Svētbildes, ikonas
No grieķu val. vārda eikon – "attēls."
Par svētajiem izsludināto cilvēku attēli, ko pielūdz dažādās reliģijās.
Vēsture. Svētbilžu pielūgšana sastopama vairākās lielajās reliģijās, piemēram, budismā un kristietībā.
Kristīgā ikonogrāfija izveidojās uz antīko helēņu un romiešu portreta pamata. Sevišķi daudz tādu mirušo portretu, kas darināti uz koka plāksnēm vai auduma, uziets kapenēs un izrakumos Fajūmas oāzē (Ēģipte). Tādi antīkā laikmetā darināti grieķu un romiešu vīriešu portreti uz koka plāksnēm noderēja par pirmparaugu kristīgo svētbildēm, kuras tie tāpat darināja uz plāksnēm.
Jau IV gs. Armēnijā neatzina svētbildes. Šādas attieksmes pamatā bija monofizītisms - Jēzus kristus "cilvēkdieva" būtības noliegšana.
Cīņa pret svētbildēm Bizantijā (IV gs.). Cīņa pret svētbildēm Bizantijā pieņēma gluži vai epidēmijas raksturu un turpinājās gandrīz 100 gadu.
Bizantijas imperators Leons III uzskatīja, ka dažādu kristīgo relikviju (svēto pīšļu, ikonu) godināšana, kas bija pieņēmusi ārkārtīgi plašus apmērus un, pēc būtības, bija pērvērtusies elkdievībā. Ar laiku šī tendence tika apsmieta arī no musulmaņu puses, kas piekopa stingru monoteismu.
Un tā 726.gadā Leons III aizliedza pielūgt svētbildes gan ar svēto, gan ar Jēzus attēliem, vienlaikus atļaujot tās tomēr novietot zināmā augstumā.
730.gadā izdeva vēl vienu un vēl stingrāku pavēli - svētbildes vispār iznīcināt. Konstantinopoles patriarhu Hermani I, kas iebilda pret tādu lēmumu, gāza no amata.
Svētbilžu godāšanas atcelšana noveda pie baznīcas dārgumu masveidīgas konfiskācijas, ļāva valstij tikt pie nozīmīgiem materiāliem resursiem un bagātināja laicīgo varu. kampaņas laikā tika iznīcināts milzīgs daudzums svētbilžu, mozaīku gleznu, svēto statuju un altāru. 754.gadā šo iznīcināšanu Svētbilžu apkarošanas koncilā atbalstīja imperators Konstantīns V Kopronīms.
Svētbildes un protestantisms. Saskaņā ar protestantisma mācību cilvēks tiek pestīts tikai ar ticību, ka Kristus izpirks grēkus. Tikai no personīgās, individuālās ticības, nevis no baznīcas ir atkarīga cilvēka petīšana. Princips, ka pestīšana nāk no ticības vien, nozīmēja noliegt arī lielum lielo daļu katoļu ceremoniju: izbeigt svētbilžu, svēto, relikviju un jaunavas Marijas pielūgšanu.
Svētbildes kā elkdievības mantojums. Svētbilžu pielūgšana pēc būtības ne ar ko neatšķiras no pagāniem raksturīgās akmeņu, avotu, koku, dzīvnieku un savu senču pielūgšanas kultiem. Daudzas no kristiešu svētbildēm līdz pat šim laikam ir seno, tā dēvēto pagānu dievību attēli.
Teriantropās svētbildes. Pareizticīgo baznīcā ir (bija?) svētbildes, kurās Sv.Kristofors attēlots kā teriantrops - svētais ar šakāļa galvu, kas, visdrīzāk ir Anubisa kulta mantojums, jo senie ēģiptieši šo dievību attēloja ar šakāļa galvu.
Svētās bildes ar brīnumdarītāju spēku.
Kardiotisas Dievmātes brīnumdarītāja ikona. Grieķija, Krēta.
