Mandeji
Mandeji (mandayye) jeb nazoreji (nasorayya) jeb subbi jeb „Sv.Jāņa kristieši.” Reizēm tiek saukti arī par sabejiem. Viduslaiku jezuīti laikam tiem pierakstīja saistību ar templiešiem.
Raksturojums. Neliela reliģiskā sekta, kas mīt dienvidu Irākā, Basras apkaimē, Eifratas upes grīvā, bieži tiek saukti par "purvu arābiem." Nelielā skaitā tie atlikuši arī Irānas DR.
Dziļi reliģiozi un miermīlīgi ļaudis. To kodekss noliedz karu un asinsizliešanu.
Runā valodā, kas radniecīga aramiešu valodai, tajā runāja arī Jānis Kristītājs.
Vēsture. Mandeju teksti apgalvo, ka viņu senči ieradušies no ziemeļiem no vietas, kas nosaukta par „iekšējo Harranu.” Iespējams, ar to domāta Harranas pilsēta (tagad Turcijas DA). Visai droši tagad tiek uzskatīts, ka mandeju/sabeju dzimtene bijusi Harrana.Korāns aizsargāja viņus kā "grāmatas ļaudis."
Dzīvoja Nipūrā. Kad XIV gs. pilsēta panīka, mandeji apmetās dziļi purvos.
Eiropā par viņiem pirmo reizi (XVII gs.-?) uzzināja viduslaikos no ceļotājiem (jezuītiem-?), kas bija apmeklējuši Irānu un Irāku. Viņi tos bija nosaukuši par "Sv.Jāņa templiešiem." Tie dzīvoja musulmaņu ielenkumā, taču saglabāja kristietību un uzskatīja Jāni Kristītāju par galveno. Teritorijas Irākas dienvidos un Irānas austrumos kalpoja par mandeju mājvietu vismaz tūkstoš gadu.
XVIII gs. 50.gados pie mandejiem dzīvoja vācietis Karstens Nīburs.
XIX gs. 20.gados Dž.Beilijs Freizers bija redzējis viņu apmetnes dienvidu līdzenumā.
1849.gada ziemā šais apvidos nonāca arī anglis Viljams Loftuss. Pirmie Eiropas ceļotāji min vairāk nekā 30 mandeju ciemus.
Kādā no XIX gs. Londonas avīzēm parādījās ziņa, ka sabeji līdz pat šai dienai izpildot seno rituālu: priesteris ieiet teltī no dienvidiem (dienvidu durvis neolīta laika Gebeklitepē u.c.) un „lūdzas noteiktai zvaigznei ziemeļos.” Tad tiekot upurēti aita un balodis, pēc tam vēl viens balodis tiek palaists brīvē. Līdzīgi atbrīvotai dvēselei tam jālido uz ziemeļiem – „izredzēto un taisnajo mītnes” virzienā. Šai rakstā minētie sabeji ir Dienvidirākā dzīvojošie mandeji.
Tā mandeji dzīvoja līdz XX gs., kad daudzi pārcēlās uz Bagdādi, kur pārdeva savus zelta un metāla izstrādājumus.
Mandejiem ir bijusi svarīga loma seno Divupes tradīciju saglabāšanā.
Mūsdienās to kopienas atrodas arī ASV un citās valstīs.
Reliģiskie priekšstati. Uzskata, ka savu reliģisko doktrīnu pārņēmuši no sabejiem un vēlāk papildinājuši ar kristīgo mitoloģiju. Līdzīgi sabejiem viduslaikos viņi godāja Allahu, bet vēl papildus arī atzina septiņus debesu spīdekļus kā dievības. Katram no spīdekļiem bija savs vārds – babiloņu izcelsmes.
Šīs reliģijas saknes meklējamas Palestīnā. Tāpat kā Jēzus, arī mandeji sevi sauc par Jāņa Kristītāja sekotājiem - mandajiem vai nazorejiem.
Viņu Dievs-radītājs tiek dēvēts par "Dzīvi," "Gudrību," "Gaismas ķēniņu." Jānis Kristītājs tiek uzskatīts par to garīgo līderi. Jēzus tiek uztverts kā "buntavnieks, ķeceris, kurš noveda cilvēkus no īstenā ceļa un nodeva slepenās doktrīnas."
Ziemeļu virziens tiek uztverts kā tāds, pret kuru jāpagriežas lūgšanu laikā – kiblah. Pret ziemeļiem (Polārzvaigzni) vērsās kā pret „gaismas, mācības un dziedināšanas avotu,” vērsās dziļu pārdomu (meditācijas?) laikā. Gulēja ar kājām pret ziemeļiem un galvu pret dienvidiem, lai pieceltos pareizā virzienā.
Jāņa Kristītāja (Ješua ben Zakarija) sekotāji, bet Jēzu uzskata bezmaz vai par dēmonu. Jānis Kristītājs tiek īpaši godāts kā pēdējais un lielākais no viņu praviešiem. Stingri tiek ievērotas tā kristīšanas tradīcijas.
Mandeju mītos un leģendās tiek minētas ne mazāk kā 360 melki – dievišķas radības. Starp tām ir Avatur-Muzanija, kura tronis atrodoties „aiz Ziemeļu zvaigznes” un tiek saukts par „Avatura Māju.” Tieši viņš veic taisno tiesu cilvēku dvēselēm, kas izgājušas caur Šķīstītavu un spriež vai dvēsele ir pietiekami attīrījusies, lai nonāktu paradīzē. Ja tā ir pietiekami šķīsta, tad veic ceļojumu laivā pa debesu upi, domājams, Piena ceļu – uz vienu no neskaitāmām „gaismas pasaulēm.” Uz tām atrodas citi šķīstie mirušie. Šīs grūti aprakstāmās valstības pārvalda „lielie gaismas gari,” tā satiek citas tīrās dvēseles un arī savu augstāko dvēseli – dmuta.
XVII gs. jezuīti bija pārsteigti par lielo alķīmisko instrumentu klātieni mandeju mājās un par lādi, ko tie dēvēja par Šķirstu.
Reliģiskie teksti.
"Ginza." Mandeju svētā grāmata.
Tradīcijas. Apbedīšanā izmanto ekskarnāciju – līķi atdod saplosīšanai maitēdāju putniem.
Mandeju kāzu ceremonijas laikā notiek iegremdēšanās Tigrā, ko viņi piemiņai sauc par Jordānu. Rituāls notiek mandajiešu valodā un īpašā aramiešu dialektā, kādā runāja arī Jēzus.
Kad bīskaps iesvēta jaunu garīdznieku, viņam ir jāiztur pārbaudījums tumšzilā teltī (tā ir "ļaunās acs" krāsa): septiņas dienas un septiņas naktis viņš nedrīkst aizvērt acis. Tādu pat pārbaudījumu izturēja Gilgamešs, kad neveiksmīgi centās iekļūt pazemes valstībā.
Saites.
Kristīgās konfesijas.
Kristietība.
