Seidi
Seid, seide, seite, saivo - "svētais akmens" (sāmu val.).
Loparu vārds seid nozīmē "dievība." Tā sauca arī dabā atrastus priekšmetus, kas kļuva par pielūgsmes objektiem.
Rituāli mākslīgi darināti no akmeņiem salikti elku tēli, retāk - darināti no koka.
Seidu kults bija kopējs visai Lapzemei, viena no galvenajām loparu reliģijas pazīmēm. Tiek apgalvots, ka seidi savā dabā ir ļauni, tādēļ tiem jāpielabinās. Saskaņā ar dažiem sāmu ticējumiem, mākslīgi darinātajos seidos iemājo mirušo dvēseles. Tām nepatīkot, ja kāds traucē to mieru. Seidi uzstādīti lēzenos klinšainos krastos, no kuriem labi redzama jūra, medību un zvejas vietas. Seids var būt dabisks akmens bluķis vai klints, tas var būt arī mākslīgi sakrauts no vairākiem akmeņiem.
Lielākais seidu skaits - vesels akmens dievību panteons! - atrodas Vācu (Немецкий) un Krievu (Русский) Kuzovu (Кузовах) salās 30 km uz austreņiem no Kemas (Karēlijā). Šeit uzieti sakopojumi ar vairākie m simtiem seidu, lai gan parasti sāmu apdzīvotās vietās atrod atsevišķus seidus. Vācu Kuzovas (Немецкий Кузов) salā var ieraudzīt seidus kā milzīgus akmens bluķus, kas uzlikti uz mazu akmeņu "kājiņām." Seida augšējā plakumā bieži tika novietoti vairāki nelieli akmeņi, zem seidiem bieži uziet mazus daudzkrāsainus akmeņus. Daži seidi pēc formas atgādina cilvēku krūšutēlus ar akmeņiem galvas vietā - kas var atgādināt ne tikai cilvēka, bet arī putna vai suņa galvu. Tādu seidu priekšā novietoti cilindriski akmeņi, kas atgādina rokas.
Ar grupās sakopotajiem seidiem saistīta tiek leģenda par pārakmeņotiem svešiniekiem (немцы), kas gribējuši uzbrukt Solovecu klosterim, un nokļuvuši salā vētras laikā. Dievs tos sodījis, pārvēršot akmeņos. Šīs leģendas pamatā ir reāli vēsturiski notikumi, kad zviedri XVII gs. mēgināja uzbrukt klosterim no salas puses.
Zinātnieki nav nonākuši pie vienprātības seidu nozīmes jautājumā, hipotēzes:
- mājas dievības, kas ir ģimenes vai cilvēka aizbildņi;
- dzimtas aizbildņi, kas nodošina veiksmi zvejā tiem, kas nes upurus. Tādā gadījumā seidi, kas līdzinās dzīvniekiem - aizbildņi nozarēm, bet līdzīgie cilvēkam - kalpoja senču godāšanai;
- ceļu rādītāji un zemju robežu zīmes;
- seidu maģiskā funkcija. Saskaņā ar pašu sāmu priekšstatiem seidi apvelta ar burvju īpašībām priekšmetus, ko tiem met pāri. Sāmu mednieki virs seidiem šāva lodes koka dēlīšos, pēc tam tās izlobīja un uzskatīja par apvārdotām.
---------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------------
Galējos ziemeļos, kur dzīvo sāmi, nav otras tādas tautas, kuras vēsturi un etnogrāfiju pēta jau 400 gadus. Desmitiem zinātnieku ir veltījuši visu savu dzīvi, lai minētu šo mīklu, kas saistās ar sāmu tautas izcelšanos un viņu garīgo kultūru.
Sāmu savdabīgā materiālā un garīgā kultūra rada arī mūsdienās lielu izziņas un zinātnisko interesi. Šīs tautas pirmskristietiskās ticības pamatā bija totēmiski mistiski priekšstati. Bija kalnu, akmeņu, koku un dzīvnieku kulti, kā arī ticējumi dažādu dabas parādību Dievišķai izcelsmei. Īpaši jāatzīmē viņu pielūgsme svētajiem akmeņiem – seidiem.
