Paradīze
Rai - "laime," "bagātība" (Avesta).
Paradiz - "dārzs," "parks" (grieķu val.).
Raksturīgi, ka sākumā saistībā ar aizkapa dzīvi nebija saistīta atmaksas ideja, paradīzes un elles esamība. Viņpasauli iedomājās vienu visiem un gluži tādu pašu kā šīs zemes apkārtējā pasaule.
Senēģiptiešu Iaru, Ialu. Paradīzes dārzi senēģiptiešu aizkapa pasaulē, kas, saskaņā ar "Mirušo grāmatu," atrodas austreņu debesīs tai vietā, kur lēc saules dievs Ra. "Mirušo grāmatā" sacīts, ka Iaru apjož bronzas siena. Pazemes pasaules viducī, pateicoties bagātīgai kanālu apūdeņošanai, "aug mieži 4 elkoņu (ap 1,3 m) augstumā, ceturtdaļas 9 elkoņu (ap 3,8 m) augstumā."
Paradīze judaismā. Viduslaikos žīdu vidū plaši izplatījās mistiskā Kabalas mācība, un kā viena no kabalistiskajām grāmatām XIII gs. parādījās sacerējums "Mirdzums" (Zoar) - tā mistiskā veidā interpretēja Toru. Šai grāmatā sīki aprakstīti eņģeļi un dēmoni, paradīze un elle, dvēseļu ceļošana utt.
Ēdenes dārzs. Žīdu Vecajā derībā attēlota paradīze Zemes virsū un pirmo cilvēku - Ādama un Ievas dzīvesvieta līdz grēkā krišanai.
Elizeja lauks. Svētlaimīgo miteklis un Paradīzes analogs sengrieķu mitoloģijā.
Zoroastrisma paradīze. Šī teika nav jauna un aizgūta no senākas reliģijas - zoroastrisma. Irānā valdošās Sasanīdu dinastijas laikā III-VI gs. zoroastrisma svētajā grāmatā bija izklāstīta teika par paradīzes tiltu Činvatu.
Kristietība. Kristīgajos priekšstatos Paradīze ir mūžīgas svētlaimes vieta, kas apsolīta īsteniem ticīgajiem aizkapa dzīvē.
Islāms. Islāmā - džanna ("dārzs" - arābu val.). Islāmā paradīze ir kā LU Filoloģijas fakultātes 1.kurss - vienas vienīgas jaunavas.
Senā musulmaņu mitoloģijā tas ir visbiežākais paradīzes nosaukums. Vieta, kur nav trūkuma ne pēc kā, kur tek upes ar "nebojājošos ūdeni" un "pienu, kura garša nemainās." Saskaņā ar nostāstiem, Džanna sastāv no dažādām daļām, kas atrodas dažādās debesu sfērās: "Mūžības dārzs," "Ēdenes dārzi," "Svētlaimības dārzi," "Firdausa," " Miera mājoklis," "Atrašanās vieta" un "Paaugstinātais."
Katrā ziņā sauso un svelmaino tuksnešu iedzīvotāji arābi paradīzi iedomajās kā vietu, kur nav saules un liela karstuma, bet ir ēna un daudz veldzes. Korāna paradīze ir arī ārkārtīgi jutekliska, austrumnieciska. Korāna sastādītāji nav žēlojuši krāsas: "Paradīzē iegājušie par saviem darbiem līksmosies; viņi un viņu sievas ēnā atlaidīsies uz sēdekļiem; tur viņiem augļi un viss, ko vienviņi prasīs" (36., 55.-58.). Allāha paradīze ir "mirdzums un prieks" ((76., 11.), tā ir plaša "kā debesu un zemes izplatījums" (3., 127.), turklāt "tur upes no ūdens, kam nav smakas; upes no piena, kura garša nemainās; upes no vīna, kas patīkams dzērējiem; upes no tīrīta medus" (47., 16.-17.). Ienācēji šais "Ēdenes dārzos... rotāsies tur zelta un pērļu aprocēm, tur apģērbs viņiem no zīda" (35., 30.).
Islāms māca, ka Paradīzē var nokļūt tikai pa Siratu - tiltu, kas ved pār elli. Tas esot tievāks par sievietes matu, asāks par šķēpa asmeni un karstāks par liesmu. Pie Sirata atradīšoties kamieļi, govis un auni, kurus ticīgie upurējuši kurbanbairama svētkos. Ar tiem tad ticīgie arī pārjāšot pār Siratu. Tas, kas nebūs upurējis neko, pats nespēšot noturēties uz tilta un nokritīšot ellē.
