Aliens

Roka ezera piramīdas

Atrašanās vieta. Roka (arī Rokleikas) ezers atrodas 40 km uz austrumiem no Medisonas, Viskonsīnas pavalstī, ASV. Roka ezera garums ir 5 vai 8 km, platums - 4 km. Ezera krastā atrodās nelielā Leikmilzas pilsētiņa.

Piramīdas - atklāšana, izpēte un apraksts. 1863. gadā Natanjels Haiers Roka ezera krastā uzgāja piramīdu. Viņš to nosauca par Actlanu (tā acteki devēja savu pirmdzimteni). Arheologi sākotnēji uzskatīja, ka piramīda ir kādus sešus vai septiņus gadsimtus veca, taču datēšana ar radioaktīva oglekļa metodi paradīja, ka celtne ir par dažiem gadsimtiem vecāka. Celta, vēlākais ap mūsu ēras 1000.gadu.
1900.gadā brāļi Klods (vēlākais Leikmilzas pilsētas mērs) un Lī Vilsoni, braucot ar laivu, pamanīja ezera dibenā akmens krāvumus. Tajā gadā Rokas ezera rajonā valdīja liels sausums un ūdens līmenis ezerā bija par diviem metriem zemāks nekā parasti. Vilsoni pat ar airi esot aizskāruši piramīdas virsotni. Protams, viņi par to informēja presi.
Vēlākie mēģinājumi noteikt piramīdas precīzu atrašanās vietu bija nesekmīgi.
35 gadus vēlāk Viktora Teilora nolīgtie Viskonsinas universitātes nirēji atrada vēl citas zemūdens celtnes. 1936.gadā Viktors Teilors rakstīja: „Roka ezera dibenā atklātas četras piramīdas, iespējams indiāņu, varbūt acteku būvētas.”
1936.gadā 11.aprīlī ūdens Roka ezerā bija tik dzidrs kā gaiss. Šoreiz tas bija zobārsts Faijets Morgans no Leikmilzas, kas ezera dibenā saskatīja trīs piramīdas.
Viktora Teilora ziņojums ieinteresēja Dr.B.Saundersu. Viņš bija kāda ASV tūrisma ceļveža autors. Viņš nolīga nirējus uzrakstu meklēšanai uz piramīdām, lai būtu iespējams tās datēt.
Šo uzdevumu apņēmās veikt vēsturnieks, Viskonsinas Vēstures muzeja vadītājs Dr.Čārlzs Brauns, kā arī ģeologs, profesors Ernsts Bīns. Taču viņu meklējumi bija bez rezultātiem.
Par Roka ezera noslēpumu sāka interesēties arī Masačūsetsas tehnoloģiskā institūta inženieris Maks Džīns (Gens) Nols, kas bija arī nirējs (turklāt viņš bija zemūdens niršanas pasaules čempions). Viņš 1937.gadā vairākas reizes ar nelielu laivu apbraukāja visu ezeru, velkot līdzi primitīvu meklēšanas ierīci, garā virvē iesietu dzelzs stieni.
Nols patiešām uzdūrās kādam šķērslim. Noteicis tā lokalizācijas vietu, Nols vairākas reizes ienira dzelmē. Viņš atrada konisku piramīdu.
„Celtnei ir nošķelta konusa forma, augšpusē atrodas neliela kvadrātveida platforma, malas garums - 1,4 m. Malas garums pie pamatnes - 5,43 m. Augstums - 8,83 m. Konstrukcija acīmredzot veidota no akmeņiem, kas sastiprināti ar javu. Tā ir klāta ar zaļganām putām, kas ir viegli noskrāpējamas. Daļēji akmeņi ir labi redzami.” (Maksa Džīna Nola ziņojums).
Dažus gadus pēc Nola pētījumiem, vairāki lidotāji ezera dibenā redzējuši lielu trīsstūrveida struktūru. Taču arheologus šādas ziņas neinteresēja.
1962.gadā oficiālais izdevums „The Columbia Lippincott Gazetter of the World,” ko izdeva Leons E.Zelcers un University of Columbia Press ģeogrāfisko pētījumu štābs, rakstīja: „Roka ezers. Tā dibenā eksistē milzīgas akmens piramīdas, kuras, kā tiek uzskatīts, cēluši aizvēsturiski indiāņi.
Savukārt, 1962.gada septembrī žurnāls „The Wisconsin Arheologist” rakstīja, ka piramīdu eksistence Roka ezera dibenā, ir neiespējama, kaut vai tāpēc, ka ezers, pēc ģeologu domām, ir vismaz 10 000 gadu vecs.
1967.gada 30.jūlijā Leikmilzā ieradās grupa septiņu cilvēku sastāvā. Viņi šeit ieradās ar mērķi meklēt un atrast piramīdas Roka ezera dibenā. Nirēji uzvilkuši niršanas kostīmu un paņēmuši akvalangus, pa vienam ienira ezera dzīles. Viņi ilgi pētīja ezera dibenu, taču neko neatrada. Turklāt piramīdu meklēšanu apgrūtināja, arī tas, ka jau 10 m dziļumā palika jūtami auksts. Un ienirstot dziļāk ārkārtīgi duļķainajā ūdenī nirēji nespēja saskatīt pat izstieptu roku.
Nirēji meklējumiem atmeta ar roku un atgriezās virspusē. Vienīgi Džons Kenedijs no Lombardas (Ilinoisas pavalsts), Čikāgas starptautiskās O`Haras lidostas pārvaldes ierēdnis un pieredzējis niršanas instruktors, ezera dzelmē aizkavējās ilgāk nekā pārējie.
Džons Kenedijs tā rīkodamies riskēja ar savu dzīvību. Skābekļa krājumi bija atlikuši vairs tikai piecām minūtēm. Iemesls šādai aizkavēšanai bija tas, ka Džons Kenedijs peldēdams virs viļņotā zaļganā dūņu slāņa, bija ieraudzījis kādu savādu paaugstinājumu. Nirējs apgāja apkārt mīklainajam veidojumam. Tā bija platforma - 12 m gara un 6 m plata; tā pacēlās pusotru metru virs ezera dibena. Cik dziļi platforma sniedzās dūņu slānī, to Dž.Kenedijs nevarēja pateikt. Platformai šķērsgriezumā bija horizontālā virzienā izstieptas trapeces forma. Džonam Kenedijam bija skaidrs, ka viņš ir atklājis vienu no nogrimušajām piramīdām.
