Prāgas pavasaris (1968.g.)
Mēģinājums liberalizēt Čehoslovākijas komunistisko sistēmu 1968.gada pavasarī, kas izsauca Varšavas līguma valstu intervenci ar sekojošu politiskā režīma maiņu.
Priekšvēsture. 1968.gada janvārī Čehoslovākijas Komunistiskās partijas 1.sekretāru (faktiski - valsts vadītāju) Antonīnu Novotniju, kas partiju bija vadījis jau 15 gadu, amatā nomainīja Aleksandrs Dubčeks. Viņa ideja izveidot Čehoslovākijā demokrātisku sabiedrību ieguva apzīmējumu "sociālisms ar cilvēcīgu seju" un guva plašu atbalstu valsts iedzīvotājos.
1968.gada martā par Čehoslovākijas prezidentu kļuva ģenerālis Ludviks Svoboda.
1968.gada 5.aprīlī Čehoslovākijas kompartijas līderis Aleksandrs Dubčeks publicēja "Rīcības programmu," kas bija sociālisma reformu plāns. Tajā bez visa cita tika apsolīta arī vārda brīvība, cenzūras atcelšana, pārvietošanās brīvība, drošības iestāžu (čehu slepenpolicija Stb) pakļaušana parlamentārai kontrolei un patvaļīga cilvēku arestu pārtraukšana. Prezidents L.Svoboda izsludināja reformas: izbeigt cenzūru, pulcēšanās brīvību un ekonomiskās reformas.
"Pēc Dubčeka iecelšanas patiešām bija sajūta, ka pūš svaigs vējš," - atminas dziedātāja Marta Kubišova, kurai 1968.gadā varas iestādes atļāva doties koncertēt uz Rietumiem.
Cenzūras atcelšana izraisīja sprādzienam līdzīgu efektu - Čehoslovakijas prese sāka publicēt rakstus par amatpersonu korupciju, pat slepkavībām un citam nelikumībām. Ierindas iedzīvotāji pieprasīja vēl lielākas un radikalākas izmaiņas valstī. Pats Dubčeks kļuva par nepārtrauktas kritikas objektu: vieni viņu kritizēja par pārmēru radikalismu, citi - tieši par pretējo.
Tas šokēja PSRS barvežus, kam līdz šim bija pilnīga kontrole pār Čehoslovākiju kā satelītvalsti. Krievu okupanti sarīkoja masīvu propagandas kampaņu, kurā diskreditēja Čehoslovākijas reformas. Vienlaikus tika sarīkotas neskaitāmas "darbaļaužu sapulces" gan Krievijā, gan Prāgā, kurās "darbaļaudis" pieprasīja ievest karaspēku un pārtraukt reformu norisi.
Intervences sākums. Pēc Maskavas brīdinājumiem un ultimāta atbilde sabiedrības liberalizācijas tendencēm bija Varšavas līguma valstu iebrukums Čehoslovākijā.
Maskava atsaucās "darbaļaužu lūgumam" un plkst. 23:00 naktī no 20. uz 21.augustu toreizējās Čehoslovākijas robežu šķērsoja 200 000 Varšavas līguma valstu karavīru (pārsvarā PSRS sarkankrievu, bet arī Bulgārijas, VDR, Ungārijas un Polijas karaspēks) ar 2000 tanku. Tā Padomju Savienība ar spēku centās novērst valstī sākušās demokrātiskās reformas un pieliekot vardarbīgu punktu tā saucamajam "Prāgas pavasarim."
21.augustā pulksten 4:59 Radio Prāga ziņoja, ka valsts ir okupēta. Krievpadomju propagandas rupori ziņoja, ka čehi un slovāki esot ļoti pateicīgi par "brālīgā karaspēka ievešanu."
Čehoslovākijas ārlietu ministrs Jirži Hajeks vērsās pie ANO ar prasību izskatīt PSRS agresiju ANO Drošības padomē, taču PSRS un Ungārija (cietusi no līdzīgas krievu intervences 1956.gadā) bloķēja ANO rezolūciju.
Intervences gaita. 200 000 karavīru lielais okupācijas kontingents intervences laikā pieauga līdz 600 000.
29 gadus kopš nacistu invāzijas Čehoslovākijas ielās atkal patrulēja sveši spēki. Iedzīvotāji pauda savu sašutumu, bet Kremlis saņēma plašu pasaules nosodījumu.
Čehoslovākijas armija palika savās bāzēs, bet daļa iedzīvotāji cēla barikādes, centās apturēt invāziju un uzbruka iebrucēju tankiem ar Molotova kokteiļiem. Taču tā bija cīņa pret milzīgu pārspēku.