Akmens kulta pēdas šādā vai tādā veidā tiek atklātas visas Eirāzijas tundras zonas tautām, sākot no Kolas pussalas līdz Kamčatkai. Jau senatnē krievu zinātnieki pievērsa savu uzmanību oriģināliem akmens veidojumiem – labirintiem un seidiem.
„Vai tas būtu ezers vai kalns – par visu ir leģendas, kuras stāsta par šo apburto zemi” – rakstīja pazīstamais padomju etnogrāfs V.Černoluzskijs.
Vēsturiskās ziņas par seidiem.
Vissenākās liecības par mīklainiem Ziemeļu arheoloģijas pieminekļiem – labirintiem atrodamas krievu diplomātu G.Vasiļčonoka un S.Zveņigorodovska piezīmēs. Viņi abi apmeklēja Kolas pussalas ZR daļu 1592.gadā, piedaloties diplomātiskās sarunās ar zviedriem par krievu-dāņu robežu. Viņi rakstīja: „Varangā sevis slavināšanai atnesuši no krasta akmeni, kurš augstumā arī šobrīd no zemes ir lielāks par asi, bet no šī akmeņa tālāk izlikts kā pilsētas mūris no 12 sienām un nosaukts šis mūris bija par Bābeli.”
1877.gadā, lai vāktu materiālus pirmajai antropoloģiskajai izstādei Maskavā un varētu labāk iepazīt Lapzemi Kolas pussalā, turp devās vēsturnieks A.Kiseļevs. Darba atskaitē pievienotajam materiālam viņš piemin 2 „bābeļu” zīmējumus un rasējumus. Diemžēl, šobrīd šis materiāls pazudis bez pēdām.
1883.gadā īsu ziņojumu par labirintiem publicējis vēsturnieks A.Jeļisējevs, kurš uzskatīja, ka šie akmeņi raksturīgi vienīgi Ziemeļu Krievijai.
1901.gadā etnogrāfs K.Reva izpētīja 5 labirintus, kuri atradās Ponojas upes tuvumā. Bet trīs gadus vēlāk – 1904.gadā arheologs A.Spicins rakstā „Ziemeļu labirinti,” kurš publicēts Maskavā, izd. „Arheoloģiskās komisijas vēstis” publicējis visu par labirintiem zināmo informāciju. Autors ne tikai dod plašu vispusīgu aprakstu, bet arī cenšas viņus datēt un izskaidrot.
1927.gadā iznāk M.Vinogrādova grāmata „Solovecas labirinti.” To izdod Solovecas novada vadība.
1940.gados ar Baltās jūras labirintu izpēti nodarbojās arh. N.Gurina. Pēdējos gados šie pieminekļi atkal pievērsa zinātnieku un novadpētnieku uzmanību. I.Mullo un A.Kuratovs, neskatoties uz diametrāli pretēju Solovecas labirintu vērtējumu, dod viņu brīnišķu aprakstu.
Seidu un labirintu izvietojums.
Labirinti izvietoti pie Baltās jūras, Barenca un Baltijas jūrām. Kā likums labirinti atrodas uz salām, pussalām vai upju ietekām. Dažreiz tie izmētāti atsevišķi pa vienam labirintam, bet dažreiz – kā Solovecos – veido lielas grupas, kas atrodās līdzās akmeņu kaudzēm vai garām sienām, veidotām no akmeņiem. Vai arī cita veida noslēpumainiem veidojumiem.
Akmens labirinti – saliktas spirāles diametrā no 5–30 m, izlikti no lieliem un maziem akmeņiem un veido dažādu pagriezienu sistēmu, bet beigās noved figūras centrā. Kas tos būvējis? Kad? Kādēļ? Par to arheologi strīdas Krievijā jau vairāk kā simts gadus.
1974.gadā zinātnieki izpētīja divus labirintus. Kuri atrodas pie Baltās jūras Piļskas līča, 1,5 km no tāda paša nosaukuma raga. Nosacīti nosauksim šos labirintus par „lielo” un „mazo.”
