nosēšanās spēja veikt lidojumu apkārt zemeslodei. “Grāfs Cepelīns” 1930.gadā divas reizes lidoja arī virs Latvijas.
I Pasaules karā, no 1916.gada maija līdz 1917.gada decembrim, Vaiņodē atradās dirižabļu lidosta, ko izmantoja kara vajadzībām. Interesanti, ka Rīgas Centrāltirgus paviljonu būvniecībā izmantoja šīs lidostas cepelīnu angāru augšējās daļas - no tām var spriest, cik lieli bija šie lidaparāti. Pirms pielāgošanas tirgus vajadzībām, angāri bija 37 metrus augsti, 47 metrus plati un 240 metrus gari.
Dirižabļu nākotne. Mūsdienās, vairāk nekā 80 gadus pēc traģiskās “Hindenburga” bojāejas, cepelīni, iespējams, atgriezīsies. Tos plāno izmantot kravas pārvadāšanai, jo dirižabļi rada salīdzinoši mazu vides piesārņojumu. Pēdējā informācija liecina, ka lidaparāti varētu būt pat 10 reizes lielāki par “Hindenburgu” un to būvniecībā izmantotu drošākus materiālus. Lai mazinātu iespējamos riskus, lidaparātu darbību automatizētu – tos sagatavotu un vadītu roboti.
Vai šī ideja tiks īstenota - laiks rādīs.
Saites.
Aviācija un aviatori.
