Aliens

Aksūmas valsts (80.g.pmē.-825.g.mē.).

Antīka valsts mūsdienu Etiopijas ziemeļu provincē Tigrajā ar galvaspilsētu Aksūmā.

Raksturojums. Aksūmas valsts, kas pastāvēja apmēram no 80.g.pmē. līdz mūsu ēras 825.gadam, bija viena no antīkās pasaules ietekmīgākajām civilizācijām, kurai bija būtiska loma Rietumu–Austrumu (Romas–Indijas) tāltirdzniecības ceļa pārvaldīšanā. Uz austrumiem caur aksūmiešu teritoriju tika vests sudrabs, olīveļļa un vīns, bet pretējā virzienā – dzelzs, stikla izstrādājumi, audumi, vergi, garšvielas, ziloņkauls, eksotiski dzīvnieki, cēlkoki, citi luksus priekšmeti. Aksūmiešu pamatteritorija aizņēma daļu no mūsdienu Eritrejas, Etiopijas, Sudānas, Džibuti un Somālijas Āfrikā, tai pievienojot arī daļu no Jemenas un Saūdu Arābijas zemēm Sarkanās jūras otrā krastā, Arābijas pussalā. Par Aksūmas valsti zināms mazāk nekā par citām senajām civilizācijām, taču tās kādreizējo nozīmi apliecina, piemēram maniheju pravietis Mani (nogalēts 274.g.), kurš līdzās Persijai, Romai un Ķīnai Aksūmas valsti uzskata par vienu no nozīmīgākajām sava laika lielvarām.

Vēsture. No 340.-378.g. Aksūmas valsts sastāvā iekļāva Hadramautu.
No 525.-575.gadam Hadramauta atkal bija etiopu valdīšanā.

Aksūmas valsts (Igs.pmē.-XIII gs.mē.). Vēsturnieki par Aksūmas valsts periodu uzskata sākot ap 100.g.pmē.-ap 700.g.mē.
Aksūmas izvirzījās par galveno pilsētu no sābiešu nodibināto apmetņu vidus, un Aksūmas impērijas laiks bija sācies.
Pirmās ziņas par to nāk no I gs. Tā radās un strauji attīstījās mūsu ēras pirmajos gadsimtos līdz ar Aksūmas pilsētas uzplaukumu Ziemeļetiopijā. III gs. sasniedza lielu varenību. Negusa Ezanas laikā (IV gs. sākumā) rietumos aksumīti pakļāva Meroes valsti Sudānā. Ar Bizantijas (Austrumromas impērijas) atbalstu austrumos pārcēlās pāri Sarkanai jūrai uz Arābijas pussalu un pakļāva Gimjaras valsti, kura jau robežojās ar Sābas valsti. Ar Gimjaru veda ilgus karus par Dienvidarābijas kontroli. Ķēniņš Kalebs organizēja militāru ekspedīciju uz Dienvidarābiju, lai aizstāvētu turienes kristiešus pret vietējo pagānu valstiņu vadītājiem. Galvenā aksumītu osta – Adulisa atradās tagadējās Eritrejas teritorijā. Cita liela aksumītu pilsēta - Matara.
Aksūmas valsts kultūras ziņā bija cieši saistīta ar Dienvidarābiju. Aksūmas ķēniņi paturēja savā varā Jemenu apmēram no 300.-370.g. Tas nozīmēja, ka tolaik aksumīti kontrolēja visu tirdzniecību lejup pa Sarkano jūru, t.i. starp Romas impēriju un Indiju. Tas ļāva Aksūmas valstij pieaugt spēkā un varenībā.
IV gs. Aksūmas valsts pieņēma kristietību. Viduslaikos Aksūmas valsts Eiropā bija pazīstama kā "Prezbitera Jāņa zeme."
Tomēr aksumītu īpašumi Jemena tika zaudēti dēļ tās pārvaldnieka Abraha neatkarības tieksmēm. Tas bija liels zaudējums un viens no Aksūmas imperijas pagrimsanas cēloņiem. Nākamais triciens bija persiešu ekspansija sakot ar 578.gadu, tās dēļ tika zaudēta kontrole pār tirdzniecības ceļiem Arābijā, ka arī kuģu ceļiem Sarkanajā jūrā. Tirdzniecības ceļi uz ziemeļiem cieta no starpcilšu kariem (Beja pret citām ciltīm).
643.gada arābi iekaroja arī Ēģipti, ka arī izspieda persiešus no Arābijas pussalas. Aksūmas tirdzniecība bija tik stipri cietusi, ka tās kuģi sāka piekopt pirātismu. 640.gadā par atriebību tika ieņemta un izlaupīta ostas pilsēta Adulisa, nedaudz vēlāk arī Dahlaka salas.
Valsts nenovēršami turpināja sadalīties - iespējams, ka Beja cilts 7.gs. okupēja daļu no hamasieņu (Hamasien) līdzenuma zemes. Par šo laiku ir pavisam maz ziņu. Saglabājušies tikai trīs uzraksti. Pirmie divi ir kristiešu uzraksti (tie ir divi vienādi): "Hasanis Daniēls, Debra Farema dēls."
Trešais: "Un Ķēniņš nāca un vēlējās valdīt tai laikā, kamēr es biju Aksūmā, tāpat kā viņa tēvs; un tikpat vecs kā laikā, kad uzbruka Aksūmai.Bet es arī devos prom. Un radīju nemieru ienaidniekos. Es sagrābu jaunpienācējus cietumniekus. Pirms asinis sašķeļ. Es pakļauju Aksūmas ķēniņu. Un es atlaidu to, pēc Aksūmas valdnieka pavēles. Kā manas valdīšanas zemei..."
Šis teksts vedina uz versiju, ka kāds no malas nācis un pakļāvis Aksūmu un tās ķēniņu, kas, iespējams bijis Hasani Daniēls (tāds vārds gan nav minēts "Etiopijas ķēniņu sarakstā"). Tai laikā mainījies arī podniecības stils (pēc arheologu atradumiem).
Ziņas par Aksūmas valsti nāk no arheoloģijas un arī rakstu avotiem, taču ir tālu no pilnības.
Atbilstīgi materiāli:
Aksūma - melno kristiešu svētā pilsēta.