„Lielais” labirints atrodas 150 m no jūras līmeņa no jūras paisuma līnijas. Tā augstums virs jūras līmeņa – 7 m, maksimālais diametrs ir 10,6 m. Ieejas koridora garums – 4 m. Ieeja orientēta DR-DA. Platums starp rindām (celiņiem) ir 40 cm. Eju garums pa iekšējiem apļiem ir 185 m, tātad 17 reizes lielāks par diametru. Labirints salikts no vietējas izcelsmes akmeņiem ar 10-30 cm diametru, neredz nekādu mākslīgu apstrādi.
Labirinta celtniecībā (domājams) izmantota iepriekš iezīmēta spirāles konstrukcija. Spirāle atveras pret pulksteņa rādītāja virzienu, iezīmējot uz zemes spirāles līniju, veidotāji izvēlējās to vietu ārējā aplī, kur jābūt ieejai nākošajā labirintā. Tad radiāli sadalīja spirāles līnijas no ārējā apļa līdz centram. Tad atlika vienīgi savienot apļu līnijas tā, lai iegūtu divas pakavveidīgas figūras ( vienu otrā ) nu izveidot labirintu no akmeņiem. Līniju gali gan ārējā gan iekšējā aplī tika pastiprināti ar lieliem akmeņiem.
„Mazais” labirints atrodas 60 m uz dienvidiem no „lielā” un 20 m no krasta bangu līnijas uz kailas klints. Augstums virs jūras līmeņa arī 7 m. Abi labirinti bija aizauguši ar brūklenājiem un čūskogām. Ārējā labirinta konstrukcija diemžēl izjaukta un pagaidām nevar to atšifrēt. Pēc esošajiem akmeņiem var secināt, ka šis labirints, ka šis labirints arī ir bijis pakavveidīgs.
Labirinta centrā guļ plāksne, virs kuras redzamas liela ugunskura pēdas (40 cm X 30 cm). Šajā ugunskura vietā starp oglēm atrada krama sakasnīti ar augstu muguriņu, kurai viens sāns bija retušēts. Vēl atrada nažveidīgas plāksnes un kvarca atlūzas, māla gabaliņu bez ornamenta un sīkus pārkaļķojušos kauliņus.
Acīmredzot, „lielo” labirintu var uzskatīt par kulta vietu šā vārda visplašākajā nozīmē. Bet „mazo” – kā kapa zīmi virs apbedījuma vietām. Šo hipotēzi izteicis A.Brjūsovs par Solovecas salas labirintiem.
Akmens veidojumu funkcijas.
Kāda ir labirintu loma? To tik vienkārši nevar atbildēt. Nav šaubu – tie tika veidoti kādiem ļoti svarīgiem mērķiem. Kā gan citādi izskaidrot to, ka šādi labirinti atrodami tik plašā teritorijā visām Ziemeļu tautām?
Piejūras iedzīvotāji visur šos labirintus sauc par Babiloniem, bet šis nosaukums atspoguļo tikai ārējo uzbūvi, samudžinātību un noslēpumainību. Pastāv dažādi ticējumi par šiem Babiloniem. Tā sāmi uzskatīja, ka tie būvēti par godu akmeņu Dieviem, saistīja tos ar elkdievību, ar labā un ļaunā ģēnijiem Lapzemē, kā arī domāja, ka tos veidojušas pusmītiskas personības.
Anglijas un Īrijas leģendas vēsta, ka labirintu spirālēs mēness gaismā dejoja fejas. Norvēģijā domā, ka šīs akmeņu rindas veidojuši ledus milži jotuli. Zviedrijā šie labirinti norādot ieeju rūķu pazemes valstībā. Šie rūķi sargājot dārgakmeņus, rūdas un izgatavo burvju šķēpus un zobenus, kā arī bultas sāgu varoņiem.
Meklējot atbildi, var censties iedalīt visu trīs virzienos:
1) daļa zinātnieku domā, ka labirinti bija izklaides vieta un deju laukums kulta dejām (kā Dzērvju deja zviedriem vai Ādama deja vāciešiem) un kā vieta kara spēļu sacensībām;
2) otra daļa zinātnieku domā, ka labirinti saistīti ar zveju un zvejniecību. Viņi domā, ka tas ir zīmējums, pēc kura veidot zvejas tīklus.
