Nagardžūna un Asanga - divi Mahajanas balsti
Fragmenti no V.Androsova "Marpa un Karma Kagju vēsture.”
Tulkojis Imants Kore.
Madhajamikas skolas pamatlicējs ir Nagardžuna (sansk. Nāga-arjuna - "Čūskas koks," tib. klu grub - ieguvis zināšanas no nāgām) – II–III gs. sākuma budistu domātājs, tās pamata, bāzes tekstu autors. Nagardžuna tiek cildināts kā svētais (Apgaismota būtne, Mahajānā – Bodhisatva, Vadžrajanā – Mahasidha), kanonizēts tibetiešu – mongoļu ikonogrāfijā. Par viņu pašu zināms vienīgi no mitoloģizētiem avotiem, kur varonis aprakstīts drīzāk kā pārdabiska būtne, kura dzīves ilgums sasniedzis trīssimt līdz sešsimt gadu, un tās laikā veicis dažādus varoņdarbus. Iespējams, viņš cēlies no braminu dzimtas dienvidu Indijā, bija filozofisko polemiku un meditācijas meistars, desmitiem reliģiski – ideoloģisku un loģiski – dialektisku sacerējumu autors, kaut gan tibetiešu un ķīniešu tulkojumos saglabājušies apmēram divsimt darbu, par kuru autoru uzskata tieši viņu: sākot ar budisma sutru komentāriem, līdz pat alķīmijas, ārstniecības, pat metalurģijas pamācību grāmatām.
Zinātniskajā budoloģijā pieņemts Nagardzūnu uzskatīt par „Mūlamadhajamika – kārikā’ (Vidējā ceļa pamata pantu), kā arī doktrīnāli radniecīgu traktātu, kuros komentētas un aizstāvētas agrīnās mahajanas idejas, autoru. Šajos tekstos (no kuriem atsevišķi saglabājušies arī sanskritā) dažādas pieejas, tai skaitā arī negatīvās dialektikas metode, izmantotas lai sniegtu neaprakstāmo neduālistisko apziņas stāvokli caur atsevišķām mahajanas mācībām: par nirvānas un samsāras identitāti, par tukšumu, par neatkarīgas būtības neiespējamību visaptverošajā nosacītībā un savstarpējās atkarībā, par divām realitātēm – nosacīto un absolūto, par Budas diviem ķermeņiem, par Apgaismības sasniegšanas diviem ceļiem – pateicoties tikumības nopelnu uzkrāšanai (punja) un intuitīvajām, jogas zināšanām (džņjana) u.t.t.
Nagardžunas darbi kļuvuši par reliģiski filozofiskās skolas fundamentālo pamatu, tie studēti un komentēti visā indiešu budisma laikā; šī tradīcija joprojām turpinās tibetiešu – mongoļu, un zināmā mērā, arī ķīniešu – japāņu budisma tradīcijās.
Otrs Mahajanas balsts – Asanga (sansk. Asanga - "Apvienotājs"), IV gs. indiešu budisma domātājs, Jogačaras skolas pamatlicējs, deviņpadsmit darbu autors, ieskaitot Abhihharmā un Pradžņa-paramitā. Viņš attīstīja Mahajanas mācības filozofisko aspektu. Viņš apziņu (vidžjana) sadalīja astoņos veidos: jūtošajos (ko uztver attiecīgie sajūtu orgāni) domāšanas, saprāts (manas) un apziņa – (dārgumu) krātuve (alaja-vidžjana). Pēdējais, atšķirībā no indiešu Atmana (dvēsele), saturiski nepārtraukti mainās, tajā ietilpstošās dharmas-daļiņu un karmas sēklas (bidža), rada dzīvību būtnēm, eksistējošām Samsāras ratā. Sēklu „neizaugšana” pateicoties karmas spēka vājināšanai nozīmē tuvināšanos Nirvānai. To daudzskaitlīgums ir iluzors, jo sēkla – vienotās Budas apziņas daļiņa. Izziņas procesā ietilpst uzdevums pierādīt šās daudzveidības nerealitāti, kā izdomas (kaļpana) produkts, un reāla ir tikai !
Apziņa (vidžjana-matra), kas Asangam ir identiska Nirvānai. Alaja-vidžjana ir kādas nošķirtas, pastāvīgi mainīgu daļiņu nepārtrauktības produkts, kuras iegūst (izvelk) saprāts ar pārējo sešu apziņu palīdzību, izpaužoties Samsāras (pārdzimšanu rata) indivīdam darbībā, runā un domās. Sēklas ir uzplaiksnošu – gaistošu mirkļu būtība, kas ir iekšējā (subjektīvā) apziņas gaisma, un dažas no tām realizējas garīgajā ceļā arhata un Budas stāvokļa sasniegšanai.
