Šigiras elks
Krieviski - Шигирский идол.
Urālos uziets koka elku tēls - vislielākais no jebkad uzietajiem un senākā zināmā koka statuja uz Zemes.
Atrašana. 1890.gada 24.janvārī Urālu kalnos netālu no Nevjanskas pilsētas Šigiras ezera krastā Kurinas raktuvē zeltameklētāju grupa Otrajā Kurinas zelta atradnē no kūdras slāņa 4 m dziļumā izcēla lapu koka elka daļas. Tajā bija cilvēku sejas ar ornamentiem. Elku nosauca par Lielo Šigiras elku.
Koka daļas nogādāja muzejā, kas tolaik atradās lielkņaza Mihaila Romanova (imperatora Nikolaja I dēls) aizbildniecībā.
Apraksts. Tika vairākkārt mēģināts elku salikt - pirmais to veica muzeja krājumu glabātājs Dmitrijs Lobanovs (Дмитрий Иванович Лобанов).
Par visveiksmīgāko tādu mēģinājumu tiek uzskatīta arheologa Vladimira Tolmačova (Владимир Яковлевич Толмачёв) 1914.gada rekonstrukcija. Šai variantā elku staba augstums noteikts kā 5,3 m.
Elkam ir liela galva ar divpusējiem griezumiem un garš rumpis kā dēlis. Uz šī dēļa senie meistari izgriezuši vertikāli izvietotas sejas - trīs priekšpusē un divas aizmugurē. Tolmačovs šīs sejas ir aprakstījis. Katra no sejām kopā ar ornamentiem veido atsevišķu figūru un katra no tām ir individuāla. Daļa attēlu izpildīti tā saucamajā "skeleta" stilā. Figūras iekšienē ir divi atsevišķi nogriežņi jeb "traipi," kas uir raksturīgi senajiem Urālu attēliem. Tādi "traipi" var simbolizēt dvēseli vai, ņemot vērā to kreiso novietojumu - sirdi.
Dēļveidīgo rumpi no visām pusēm,ieskaitot arī šauros sānus, klāja iegriezti ornamenti un simboliskas zīmes.
Elka apakšdaļa ir koniski nosmailināta ar gropi pamatā, kas visdrīzāk liecina par stilizētu kāju atveidi.
Pēc visām pazīmēm spriežot, elku tēls nav bijis ierakts zemē, bet gan piestiprināts pie staba.
Arheologs pats taisījās rūpīgāk izpētīt interesanto objektu, taču tam nebija lemts piepildīties. Pilsoņu kara gados Tolmačovs, kā cara armijas virsnieks, nokļuva impērijas austreņu apgabalos, no kurienes emigrēja uz Harbinu, pēc tam uz Šanhaju. Ķīnā, neraugoties uz grūtībām, viņš iespēja turpināt nodarboties ar arheoloģiju un pat piedalīties izrakumos. 1942.gadā zinātnieks saņēma padomju pavalstniecību, bet mira atpakaļceļā uz dzimteni.
Līdz 1997.gadam tas tika glabāts muzeja fondos, un par to ineteresējās vienīgi speciālisti. Tas bija līdz tam brīdim, kamēr noteica tā vecumu - 8680 gadu, kas, protams, kļuva par sensāciju, tā ir vecākā koka statuja pasaulē.
Par laimi Tolmačovs elku tēlu bija uzzīmējis. Vēlāk viena no elku tēla daļām - 1,93 m gara apakšējā daļa, pazuda bez pēdām. Pazušanas laiks nav precīzi zināms - iespējams, Pilsoņu kara laikā, bet varbūt II Pasaules kara laikā, kad muzejam bija jāsarūmējas, lai pieņemtu glabāšanā Ermitāžas eksponātus.
Šodien Šigiras elkam trūkst vidusdaļas, abas palikušās galvas un kāju daļas kopā veido 3,5 m garumu. Tādejādi par elka vidusdaļas izskatu var spriest vienīgi pēc Tolmačova zīmējuma.
Vecums. 1997.gadā ar oglekļa metodi Krievijas ZA Ģeoloģijas institūta darbinieki Maskavā un Krievijas ZA Materiālās kultūras vēstures institūta darbinieki Pēterpilī noteica tā vecumu - 8680 gadu, +-140 gadu.
Protams,ka pēc šādas hronoloģijas elku tēls kļuva par muzeja centrālo eksponātu. Militārā rūpnīcā pagatavoja tam stikla sarkofāgu, no kura izsūknēja gaisu un to piepildīja ar inerto gāzi. Sarkofāgu ar izgaismotu apakšu ievietoja atsevišķā zālē, kur izstādīja arī ap 600 citu pie Šigiras ezera atrasto artefaktu - Šigirskaja kladovaja.
2003.gadā zinātnieki starp elka ornamentiem uzgāja vēl vienu seju, kas nebija Tolmačova zīmējumos. Tā bija knapi redzama elka dēļa ķermeņa aizmugurē. Tai deguna vietā bija zariņš, kas padarīja to līdzīgu dzīvniekam. Tieši zariņu Tolmačovs bija uzzīmējis, bet seju pamanījis nebija.
Hipotēzes.
Maģiskais skaitlis septiņi. Elku tēlam ir septiņas sejas - viena galvai un pa trim sejām uz katras no plakanā ķermeņa pusēm. Jau tad cilvēki zināja, ka katru no Mēness fāzēm var sadalīt 7 daļās. Tādēļ izvirzīja hipotēzi, ka elks ir Mēness dievs, un to klājošais ornaments nav nekas cits kā Mēness kalendārs.
Elks kā pasaules uzskata attēlojums. Sejas attēlojot garus no dažādām pasaulēm - Augšējās un Apakšējās, dzīvo un mirušo, vīrišķo un sievišķo sākumu. Pie tam seju izvietojums pasvītrojot garu hierarhiju.
Uzraksti. Krievu zinātnieks-filozofs V.Čudinovs elku esot paielinājis un tad tajā varēts saskatīt burtu zīmes un pat veselus uzrakstus! Tos analizējot, viņš nonācis pie secinājuma, ka elks ir seno urāliešu slimību un nāves dieve un aizkapa pasaules aizbildne Mara. Čudinovs pieļāva, ka elks senos laikos stāvējis purvā, kas ticis uzskatīts par mirušo valstību. Pie tās devušies ar upuriem ļaudis no visas apkārtnes. Tieši tādēļ te purvā uziets tik daudz artefaktu.
Atrašanās vieta. Tagad tiek uzglabāts atsevišķā zālē Jekaterinburgas Novadpētiecības muzejā (Свердловский областной краеведческий музей имени О.Е.Клера).
Saites.
Elki un elkdievība.