3) lielākā daļa zinātnieku tomēr atzīst, ka šiem labirintiem ir reliģiska kulta rakstura nozīme. Vēsturnieks M.Vinogrādovs ir izteicis viedokli, ka labirintu ejas un to akmens sienas sakrautas, lai mirušo dvēseles apmaldītos šajos labirintos un neatgrieztos pie dzīvajiem (Mirušo kults).
Pazīstamais arheologs A.Brjusovs, kurš daudzus gadus strādāja pie Baltās jūras, uzskatīja, ka labirinti ir kapu zīmes virs apbedījuma vietām (Apbedīšanas rituāli).
Etnogrāfs V.Kabo, salīdzinot zināmos etnogrāfiskos un vēsturiskos materiālus, ieteic uzskatīt, ka ziemeļu tautu labirinti ir veidojumi, saistīti ar priekšstatiem par „apakšējo pasauli”, kurā tika noturēti rituāli lai veiktos zveja, kā arī iniciācijas rituāli, kuros jaunekļus iesvētīja vīru kārtā, bet meitenes – sievu kārtā.
Salīdzinot labirintu konstrukciju ar zvejniecības iekārtām, kuras izmantoja Murmanskas piekrastē vēl 40.gados, Turina izteica hipotēzi, ka labirinti saistīti ar kādiem maģiskiem rituāliem, kuru mērķis bija nodrošināt zveju jūrā. Viņa veica izrakumus Kandalakšu, Harlovkas un citos labirintos. Trīs līdz septiņu metru augstumā atklātas apmetņu vietas. Tika atrasti keramikas trauki ar azbesta un vizlas piejaukumu, kā arī kvarca darbarīki. Tika atrastas arī lielu trauku lauskas, izrotātas ar reti sastopamiem viļņveidīgiem nospiedumiem vai vispār bez ornamenta. Atrada arī darba rīkus – kvarca kasīkli un slīmestu (koka mizas noņēmējs), kā arī uzgaļus no degakmeņa.
Tas, ka labirinti atrodas tik zemu pie pašreizējā Barenca jūras un Baltās jūras līmeņiem, kā arī atrasto trauku forma norāda uz to, ka šie veidojumi attiecināmi uz 1.tūkstošgades beigām pirms mūsu ēras. Pēc N.Gurinas domām (viņas uzskatus atzīst liela daļa pētnieku) ciltis, kuras ražoja azbesta keramiku, var uzskatīt par sāmu priekštečiem un labirintu veidotājiem.
Interesants ir fakts, ka šo labirintu atrašanās vietas ir saistītas ne tikai ar jūru vispār, bet ar noteiktiem tās apgabaliem, kuri ir bagātāki ar zivīm, ar zvejniecības lomiem. Tā Kandalakšu labirints atrodas pie Pitkuļa dziļvietas, Umbirskas – pie Umbinskas dziļvietas, utt. Vai šie labirinti nav piemiņas vietas ticībām, saistītām tieši ar jūru un zvejniecību?
„Tēmas, par kurām varēja zīlēt, bija dažādas, kā – par laika apstākļiem, vai būs veiksmīga zveja, vai iet medībās?... Zīlēja noids (laikam sāmu priesteris?), stāvot ar vienu kāju uz labirinta celiņa, un tā lēkājot uz labirinta centru, lūkojās, kādas zīmes rāda veiksmi vai neveiksmi” - rakstīja Černoluzskijs.
Senajiem sāmiem zvejniecības atbalstītājs bija cilvēks-zivs Akkruva. Viņam bija cilvēka galva un ķermeņa augšdaļa. Liekas, akmens spirāles jūras krastā kalpoja kā altāri, uz kuriem pirmatnējie zvejnieki nesa upurus Ūdens Saimniekam, lai viņš dzen zivis izliktajās lamatās.
Pēc autora ieskatiem, vairāk pārliecinoša liekas hipotēze, ka akmeņiem un labirintiem ir kulta-reliģisks raksturs. Ne mazāk noslēpumaini ir arī citi senatnes pieminekļi – daudzu tonnu smagie akmens veidojumi uz zemes.
Sensāmu mitoloģiskie priekšstati.