Sv.Nikolaja (Slapjā - Мокрого) svētbilde. Pirmā Krievzemes izdziedinošā ikona. Līdz 1943.gadam tā glabājās Sofijas katedrāles Nikolajevas altārī. II Pasaules kara laikā vācieši to nolaupīja un izveda. Ilgu laiku tās atrašanās vieta bija nezināma. Par svētbildes atgriešanu paziņoja Ukrainas prezidents V.Zeļenskis 9.aprīļa videouzrunā jūtūba kanālā.
Panagijas Sumelas brīnumdarītāja svētbilde. To V gs. Ziganas alā uzgāja mūki Vārava un Safronijs. Saskaņā ar senu baznīcas nostāstu, to esot uzgleznojis apustulis un evaņģēlists Lūka vēl Sv.Marijai vēl dzīvai esot. Kādu laiku glezna glabāta Atēnās, bet tad laikā, kad Bizantijā cīnījās pret ikonu gleznošanu, tā tika noslēpta Zigana alā. Kad bildi atrada, tad 412.gadā pēc mūka Vāravas tantes Marijas gribas tika uzcelts klinšu klosteris. XIX gs., sākoties grieķu-turku vardarbībai, ikona izvesta uz Grieķiju. Sākotnēji atradusies muzejā, bet tad nodota glabāšanai Sv.Dievmātes katedrālē Kalambakā - ciemā Meteoras klinšu pakājē. Katru gadu 15.augustā te atzīmē Panagijas Sumelas ikonas dienu.
Žēlastības Dievmātes svētbilde. Lietuva, Viļņa, Austras vārti.
Žirovičas svētbilde. Baltkrievija, Grodņas rajons.
Aglonas Dievmātes svētbilde. Dominikāņi izveidoja Aglonu par starptautiskas nozīmes svētvietu un reliģisko ceļojumu mērķi. Tas viņiem izdevās tieši dēļ Dievmātes svētbildes novietošanas bazilikā – tā darot izdziedināšanas brīnumus.
Pēc nostāstiem Aglonas Dievmātes Brīnumdarītājas svētbilde gleznota Bizantijā, bet vēlāk Bizantijas imperators Emanuils II to dāvinājis Lietuvas lielkņazam Vītautam, kas pieņēmis kristietību 1384.gadā.
Svētbilde novietota Trāķu baznīcā, kas celta par godu Dievmātes debesīs uzņemšanai. Tagad tā ir viena no visvecākajām brīnumdarītājām svētbildēm Lietuvā. Jāņa Kazimira valdīšanas laikā lielajos karos Traķu svētbildi vadāja līdzi karagājienos.
Pēc kara to atstāja Aglonā, bet Lietuvas dominikāņi to prasīja atpakaļ. Aglonas dominikāņi pasūtīja Traķu baznīcas gleznas kopiju (kopētājs mākslinieks nezināms). Leģenda liecina, ka kopija bijusi tik laba, ka nebija atšķirama no oriģināla, tāpēc gleznas samainītas, un uz Aglonu atvests (Aglonā atstāts?) oriģināls.
Vērā ņemama arī doma, ka lielkņazs Vītauts ar nolūku gleznas oriģinālu ar nodomu nogādājis mierīgākā un drošākā vietā – Aglonā. Oficiāli tomēr skaitās, ka gleznas oriģināls atgriezts Traķos.
Svētbilde darot brīnumus, tā tas esot bijis jau no paša sākuma. Agrāk glezna tika aizsegta un atklāta tikai vienreiz gadā – Marijas Debesbraukšanas dienā 15.augustā.
Uzraksti uz votām liecina, ka ļaudis Dievmātes brīnumaino palīdzību dažādās dzīves situācijās piedzīvojuši, sākot jau no XVIII gs. Beigām, tātad vecākajām votām ir 200 gadu.
Aglonas dievmāte tiek dēvēta arī par Ziemeļu ķēniņieni, jo ir vistālāk katoliskās Eiropas ziemeļaustrumos esošā, tautas tik ļoti apmeklētā svētbilde.
Saites.
Kristietība un kristieši.
