Nimfas
Nymphē - „līgavas" vai "meitenes" no grieķu val.
Dabas dievības sengrieķu un romiešu mitoloģijā, kas personificēja dabas spēkus un parādības un bija kas vidējs starp dieviem un cilvēkiem.
Sinonīmi un analogi. Rietumeiropas un slāvu tautu mitoloģijas - nāras.
Nimfu dejošanas kāre pļavās līdzina tās rietumeiropiešu fejām.
Raksturojums. Nimfas dzīvoja ļoti ilgi un nekad nenovecoja, tomēr beigu beigās nomira.
Atrazdamās cilvēku tuvumā un būdamas mirstīgas tāpat kā tie, nimfas labāk kā Olimpa dievi izprata cilvēku ilgas un vajadzības. Uz pamestiem kapiem tās stādīja puķes, bet nogurušus ceļiniekus aizveda pie spirdzinošiem avotiem. Lopiem tās deva ganības, bet ganus mācīja dziedāt un spēlēt. Strautu burbuļošana, meža šalkas, kukaiņu sīkšana, visas pavasara un vasaras skaņas bija it kā nimfu dziesmas. Mazām, rožainām pēdiņām tās skrēja pāri meža norām. Tās sevī iemiesoja visu, kas dabā daiļš, jauks un piemīlīgs.
Nimfu iedalījums:
- driādas - mežu nimfas;
- hamadriādas - koku dobumu nimfas;
- oreādas - kalnu nimfas;
- najādas - upju nimfas (no tām eiropiešu nāras);
- nereīdas - jūru nimfas;
- leimoniādas - pļavu nimfas;
- vēl citas.
Driādas. Koku aizbildnes. Reizēm driādas sauca koku nosaukumos.
Hamadriādas. Homēra himnā Afrodīti par hamadriādēm teikts: "Reizē ar viņam viņu piedzimšanas brīdī no irdnes uzdīga ozols un egle un skaisti zaļoja kalnos. Bet, kad pienāca viņu miršanas stunda, šie skaistie koki nokalta: visa miza tiem nolupa, bet zari nokrita; vienlaikus pirms saules lēkta dvēsele aiziet no tiem."
Najādas. Ūdens bija nimfu īstā stihija, pie tam spirdzinošie kalnu avoti bija svarīgi arī grieķu ikdienā. Ūdens nimfas rūpējās par spodrību un pastāvīgu veldzi. Pateicoties tām, upju un avotu krasti klājās ar samtainu zāli un ziediem.
Atsevišķi avoti bija dziednieciski, tādēļ nimfas uzskatīja par veselības dievēm. Tās varēja apveltīt ar gaišredzību un arī pašas izzīlēja nākotni.
Ja ļaundaris noskaloja asiņainās rokas avotā, tad tanī mītošā nimfa pameta avotu uz visiem laikiem un meklēja sev citu mājokli. Tās bija tīras būtnes, kas mīlēja dzīvi, ienīda ļaunumu, un, pēc nostāstiem, esot atradinājušas pirmatnējos cilvēkus no kanibālisma.
Nimfas mita vai nu tieši avotos, vai to grotās. Alās stāvējušas nimfu akmens stelles, uz kurām nimfas darinājušas brīnišķus ar jūras purpuru izkrāsotus audumus. Pēc darba dienas Artemīda aicināja tās uz nakts dejām.
Nimfas sengrieķu mitoloģijā. Nimfas pieskatījušas mazo Zevu, kad Idus kalna pakājes alā Rēja to slēpa no tēva Krona dusmām.
Nimfu kults. Nimfām necēla atsevišķas svētnīcas. Viņu statujas novietoja grotās, bet tām veltītajos kokos mēdza kārt dažādas pateicības dāvanas (analogi rietumeiropiešu "feju kokiem"). Karavīrs, pārnācis no kara, ziedoja tām bruņu cepuri vai šķēpu, zvejnieks - tīklu, līgavas, iziedamas pie vīra, atdeva nimfām lelles, ar kuram bija rotaļājušās bērnībā.
Visdedzīgāk nimfas pielūdza lauku iedzīvotāji, upurēdami tām pirmos zemes augļus un pirmdzimtos kazlēnus vai jērus vai arī medu un olīveļļu. Uz nimfu grotām tika nesti cepumi, augļi un vīnogu ķekari. Nimfu avotos tika kaisītas rožlapas.
Iespējams, grieķi nimfas kaut kādā mērā godina vēl šodien. Piemēram, Krētā ir Svēto Jaunavu baznīca, bet netālu no tās ir avots, kas atrodas īpašā nimfu aizgādībā. Iespējams, ka Svētās Jaunavas nav nekas cits k[a kristianizētas nimfas - najādas.
Pazīstamākās nimfas.
Eiridīke.
Elektra.
Filira. "Liepa." Krona mīļākā. Baidoties no sievas Rējas greizsirdības, Krons slēpa savu mīļāko, pārvērzdams to ķēvē. Tas atainojās arī viņa dēlā Heironā, kas piedzima par kentauru. Puisēns jau piedzima ar pakaviem, bet atšķirībā no citiem kentauriem bija nemirstīgs.
Koronīda. Dzemdēja Asklēpiju no Apolona. Apolons viņu nogalināja par nodevību.
Melija. "Ceriņi." Māte kentauram Folam, tā tēvs - Selēns.
Salmakīda. Sengrieķu mitoloģijā Hermafrodīts bija dievu ziņneša Hermeja un skaistuma dieves Afrodītes dēls, ko dievi bija savienojuši ar nimfu Salmakīdu tā, ka viņi bija kļuvuši par vienu ķermeni.
Sirinksa. Par mīlestību pret mirstīgu cilvēku saniknotie dievi birzīs mītošo nimfu pārvērta to par košumkrūmu. - ceriņiem (Sirinx).
Efeja. Efejas svētnīca Eginas salā. Būvēta 490.g.pmē. Celta par godu vietējai nimfai, kas, bēgdama no uzmācīga pielūdzēja, iznirusi Eginas salā. Vietējie pavisam Efejai uzbūvējuši trīs svētnīcas, bet saglabājusies tikai šī – visjaunākā. Celta doriešu stilā un kalpojusi par paraugu Atēnu Partenonam. Vienīgā nesagrautā svētnīca Eginā.
Egērija. Otrā Romas ķēniņa Numas Pompīlija laulība ar nimfu Egēriju ir viens no pazīstamākajiem gadījumiem cilvēka un Garu pasaules pārstāvja laulību ziņā. Pēc dažādu romiešu avotu ziņām ķēniņš no Egērijas ieguvis reliģiskos likumus, kamdēļ sekmīgi valdījis.
Kalipso.
Kalipso ala. Maltā, Goco salā.
Atradumi.
Nimfas statuja bez galvas. Agrīnais Romiešu laiks no I.gs.pmē.-I.gs.mē. Marmors, Stambulas Arheoloģijas muzejs.
Nospiedums kultūrvēsturē.
Nimfomānija. Slimīgi sakāpināta sievietes dzimumdziņa.
Saites.
Sengrieķu mitoloģija.
