Aliens

Smoļenska

Krieviski - Смоленск.
Pilsēta Krievijā.

Vēsture. XII gadsimta beigās Smoļenska kā kņazistes administratīvais centrs ar 40 000 iedzīvotāju spēlēja nozīmīgu lomu starp citām Senās Krievzemes pilsētām.
1044.-1063.gados Pleskavas krīviču kņaza Vseslava Bratislavoviča valdīšana Smoļenskā. Viņa pakļautībā nonāca Oršas un Kopisas kopienas. Nodibinājušās Okas, Vereju, Vorovku, Dobrjatinu, Bobrovņiču, Toropecu, Rostislavu, Mstislavu, Izjaslavu, Dragoslavu, Jeļiņčevu, Vjazmičevu un citu atdalījušos kņazu dēlu cietokšņi Valdaja augstienēs, bet Minskas, Polockas, Izborskas kņazistes nonāca Smoļenskas kņaza pakļautībā.
Vseslavs (1068.-1069.g.). Всеслав Брячиславич. Polockas kņazs Vseslavs, kurš valdīja Smoļenskā, iekaroja un pakļāva Kijevas kņazisti un tās satelītus, kļuva par Kijevas, Smoļenskas un Polockas lielkņazu uz diviem gadiem. Jaroslava Gudrā dēls Izjaslavs, kurš bija atradis patvērumu pēc Kijevas dumpja Suzdaļā, ieradās viesībās Kijevā, noslepkavoja kņazu Vseslavu, sagrāba varu savās rokās, pakļāva Smoļenskas, Polockas, Suzdaļas, Čerņa un Perejeslavļas kņazistes. 
1230.gadā Smoļenskā izcēlās zemestrīce un pēc tam vēl divus gadus pilsēta cieta no bada un slimībām.

Batija karagājiena laikā (1238.g.). 1238.gada hana Batija vadīto mongoļu-tatāru sirojumā ZA Krievzemē izpostīja daudz pilsētas un zemes, taču Smoļenskai neuzbruka (arī Pleskavai un Novgorodai) - tā bija viena no nedaudzajām Krievzemes ZA pilsētām, kam izdevās paglābties.
Mongoļu vienības ieradās kņazistes zemēs 1238.gada pavasarī, atgriežoties no stepes - tā gan bija tikai daļa no Batija ordām. Saskaņā ar leģendu, Smoļensku izglābis spēkavīrs Merkūrs, kas divcīņā uzvarējis mongoļu spēkoni un daudzus ienaidnieka kareivjus. Pats Merkūrs kaujā gājis bojā, bet mongoļi atkāpušies. No XVI gs. sākuma pilsētnieki godāja Mekūru kā pilsētas aizstāvi.
Bez tam vēl ir versija, ka Smoļenskas kņazi devās kaujā pret iebrucējiem pie Dolgomostjas (Долгомостье) ciema un piespieda tos atkāpties. Ja tas tiešām bijis tā, tad tas ir ārkārtīgi rets gadījums, ka mongoļi tolaik cietuši sakāvi atklātā kaujā.
Tiek izteikta arī versija, ka mongoļus Smoļenska nav ieinteresējusi, jo, atrodoties panīkuma stāvoklī, tajā varētu nebūt daudz laupījuma. Tādēļ viņi izvēlējušies citas, bagātākas pilsētas. Tomēr šādu versiju apšauba fakts, ka mongoļi vairākas nedēļas bija aplenkuši Kozeļsku - mazāku un daudz nenozīmīgāku pilsētu nekā Smoļenska.
Vārdu sakot - mongoļu neuzbrukšana Smoļenskai ir un paliek vēstures mīkla, kuru diezin vai kādreiz izdosies atrisināt.

