Mamuns, Al (813.-832.g.)
Radniecība. Tēvs – Haruns al Rašīds.
Vecākais brālis – Al Amins (iepriekšējais kalifs), jaunākais brālis – Al Mutasims (nākamais kalifs). Māte – persiešu piegulētāja.
Vismaz divas meitas. Viena no tām – Umm Habiba tika izdota par sievu pie 8.šiītu imāmam Ali al Rīdam, bet otra – tā dēlam Muhamedam al Džavadam (nākamajam – 9.šiītu imāmam).
Dzīvesgājums. Apstrīdēja vecākā brāļa Al Amina tiesības kļūt par kalifu 809.gadā. Tolaik Al Mamuns bija Persijas vietvaldis. Ar šiītu un citu sektu atbalstu Al Mamuns stājās lielas tjurku vergu armijas priekšgalā un atteicās atzī Al Aminu par kalifu. Sākās pilsoņu karš.
813.gadā pēc 4 gadu kara Al Amins bija ar mieru nodot jaunākajam brālim Bagdādi un gāja bojā. Neskatoties uz ortodoksālās sunītu garīdzniecības pretestību, Al Mamuns kļuva par kalifu, kā arī pieņēma šiītu imāma titulu.
Iekšpolitika. Al Mamuns sliecās atbalstīt nearābu musulmaņus (mutazilītus). Tamdēļ par vezīru iecēla persieti un zoroastrieti Al Fadhu ibn Sahlu.
Reliģija. Bijis stiprā mutazilītu sektas ietekmē, tamdēļ viņa valdīšanas laikam raksturīgs reliģisks haoss.
Mutazilītu iespaidā Al Mamuns izdeva rīkojumu par to, ka šariata tiesneši (kadi) un mācītie klēriķi (ulemi) vadījušies no ķecerīgas idejas par to, ka Korāns radīts, t.i. pielāgots konkrētai vietai un laikam, bet nevis ir mūžīgs un nepārveidojams Allāha devums cilvēkam.
Al Mamuna saspringtās attiecības ar tradicionālistiem 814.gadā izraisīja dumpjus Kufā un Basrā. Arī harīti sacēlās Horasanā.
Kā atbildi Al Mamuns nodibināja inkvizīciju (mihnu), kā rezultātā daudzi slaveni šariata skaidrotāji (arī Ahmads ibn Hanbāls) nonāca ieslodzījumā.
815.gadā Kufā sacēlās šiīti, kalifs tos apspieda.
816.gadā izraisījās sacelšanās huraimītu sektas (muvalīti) vidū Azerbaidžānas teritorijā – sākumā to vadīja Džavdama, pēc tam Babeks.
Tai pašā 816.gadā Al Mamuns izpelnījās Bagdādes iedzīvotāju nelabvēlību sakarā ar to, ka par savu pēcteci pasludināja 8.imāmu Ali al Rīdu, apejot pats savus dēlus. Al Mamuna prombūtnes laikā konservatīvie musulmaņi par kalifu pasludināja viņa tēvoci Ibrahimu. Al Mamuns atgriežoties gan ātri nodibināja iepriekšējo kārtību.
818.gadā Bagdādes pirtīs nogalināja Al Mamuna persiešu vezīru Al Fadhu ibn Sahlu (versijas: kalifa politiskie vai reliģiskie oponenti, varbūt paša kalifa aģenti).
818.gadā 6 mēnešus pēc vezīra nogalināšanas nomira 8.imāms, kuru, iespējams, noindēja pēc Al Mamuna pavēles.
819.gadā Al Mamuns ar saviem pretiniekiem panāca samierinājumu un atteicās no idejas kalifa varu nodot šiītu imāmiem. No pretiniekiem tika saņemts solījums vairs neizvirzīt par kalifu viņa tēvoci Ibrahimu.
827.gadā kalifs atkal bija nonācis mutazilītu ietekmē un pasludināja Korānu par „radītu,” kā arī atjaunoja inkvizīcijas darbību (oponentu klīriķu apspiešanai). Neilgi pirms savas nāves 832.gadā Al Mamuns īpaši vērsa inkvizīcijas uzmanību pret klīriķiem, kas atteicās atzīt mutazilītu mācību.
Tomēr kalīfa Mamūna piekritēju lietotie piespiedu līdzekļi nenodrošināja plašu mutazilītisma izplatīšanos un nākamā lalīfa Mutevakila (847.-861.g.) valdīšanas laikā vecās ortodoksālās ticības piekritēji pārgāja pretuzbrukumā.
Ārpolitika. 820.gadā par Horasanas pārvaldnieku iecēla savu ģenerāli vārdā Tahīrs, kas, līdzīgi citiem tā laika emīriem, nodibināja Tahirīdu dinastiju.
Kultūra un zinātne. 830.gadā atvēra „Gudrības māju” (Baita l Hikmu), tādējādi sniedzot lielu atbalstu zinātnes attīstībai. Viņa laikā veica sīriešu, persiešu, indiešu un grieķu (Aristoteļa, Platona, Eiklīda, Hipokrāta, Galēna) tulkojumus arābu valodā. Uzplauka botānikas un medicīnas zinātnes.
Radās failasufu („racionālisma ideologu,” „filozofu”) skola, kuru drīzumā islāmistu ideologi atzina par ķecerīgu. Tieši kalifa Al Mamuna laikā arābu apritē iegāja indiešu cipari, kas Eiropā tiek saukti par „arābu cipariem.”
827.gadā otrais pēc Kirēnas Erastofēna (250.g.pmē.) izskaitļoja Zemes apkārtmēru.
Vēsturē palicis arī ar to, ka pēc viņa pavēles atvēra Lielo piramīdu Gīzā.
Saites.
Arābu kalifi (~570.-1924.g.).
