Menehuni, manahuni
Nosaukums. Domājams, ka vārs menehune ir saistīts ar burvestībām, jo hune – „brīnumdaris.” Tāpat šī tautiņa tikusi saukta arī par kama’aina – to varētu tulkot kā „zemes bērni.”
Kuka, Sadraudzības un Tuamotu salās arī šo tautu pazina un dēvēja par manahune. Arī tur tie bijuši pazīstami ar savām burvestībām.
Havaju salu polinēzieši jau pirmajam pētniekam spānim Enrikem Haetano pastāstīja, ka salu pirmie iedzīvotāji esot bijuši tautiņa vārdā – menehune. Tipoloģiski tie esot bijuši tumšādaini pundurcilvēciņi, kas augumā sniegušies knapi mums līdz vidum. Menehuni esot cēluši pilsētas un nodarbojušies ar zvejniecību.
Viņu dzīves veids, pat raugoties no polinēziešu viedokļa, bijis pagalam primitīvs. Medījuši mazus meža dzīvnieciņus, kurus nosituši ar koka vālēm. Bijuši noslēgti un nesabiedriski.
Pirmie ieradušies polinēzieši atspieduši menehunu pundurcilvēkus uz salas vidieni – „Pele pakalniem” (pu’ukapele). Tajos menehuni praktizējuši noslēpumainus maģiskus rituālus.
Nesaderība. Polinēziešu mitoloģijā tā tiek saukta balto cilvēku cilts, kas ieradusies Havaju salās no grimušās Helānas zemes (havajiešu radīšanas mīts Kumulipo).
Tad nu nav skaidrs vai tie bijuši normāla auguma baltie cilvēki, vai tumsnēji pundurīši?
Salu senie iedzīvotāji nebūt nepriecājās par polinēziešu ierašanos, taču atklātu agresiju arī nav izrādījuši. Tomēr viņi izvairījušies no saskares un ievērojuši distanci.
Saskaņā ar Leinani Melvila pierakstīto havajiešu leģendu, mu bijuši „noslēgta tauta, kas glabājusi noslēpumā visas savas zināšanas. Viņi bija nozvērējušies nekad neatklāt savus rituālus svešzemniekiem.” Viņu tautas nosaukums ietverts havahjiešu vārdā ho’omu – t.i. „sēdēt klusējot vai atteikties atbildēt.”
Zinātnieki uzskata, ka ap to laiku polinēzieši bija izveidojuši stabilu tirdzniecības ceļu starp Havaju salām un Taiti. Viņu rīcībā bijušas katamarānu tipa laivas, ar kurām varēja nokuģot tūkstošiem kilometru.
Tamdēļ salās ieradušies arvien jauni polinēzieši, kas mu cilvēkus izspieduši no vienas salas pēc otras, līdz tie pametuši arī iemīļoto Kauai salu. Neliels skaits mu vīriešu gan paņēma par sievām polinēzietes un salās palika. Viņu pēdējais patvērums bija divas atsevišķas saliņas arhipelāga rietumos – Nihoa un Nekera.
Nihoa un Nekeras salas.
Nihoa („sarobotā” – havajiešu val.), atbilst tās krasta līnijai. Atrodas apmēram 170 jūdzes no Kauai. 156 akri plikas klinšainas zemes. Ir tikai viena taka, kas mazliet garāka par jūdzi, bet paceļas par 900 pēdām virzienā uz austrumu zemes ragu.
Nekera – 39 akru platībā un 320 jūdžu attālumā no Kauai salas. Vēl vientuļāka sala par Nihoa. Eiropieši atklāja 1789.gadā. Tikai te var ieraudzīt reto Millera putnu.
Ne uz vienas no šīm salām nav koku, augsnes un dzeramā ūdens. Maz nokrišņu, pilnīgi nederīgas lauksaimniecībai. Diezgan bieži tajās ārdās vētras. Jau izkāpšana krastā vien var būt bīstama. Salas vēl nesenā pagātnē apmeklēja tikai jūras bruņurupuču mednieki.
Visai grūti iedomāties nepiemērotākas salas dzīvošanai, taču tajās uzietas ap 100 akmens celtnes un vismaz divas kapsētas. Uzieti zivju ķerami āķi, rotājumi no kauri gliemežvākiem, akmens āmuri un muldas, kā arī daudz citu instrumentu. Tas viss liecina par lielas kopienas dzīvi salās.
Nihoa salā ir 60 celtņu drupas. 45 no tām – mājas, noliktavas, kūtis, lauksaimniecības terases, tātad praktiskas dabas celtnes. Turpretī Nekeras salā viss ir citādi – gandrīz visi 34 (izņemot tikai 1) arheoloģiskie pieminekļi ir rituālās platformas. Visas tās celtas pēc viena plāna, vienā arhitektūras stilā. Tās sastāv no šauras taisnstūra platformas, kas piekļaujas bruģētam taisnstūra pagalmam vai terasei. Gar platformu salikta rinda no vertikālām akmens plāksnēm, citas plāksnes novietotas noteiktās pagalma vietās. Domājams, ka šo vertikālo monolītu novietojums bijis atkarīgs no astronomiskiem parametriem. Daži labākie Nekeras salas celtniecības paraugi stipri atgādina Menehunu grāvi Kauai salā un Alekoko dīķi.
Statujas. Abās salās tikušas atrastas līdzīgas statuetes, lielākā no tām bija 16 collu augumā.
Kopumā secinājums tāds – iedzīvotāji vairākumā dzīvojuši Nihoa salā, bet Nnekeras sala kalpojusi rituāliem mērķiem. Viss liecina par to, ka šie cilvēki ilgu laiku iztikuši visai labi. Nav zināms, kur tie palika. Zinātnieki par to brīnās turpat jau 200 gadu.
Havajieši saka, ka tie bijuši kanaka maoli – „cilvēki, kas nav līdzīgi mums.”
Dokumentālas liecības. Tie nav vis tikai mītiski cilvēki, bet pavisam reāli dzīvojoši Havaju salās. Tā piemēram, Bernesa P.Bišopa muzejā biļetens Nr.203 vēsta: „Kaumauli valdīšanas laikā, kas bija pēdējais neatkarīgais Kauai ķēniņš, tika veikta tautas skaitīšana Vainihas ielejā, un tajā no 2000 iedzīvotājiem 65 tika uzskaitīti kā menehuni. Visi tie dzīvoja kopienā ar nosaukumu „Meža miteklis” (Laau) meža biezokņa dziļumā.”
Tautas skaitīšana tika veikta 1820.gadu sākumā.
Menehune virsaitis Ku-Leo-Nui („Skaļbalsīgais Ku”) bija vadonis Oahu salā un vadīja sporta spēles ar šķēpu un disku mešanu, dūru cīņām, cīkstoņiem un skriešanām jau pēc valdošās dinastijas locekļu nāves. Šīs sacensības bijušas visai populāras un havajieši-polinēzieši līdz pat šodienai glabā un godā uzvarētāju vārdus.
Zinātne par pundurcilvēkiem. Neskatoties uz visai vērā ņemamiem datiem, zinātnieki bija skeptiski noskaņoti pret menehunu eksistenci tāpat kā pret rūķiem un elfiem. Viss mainījās tad, kad 2004.gadā tika uzietas reālas „mazo cilvēciņu” atliekas Indonēzijas Flores salā.
Saites.
Mazā tautiņa.
Havaju salas.
