Rērihs, Nikolajs (1874.-1947.g.)
Baltvāciešu izcelsmes krievu gleznotājs, rakstnieks, mistiķis un sabiedriskais darbinieks.
Radniecība. Vectēvs - Fridrihs Rērihs.
Tēvs – Konstantīns Rērihs, advokāts.
Sieva – Helēna Rēriha (Ivanova). Dzimusi 1879.gada 12.februārī.
Dēli – Jurijs (vecākais, kļuva par austrumu pētnieku, zināja vairāk kā 20 valodas), Georgijs un Svjatoslavs (1904.-1993.g., arī gleznoja, viņa gleznas tikušas izstādītas Rīgas VMM).
Jurijs Rērihs. Dzimis 1902.gada 16.augustā Novgorodas guberņas Okulovkas ciemā. Bērnība un pusaudža gadi pagāja Pēterpilī. Studēja orientālistiku Sorbonā, Oksfordā un Hārvardā. Brīvi esot runājis kādās 30 valodās - arī pāli, sanskritā, tibetiešu, mongoļu, ķīniešu un hindu. 1923.gadā, ieguvis maģistra grādu indiešu filoloģijā, kopā ar vecākiem devās uz Indiju.
1957.gadā atgriezās uz dzīvi Krievijā, vēlāk te atgriezās arī Svjatoslavs. J.Rērihs uz krieviju atveda N.Rēriha mantojumu - vairāk kā 500 tēva gleznu, apjomīgu bibliotēku un vērtīgus priekšmetus. Maskavā viņš sāka darboties Austrumu institūtā, vadot Indijas Filozofijas un vēstures sektoru. Šajos 3 gados bija ļoti ražīgs - pirmo reizi PSRS organizēja sanskrita mācības, sagatavoja iespiešanai tibetiešu-krievu-angļu vārdnīcu vairākos sējumos ar sanskrita valodas paralēlēm, kā arī ļoti daudz zinātnisku rakstu un darbu.
Miris 1960.gada 21.maijā.
Dzīvesgājums. Viņš bija izglītota advokāta dēls un senas Pēterpils muižnieku ģimenes atvase. Nikolaja Rēriha senču saknes meklējamas Latvijā.
Dzimis 1874.gadā Pēterpilī, notāra ģimenē.
Jaunībā nodarbojās ar arheoloģiskajiem izrakumiem. Paralēli studēja jurisprudenci.
Pēterpilī viņa studiju biedri bija Vilhelms Purvītis (ar to Rērihs kopā mācījies Pēterpils Mākslas akadēmijā ainavista Arhipa Kuindži darbnīcā), Jānis Rozentāls un Johans Valters.
Lielāko daļu savas jaunības pavadīja ģimenes īpašumā „Isvarā” („dievība” vai „svēta vieta” sanskritā). Ģimenes bibliotēkā viņš atrada senas hronikas, Blavatskas grāmatas, budistu un hinduistu rakstu tulkojumus.
1893.gadā viņš iestājās Pēterpils Mākslas akadēmijā un 1897.gadā to beidza.
1899.gadā viņš iepazinās ar savu nākamo sievu Helēnu Ivanovu. Arī viņa bija pievērsusies misticismam un attīstījusi sevī mēdija spējas. Viņa bija tā, kas vēlāk nodrošināja Rēriham kontaktus ar Šambalas meistariem.
1906.gadā N.Rērihs tika iecelts par Pēterpils ķeizariskās mākslas veicināšanas skolas direktoru un strādāja arī par kompozīcijas pasniedzēju. Skola bija pieejama trūcīgiem audzēkņiem, tur mācījās arī latvieši. Viņa audzēkņi Pēterpils Mākslas veicināšanas skolā - Niklāvs Strunke, Kārlis Miesnieks, Uga Skulme, Jānis Plase un Gustavs Klucis.
1909.gadā kļuva par akadēmiķi.
1916.gadā devās ārstēties uz Somiju (tolaik Krievijas impērijas sastāvā). No turienes ar gleznu izstādēm devās uz Zviedriju, Dāniju un Norvēģiju. Pēc Djagiļeva ielūguma nonāca Anglijā un beidzot pārcēlās uz ASV, kur viņu ar sajūsmu sagaidīja 1920.gadā. Rērihs kā atzīts mākslinieks vairāku gadu laikā tika ielūgts arī Itālijā, Vācijā un Holandē, tad Francijā un Skandināvijā (tas laikam noticis vēl pirms apmešanās ASV).
