Sieviete islāmā
1899.gadā Kasims Amins sacēla lielu ažiotāžu Kairā ar savu grāmatu „Sieviešu atbrīvošana” (Tahir al Mara), kurā viņš saistīja Ēģiptes ekonomisko atpalicību ar sistemātisko sieviešu apspiešanu. Uz Kasima argumentiem daudzi islāmisti atbildēja ar tā noteikšanu par neatņemamu islāma elementu, lai gan Korānā tas tiešā veidā nebija un arī nav apgalvots.
Korāns apraksta, ka sieviete radīta no Ādama ribas, "saldas snaudas" laikā to Allāha uzdevumā izņēmis eņģelis Džabraīls un izveidojis sievieti Havu (ieva), lai vīrietim nebūtu garlaicīgi. Tādejādi Korāns uzskata sievieti par nepilnīgāku būtni nekā vīrietis un tādēļ atzīst to par vīrietim pakļautu.
Apģērbs. Korāns rekomendē sievietei pieticības nolūkos piesegt savu ķermeni no kakla līdz potītēm. Parandžas nēsāšana bija obligāta Muhameda sievām.
Lai gan Eiropā strikto ģērbšanos uzskata par sieviešu tiesību ierobežojumu, musulmaņu valstīs, piemēram Irānā, tas tiek uzlūkots par sieviešu privātās dzīves neaizskaramības garantu.
Sievietes tiesības. Pēc Korāna sievietēm ir visai daudz tiesību: īpašuma tiesības, mantojuma tiesības, var pieteikt šķiršanos, atraitnes saņem ummas atbalstu, ja tām ir grūtības ar iztikšanu. Jau Muhameds bija noteicis, ka sievieti nedrīkst šķirt no viņas bērniem nekādu iemeslu dēļ. Tādējādi Korāns tolaik šai jautājumā bija visai progresīvs.
Mantojuma tiesībās tomēr ir savi ierobežojumi, sieviete var mantot tikai pusi no tā, ko būtu mantojis vīrietis - Korāns iesaka nodalīt "vīrietim daļu, kas līdzinās divu sieviešu daļai" (4., 175.).
Tiesā kā liecinieces tikai divas sievietes var aizstāt vienu vīrieti (2., 282.). Saskaņā ar to vēlāk izstrādāti arī attiecīgie islāma tiesību pamati, kas padarīja likumīgu daudzsievību, mazgadīgu meiteņu izprecināšanu, līgavu pārdošanu - mehra, kalima ņemšanu, dažādus sieviešu vientuļniecības veidus, prasīja, lai sievietes nēsātu čadru, parandžu un čačvanu, jašmaku, aizliedza sievietēm piedalīties sabiedriskajā dzīvē.
Pie tam Korāns atbalstīja poligāmiju, kas bija visai efektīvs veids kā nodrošināt tās arābu sievietes, kuru vīri bija krituši militārās sadursmēs.
Vīra diktatūra. Korāns atļauj vīram sist sievu, ja tā nav pietiekami „paklausīga.” 66.sūra (reta atsauce uz Muhameda privāto dzīvi) atļauj nelaulības kopdzīvi (laikam ar verdzenēm). Liekas, šai sūrā guvis atspoguļojums Muhameda strīdam ar divām savām vecākajām sievām – Aišu un Hafsu, lai tiktu izbeigtas viņa seksuālās attiecības ar koptu verdzeni Marjamu. Dabiskā vīrieša vājumā Muhameds savām sievām apsolījis šīs attiecības pārtraukt. Tad pravietis devās uz alu, kur to atkal apmeklēja eņģelis Džabraīls: „Dievs atbrīvojis tevi no līdzīgiem zvērestiem.” Tad nu Muhameds devās atpakaļ pie savām sievām un pavēlēja tām „griezties pie Allaha” ar nožēlu. Pretējā gadījumā viņš no tām var šķirties.
Ieiešana paradīzē. Reizēm kļūdaini tiek uzskatīts, ka islāms liedz sievietes nonākšanu paradīzē. 4.sūrā tieši tiek pateikts, ka visi ticīgie, kas veic labus darbus, „lai tas būtu vīrietis vai sieviete,” nonāks paradīzē.
Par vienu no visnedraudzīgākajām valstīm sievietēm tiek uzskatīta Pakistāna. 2016.gadā Pakistānas Cilvēktiesību komisija reģistrējusi vismaz 2446 vardarbības gadījumus pret sievietēm, tostarp 958 izvarošanas. Daudzas sievietes par izvarošanām izvēlās klusēt, jo seksuālos noziegumus Pakistānā stigmatizē.
Saites.
Islāms un musulmaņi.
