Aliens

Paradīzes ābola motīvs

Mīti visā pasaulē, kas runā par kādu īpšu koku, kura augļu nobaudīšana snied cilvēkam kādas augstākas zināšanas vai pat Nemirstību.

Stīvens Openheimers grāmatā „Ēdene austrumos” esot pierādījis, ka mīts par Dzīvības koku esot radies Moluku salās un pēc tam esot izplatījies pa cilvēku migrācijas ceļiem līdz Tuvajiem Austrumiem un Mehikas ielejai. 

Tāds nostāsts ir arī dajakiem no Borneo ziemeļiem un Saravakas.

Un tur vēstīts par kādu simbolisku koku, pēc kura augļu apēšanas cilvēki varēja kļūt “gluži kā dievi, kas zina labo un ļauno,” jeb tātad pievienoties kādām augstākajām zinībām. Bet tad, kad pretēji Dieva gribai cilvēki patiešām apēda kaut ko no šā koka augļiem, šis Dievs kļuva nikns un sauca: “Lūk, Ādams kļuvis par vienu no Mums, viņš zina labo un ļauno; un ka tikai tagad viņš nepastiepj savu roku, lai paņemtu arī no dzīves koka un apēstu tā, lai varētu dzīvot mūžīgi...”

Tieši zem koka notikusi arī Budas apgaismības piedzīvošana, savukārt indiešu tradīcija dievu Višnu arī bieži attēlo zem tā dēvētā “kosmiskā koka”, kura augļi simbolizē augstākās zinības, pagātnes un nākotnes zināšanas. Japānā šo lomu pilda apelsīnu koks, Ķīnā tas ir kasija koks, Tuvajos Austrumos – sikimora, druīdiem – ozols un tamlīdzīgi.

Taču katrā ziņā raksturīgi ir tas, ka vienmēr ar šo izziņas koku saistīts arī katastrofas simbols – čūska vai drakons jeb pūķis. Citiem vārdiem sakot, tas viss allaž neiztrūkstoši savijas kopā. Piemēram, gallu teiksmās vēstīts par svēto koku, kura augļi piešķir pārdabiskas zinības un viedumu, tostarp allaž uzsverot, ka ceļu uz šo koku vienmēr sargā ezerā mītošs pūķis.

Šīs idejas iemiesojums sastopams arī Šumerā. Bet atbilstoši budistu tradīcijai Indijā, Japānā un Ķīnā valda uzskats, ka pūķis Naga, kas simbolizē plūdus jeb “lielo ūdeni”, mīt ezerā, sargājot ceļu uz svēto koku. Tostarp tas, kurš “apēd” šā koka augļus, saņem “pārdabisku redzi, viņam atklājas visa pagātne”.

Līdzīgs folkloras vēstījums ir arī pagāniskajiem slāviem: Bujānas salā mīt uguni spļaujošā čūska Garafena, kas sargā zem ozola dusošo anatirakmeni, kuru uzskata par gudrības un maģisko zinību sakopojumu. Līdzīgi ir Meksikas tautu vēstījumi par ceļu uz svēto kaktusu, kas arī aug ezera krastā un kuru sargā ūdens un plūdu dievs Tlaloks. Faktiski visviet čūskas un pūķi (lidojoša čūska) kalpo kā plūdu un katastrofu simboli, kas aizšķērso ceļu uz zinību simbolu – tā dēvēto svēto izziņas koku. Iespējams, ar šo simboliku saistīts arī tas, ka actekiem viņu zaudēto pirmdzimteni Tamoanmanu apzīmēja nolauzta koka atveidojums.

Senā Ēģipte. Seno ēģiptiešu mitoloģijā Naneferkaptaham jānogalina “nemirstīgais pūķis,” kas sargā maģisko zinību grāmatu. Jaunie ļaudis tika uzskatīti par saderinātiem, ja kopā nobaudīja aivas augli.

Senā Grieķija. Bija stāsts, ka varonis Hērakls nozog zelta ābolu no Hesperīdu dārza centrā augoša Dzīvības koka. Grieķu mītos pūķis Ladons sargā Zeva koku, kurā aug zelta augļi, un, lai varētu dabūt šos augļus, Hēraklam nācās nogalināt pūķi.

Ķeltu nostāsti. Saskaņā ar dažādiem ķeltu nostāstu variantiem, Avalonas salā (seno ķeltu Viņpasaule un paradīzes analogs) tālu rieteņu okeānā atrodoties brīnumāboli, kas sniedz nemirstību. 