1922.gadā mākslinieks lika pamatakmeni Rēriha muzejam Ņujorkā un uzstājās par spirituālām tēmām, kā arī sarakstīja grāmatas ar raksturīgiem nosaukumiem „Laimes taka” un „Liesma kausā.”
Indijas ekspedīcija. 1923.gadā par amerikāņu sabiedrisko organizāciju naudu devās 5 gadu ilgā plānotā Tramshimalaju (Tibetas) ekspedīcijā. Līdzekļus tai viņš vāca ar domubiedru atbalstu. Pēdējos gados viņš pavadīja Indijā un veica pamatīgu sagatavošanās darbu.
1925.gada martā no Srinagāras Kašmiras pavalstī devās Rēriha ekspedīcija ar mērķi atrast svēto čintamani akmeni no Šambalas. Ekspedīcijas sastāvā ietilpa trīs krievi – Rērihs pats, viņa sieva Helēna, dēls Georgijs; 103 kamieļi, zirgi, 5 kravas rati, vairāki duči nesēju. Karavānai turpmāko gadu laikā vajadzēja veikt apmēram 24 000 km pa pasaules vienām no grūtāk izejamām vietām – Gobi tuksneša priekškalnēm un Tibetas plato.
Ekspedīcijas laikā viņš vāca datus par Āzijas valstu reliģijām un ieražām, pētīja senatnes pieminekļus un meklēja tautu pārceļošanas pēdas.
Lielā Centrālāzijas ekspedīcija.
Pēc Lielās Centrālāzijas ekspedīcijas 1928.(?)gadā Rērihs ar savu ģimeni - sievu un 3 bērniem, apmetās Kulu ielejā Indijā, Himalaju piekājē, kur gleznoja un sūtīja savus darbus uz Rīgu.
1934.-1935.gados N.Rērihs un J.Rērihs devās ekspedīcijā Mandžūrijā un Mongolijā.
Tālākā darbība. Amerikā dibinājis virkni kultūras iestāžu, piemēram, Apvienoto mākslu institūtu Ņujorkā.
Pusi dzīves Rērihs nodzīvoja Indijā.
Rērihs kā brīvmūrnieks. Brīvmūrnieku ložas biedrs. Tāpat arī rožukrustietis ar augstāko apgaismības pakāpi.
Glezniecība. Būdams gleznotājs, viņš uzskatīja, ka, ja māksla un skaistuma kults ienāks ikdienas dzīvē, tad pati dzīve noteikti kļūs labāka. Tātad skaistums glābs pasauli!
Savos agrīnajos darbos interpretēja sižetus no slāvu senatnes.
Viņa Indijas laika darbos daudz mednieku, ceļa gājēju, meditētāju, kas bieži sakūst ar kalniem, tādējādi uzskatāmi tiek akcentēts cilvēka niecīgums dabas varenības priekšā.
Vairums gleznu glabājas Ņujorkas Nikolaja Rēriha muzejā. Arī Rīgā Latvijas Valsts mākslas muzejā ir dažas - tās gleznotas laikā, kad Rērihs ar ģimeni apmetās Kulu ielejā Indijā. Dažas gleznas ir arī Mākslas muzejā Erevānā.
Visa pirmskara „pravietiskā” gleznojumu sērija tika radīta pēc Rērihu sapņiem.
„Sūtnis” - viņa pirmā glezna, tapusi 1897.gadā, to viņš veltīja Blavatskas kundzei. Tajā attēlota okuliste, kas kalnu būdā uzņem savu Meistaru, vīru garā tibetiešu tērpā. Šai gleznai sekoja simtiem citu darbu, kas gandrīz visi veltīti rauksmainajai Krievijas vēsturei, kā arī spirituālām un reliģiskām tēmām.
„Pēdējais eņģelis” – 1912.g. Ataino Helēnas Ivanovas sapni. Laikam tā arī ir viņas pašas gleznas.
„Čintamani – pasaules dārgums” – četru gleznu cikls. Pirmā no tām radīta 1924.gadā, ekspedīcijas sagatavošanas laikā. Tajā attēlots zirgs, tibetiešu leģendas laimes rumaks, kas nāk lejā no sašķeltas kalnu pārejas, ko dibenplānā apsargā akmens sargi. Zirgs nes koka kasti, no kuras paceļas spoži zila liesma: kastē atrodas svētais akmens. Otra glezna „Tumsas sadedzināšana” mums rāda tumši zilā krāsā grimstošu naksnīgu ainavu. No aizas aiz klinšu sienas iznāk deviņi stāvi garos baltos tērpos. Pirmais no tiem nes mirdzošu lādīti ar čintamani akmeni. Tie ir mahatmas – Šambalas meistari. Taču ceturtajā rindā saskatāms kāds plikgalvains, bārdains stāvs, ko pavada madonnai līdzīga skaista sieviete – tie ir Rērih pāris, kas sasnieguši savu mērķi.