Lietuvas varā. Tai pašā 1238.gadā nomira Smoļenskas kņazs Svjatoslavs Mstislavovičs (Святослав Мстиславич) un viņa vietu ieņēma brālis Vsevolods (Всеволод). Viņš valdīja neilgi - 1239.gadā Smoļenskai uzbruka leiši un bez īpašām grūtībām Vsevolodu padzina.
Pēc dažiem avotiem Mihaila Vsevolodoviča karaspēks palīdzējis Jaroslavam atbrīvot Smoļensku no leišiem 1239.gadā. 
No XIV gs. beigām Lietuva mēģināja pakļaut Smoļensku, tam aktīvi pretojās Rjazaņas kņazs Oļegs - viņš vairākas reizes leišiem iztraucēja. Galu galā 1404.gadā, kad Oļegs bija miris, Vītauts Dižais tomēr ieņēma pilsētu, kas pēc tam bija leišu varā gandrīz 40 gadu. 
1440.gadā sacēlās Smoļenskas iedzīvotāji un padzina leišu garnizonu. Vairākus leišu uzbrukumus gandrīz divu gadu garumā smoļenskieši atsita, bet 1441.gada rudenī pie Smoļenskas ieradās vēl viena leišu armija, vislielākā no armijām, kas jebkad stāvējusi pie Smoļenskas sienām. To vadīja jaunais Lietuvas dižkunigaitis Kazimirs un pilsēta triecienā tika ieņemta.
1449.gadā Kazimirs IV ar Vasīliju II Tumšo noslēdza līgumu, kurā maskavieši uz "mūžīgiem laikiem" atsacījās no pretenzijām uz Smoļensku. Pēc tam Maskavas kņazi vairāk kā 50 gadu nemēģināja sagrābt Smoļensku.
Kņaza Ivana III valdīšanas pašās beigās karā pret leišiem maskavieši Smoļensku gan aplenca, taču ieņemt nespēja.

Pirmo reizi Maskavijas varā (1514.g.). 1514.gada vasarā Vasīlijs III pēc trešā aplenkuma Maskavijai pievienoja Smoļensku. Tā gada vasarā maskavieši iegāja pilsētā un 70 gadu ilgajai leišu valdīšanai pilsētā pienāca gals. Tas bija viens no lielākajiem Vasīlija III panākumiem, kas gan nedevās viegli. Viņa 1512. un 1513.gadu karagājieni beidzās ar neveiksmi, pat neskatoties uz to, ka 1513.gadā maskaviešu armija sakāva Smoļenskas garnizonu kaujā un nopostīja pilsētas aizsargbūves.
Maskavieši turēja aplenkumā Smoļensku divus gadus (1512.-1514.g.), bet ieņemt tomēr nespēja.

Poļu varā. Krievu Juku laikos 1609.-1611.gados krievu garnizons ar vojevodu Mihailu Šeiņu (Михаил Шеин) priekšgalā neatlaidīgi aizstāvēja Smoļensku no poļiem, bet pilsēta krita nodevības rezultātā pēc 2 gadu ilga aplenkuma un Šeiņs krita gūstā. Vasīlijs IV Šuiskis nolīga zviedru karapulkus. Tomēr tika sakauts kaujā pie Klušinas (Клушино), kas noveda pie Smoļenskas zaudēšanas.
Pēc Maskavas atbrīvošanas no poļiem 1612.gadā Maskavijas un Rečpospoļitas spēkošanās turpinājās, tomēr nu situācija bija pavisam cita. protams, izeja no Juku laiku krāizes vēl nebija sākusies. Tomēr pēc Zemstes sapulces lēmuma 1613.gada vidū krievu armija devās atņemt poļiem Smoļensku. karagājiens sākās visai veiksmīgi - bez kaujas tika ieņemtas Vjazma un Dorogobuža, kā arī Belajas cietoksni. Pēc tā maskaviešu armija nonāca pie Smoļenskas.
Krievi nebija gatavi pilsētu ieņemt triecienā un aplenca to, jo Smoļenskas kremlis bija ļoti nopietns nocietinājums. Sākumā krievu vojevodas cerēja, ka būs tāpat kā Belajas cietoksnī - izdosies Smoļenskas garnizonu uzpirkt un pilsētu atdos bez kaujas. Tomēr šis aprēķins neattaisnojās un bija jāsēž ilgā aplenkumā. Krievi uzcēla nelielus nocietinājumus apkārt cietoksnim - ostrogus, un uz ceļiem, kas veda uz Lietuvu un Poliju nogāza kokus (засеки). Aplenkums ilga 4 gadus un šai laikā maskavieši ne reizi nemēģināja doties triecienā pilsētai. Tāpat pie Smoļenskas netika nogādāta aplenkuma artilērija.
Arī poļi-leiši sākumā nebija diez ko aktīvi. Kādu laiku starp pretiniekiem notika nelielas sadursmes, kuras nomainīja pārrunas. Tomēr 1614.-1615.gados poļiem-leišiem vairākas reizes izdevās pārraut blokādi un aplenktajā Smoļenskā ievest papildspēkus un vezumus ar munīciju un pārtiku. 1616.gada otrajā pusē poļi kļuva aktīvāki un sāka vākt spēkus netālu no Smoļenskas. tad maskaviešu vojevodas pieļāva lielu kļūdu un neuzbruka, kamēr pretinieka vienības vēl bija skaitā mazas.
Viss beidzās, kad 1617.gada maijā poļi-leiši bija savākuši jau nozīmīgu armiju un maskavieši nolēma izbeigt aplenkumu atkāpjoties no Smoļenskas.