Atbilstoši Jogačaras dibinātājam Asangam, Apgaismības (bodhi) stāvoklis, kā Ceļa augstākais punkts, vainago apziņas – krātuves darbības izbeigšanos, bet tas nebūt nenozīmē apziņas kā tādas beigas. Šeit iestājas tās objektivizējošās (dalīšanas patīkamajās vai nepatīkamajās) darbības beigas, sēklas saglabājas neitrālā stāvoklī, pārtrauc pulsēt, būdamas Apgaismības un Nirvānas gaismas piesātinātas.
Sekojoši, Budas ir potenciāli spējīgi atkārtoti ierasties Samsāras pasaulē, piemēram, cilvēciskajā veidolā. Alaja-vidžjanas daba iežogo individuālās apziņas plūsmas, kuras rotē dzimšanu un nāvju aplī. Un vienlaicīgi – tā ir tieši tā daba, kas kopīga visām būtnēm, vienojot pat ar Budām.
Asangas mācības reliģiskais aspekts aizstāv Bodhisatvas ideālu, tāpat veido jaunu Mahajanas doktrīnu par Budas trim ķermeņiem (tri-kaija). Augstākā realitāte (buddhatva) parādās neaprakstāmajā Mācības Ķermenī (dharma-kaija), Prieka vai
Svētlaimes Ķermenī (sambhoga-kaija), kas ir jogas meditācijas meistaru galvenais apceres objekts, kuri to vizualizē dažādās ar svētajiem un Budām piepildītās debesīs, un Iemiesošanās ķermenī (nirmana-kaija). Pēdējā Buda jau vairākkārtīgi ieradies pie cilvēkiem, sniedzot Mācību.
Ar Madhajamiku Asangas domas dažos jautājumos nesakrita, kaut visticamāk viņš uzsāka šajā skolā (viņam tiek pierakstīts komentārs par Nagardžunas „Mūlamadhajamika – kāriku”). Asngam nirvāna ir reāla, samsāra – nereāla, turpretim madhajamikiem tie abi ir nereāli. Polemikā Asanga uzskatīja par iespējamu, pierādot mahajanas pozīciju, izvirzīt vienu vai otru slēdzienu, kamēr agrīnie madhajamiki saskatīja pareizo pozīciju tikai un vienīgi jebkuru slēdzienu apgāšanā. Asangas darbi bija un ir ļoti nozīmīgi indiešu budisma priekšstatos, ieskaitot Vadžrajanas filozofiskajā pamatojumā, kā arī Centrālāzijas un „Tālo austrumu budismā.
Šeit mēs nonākam Absolūta jēdziena. Nepieciešams paskaidrot šā termina filozofisko izpratni un nozīmes sfēru budismā. Šeit šis termins var būt tikai nosacīts pašas slēptākās esības apzīmējums – tam, kas ārpus jebkādām dualitātēm, ārpus jebkādiem nosacījumiem vai pamatojumiem. Absolūtam analoģiski termini:
1) patiesi eksistējošs (tadhata) ārpus telpas un laika;
2) patiesā realitāte (dharmata),
3) eksistējošā pamats (dharmadhatu);
4) augstākā realitāte (tattva);
5) eksistējošs tā kā ir (ijatha-bhuta);
6) nedualitāte (adbaima) vai vienotais, u.t.t..
Šie un citi termini nedrīkst aizsegt galveno – absolūts ir ārpus jebkādām iespējamajām īpašībām, raksturojumiem, koncepcijām un pārējiem izglītotības instrumentiem, tas atklājas tikai tiem, kuri spēj pilnībā atbrīvot (iztukšot) savu apziņu, vai citiem vārdiem, apziņa caur tukšumu (šunjata) saplūst vienoti ar absolūtu.
Absolūts – nav ne nirvāna, ne svētlaime, nav nekādās vērtību vai morāli ētiskajās kategorijās, jo ir ārpus novērtējuma. Budismā absolūts nav filozofisko spekulāciju auglis, bet meklējamais neaprakstāmais apziņas stāvoklis, zinošs visu, un nekam nepielīpot (nepieķeroties), ne ar ko neierobežots. Absolūts nav pretstāvošs nosacītībai vai savstarpēji atkarīgajai tapšanai, jo vienīgi nosacītībā var noritēt pilnveidošanās. Nirvāna tiek uzskatīta par stāvokli, kurā arī atklājas un tiek sasniegts absolūts. Īpaši jāatzīmē, ka budismā nav absolūta kā ārējās būtības, kas būtu atšķirīgs vai atsevišķs no cilvēku apziņas.