Senajām Kolas pussalas un Baltās jūras Karēlijas tautām pirms kristietības bija divi reliģiskie kulti – Augstāko Dievu kults un Svēto akmeņu kults. Tajos apvidos, kur bija ticība Augstākajiem Dieviem , akmeņu kults bija atšķirīgs un otrādi. Lai gan dažādās intensitātes pakāpēs, akmeņu kults pastāvēja visā teritorijā, kuru apdzīvoja senie sāmi. Uz divām Baltās jūras salām – vācu un krievu kulbām (kuzov – krievu val.) sāmi ir izveidojuši savu akmens Dievību īstus panteonus. Šīs svētnīcas atrada un izpētija Karēlijas vēstures un novadpētniecības muzeja darbinieki I.Mullo vadībā.
Seidi uz Lielās vācu kulbas – tie ir milzīgi stūraini akmeņi, uzlikti „uz kājām” – uz maziem akmentiņiem. Uz akmens augšējās šķautnes, kā likums, uzlikti vairāki mazi akmeņi, bet zem šiem mazajiem akmeņiem atsevišķos gadījumos – krāsaini sīki akmentiņi.
Citi mazāka izmēra seidi veido dažādas formas. Starp viņiem jāuzsver akmeņi kā rupjas apstrādes cilvēku bistes (krūšu tēli). Tie ir akmeņi, pēc formas un lieluma atgādinoši cilvēka ķermeņa augšējo daļu, bet uz tā guļ akmeņi, kuriem ir cilvēka galvas forma, putna vai suņa galvas forma. Viņiem priekšā novietoti cilindriski akmeņi, tie atgādina izstieptas cilvēka rokas.
Trešā, vislielākā grupa ir vidēja lieluma un dažādas formas akmeņi, kuriem arī uz augšējās šķautnes uzlikti viens vai vairāki dūres lieluma akmeņi. Ar šiem veidojumiem saistās interesanta piejūras novada teika par „pārakmeņojušiem vāciešiem.” Teika stāsta, ka ļoti senā pagātnē vācu tautas (tā piejūras tautas sauca zviedrus) gribējušas uzbrukt Solovecas klosterim, jūrā viņus pārsteidza vētra, viņi paslēpušies pie ziemeļu pacēluma. No salas kalna virsotnes viņi redzējuši Solovecas klostera baltās sienas, bet biežās vētras neļāva kuģot tālāk. Reiz, kad šī „vācu tauta” sēdējusi pie ugunskuriem un mielojusies, Dievs sodījis iebrucējus, pārvēršot viņus par akmeņiem. No tā laika šo vietu arī sauca par Lielo vācu pacēlumu.
Otras lielākās svētvietas pieminekļi saglabājušies Ļusoi kalna virsotnē Krievu pacēluma salā. Tur var saskaitīt ap 200 šādu veidojumu, starp viņiem dažus stipri īpatnējus, kuri atgādina akmens bābu. Vertikāli noliktas iegarenas granīta plāksnes no abām pusēm tiek balstītas ar divām ieapaļas formas plāksnēm. Abās svētvietās šie veidojumi novietoti uz klinšainām nolaidenām nogāzēm, no kurām labi saredzama jūra, sēkļi starp salām , kā arī zvejas un medību vietas.
1973.-1974.gadā tika izpētīta akmens veidojumu grupa, kas atrodas uz klinšainas augstienes 1,5 km attālumā no Serebrjanskas ciemata Voroņjas upes labajā krastā. Lieli akmeņi (0,7-3.5 m) uzlikti uz 3 vai 4 kājām. Trīs veidojumiem apakšā atrastas sīkas granīta un kvarca atlūzas. Iespējams, ka pagātnē sāmi tās nēsājuši kā maģiskus amuletus. Daudzi akmentiņi atgādina jūras dzīvnieku vai putnu veidojumus. Iespējams, sāmi tos saistījuši ar totēmiskiem dzīvniekiem.
Ir pētnieku ziņojumi par atsevišķu svēto akmeņu atrašanās vietām. Somu zinātnieks A.Kastrēns, kurš pētīja sāmu dzīvi XIX gs. 50.gados, savās ceļojuma piezīmēs stāsta par akmeni (seidu), kurš atrodas Seidjarvas ezera krastā.