Slavenākā ielu kauja notika pie Čehoslovākijas radio ēkas galvaspilsētā Prāgā. Pūlis centās nepieļaut radio nonākšanu iebrucēju rokās. Sadursmēs 21.augustā okupācijas pirmajās stundās te gāja bojā 17 cilvēki.
"Palīdzības sniedzēji" jau pirmajā dienā nogalināja un ievainoja 180 Prāgas iedzīvotājus, pirmajās dienās gāja bojā ap 100 iedzīvotājiem. Kopējais upuru skaits civiliedzīvotāju un okupācijas armijas sadursmēs sasniedza 58 (arī sievietes un bērni), bet ievainoto skaits pārsniedza 500. Kopumā Prāgas pavasara apspiešanas laikā gāja bojā 137 civiliedzīvotāji.
Dubčeks zaudēja amatu un tika pilnīgi izolēts.
Kamēr čehoslovāki tīrīja asiņu un gruvešu klātās ielas, PSRS līderis Leonīds Brežņevs brīdināja par Maskavas gatavību iejaukties militāri, ja vēl kāda valsts novirzītos no stingrā partijas kursa.
Intervences atbalsis pasaulē. Protestējot pret Čehoslovākijas okupāciju, 1968.gada 12.septembrī 100 000 aculiecinieku klātbūtnē sadedzinājās polis Rišards Sivecs. Vēlāk viņa piemēram sekoja čehu studenti Jans Palahs un Jans Zajics. Viņu bēres izvērtās plašās demonstrācijās. Pēc okupācijas līdz 300 000 čehu un slovāku devās trimdā uz Rietumiem.
1968.gada 25.augustā Maskavas sarkanajā laukumā notika disidentu pikets pret Čehoslovākijas okupāciju. Visus 8 protestētājus tūdaļ apcietināja un notiesāja "par padomju valsts un sabiedriskās iekārtas tīšu nomelnošanu."
1968.gadā, protestējot pret Čehoslovākijas okupāciju, Rīgā pie Brīvības pieminekļa aizdedzinājās Rīgas žīds Iļja Ripss.
Intervences politiskais risinājums. Dubčeku, Svobodu un citus čehu-slovāku valsts vadītājus arestēja. 23.augustā Dubčeks tika nogādāts Maskavā, kur viņu piespieda parakstīt vienošanos par atteikumu iecerētajām sociālisma reformām. Apmaiņā pret šo piekāpšanos viņš pieprasīja pārtraukt civiliedzīvotāju asiņu izliešanu. Pēc 4 dienu ilgušām sarunām puses parakstīja tā saucamo Maskavas protokolu. Saskaņā ar to Čehoslovākija nonāca tiešā Maskavas kontrolē un bija spiesta pakļauties krievpadomju okupācijai.
1969.gada 17.aprīlī Čehoslovākijas "atkušņa" simbolu Aleksandru Dubčeku padzina no kompartijas 1.sekretāra amata. Dubčeka pēctecis amatā Gustavs Husaks atsauca Dubčeka reformas un iztīrīja partiju no liberālajiem biedriem, kā arī strādāja pie drošības iestāžu centrālās varas stiprināšanas.
Prāgas pavasaris bija spilgts piemērs tam, ka PSRS okupēto vai ietekmes sfērā esošo valstu iedzīvotāji vēlas iet citu, demokrātisku ceļu, bet Kremļa instrumenti savas ietekmes saglabāšanai ir cenzūra un brutāls spēks.
"Prāgas pavasaris" šodien. 1989.gadā "Samta revolūcijā" iesaistījās A.Dubčeks un pēc krievpadomju jūga nokratīšanas kļuva par Čehoslovākijas Federālās sapulces (parlamenta) priekšsēdētāju.
Čehi savu "Prāgas pavasari" atcerējās pēc krievu Krimas okupācijas 2014.gadā, kad Čehijas prezidents Milošs Zēmans norādīja: "...militāra iejaukšanās rada dziļu plaisu starp tautām, ko nav iespējams pārvarēt paaudzes laikā." Tomēr tas pats Zēmans, būdams čehu prezidents, 2018.gadā atteicās teikt runu 50 gadu piemiņas pasākumā. Lai gan viņš šo intervenci uzskata par noziegumu, tāpat kā visi čehi, tomēr laikam nevēlas apgrūtināt attiecības ar V.Putinu.
Saites.
Prāga.
Čehoslovākija.