Lai arī skābekļa krājumi bija izsīkuši, Džons Kenedijs vēl nebūt nesteidzās uznirt virspusē, viņš atdalīja no platformas trīs akmeņus un tikai pēc tam atgriezās virspusē. Viņa kolēģi neticēja, ka Džons Kenedijs ir atklājis vienu no nogrimušajām piramīdām. Viņi domāja, ka Džonu piemeklējusi „nirēju slimība”, tādēļ bez domāšanas aizmeta prom līdzatnestos pierādījumus, kā parastus akmeņus. Turklāt Kenedijs uztraukumā bija aizmirsis precīzi iezīmēt platformas atrašanās vietu.
Nākamo ekspedīciju piramīdu meklēšanai Roka ezera dzīlēs organizēja Milvolki novadpētniecības muzejs. Nirēju komandu vadīja Lons Merikls. Viņi ezeru pārmeklēja četras dienas, bet neko neatrada.
1968.gada 30.martā Čikāgā notikušajā arheologu simpozijā Lons Merikls paziņoja: „Četrās dienās ilgušos nopietnos niršanas darbos mēs nespējām atklāt nekādas zemūdens piramīdu pēdas. Mēs tam esam veltījuši daudz laika. Es varu vienīgi pateikt, ka tur, kur mēs meklējām, nekādu piramīdu pēdu nav.”
Pēc Lona Merikla domām: „Šķietamās piramīdas nav nekas cits kā nepareizi interpretētas ledāju nogulas.”
Neskatoties uz arheologu skepsi, Džons Kenedijs turpināja niršanu Roka ezerā. Viņš pat uzņēma krāsu foto. Taču dēļ duļķainā ūdens pēc fotofilmas attīstīšanas no piramīdas maz ko varēja saskatīt.
1968.gadā nirējs Maiks R.Kutska no Čikāgas atkal kārtējo reizi mēģinājā pieradīt piramīdu eksistenci Roka ezera dibenā. Viņš norobežojis niršanas vietas, ar desmit nirējiem pārmeklēja katru ezera dibena metru, bet veltīgi. No vietējiem iedzīvotājiem pētnieks uzzināja, ka viņš piramīdas meklējis nepareizā vietā.
Maika R.Kutska nirēju komanda patiešām 130 m tālāk uzgāja mākslīgas struktūras. Viena no tām pacēlās aptuveni četrus vai piecus metrus virs dūņām. Tas bija 20 m garš un 10 m plats veidojums. Nirējiem bija skaidrs, ka struktūra ir mākslīgi veidota. Tā šķautnes bija ārkārtīgi taisnas. Pēc dažam minūtēm nirēji uzgāja vēl vienu paaugstinājumu, kuram bija gandrīz kvadrāta forma. Abas mākslīgās struktūras atradās 12 m dziļumā.
Nirēju žurnāls „Skin Driver” 1970.gada janvārī rakstīja: „Piramīdas ir neticamas. Tās nedrīkstētu būt. Tās būtu pārāk vecas un tādā vietā, kur tās neviens nebūtu varējis uzcelt. Loģiski spriežot, tās nedrīkstētu eksistēt. Tomēr vēsture reti ir loģiska. Un kāda tur loģika: pārāk bieži piramīdas iznirst no Roka ezera ūdeņiem, lai samulsinātu tik loģiski domājošos Amerikas senatnes pētniekus.”
Pēc 13 gadiem niršanas treneris Roberts Boids kopā Robertu Basu Roka ezera dzīlēs meklēja celtnes un tās patiešām arī uzgāja.
Nirēju grupas „Sea Search” prezidents Kreigs Skots bija pirmais, kurš savos pētījumos izmantoja moderno elektroniku: „Lai cik mazs būtu ezers, paļaujoties tikai uz cilvēku acīm, visa Roka ezera dibena pārbaudīšana ir gandrīz neizpildāms uzdevums.”
Komanda strādāja ar hidrolokatoru. Tas deva rezultātus! 17 m dziļumā pētnieki ieraudzīja taisnstūrainas konstrukcijas ar asām šķautnēm.
Viens no nirēju komandas locekļiem Džons Šaleks sacīja sekojošo: „Ar Roka ezeru esmu nodarbojies sešus gadus. Tad lietā tika likta hidrolokācijas elektronika. Tika atrasta viena piramīda pēc otras. Sevišķu iespaidu uz mani atstāja divas celtnes ezera vidū. Viena ir 4 m plata, 30 m gara un paceļas 2,40 m augstumā virs dūņainā dibena. Tā veidota no dažāda lieluma akmeņiem, turklāt lielākie ielikti apakšā, bet mazākie atrodas virspusē. Plašas konstrukcijas daļas ir kā sacementētas, it kā celtnieki akmeņus būtu rūpīgi salaiduši citu ar citu un tad sastiprinājuši ar cementu.”
Otra struktūra atrodas tikai dažus metrus no pirmās. Tā bija tikpat plata, bet īsāka un veidota stāvākā leņķī. Iegūtos datus pētnieki apstrādāja, izanalizēja un izrādījās, ka eksistē viena lielāka konstrukcija un deviņas mazākas konstrukcijas. Džons Šaleks apraksta savus iespaidus: „Tas izskatās spokaini. Tu nirsti virs dūņainā klājuma, un pēkšņi parādās piramīdas. To sienas ir gludas un pārklātas ar cementu vai tam līdzīgu masu.”
Piramīdu meklējumos iesaistījās arī Medisonas universitātes (Viskonsinā) profesors Dr.Džeims Šercs. Viņš atzina, ka piramīdas ir „fantastisks atradums. Lielā zemūdens piramīda ir orientēta precīzi uz ziemeļiem.” Profesors Džeims Šercs uzskata, ka no šīs piramīdas, iespējams, novērota Saule, Mēness, planētas un zvaigznes.
1987.gadā amerikāņu publicists Frenks Džozefs kopā ar citiem pētniekiem ar eholoti Roka ezerā veica mērījumus. Rezultāts: datora diagrammās bija redzamas vairākas struktūras. Frenks Džozefs šis struktūras pētīja gan no gaisa, gan zem ūdens. Secinājums: akmens celtnes eksistē.
Vēlākajos gados Roka ezerā tika uzieti arī citi objekti, piemēram, milzīgs aizsargvalnis, domājams, atliekas no mūra, kas apjozis rituālu laukumu.