Poļu-krievu karš (1632.-1624.g.) par Smoļensku. 1632.gadā maskavieši izmantoja situāciju, kad nomira Rečpospoļitas karalis Sigismunds III, bet viņa dēls Vladislavs vēl nebija kronēts. Neskatoties uz miera līgumu, Maskava pieteica Polijai karu un aplenca Smoļensku. Jaunais Polijas karalis Vladislavs IV ar 15 000 kareivju un 12 000 Zaporožjes kazaku pārrāva pilsētas aplenkumu un 1634.gada 1.martā padzina maskaviešus no Smoļenskas. 1634.gada jūnijā pie upes (upē?) tika parakstīts Poļanovas miera līgumu (Поляновское соглашение), saskaņā ar kuru Smoļenska un zemes ap to turpināja piederēt Lietuvai.

Otro reizi Maskavijas varā. Stabili iekļauta Maskavas valstī Smoļenska tika vien XVII gs. vidū ķeizara Alekseja Mihailoviča valdīšanas laikā.
1631.gadā krievi neveiksmīgi mēģināja poļiem atņemt Smoļensku.
1654.gadā Aleksandrs Leslijs ņēma dalību Smoļenskas karagājienā un vadīja pilsētas aplenkumu. Šis karš krieviem bija sekmīgs, pēc Smoļenskas ieņemšanas Leslijs tika nozīmēts par Smoļenskas vojevodu un bija tāds līdz pat savai nāvei 1663.gadā. Saskaņā ar 1634.gada Poļanovas miera līgumu (Поляновское соглашение) Lietuva atzina Smoļensku par Vladislava IV vadītās Maskavijas valsts īpašumu.

Napoleona I Krievijas karagājiena laikā (1812.g.). Krievi atkāpās valsts iekšienē un pie Smoļenskas apvienojās Barklaja de Tolli komandētā I Rieteņu armija ar Bagrationa komandēto 2.Rieteņu armiju.

