Smoļenskas kņaziste (?-1441.g.)
Senās Krievzemes vēsturē Smoļenskas kņaziste spēlēja nozīmīgu lomu - XII gs.beigās tā bija visai liela pilsēta ar 40 000 iedzīvotāju. Smoļenskas kņazi sīvi cīnījās pret Čerņigovas kņaziem par virsvaldību Kijevā.
1044.-1063.gados Pleskavas krīviču kņaza Vseslava Bratislavoviča valdīšana Smoļenskā. Viņa pakļautībā nonāca Oršas un Kopisas kopienas. Nodibinājušās Okas, Vereju, Vorovku, Dobrjatinu, Bobrovņiču, Toropecu, Rostislavu, Mstislavu, Izjaslavu, Dragoslavu, Jeļiņčevu, Vjazmičevu un citu atdalījušos kņazu dēlu cietokšņi Valdaja augstienēs, bet Minskas, Polockas, Izborskas kņazistes nonāca Smoļenskas kņaza pakļautībā.
Vseslavs (1068.-1069.g.). Всеслав Брячиславич. Polockas kņazs Vseslavs, kurš valdīja Smoļenskā, iekaroja un pakļāva Kijevas kņazisti un tās satelītus, kļuva par Kijevas, Smoļenskas un Polockas lielkņazu uz diviem gadiem. Jaroslava Gudrā dēls Izjaslavs, kurš bija atradis patvērumu pēc Kijevas dumpja Suzdaļā, ieradās viesībās Kijevā, noslepkavoja kņazu Vseslavu, sagrāba varu savās rokās, pakļāva Smoļenskas, Polockas, Suzdaļas, Čerņa un Perejeslavļas kņazistes.
XIII gs.sākumā Smoļenska pārdzīvoja grūtus laikus. Kņazisti bija novājinājušas pastāvīgas iekšējās cīņas. 1230.gadā šeit notika zemestrīce, pēc tam 2 gadus Smoļensku un tai piekļaujošās zemes mocīja bads un slimības. Pie rieteņu robežām aktivizējās leiši.
Batija karagājiena laikā (1238.g.). 1238.gada mongoļu-tatāru sirojumā ZA Krievzemē izpostīja daudz pilsētas un zemes, taču Smoļenskai neuzbruka (arī Pleskavai un Novgorodai) - tā bija viena no nedaudzajām Krievzemes ZA pilsētām. Mongoļu vienības ieradās kņazistes zemēs 1238.gada pavasarī, atgriežoties no stepes - tā gan bija tikai daļa no Batija ordām. Saskaņā ar leģendu, Smoļensku izglābis spēkavīrs Merkūrs, kas divcīņā uzvarējis mongoļu spēkoni un daudzus ienaidnieka kareivjus. Pats Merkūrs kaujā gājis bojā, bet mongoļi atkāpušies.
Bez tamvēl ir versija, ka Smoļenskas kņazi devās kaujā pret iebrucējiem pie Dolgomostjas (Долгомостье) ciema un piespieda tos atkāpties. Ja tas tiešām bijis tā, tad tas ir ārkārtīgi rets gadījums, ka mongoļi tolaik cietuši sakāvi atklātā kaujā.
Tiek izteikta arī versija, ka mongoļus Smoļenska nav ieinteresējusi, jo, atrodoties panīkuma stāvoklī, tajā varētu nebūt daudz laupījuma. Tādēļ viņi izvēlējušies citas, bagātākas pilsētas. Tomēr šādu versiju apšauba fakts, ka mongoļi vairākas nedēļas bija aplenkuši Kozeļsku - mazāku un daudz nenozīmīgāku pilsētu nekā Smoļenska.
Vārdu sakot - mongoļu neuzbrukšana Smoļenskai ir un paliek vēstures mīkla, kuru diezin vai kādreiz izdosies atrisināt.
Smoļenskas kņazs vērsās pēc palīdzības pie Jaroslava Vsevolodiča, kas pēc Jurija nāves kļuva par Vladimiras kņazu.
