Pārejas formas
Dzīvības formas, kurām, pēc darvinistu domām, vajadzētu parādīt kā, sugām mainoties, pārveidojušās konkrētas un raksturīgas iezīmes.
Pētniecības vēsture. Saskaņā ar Č.Dārvina pausto, katras sugas attīstība notiek ilgstoši un pakāpeniski caur neskaitāmām pārejas formām.
Viņš visai labi izprata, ja viņa hipotēze būtu pareiza, tai būtu jāapstiprinās ar milzumu daudzumu ģeoloģisko apstiprinājumu - tūkstošiem pārejas formu uziešanu ģeoloģiskajos slāņos. Tieši tām būtu jākļūst par ļoti būtisku dārvinisma balstu.
Tomēr to nebija un Č.Dārvins pats arī uzdeva jautājumu - kamdēļ gan "...mēs neatrodam bez skaita tās zemes garozas nogulumos?" Un pats pēc tam mānīja sevi un savus sekotājus: "Atbilde pārsvarā slēpjas tajā, ka [izrakteņu] dati nav pietiekami pilnīgi, kā pieņemts domāt."
Tā kā šī lieta Č.Dārvinam nedeva miera, viņš savā grāmatā tai veltījis veselu nodaļu, tajā prātuļodams par tēmu "ģeoloģisko datu nepilnība." Galu galā Č.Dārvins varēja vien izteikt cerību par to, ka "nākamajos gadsimtos... tiks uzietas daudzskaitlīgas izrakteņu sakarības."
Tā ģeologi un paleontologi arī rīkojās turpmākajās desmitgadēs - cītīgi un ar sajūsmu meklējot "pārejas formas" dažādās pasaules malās un ģeoloģiskos slāņos, lai novērstu Dārvinu satraucošo "neatbilstību." Pūliņi bija gluži vai titāniski, bet rezultāti izpalika. Kāds profesors Gulds ne bez ironijas pavēstījis, ka "pārejas formu ārkārtīgais retums tiek turpināts slēpt kā paleontoloģijas profesionālais noslēpums."
1978.gadā Gulda kolēģis Nailss Eldridžs intervijā atzinās, ka "nevienam vēl nav izdevies uziet kādus nebūt "pārejas posmu" radījumus: starp izraktajām liecībām nav konstatētas nekādas "trūkstošās saites," un daudzi zinātnieki tagad arvien vairāk sliecas uzskatīt, ka šīs pārejas formas nekad nav eksistējušas."
Profesors Stīvens Stenlijs raksta: "Īstenībā izrakteņu vēsturē nav neviena pārliecinosa apstiprinājuma vienas sugas pāriešanai citā. Bez tam, sugas eksistēja pārsteidzoši ilgu laiku. Nevienam, piemēram, nav izdevies atrast izrakteņos žirafi, kurai ir parasta izmēra kakls."
Kritika. Paleontoloģija, desmitgadēm pētot tūkstošus pārakmeņojumu, nav uzgājusi nekā no tā saucamajām "pārejas formām." Lai izskaidrotu pārejas formu lielo trūkumu pārakmeņojumu materiālā, evolucionisti izvirzīja par "pārtrauktā līdzsvara" sauktu teoriju - t.i. pieņēmumu, ka evolūcija notiek ar pēkšņiem un lieliem lēcieniem, nevis mazu un pakāpenisku pārmaiņu ceļā.
1982.gadā Deivids Šindels, Jēlas universitātes ģeoloģijas profesors, savā publikācijā žurnālā "Nature" pavēstīja, ka gaidāmās pakāpeniskās "pārejas fāzes starp domājamajiem senčiem un pēctečiem... iztrūkst."
Šo formu pilnīgs trūkums ir lielākais pretarguments Dārvina Evolūcijas teorijai.
Saites.
Dārvinisms.
Golems. PĀREJAS formas no mērkaķa uz kaķi.