II Pasaules kara laikā (1941.-1945.g.). Vācu ģenerāļi Smoļensku uzlūkoja kā "vārtus uz Maskavu," ko labi saprata arī krievi.  Pēc tam, kad krievpadomju karaspēks tika padzīts no Minskas un lielākās daļas Baltkrievijas teritorijas, vācu virspavēlniecība plānoja aplenkt no sagrāves izglābušos Rietumu frontes spēkus. Vienlaicīgi padomju pavēlniecība turpināja izvietot spēkus otrajā aizsardzības ešelonā, bet pabeigt pilnībā šo procesu līdz vācu uzbrukumam neizdevās.
Kota un Guderiāna tanki devās uz Smoļensku, to plānos bija satikties uz austreņiem no pilsētas.
1941.gada jūnija vidū vācu karaspēks nonāca Smoļenskas piekājē. Krievu mēģinājumi apturēt vērmahta uzbrukumu Baltkrievijā nevedās. Pēc tam Rieteņu frontes komandieris Semjons Timošenko (Семен Тимошенко) pavēlēja Smoļensku aizsargāt ģenerālleitnanta Mihaila Lukina (Михаил Лукин) 16.armijai, krieviem bija cerība, ka tā spēs atvairīt vācu uzbrukumu.
Tomēr Lukinam nebija pietiekamu spēku pilsētas aizstāvēšanai, viņa armijā bija tikai divas divīzijas, kas jau bija iesaistītas smagās kaujās pie Smoļenskas. Pašā pilsētā bija palikušas tikai rezerves un speciālās daļas - kopā ap 6500 karavīriem, kas pilnīgi noteikti nespētu apturēt vācu tankus.
1941.gada 10.jūlijā sākās kauja par pilsētu un turpinājās divus mēnešus. Pirmās uzbrukumā devās mobilās vācu daļas. Lukins mēģināja vācu motorizētajām divīzijām likt pretim mobīlas prettanku vienības, bet tas bija velti. Jau 16.jūlijā Heinca Guderiāna 2.tanku grupas 29.motorizētā divīzija ielauzās Smoļenskā (krievi paši raksta, ka pilsēta tika pilnībā ieņemta 15.-16.jūlijā). Sākās ilgākas kaujas par pilsētu, tomēr pēc dažām dienām vācieši ieņēma Jeļnu un vairākas krievpadomju armijas no otrā stratēģiskā ešelona izrādījās operatīvā aplenkumā. Vāciešu panākumi rādījās acīmredzami un tie jau sāka plānot uzbrukumu Maskavai - šos plānus gan nācās atlikt.
21.jūlijā pēc Staļina pavēles tika sākta uzbrukuma operācija ar mērķi pārraut 16. un 10. armiju aplenkumu pie Smoļenskas. Krieviem neizdevās realizēt šo mērķi un abu armiju atliekas izgāja no aplenkuma tikai 4.-5.augustā. Smoļensku krievi atstāja jau 28.jūlijā. Tomēr tika apturēta tālākā vāciešu virzīšanās.
Organizēta krievu pretošanās nebija izdevusies, ko pēcāk atzina arī Sarkanās Armijas komandieri. Tika secināts, ka pilsētas aizsardzības kaujas bija pretošanās vāciešiem notika tikai atsevišķās vietās. Vēl sliktāk - vācu tanku un motorizēto daļu izlaušanās rezultātā Smoļenskas rajonā uzreiz trīs armijas (16., 19. un 20.) nonāca aplenkumā. Ziņu par Smoļenskas krišanu skarbi uztvēra arī Staļins. 16.jūlija Valsts komitejas pavēlē jau tika runāts par "evakuācijas noskaņām," kas bija pārņēmušas Rieteņu frontes karaspēka daļu komandierus, atkāpšanās tika nosaukt par nepieļaujamu, kas robežojas ar nodevību. Tika pavēlēts pilsētu vāciešiem neatdot, lai gan faktiski tobrīd vācieši Smoļensku bija jau ieņēmuši.
Šādai pavēlei tomēr bija nozīme - sarkankrievi veica vairākus pretuzbrukumus, ieņēma pat vairākus Smoļenskas rajonus. Rieteņu frontes komandēšanu 19.jūlijā pārņēma ģenerālleitnants Andrejs Jerjomenko (Андрей Еременко). Tomēr jāsaka, ka šīs cīņas par pilsētu veda galvenokārt tās armijas, kas bija nonākušas aplenkumā. Krievi mēģināja arī debloķēt savas aplenktās armijas un šo operāciju vadīja ģenerālmajors Konstantīns Rokosovskis (Константин Рокоссовский), šis mēģinājums cieta neveiksmi.
Kaujas par Smoļensku turpinājās līdz pat jūlija beigām. 28.jūlijā pēdējās krievu daļas atstāja pilsētu. Maršals Timošenko gan pieprasīja atgūt pilsētu, taču novārdzinātajām sarkankrievu karaspēka daļām tas nebija pa spēkam. 16. un 20.armiju atliekas iespēja pārcelties pāri Dņeprai pateicoties Rokosovska armijas grupas rīcībai - tā atkaroja vāciešiem Jarcevu un pārceltuves pāri upei. Tomēr krievi pie Smoļenskas bija cietuši sakāvi.
Kaujas par Smoļensku neļāva vācu ģenerāļiem realizēt Maskavas ātru sagrābšanu un tieši tad vācu ģenerāļi pirmo reizi sāka šaubīties par zibenskara izdošanos - vācieši bija spiesti dot pavēli pāriet aizsardzībā. Hitlers izrīkoja Hermaņa Gota un Heinca Guderiāna tanku grupas atdot pa vienai grupai "Ziemeļi" un "Dienvidi" Ļeņingradas un Kijevas ieņemšanai. Gots pēcāk uzskatīja, ka šis lēmums kļuva par neizdošanās cēloni pirmējam uzbrukuma plānam Maskavai, kas paredzēja uzbrukumu caur Smoļensku.
Tomēr Smoļenskas kauju nevar nosaukt arī kā Sarkanās Armijas panākumu, jo tā pie Smoļenskas bija cietusi sakāvi. 1941.gada augusta otrajā pusē Rietumu, rezerves un Brjanskas frontu karaspēki mēģināja uzbrukt vācu armijas grupai "Centrs." Niknas kaujas turpinājās vairākas nedēļas un tajās tika zaudēti pēdējie pilnasinīgie Sarkanās Armijas mehanizētie korpusi. Toties panākumi bija pieticīgi - pats redzamākais bija Jeļnas ieņemšana 1941.gada 6.septembrī. Pēc tam visu triju krievpadomju frontu karaspēki pārgāja aizsardzībā. Krieviem neizdevās pārtvert iniciatīvu no vāciešiem. 

Saites.
Smoļenskas kņaziste (?-1441.g.).
Smoļenskas apgabals.