Etiopija Ptolemaju Ēģiptes un romiešu laikos. Tais laikos pa Sarkano jūru Etiopijas virzienā pastāvēja intensīvs tirdzniecības ceļš uz Indiju. Par to savos rakstos ziņo Plīnijs un arī vēsta peripls (The Periplus of the Erythraean Sea) - III gs. kuģa kapteiņa pieraksti par tirdzniecību Sarkanajā jūrā.
Tais laikos var izdalīt veselus 5 tirdzniecības ceļus, kas gāja cauri Abesīnijai:
1) no Ēģiptes uz leju pa Sarkano jūru uz Āfrikas Ragu, tālāk uz Austrumāfriku vai Indiju;
2) no Meroes uz Aduli;
3) no DR-Etiopijas uz Aksūmu un Aduli;
4) no Jemenas krasta uz Sābas valsti, pāri Arābijai uz Persijas līci;
5) no Sābas valsts ziemeļiem uz Meku, tad Palestīnu, Damasku utt.

Kristietības pirmsākumi. Pie Adulas pilsētas (tagad Eritrejā) vietējie rāda Sv.Toma kapu. Vai nu tas tā patiesi ir vai tomēr nav, bet kristietība Etiopijā "apustuļu laikos" nav nostiprinājusies.
Tā ienāca IV gs. Aksūmas valsts laikā. Ziņas par Etiopijas kristianizāciju saglabājušās IV gs. bizantiešu teologa Akvīnas Rufīna darbos, viņa sniegtās ziņas visumā sakrīt ar vietējo etiopu tradīciju.
Kāds Meropijs, kristiešu tirgonis, kuru Rufīnijs sauc par „Tīras filozofu,” reiz veicis ceļojumu uz Indiju. Viņam līdzi bijuši divi sīriešu jaunēkļi, kas tikuši skoloti humanitārās mācībās. Vecāko saukuši par Frūmentiju, bet jaunākā vārds – Edesijs. Atpakaļceļā Sarkanajā jūrā etiopu piekrastā viņu kuģis tika sagūstīts, kā atbilde par Austrumromas valsts līguma nepildīšanu. Meropijs krita kaujā, bet jaunekļi izglābās. Viņus nogādāja Aksūmā, valdnieka Ella Amidas pilī. Valdnieks visai drīz padarīja Edesiju par savu vīndari, bet Frūmentiju, kā saprātīgāko – par savu sekretāru un mantzini. Taču ķēniņš visai drīz mira un atstāja savu atraitni ar mazgadīgo troņmantnieku Ezanu. Pirms nāves viņš dāvāja abiem sīriešiem brīvību, un atraitne lūdza viņus palikt un palīdzēt valsts vadīšanā līdz dēla pilngadībai. Tādējādi Frūmentija ietekme nākamajos gados Aksūmas valstī palielinājās. Viņš uzmeklēja ārzemju tirgotājus – kristiešus, un mudināja viņus ierīkot dažādās lūgšanu vietas., palīdzēja to būvniecībā un visādi veicināja kristietības nostiprināšanos. Ap to laiku, kad Ezana kāpa tronī, Edesijs devās atpakaļ uz Tīru. Turpretī Frūmentijs devās uz Aleksandriju pie bīskapa Atanasija, kam pastāstīja par paveikto darbu. Rezultātā Atanāsijs baznīcas sanāksmē pasludināja Frūmentiju par pirmo Etiopijas bīskapu 330.gadā.

Kristietības kļūšana par oficiālo valsts reliģiju. Frūmentijs atgriezās Etiopijā un turpināja savu misionāra darbību. Rezultātā 331.gadā karalis Ezana pieņēma kristīgo ticību. Par godu šim notikumam Ezana sāka kalt monētas ar krusta attēlu - pirmās tādas pasaulē.
Kristietības pieņemšana izraisīja lielas izmaiņas valsts dzīvē. Tās dēļ nodibinājās ciešākas saites ar kristīgo pasauli - iesākumā Ēģipti, bet vēlāk jau ar Eiropu.
Protams, ne tuvu ne visi etiopi pieņēma kristietību. Jaunā ticība attiecās vairāk uz aristokrātu slāni. Vairums ārpilsētnieku palika pagāni, un daudzi ir tādi vēl šodien. Kristietība izplatījās ļoti lēni un lielāks progress šai ziņā notika līdz ar Deviņu svēto ierašanos negusa Kaleba laikā.
Viduslaikos Etiopija Eiropā bija pazīstama kā "Prezbitera Jāņa valsts."

VII-XIII gs. Aksūmas valsts pagrima un saira.

Māksla Aksūmas valstī. Aksūmas valsts laikā māksla uzplauka. Tolaik tika celtas nelielas 2 un 3 stāvu akmens pilis, līdz 33 m augstas akmens stēlas.
Vēlāk akmens griezumos, keramikā vērojama helēnisma ietekme.

Saites.
Aksūma.
Etiopija.