Žīdu versija. Ir izteikta doma, ka Ādama un Ievas izdzīšanas aina no Paradīzes dārza ir atmiņas no iziešanas no Lemūrijas. Ābols kā kārdināšanas auglis esot sākts attēlot tikai viduslaikos.
Bībelē patiesībā nav minēts, kāda veida aizliegtajā auglī Ieva ar Ādamu ir iekodušies. Galvenā aina ir aprakstīta 1.Mozus grāmatā. Viss notiek īsi pēc tam, kad Dievs aizliedz Ādamam ēst no laba un ļauna atzīšanas koka. Vēlāk čūska tomēr pierunā Ievu nogaršot šā koka augli.
“Un sieva redzēja, ka koks ir labs, lai no tā ēstu, un ka tas jo tīkams acīm un iekārojams, ka dara gudru. Un viņa ņēma no tā augļiem un ēda, un deva arī savam vīram, kas bija ar viņu, un viņš ēda.” /1.Mozus grāmata, 3.nod./
Pats auglis aprakstīts kā vienkārši koka auglis bez nekādas identifikācijas. Senžīdu valodā šis auglis tiek apzīmēts ar vārdu peri, kas gan bibliskajā, gan modernajā žīdu valodā ir vispārīgs augļa apzīmējums. Modernajā žīdu valodā ābols ir tapuach, kas neparādās pirmajās piecās Bībeles grāmatās. Vēlākajos bibliskajos tekstos gan šis vārds ir manāms. Tomēr bibliskajā laikā tapuach nozīmēja jebkuru augli – ne tikai ābolu.
Talmūdā, kas izveidots ap mūsu ēras 500.gadu, – minētas dažas idejas par šā noslēpumainā augļa identitāti, tomēr ābols nav viena no tām. Gadu laikā rabīni bieži rakstījuši, ka šis auglis varētu būt vīģe, jo Bībelē Ādams un Ieva pēc augļa apēšanas apzinās, ka ir kaili, un intīmās vietas apsedz ar vīģes lapām. Tie varētu arī būt arī kvieši, jo žīdu vārds, kas tos apzīmē, ir chitah, kas savukārt ir līdzīgs vārdam cheit - grēks. Vēl viena iespēja ir vīnogas vai vīns, kas darināts no vīnogām. Beigu beigās rabīni raksta, ka auglis varētu būt citrons (etrog), kas bieži izmantots judaistu rudens svētkos Sukotā.
Iespējamais ābola gājiens varēja sākties Romā, mūsu ēras 382.gadā, kad pāvests Damasijs I lūdza pētniekam Džeromam iztulkot Bībeli latīņu valodā. Šajā projektā Džeroms peri latīņu valodā iztulkoja kā malum. Ābols bija vispārīgs augļa apzīmējums līdz XVII gadsimtam. Džeroms, visticamāk, izvēlējās vārdu malum, jo tas latīņu valodā nozīmē arī "ļauns,” tā parādot cilvēka pirmo lielo kļūdu.
Vēlāk mākslā Ēdenes dārza rekonstrukcija ābola kā aizliegtā augļa tēlu tikai nostiprināja. Mākslā atšķirībā no tekstiem auglis nevar būt nenoteikts un vispārīgs. Tomēr ne visi mākslinieki ir atainojuši ābolu. Tas ir bijis arī citrons, aprikoze vai pat granātābols.

Atradumi. Arheologi kādas senās Divupes pilsētas drupās uzgājuši akādiešu zīmogu, kurā iegravētā aina šķiet ilustrē nostāstu, kas iespējams kalpojis par prototipu Ādama un Ievas teiksmai. Šajā gravējumā attēlots koks ar čūsku, bet tam abās pusēs divi cilvēki: vīrietis ar ragiem un sieviete. Abu tēlu apveidi stipri bojāti, tāpēc tos grūti pazīt. Šī iemesla dēļ vairāki pētnieki izteikuši šaubas vai šim attēlojumam ir maz kas kopīgs ar mītu par pirmajiem cilvēkiem. Pagaidām, kamēr nav atrasts labāks izskaidrojums, jāpieņem, ka jau senajā Mezopotāmija bijusi zināma teiksma par Ādamu un Ievu.

Tātad Ēdenes aizliegtā augļa identitāte joprojām ir miglā tīta un plaši interpretējama – kā jau daudzas lietas Bībelē.

Saites.
Dzīvības koks.