Kurbanbairams
Upurēšanas svētki.
Paejot 70 dienām no urazas, svin upurēšanas svētkus. To galvenā rituālā darbība ir asiņains upuris - parasti aita vai kamielis. Tai pašā laikā notiek svētceļojums uz Meku un Medīnu (hadžs).
Kurbanbairama svētki saistīti ar senās Arābijas reliģijām. Jau ilgi pirms islāma rašanās šie svētki un tiem pieskaņotā svētceļošana uz Meku bija vairāku Rietumarābijas cilšu paraža. Acīm redzot, šie svētki pēc seno arābu kalendāra uekrita rudenī. Rietumarābijas lielākajā centrā , tirdzniecības pilsētā mekā, atradās Kābas svētnīca, kuras kults sevišķi pastiprinājās, sākoties arābu cilšu apvienošanās procesam. Pamazām uz Kābu sāka doties regulāros svētceļojumos arābi no dažādām ciltīm un ģintīm, kuras bija politiski un ekonomiski atkarīgas no Mekā valdošās kureišītu cilts un ģinšu aristokrātijas. Ierodoties Mekā un izpildot tās apkārtnē un pie Kābas asiņainas upurēšanas ceremonijas un citus rituālus, ticīgie lūdza dievus, lai tie nodrošinātu labu pieaugumu viņu ganāmpulkiem, dotu bagātu graudaugu ražu u.tml.
Šīs paražas saglabātas arī islāmā, lai gan tika atrautas no saimnieciskā momenta, kas tās noteica, un citādi izskaidrotas. Šai nolūkā musulmaņu garīdzniecība izmantoja Bībeles mītu par ciltstāva Ābrama (islāmā Ibrahima) mēģinājumu upurēt Jāvem savu dēlu Īzaku (islāmā - Izmaīlu). Musulmaņu teikā, tāpat kā Bībeles leģendā, kas simbolizē pāreju no cilvēku upuriem uz dzīvnieku upurēšanu dieviem, Izmaīla vietā upurē aunu.
Vēlāk Meka un tās svētnīca Kāba kļuva par reliģisku centru ne vien Mekas kureišītiem, bet arī jaunpiegrieztiem musulmaņiem, kas dzīvoja dažādos Arābijas apvidos un tālu aiz tās robežām. Līdz ar to arī kurbanbairams, kas agrāk bija vietējie reliģiskie svētki, kļuva par vispārējiem svētkiem musulmaņiem, kuru lielākā daļa nav arābi. Ar šiem upurēšanas svētkiem saistītais svētceļojums zaudēja savu sākotnējo raksturu. Jau Korānā teikts, ka ne visiem musulmaņiem obligāti jādodas svētceļojumā uz Meku (3.nod., 91.p.). Tā vietā islāmā noteikta upurēšana ne vien Mekā, bet visur, kur dzīvo musulmaņi.
Kurbanbairama dienās upurēšanai apkāva labākos lopus. Šajos svētkos saskaņā ar šariatu aitu vai kazu var upurēt par viena cilvēka grēkiem, govi vai vērsi - par 7 cilvēku, bet kamieli - par 10 cilvēku grēkiem. Saskaņā ar islāmu, upurēšana nepieciešama, lai nokļūtu paradīzē. Islāms māca, ka tur var nokļūt tikai pa Siratu - tiltu, kas ved pār elli. Tas ir tievāks par sievietes matu, asāks par šķēpa asmeni un karstāks par liesmu. Pie Sirata atradīšoties kamieļi, govis un auni, kurus ticīgie upurējuši kurbanbairama svētkos. Ar tiem tad ticīgie arī pārjāšot pār Siratu. Tas, kas nebūs upurējis neko, pats nespēšot noturēties uz tilta un nokritīšot ellē.
Šī teika nav jauna un aizgūta no senākas reliģijas - zoroastrisma. Irānā valdošās Sasanīdu dinastijas laikā III-VI gs. zoroastrisma svētajā grāmatā bija izklāstīta teika par paradīzes tiltu Činvatu.