Vēsture. Roka ezers pēc ģeologu atzinuma ir aptuveni 10 000 gadu vecs. Jautājums: cik veci ir atklātie akmens monumenti ezera dibenā? Arī tikpat veci vai vecāki? Un kas gan pirms 10 000 gadiem Ziemeļamerikā varēja uzcelt piramīdas? Skaidrs, ka laikā, kad tas celtas, Roka ezera vai nu vispār nebija vai arī tas bija krietni mazāks. Pētījumos ir noskaidrots, ka piramīdu celtniecībā izmantota java vai cements, kas bija nepazīstams materiāls senajā Amerikā.

Objekti.
Pētnieki atklātos akmens monumentus iedala trīs grupās:
· Pirmā monumentu grupa atrodas 20 pēdu dziļumā un ir 800 gadus veca.
· Otrā monumentu grupa atrodas 40 pēdu dziļumā un vecums - 2000 gadu.
· Trešā monumentu grupa atrodas 60 pēdu dziļumā un ir 3500 gadu veca. Lielā vecuma dēļ šo akmens monumentu grupu nav iespējams ierindot nevienā no mums zināmajām kultūrām.

Tātad vecākās akmens konstrukcijas ir 3500 gadu vecas nevis 10 000 gadu vecas (tas jau būtu pārāk neticami, jau 3500 gadi pētniekiem šķiet neticami).  

Saites.
Nogrimušo celtņu saraksts.