Neskatoties uz joprojām esošajiem mongoļu uzbrukuma draudiem, krievu kņazi turpināja savstarpējās cīņas. Galvenokārt Galīcijas kņazs Daņila (Даниил Галицкий) cīnījās par Kijevu pret Čerņigovas kņazu Mihailu Vsevolodiču (Михаил Всеволодович) Pēc dažiem datiem Mihaila karaspēks palīdzējis Jaroslavam atbrīvot Smoļensku no leišiem 1239.gadā. Lai gan tai pat gadā mongoļi sagrāba un izpostīja Čerņigovu.
Smoļenskas kņaziste uz kādu laiku faktiski kļuva par Lietuvas protektoriātu, apņemdamās piedalīties Aļģirda karagājienos.
Lietuvas varā (1440.-?.). No XIV gs. beigām Lietuva mēģināja pakļaut Smoļenskas kņazisti. Smoļenskas neatkarību sargāt palīdzēja kņazs Rjazaņas Oļegs (Олег Рязанский), kas vairākas reizes iztraucēja leišiem nostiprināties pilsētā. Tomēr gaidītā palīdzība no Maskavas kņazistes saņemta netika - tās kņazs Vasīlijs I bija precējies ar Vītauta Dižā meitu Sofiju.
No XV gs. sākuma senā Smoļenska, kas savulaik bija viena no stiprākajām krievu kņazistēm, atradās Lietuvas varā. Laišiem nodibināt savu varu Smoļenskā izdevās tikai pēc ilgas un sīvas cīņas.
Galu galā 1404.gadā Vītauts Dižais ieņēma pilsētu, kas pēc tam bija leišu varā gandrīz 40 gadu. Citas krievu kņazistes nemēģināja Smoļensku atkarot, jo cīkstēties ar to laiku Lietuvu tām spēka nebija. Pie tam siprākajā no tām - Maskavas kņazistē, sākās iekšējās cīņas.
Tikmēr Smoļenskā auga neapmierinātība - ne tikai ar leišu varu, bet arī nodokļu augšanas dēļ. 1440.gadā Smoļenskas vietvaldis pans Andrejs Sakovičs (Андрей Сакович) mēģināja nozvērināt pilsētniekus lojalitātē jaunajam Lietuvas valdniekam 12 gadu vecajam Kazimiram (tas vēlāk kļuva par Polijas karali Kazimiru IV). Smoļenskas centrā sapulcējās liels ļaužu daudzums, daudzi no tiem bija bruņoti - izkaptis, cirvji... Smoļenskas augstdzimušie ļaudis vairumā bija leišu pusē, bet parastie ļauži pieprasīja Smoļenskas kņazistes neatkarības atjaunošanu. Notika sadursme starp pilsētniekiem un vietvalža piekritējiem. Pilsētas iedzīvotāju vidū bija lieli upuri, taču Sakoviča vienība no pilsētas aizgāja. Šo sacelšanos vēlāk nosauca par "Lielo apmulsumu" (krieviski - "Великaя замятня").
Vara pilsētā pārgāja večes rokās. Tā vērsās pēc palīdzības pie Mstislavļas ķēniņa Jurija, ko uzaicināja par kņazu. Jurijs spēja arī sakaut leišus, kas tobrīd jau bija savākuši armiju, lai atjaunotu savu varu Smoļenskā. Tomērbija skaidrs, ka bez palīdzības tālākā pretošanās Lietuvai nebūs iespējama.
1441.gada pavasarī Smoļenska atsita vēl vienu leišu uzbrukumu. Jurijam neizdevās saņemt Maskavijas atbalstu. Tās kņazs Vasīlijs II nespēja palīdzēt iekšējo cīņu dēļ.
Tā paša 1441.gada rudenī pie Smoļenskas ieradās vēl viena leišu armija, vislielākā no armijām, kas jebkad stāvējusi pie Smoļenskas sienām. To vadīja jaunais Lietuvas dižkunigaitis Kazimirs. Šoreiz leišiem veicās, pilsēta triecienā tika ieņemta un no tiem laikiem Smoļenskas kņazistes neatkarība vairs nekad netika atjaunota. Jurijs bēga uz Novgorodu.
Saites.
Smoļenskas kņazi (?-1441.g.).