Šī teika nav jauna un aizgūta no senākas reliģijas - zoroastrisma. Irānā valdošās Sasanīdu dinastijas laikā III-VI gs. zoroastrisma svētajā grāmatā bija izklāstīta teika par paradīzes tiltu Činvatu.
Ievērojamais indomusulmaņu modernists Muhameds Ikbals ieteica uzlūkot paradīzi un elli nevis par vietām, kurās vieni gūst jutekliskas baudas, jūt svētlaimību un citi cieš briesmīgas fiziskas mokas, bet kā īpašus cilvēka dvēseles stāvokļus, kad dvēsele atbrīvojusies no nīcīgajām miesām pēc cilvēka nāves.
Daosiešu filozofija. Par paradīzi daosiešu filozofijā un senos ķīniešu mītos tiek uzskatīta Penlajas sala (arī Penlaido, Penlaišaņa). Tā ir viena no "nemirstīgo salām" un pati labākā starp "72 laimīgām zemēm un 36 debesu alām." Daudzi Ķīnas imperatori esot sarīkojuši ekspedīcijas Penlajas meklēšanai, tomēr viss bija velti. Tādēļ radās ticējums, ka šī sala un vēl divi citi kalni tālumā atgādinot mākoņus, bet tuvojoties tiem - nonirst ūdenī. Salas meklēšanu apgrūtināja arī tāda apraksta detaļa kā pirmsākumos sala "nēsāta pa viļņiem" un tai nebija pastāvīgas atrašanās vietas, kamēr pēc nemirstīgo salinieku lūguma salu esot apturējis Šaņdi - viņš nosūtījis bruņurupučus turēt salu. Tomēr pat pēc tam divi kalni esot aizdzīti uz "ziemeļu okeānu."
Daži mūsdienu pētnieki pieņem, ka par Penlaju dēvēja Šaņduņas pussalu, vai arī salu Bohajas līcī.
Džainismā - Madhjaloka. "Vidējā pasaule," "Dzīvnieku pasaule." Saskaņā ar seniem džainistu mītiem, daļa Visuma - pasaule diska formā, kura centrā novietots apaļš paradīzes kontinents Džambudvipa ar zelta asi Meru kalnu.
Paradīze budismā - Sukavata. Mahajānas (otra un jaunākā budisma virziena) sistēmā ir mācība par paradīzi un elli, t.i., tā atzīst pēcnāves eksistenci. Bez redzamās pasaules sansāras, kā māca budisms, pastāv divas neredzamas pasaules: no tām pirmā - augstākā pasaule ir nirvāna - garīgā pirmsākuma miteklis, pilnīga tukšuma un absolūta miera valstība; otrā - vidējā pasaule ir svētlaimes valstība, ko apdzīvo garīgas būtnes, kas sasniegušas bodisatvu stāvokli, bet vēl nav ienirušas nirvānā, t.i. nav pārgājušas augstākajā pasaulē. Budisms māca, ka šajā vidējā svētlaimes pasaulē pastāv paradīzes valsts Sukavata zeme (Sukavati) - pārpilnības un svētlaimības zeme, tā sauktā "gaišā zeme," kuras ķēniņš ir buda Amitaba. Pateicoties tam ticīgie guvuši iespēju pārdzimt Amitabas "gaišajā zemē," lai pēc tam pārietu nirvānā.
Budisma mācībai par paradīzi un elli bija nolūks padarīt budisma reliģiju pieejamāku masu izpratnei, jo nirvānas jēdziens, būdams abstrakts un miglains, bija grūti aptverams. Mesiānisma ideja un mācība par paradīzi un elli plaši izplatījās un nodrošināja mahajānas virziena budismam vadošo stāvokli.
Abhirata budismā. "Svētlaime." Budistu mītos tas ir austreņu pardīzes nosaukums Akšobhas budas laukā. Tā ir vieta bez akmeņiem, kalnu ielejām, cilvēkiem un slimībām. Saskaņā ar seniem nostāstiem, visiem kokiem šeit ir vienāds garums.
Avalona. Paradīzes analogs, arī Viņpasaule ķeltu mitoloģijā.
Dzanat. Senā osetīņu mitoloģijā tā ir paradīze, ziedošs dārzs, kas atrodas aizkapa pasaules vidū, apjosts ar zelta-akmeņu sienu un akmens vārtiem. Vārti vērušies ar aizkapa valstības valdnieka Barastira gribu.
Polinēzieši. Viņu paradīzes dārzs tiek saukts par Pali-uli un tajā parādījušies pirmie cilvēki.