„Isa un milža galva.”
„Zveņigoroda.”
„Pax Cultura.” 1931.gada glezna.
"Augstumos (Tumo)." 1936.g. Kalna galā meditējošs budistu mūks.
"Ceļš." 1936.g. Gājējs uz bīstamas un šauras kalnu taciņas.
Helēnas portrets – 1937.gada glezna, Helēna stāv pie zīdā izpildīta zīmējuma. Viņas priekšā ir galds, uz tā grāmata, roze un lādīte: tā pati noslēpumainā kastīte, kura redzama 1924.gada gleznā un glabā mistisko akmeni.
Pašportrets – redzams Rērihs garā tibetiešu tērpā, godbijīgi tur rokā to pašu lādīti.
Literatūras darbi.
„Sapnis.” Dzejolis prozā.
Nospiedums civilizācijā. 1935.gada 14.(15.?)aprīlī visi 31 Panamerikas savienības dalībvalstu vadītāji no ziemeļu un dienvidu Amerikām Baltā nama Ovālajā kabinetā parakstīja Rēriha paktu (Pax Cultura) par kultūras vērtību aizsardzību bruņota konflikta gadījumā. Tam gandrīz pievienojās arī Tautu savienība, un par to N.Rērihs 1929.gadā tika nominēts Nobela Miera prēmijai.
3.starptautiskajā Rēriha fonda kongresā piedalījās delegāti no 35 pasaules valstīm, tostarp daudzi pasaulē pazīstami cilvēki – Džordžs Bernards Šovs, Alberts Einšteins, Herberts Velss un Rabindranats Tagore. Kongresu atbalstīja arī toreizējais ASV prezidents Henrijs Voless un ASV valsts sekretārs Kordels Dals, tuvs Rēriha draugs, vēlāk saukts par „ANO tēvu.”
1935.gadā Parīzes universitāte un Norvēģijas parlamenta locekļi nominēja Rērihu Nobela miera prēmijai.
1954.gadā Rēriha paktu izmantoja par paraugu Hāgas konvencijai, ko 1955.gadā parakstīja 39 valstis. Tai jāaizsargā kultūras vērtības bruņota konflikta gadījumā.
Pēterpils Valsts Rērihu ģimenes muzejs-institūts.
Rēriha Kultūras biedrības pasaulē. Tās savulaik tika radītas, lai cīnītos par Rēriha Miera pakta pieņemšanu kultūras vērtību aizsardzībai.
Latvijas Rēriha biedrība. Darbojas kopš XX gs. 1930.-1940.gados. Savulaik tā tika radīta, lai cīnītos par Rēriha Miera pakta pieņemšanu kultūras vērtību aizsardzībai. Tā rūpējas par kultūras attīstību, izveidoja savu izdevniecību un muzeju ar Baltijas valstu mākslinieku darbiem. Pateicoties šai biedrībai, Latvijas Nacionālais mākslas muzejs ieguva daļu N.Rēriha gleznu. Tā laika biedrības aktīvists - Rihards Rudzītis.
Interesanti, ka 1983.gadā Maskavā notika Nikolaja un Svjatoslava gleznu izstāde. Tur bijis izkārts PSRS un Indijas karogs. Svjatoslava glezna - "Pasaules bojāeja." (to stāstīja Valdis Atāls)
Grāmatas.
Transhimalaju ekspedīcijas dienagrāmata "Altajs-Himalaji" (Алтай–Гималаи).
Aplūkojamie objekti.
Nagara. Nikolaja Rēriha muzejs-galerija.
Rērihu gleznas Rīgas Valsts mākslas muzejā.
Rērihu gleznas Erevānas Valsts mākslas galerijā.
Nikolaja un Helēnas portreti. Autors - Svjatoslavs.
Avoti.
Alvils Hartmanis. Raksts "Par Rēriha radiniekiem Kurzemē: Frīdrihs Rērihs un citi."
Rihards Rudzītis, "Nikolajs Rērihs - Kultūras ceļvedis."
Raksti.
Golems. Lēģeru Šambala.
Saites.
Nezināmais Rērihs.
Mistiķi.
