Sabeji
- Detaļas
- 5627 skatījumi
Vēsture. Sabeji dzīvojuši Harranā. Sabeji būtu uzskatāmi par tiešiem neolīta kultūras reliģijas pārņēmējiem.
830.gadā kalifs Al Mamuns izvirzīja pilsētas iedzīvotājiem ultimātu: pieņemt islāmu vai mirt. Taču tie atbildēja, ka ir sabeji (arābu vārds saba nozīmē "zvaigznes uzlēkšanu") – Korānā minētā „Grāmatas tauta,” kam caur praviešiem bija piešķirtas dievišķās atklāsmes. Islāmā tādām tautām pienācās aizsardzība.
Harranas sabejiem piedēvē arī hermētiskās literatūras, ja ne radīšanu (autors taču esot Tots/Ēnohs/Hermejs), tad vākšanu, tulkošanu un apkopošanu gan.
Acīmredzot, kaut kad savu dzimteni tie tika pametuši (iespējams pēc mongoļu postošā uzbrukuma Harranai) un devušies uz dienvidiem, kur to reliģiju vēl šodien saglabājuši Eifratas deltā dzīvojošie mandeji.
Reliģiskie uzskati. Viņi bija izcili astronomi. Pielūdza septiņus debesu spīdekļus un 12 Zodiaka zīmes. Regulāri rīkoja reliģiozus svētkus par godu kādai „Ziemeļu mistērijai.” Šo dievību viņi uzskatīja par Pirmsākumu – paša Dieva manifestāciju. No viņa izrietēja kādas „kosmiskās būtības,” kas izkliedējas līdzīgi stariem un pārvēršas par dievišķajiem pirmsākumiem: Saprātu (al Akl) un Garu (al Nafs). Saprāts ir garīguma avots, klātesošs zemākajās dievībās un arī cilvēkos. Gars ir radošais spēks, kā arī dzīva pasīvā matērija, kas izsauc dzīvībai četras stihijas.
Pēc citiem avotiem šie dinamiskie spēki bija Saprāts, Gars, Pasaules Kārtība, Forma un Nepieciešamība. Visas šīs liecības atstājuši tie, kas bija šos rituālus redzējuši.
Sabejiem ziemeļi bija kā „lielais dievs” – gaismas un spēka avots, kā arī virziens, kurā atrodas mirušo valstība. Savu uzmanību viņi fokusēja uz Polārzvaigzni („Ziemeļu zvaigzne”). Tās virzienā viņi vadīja savas lūgšanas – kiblakss.
Kad sabeji nogāja no vēsturiskās skatuves, to rituālus pārņēma citi. Kādā no XIX gs. Londonas avīzēm parādijās ziņa, ka sabeji līdz pat šai dienai izpildot seno rituālu: priesteris ieiet teltī no dienvidiem (dienvidu durvis neolīta laika Gebeklitepē u.c.) un „lūdzas noteiktai zvaigznei ziemeļos.” Tad tiekot upurēti aita un balodis, pēc tam vēl viens balodis tiek palaists brīvē. Līdzīgi atbrīvotai dvēselei tam jālido uz ziemeļiem – „izredzēto un taisnajo mītnes” virzienā. Šai rakstā minētie sabeji ir Dienvidirākā dzīvojošie mandeji.
Ziemeļu Mistērijas rituāla laikā sabeji sevi saistīja ar zvērestu „Likteņa Kungam.” Viņi aizdedzināja gaili vai cāli un palaida uz ziemeļiem. Ja putns uzliesmoja, tad uzskatīja, ka dievs pieņēmis upuri, bet ja nodzisa – noraidījis.
Ir ziņas, ka sabeji pareģošanai izmantojuši runājošās galvas.
Sabeji Mekā. Tādus datus mums sniedz arābu vēsturnieks Al Biruni, kas ap 1000.g. apgalvoja, ka sabeji saimniekojuši Kābas svētnīcā Mekā: „...šie tēli iesākumā piederēja viņiem, un tēlu pielūdzēji bija no viņu kopienas, un ka Allahu tie sauca par Zuhal [Saturns] un Al-Uzza [arābu mīlas dieve] un Az-Zuhara [Venēra].”
Saites.
Reliģija.
