Sardas
Senpilsēta Mazāzijā, kādreizējās indoeiropiešu tautas līdiešu izveidotās Līdijas valsts centrs.
Atrašanās vieta. Mazāzijas rieteņos, šodienas Turcijas teritorijā, Manisas provincē, Hermas ielejas vidū, Tmolu kalnu pakājē. Izvietota Sertčajas upes (toreiz Paktolas upe) labajā krastā Bozdaga kalna (toreiz Tmola kalns) ziemeļu nogāzē, auglīgajā Hedizčainas upes (toreiz Hermas upes) ielejā.
Vēsture. Domājams, pilsēta radusies I g.tk.pmē. sākumā.
Tūkstošgades pirmajā pusē Sardas bija Līdijas vergturu valsts galvaspilsēta un nozīmīgs amatniecības un tirgotāju centrs. Galvenā eksporta prece bija vilnas audumi.
Līdijas galvaspilsētas statusā Sardas bija no apm. VIII-VI gs.p.m.ē. VII gs.pmē. te pirmo reizi pasaulē sāka kalt monētas.
654.gadā Sardas izpostīja kimerieši, palika vesela tikai nocietinātā pilsētas daļa - akropole. Pēc tam visai drīz pilsēta tika atjaunota.
546.g.pmē. pie Sardām notika vēsturiskā kauja starp līdiešu ķēniņa Krēza vadīto un tā sabiedroto ēģiptiešu armiju un persiešu Kīra II Lielā armiju Timbrijas līdzenumā. Persieši svinēja uzvaru, Sardas tika ieņemtas un Krēzs sagūstīts un kaujas rezultātā Līdijas valsts zaudēja neatkarību. Krēzs bija sācis šo karu, pārlieku uzticēdamies Delfu orākula divdomīgajiem pareģojumiem. Sardas kļuva par vienas no persiešu impērijas satrapijas (provinces) centru ar tādu pašu nosaukumu.
Sardas, pēc Līdijas pakļaušanas persiešu varai, kļuva par vienu no nozīmīgākajām pilsētām Persijas impērijā. Tā bija gala stacija persiešu karaliskajām ceļam, kas sākās Persijas galvaspilsētā Persepolē, kā arī Līdijas satrapijas galvaspilsēta.
500.g.pmē. (varbūt 499.g.pmē.) Sardas nodedzināja jonieši (grieķi?), kas bija sacēlušies pret persiešiem, un atkal neizpostīta palika tikai akropole.
334.g.pmē. pilsēta krita Aleksandra vadīto maķedoniešu rokās.
Laikā no III gs.pmē. līdz II gs.pmē. sākumam Sardas ietilpa Seleikīdu valstī.
Laikā no 189.-133.g.pmē. bija Pergamas valsts sastāvā.
133.g.pmē. tika pievienota Romas impērijai. Romas impērijas laikā Sardas bija Āzijas provinces prokonsula sēdeklis un vēlāk, pēc imperatora Diokletiāna 296.gada reformām, arī Līdijas provinces metropole. Šajā statusā Sardas palika arī Bizantijas laikā.
Imperatora Tibērija valdīšanas laikā, 17.gadā Sardas nopostīja zemestrīce, bet ar Romas atbalstu pilsēta atkal pacēlās no gruvešiem.lielu palīdzību Sardu atjaunošanas darbiem snieguši imperatori. Pateicībā par šo palīdzību Sardu iedzīvotāji sevi pat dēvēja par Kaisareis Sadios jeb "ķeizara sardiešiem."
I gs. jau mūsu ērā šeit izveidojās viena no agrīnākajām kristiešu kopienām.
Sardas tika apdzīvotas līdz pat 1402.gadam.
Izpēte. Arheologiem nebija viegli atrast liecības par 17.gada zemestrīces nodarītajiem postījumiem Sardu pilsētai. Pētnieki uzgāja dažas, domājams zemestrīcē sagrauto ēku gruvešu kaudzes, ko cilvēki senatnē bija izgāzuši, lai nolīdzinātu zemi. Atrada arī pēdas, kas liecināja par Krēza celtās Artemīdas svētnīcas atjaunošanas darbiem. No literārajiem avotiem bija zināms par sabiedrisko ēku atjaunošanu. No šiem avotiem pētnieki arī uzzināja, ka lielu palīdzību Sardu atjaunošanas darbiem snieguši imperatori. Pateicībā par šo palīdzību Sardu iedzīvotāji sevi pat dēvēja par Kaisareis Sadios jeb "ķeizara sardiešiem."
XX gadsimta 60.gados arheologi, izdarot izrakumus Sardās, atrada ar Līdijas valsts periodu, 500 gadus senāk, datējamus 30 podus un kausus. Tajos bija dzelzs naži un kucēnu skeleti ar vardarbīgas nāves pazīmēm. Tiesa, nav zināms, vai šie „kucēnu apbedījumi” bija kaut kāda veidā saistīti ar Romas impērijas periodā piekopto praksi aprakt olu čaumalas,
Aplūkojamie objekti.
Akropole.
Sipilusa kalns. Atrodas uz ZA no Smirnas (tagad Izmira). Uz tā saglabājies gigantisks sens reljefs, kas attēloja Lielo dievi.
Artemīdas svētnīca. Cēlis Krēzs, atjaunota pēc 17.gada zemestrīces.
Raksti.
Sardu iedzīvotāji pirms 2000 gadiem ar olu čaumalām centās aizsargāties pret dēmoniem.
Saites.
Līdijas valsts.
Turcija.