Krievu etnogrāfs N.Harūzins, kurš XIX gs. beigās ceļoja pa Kolas pussalu, stāsta par svēto akmeni, kas atrodas netālu no Pečengas Uč-Ovj tundrā, viņš piemin arī kalnu Sidovar netālu no Čalm ezera, pie kura senatnē notika upurēšana un, atbilstoši to cilvēku vēlmēm, kas upurēja, svētais kalns dāvāja šādus vai tādus laika apstākļus.
Ģeologs V.Vize abu ceļojumu laikā pa Kolas pussalu no 1910.-1911.gadam, iepazinās ar svēto akmeņu kultiem pie Lovozeres sāmiem. Viņam izdevās uzzināt, ka pie Seid ezera atrodas 3 „seidi,” no kuriem vispopulārākais ir Kuivs, kas lapu valodā nozīmē „vecis.” Akmens atrodas uz ezera ziemeļu krasta un ir labi redzams. V.Vize ziņo arī ka Hibīnu kalnu DA daļā atrodas Kuašvas kalns no kura uz Umb ezeru noraugās divi „seidi.”
Tuvāk kalnu virsotnei guļ svētais „mežoņu kalns.” Ejot medībās, mednieki nesa šim akmenim ziedojumus, ticot, ka veiksmīgas medības ir atkarīgas no šī svētā akmeņa. Kas ticis ziedots senatnē, V.Vizem neizdevās noskaidrot, bet laikā, kad viņš atradās pie sāmiem, Vize novēroja, ka sāmi kāpa Koašvu kalnā un pie „mežoņu akmeņa” kā ziedojumu atstāja dažas lodes. Tā XX gs. divdesmitajos gados svēto akmeņu godināšana Kolas pussalā vēl nebija pavisam zudusi.
„Seids” (vai seide, seite, saivo) sāmu valodā nozīmē „svētais akmens.” E.Lindaļa vārdnīcā seidi skaidroti kā akmens vai koka veidojums, kurus senās tautas izmantoja to reliģiskajos kultos. Līdzīgu tulkojumu dod arī A.Kastrēns: „Seidi nozīmē elkus, kurus izmantoja burvestībās.” G.Djubēns seidos saskatīja galvenokārt mājas dievības, kas aizsargā kādu ģimeni vai atsevišķu personu.
Šeffers dod visprecīzāko seidu skaidrojumu. Viņš Lapzemi apceļoja XVII gs. „Vārds seids,” - viņš raksta, „apzīmē dažāda veida dievišķību.” Šefferu pārliecina sekojošais – zviedru ceļotājs Torneus piemin, ka sāmiem ir Dieva Stonjunkares akmens atveidojums, un ka dažās Lapzemes vietās tos sauc par „seidiem.” Vēl Šeffers ziņo, ka pērkona dievu Harmesu sāmi izgreb no koka un arī sauc par „seidu.” Acīmredzot, par seidiem senie sāmi godāja katru priekšmetu, kuram, pēc viņu domām, piemita brīnumdarītāja spējas.
Daži pētnieki (Monē, Djubēns, Haruzins) izskaidro seidu rašanos ar senču kultu. Haruzins ir pierakstījis teiku, kurā stāsta, ka svētais akmens izveidojies no cilvēka senča. Akmenī esot pārvērties lielais burvis Noids. Viņš esot brīdinājis dēlus un mazdēlus, ka aiziet uz kalnu Uč-Ovj. Tur viņš arī pārvērtās par akmeni. Akmens uz šī kalna tiešām izskatās kā sēdošs cilvēks.
Tiek uzskatīts, ka sāmi dažreiz mirušo apbedījuma vietas iezīmēja ar akmeņiem. Ja šajos akmeņos iemājoja senču gars (rakstīja N.Haruzins), ja šis akmens var būt vienkārši pārakmeņojies sencis, un seidiem tiek dots nosaukums , līdzvērtīgs ar mirušo dvēseļu nosaukumiem (saivo vai mājas gariem – storjunkare), tad kā gan lai citādi izskaidro akmens pielūgsmi, ja ne ar to, ka senču kults tika pārcelts uz vientuļi stāvošu akmeni, pie kura notika upurēšanas rituāli par godu mirušajiem.
Pēc dažu pētnieku domām (Vize, Paulaharju, Mullo) sāmu seidi ir dzimtas sargātāji, valdnieki, kas atbild par veiksmīgām medībām un zveju tiem, kuri veic upurēšanas rituālus.
Seidu pielūgsmē senajiem sāmiem var saskatīt divus pielīgsmes veidus:
1) seidi – kā arodu sargātāji (zoomorfie seidi),
2) kā senču pielūgsmes kults (antropomorfie seidi).
Daļa sāmu seidu ir dabīgas izcelsmes, lai gan ir neparastas formas (akmeņiem un klintīm), bet daļa ir akmens piramīdas.
V.Černoluzskijs tā apraksta antropomorfo seidu, kas atrodas netālu no Lielā Verhņekamenskas ieloka – statujas augstums ir 128 cm, lielākais galvas apkārtmērs – 128 cm. No tālienes akmens figūra atgādina piezemētu akmens cilvēku savdabīgā senlaicīgā sāmu apģērbā no briežādas. Viss cilvēks salikts no septiņiem lieliem plakaniem akmeņiem, tikai galvai ir nošķeltas piramīdas forma – četrstūraina pamatne ar virsotni (t.i. seju), vērstu pret austrumiem. Septiņi mazi akmeņi – oderes ielikti starp lieliem akmeņiem. Trūkst akmens, kas attēlotu cepuri. Apkārt elkam pietiekoši brīvs – šeit, iespējams, notika cilšu vecāko saiets, tika nesti ziedojumi šim akmens dievam, kā arī tika zīlēts. Šis elks salikts no akmeņiem, pie tam tā, ka tiešām rada dievības iespaidu.
Visos dzīves grūtos brīžos seidiem upurēja, lai tie veicinātu labu nozveju, veiksmīgas medības, būtu labi laika apstākļi, utt. Upurēšana notika pie pašiem seidiem, vieta, kur stāvēja svētais akmens, tika uzskatīta par svētu. Sievietes pie seidiem, kā dzimtas svētvietā, netika ielaistas. Tik ilgi, kamēr seids skaitījās dzimtas vai kādas ģimenes svētvieta, upurēšanu veica dzimtas vai ģimenes galva. Bet tajās vietās, kur seidi pārvērtās par lielākas sabiedrības dieviem, zaudējot dzimtas vai ģimenes seida raksturu, upurēšanu veica Noids.
„Mednieki upurēja seidam medījuma kājas vai spārnus un galvu, bet zvejnieki – iezieda akmeni ar zivs taukiem, un kad akmens saules staros atkal izžuva, uzskatīja, ka seids ir apēdis upuri. Kad beidzās zvejas laiks rudenī, sākās ziemeļbriežu medības, tad cilvēki pārcēlās uz mežiem. Sāms – saimnieks gāja pie seida, nesot savu ziedojumu – zivs galvu vai tabaku, vai rotājumu no vadmalas. Viņš lūdza padomu un atļauju pārcelties uz mežiem. Ierodoties mežā, sāms nesa savu ziedojumu svētajam kokam, kurā arī dzīvoja seids. Pavasarī atkal ziedojums kokam un lūgums atļaut pārcelties uz jūras krastu, kur atkal būs jāziedo seidam”, - rakstīja A.Kastrēns.
Seidiem, kuri atradās augstās nepieejamās vietās, upurēja šādi: samitrināja nelielu akmeni ar brieža asinīm un meta svētā seida virzienā.
Rezumējums.
Svētvietu datēšana nav atrisināta, jo nav atrastas sāmu apmetņu pēdas, nav atrasti arī priekšmeti, kas palīdzētu noteikt laiku, kad radās svētvietas. Kā un kādēļ radās seidi un labirinti – Ziemeļu arheoloģiskie pieminekļi, šeit ir daudz noslēpumaina un pētniekiem būs krietni jānopūlas, lai šo noslēpumu atklātu.
Avoti.
Labirinti un seidi. Autors Jurijs Titovs, grāmata izdota Karēlijā 1976.gadā.
Saites.
Sāmi.
Ziemeļu labirinti jeb babiloņi.